Kā komunisma rēgs valda mūsu pasaulē (4. nodaļa)

Kā komunisma rēgs valda mūsu pasaulē (3. nodaļa)

Satura rādītājs

1. Revolūcijas eksports uz Āziju

a) Korejas karš

b) Vjetnamas karš

c) Sarkanie khmeri

d) ĶKP infiltrācijas kāpums un kritums Dienvidaustrumāzijā

2. Revolūcijas eksports uz Latīņameriku un Āfriku

a) Latīņamerika

b) Āfrika

3. Sociālisms Austrumeiropā

a) Padomju Savienības īstenotā masu kustību apspiešana Austrumeiropā

b) Albānija – otrā Ķīna

4. Komunisms pēc Aukstā kara

Atsauces

***

Ievads

Komunisma kulta izplatīšanās pa visu pasauli tiek panākta ar vardarbību un meliem. Lai gan tādas komunistiskās lielvalstis kā Padomju Savienība vai Ķīna ir izmantojušas militāru spēku, lai uzspiestu savu politisko sistēmu vājākām valstīm, nevajadzētu aizmirst, ka komunistisko režīmu vardarbīgos iekarojumus veicināja un lielā mērā padarīja iespējamus efektīva propagandas izmantošana. Pēdējo gadu laikā Ķīnas komunistiskā partija turpina pielietot šo stratēģiju, ieguldot miljonus savā "Grandiozajā ārējās propagandas programmā". [1]

Šī nodaļa piedāvā ieskatu tajā, kā Austrumu komunistiskie režīmi, jo sevišķi Ķīnas Tautas Republika (ĶTR), izplatīja savu ideoloģiju un ietekmi Āzijā, Āfrikā, Dienvidamerikā un Austrumeiropā, galvenokārt Aukstā kara laikā.

1. Revolūcijas eksports uz Āziju

Ķīnas komunistiskajai kustībai par savu veiksmīgo attīstību jāpateicas Padomju Savienībai. 1919. gadā boļševiku režīms nodibināja Trešo Internacionāli (Kominterni) kā līdzekli revolūcijas veicināšanai visā pasaulē. 1920. gada aprīlī Kominternes pārstāvis Grigorijs Voitinskis devās uz Ķīnu, un drīz pēc tam Šanhajā tika izveidots pirmais birojs, lai veiktu sagatavošanās darbus ĶKP nodibināšanai. Vairākus gadus ĶKP bija pilnībā atkarīga no padomju finansējuma un darbojās kā padomju komunistiskā režīma struktūrvienība. [2] Nākamās trīs desmitgades ĶKP turpināja pārstāvēt Padomju Savienības intereses Ķīnā.

ĶKP uzvara kontinentālajā Ķīnā ir netieši saistīta ar kreiso ietekmi Amerikas Savienotajās Valstīs. ASV Valsts departamenta un citu institūciju amatpersonas, kas simpatizēja Ķīnas komunistiem, piešķīra nokrāsu Vašingtonas izpratnei par politisko situāciju Ķīnā Otrā pasaules kara laikā un pēc tā. Viņu ietekme noveda pie tā, ka Savienotās Valstis pārtrauca palīdzēt Čana Kaiši nacionālistu valdībai, savukārt Padomju Savienība pastiprināja savu atbalstu ĶKP.

Turklāt ASV prezidents Harijs Trūmens pieņēma lēmumu pēc kara samazināt Amerikas klātbūtni Āzijā. 1948. gadā ASV sāka izvest savus karaspēkus no Dienvidkorejas, un 1950. gada 5. janvārī Trūmens paziņoja par ASV neiejaukšanos Taivānas šauruma jautājumos. Tas nozīmēja arī militārās palīdzības pārtraukšanu – pat kara gadījumā – nacionālistiskajai Ķīnai, kas uz to brīdi bija atkāpusies līdz Taivānas salai, un tai draudēja iebrukums no komunistu kontrolētās kontinentālās Ķīnas puses. [3] ASV Valsts Sekretārs Dīns Ačesons, pieturoties pie Trūmena uzsāktās politikas, paziņoja, ka Korejas pussala atrodas ārpus ASV "aizsardzības perimetra". [4] Šī pret intervenci vērstā politika deva iespēju komunistiskajam blokam paplašināt savu ietekmi Āzijā un tika izbeigta tikai pēc tam, kad Apvienoto Nāciju Organizācija nobalsoja par Dienvidkorejas aizsardzību pēc Ziemeļkorejas iebrukuma 1950. gada jūnijā.

ĶKP padarīja revolūcijas eksportu par savas ārpolitikas stūrakmeni. ĶTR ne tikai sniedza finansiālu atbalstu, nodrošināja apmācības un ieročus kreisi noskaņotiem nemierniekiem, bet dažkārt sūtīja arī bruņotos spēkus, lai tiešā veidā palīdzētu partizānu kaujiniekiem cīņā pret likumīgām valdībām. 1973. gadā, Kultūras revolūcijas laikā, ĶTR izdevumi ārvalstu atbalstam sasniedza gandrīz 7 % no valsts budžeta.

ĶKP ekstravagantais revolūcijas eksporta projekts tika apmaksāts ar Ķīnas tautas finanšu līdzekļiem un bieži vien arī ar dzīvībām.

Saskaņā ar ķīniešu zinātnieka Cjaņa Japina, kuram ir pieejami ĶTR Ārlietu ministrijas publicētie konfidenciālie dokumenti, teikto: "1960. gadā uz Gvineju tika nosūtīti 10 tūkstoši tonnu rīsu, bet uz Albāniju 15 tūkstoši tonnu kviešu. No 1950. gada līdz 1964. gada beigām kopējie izdevumi palīdzībai ārvalstīm sastādīja 10,8 miljardus juaņu, un šajā laikā lielākā daļa līdzekļu tika iztērēti… Lielā Ķīnas bada laikā". Laikā no 1958. līdz 1962. gadam, desmitiem tūkstoši cilvēku nomira no bada. Tanī pat laikā izdevumi palīdzībai ārvalstīm šajos gados sasniedza 2,36 miljardus juaņu. Ja šī nauda būtu iztērēta pašu mājās, neskaitāmi ķīnieši būtu izglābti no bada nāves. [5]

a) Korejas karš

Komunistiskās partijas tiecas pēc kundzības visā pasaulē. Lai pakļautu savas ļaunās ideoloģijas ietekmei arvien lielākas teritorijas un vairāk cilvēku, tās izmantoja tādus varaskārus līderus kā Josifu Staļinu, Mao Dzedunu, Kimu Irsenu un Ho Ši Minu.

1950. gada 25. jūnijā, pēc rūpīgas gatavošanās, Ziemeļkoreja īstenoja sen iecerēto iebrukumu Dienvidkorejā. Galvaspilsēta Seula krita trīs dienu laikā, un pēc pusotra mēneša ilgas karadarbības Ziemeļkoreja bija okupējusi gandrīz visu Korejas pussalu. Mao personīgi bija sagatavojies Korejas karam. 1950. gada martā Ķīnas karaspēka grupējums bija dislocēts gar Ķīnas un Korejas robežu, gatavs vajadzības gadījumā doties palīgā ziemeļiem. Kad ANO spēki iespiedās dziļi Ziemeļkorejas teritorijā, ĶKP sūtīja palīgā savu Tautas atbrīvošanas armiju, tādējādi izglābjot Kima komunistisko režīmu no pilnīgas iznīcības. Karš turpinājās trīs gadus, aiznesot sev līdzi miljoniem dzīvību no abām pusēm. Komunistiskā Ķīna zaudēja aptuveni vienu miljonu cilvēku. [6]

Taču Kima režīma glābšana nebija vienīgais iemesls, kas pamudināja ĶKP iesaistīties šajā konfliktā: Ķīnas pilsoņu kara laikā 1,7 miljoni karavīru bija dezertējuši no Gomiņdana (ķīniešu nacionālistu) spēkiem, lai pievienotos ĶKP armijai. Korejas karš sniedza lielisku iespēju atbrīvoties no šiem politiski neuzticamajiem karavīriem. [7]

Kamēr ĶTR un Padomju Savienība cīnījās par savu ietekmi Ziemeļkorejā, pati Ziemeļkoreja guva labumu no abām pusēm. Piemēram, 1966. gadā, būdams vizītē Ķīnā, Kims uzzināja par Pekinas metro būvniecību un pieprasīja, lai Phenjanā bez maksas tiktu izbūvēts tāds pats metro. Mao nekavējoties izlēma apturēt metro būvniecību Pekinā un nosūtīt uz Phenjanu aprīkojumu un personālu, tostarp divas Tautas atbrīvošanas armijas dzelzceļa korpusa divīzijas un neskaitāmus inženierus, kopumā vairākus desmitus tūkstošus darbinieku. Ziemeļi neiztērēja ne centa un būvniecībā neiesaistīja nevienu no saviem cilvēkiem, tomēr pieprasīja, lai ĶKP garantē metro drošību kara laikā. Galu galā Phenjanas metro sistēma kļuva par vienu no visdziļākajām pasaulē ar vidējo dziļumu 90 metri un maksimālo dziļumu 150 metri. Kad celtniecība bija pabeigta, Kims publiski paziņoja, ka tā projektēta un izbūvēta pašu korejiešu spēkiem. Vēl vairāk, Kims bieži vien apgāja Pekinu un pēc naudas un materiāliem griezās tieši pie Padomju Savienības. Pēc Korejas kara ĶKP atstāja Ziemeļkorejā savus pārstāvjus, kuru misija bija nodrošināt, lai ziemeļi nonāk ĶTR ietekmes sfērā. Bet notika pretējais, – pret ĶKP labvēlīgi noskaņotie tika nogalināti vai ieslodzīti Kima organizētās "tīrīšanas" laikā, un ĶTR zaudēja visās frontēs. [8]

Ziemeļkoreja simbolizē no ārpuses uzspiesto komunisma biedu. Kima režīms ir viens no nežēlīgākajiem un represīvākajiem uz zemes, un Ziemeļkorejas tauta dzīvo nomācošā nabadzībā.

Pēc Padomju Savienības kraha ĶKP krasi samazināja palīdzību Ziemeļkorejai. 20. gadsimta 90. gados Ziemeļkorejā iestājās postošs bads. Nevalstiskā organizācija "Ziemeļkorejas pārbēdzēju asociācija" 2007. gadā ziņoja par to, ka Kimu dinastijas komunistu pirmajos 60 valdīšanas gados vismaz 3,5 miljoni ziemeļkorejiešu miruši no bada un ar to saistītajām slimībām. [9]

b) Vjetnamas karš

Pirms Vjetnamas kara ĶKP atbalstīja Vjetnamas komunistiskās partijas (VKP) pretošanos franču koloniālajai valdībai. 1954. gadā pie Djenbjenfu pilsētas franču spēki cieta smagu sakāvi, kā rezultātā tajā pašā gadā tika sasaukta Ženēvas konference un sākās konfrontācija starp Vjetnamas Ziemeļu un Dienvidu daļām. Līdz ar franču atkāpšanos no Indoķīnas, Ziemeļvjetnama, izmantojot Ho Ši Mina ceļu, caur Laosu un Kambodžu iebruka Dienvidvjetnamā. No 1964. līdz 1973. gadam arī Savienotās Valstis piedalījās konfliktā, cenšoties ierobežot komunisma izplatīšanos uz Dienvidiem. Tolaik Vjetnamas karš bija lielākais militārais konflikts uz vienas skatuves – vienā karadarbības teritorijā – kopš Otrā Pasaules kara.

Mao jau 1950. gadā nosūtīja uz VKP padomdevējus. Militāro padomdevēju grupu vadīja Ķīnas Tautas atbrīvošanas armijas ģenerālis Vejs Guocjins. ĶKP Zemes reformas padomdevēju grupa Vjetnamā arestēja un sodīja ar nāvi desmitiem tūkstošu zemes īpašnieku un "turīgo zemnieku", izraisot ziemeļos badu un lauksaimnieku nemierus. ĶKP palīdzēja VKP apspiest šīs sacelšanās un uzsāka partijas un armijas ideoloģiskās labošanas kustības, līdzīgas 1942.–1944. gados notikušajai ĶKP kustībai "Labošana Jaņaņā". Mao sniedza ievērojamu atbalstu Vjetnamai, neraugoties uz to, ka Ķīnā desmitiem miljonu cilvēku mira badā. Viņa mērķis bija uzvarēt konkurencē ar Padomju Savienību par ietekmi Vjetnamā, kā arī celt savu autoritāti ĶKP rindās.

1962. gadā ĶKP priekšsēdētāja vietnieks Liu Šaocji "Septiņu tūkstošu [partijas] kadru konferencē" apturēja Mao postošo "Lielā izrāviena" politiku un sāka gatavoties ekonomikas atjaunošanai. Tas būtu faktiski nostūmis Mao pie malas, tāpēc, lai saglabātu savu varu, Mao spieda ĶTR aktīvāk iesaistīties Vjetnamas karā. Liu, kuram trūka ietekmes Tautas atbrīvošanas armijā, nācās atlikt savus ekonomikas atveseļošanas plānus.

1963. gadā Mao nosūtīja uz Vjetnamu vispirms Luo Žuicjinu, bet pēc tam arī ģenerāli Liņu Biao. Liu Šaocji apsolīja Ho Ši Minam, ka ĶTR segs ar karadarbību Ziemeļvjetnamā saistītās izmaksas, sacīdams: "Kara gadījumā jūs varat izmantot Ķīnu par savu aizmuguri." Šo solījumu ĶKP izpildīja. Līdz 1975. gadam ĶKP kopējā palīdzība Vjetnamai sasniedza 20 miljardus ASV dolāru, un simtiem tūkstošu ķīniešu karavīru bija izvietoti Ziemeļvjetnamā, lai pildītu dažādas kaujas un atbalsta funkcijas.

Ironiski, bet tieši VKP pieprasītā palīdzība no ĶKP kļuva par iemeslu politiskam lūzumam starp ĶTR un Ziemeļvjetnamu. Lai Ziemeļvjetnamas iedzīvotāji turpinātu cīnīties ar ASV, ĶKP regulāri piegādāja viņiem ieročus un citus karadarbībai nepieciešamos materiālus. Tikmēr VKP cerēju ātrāk izbeigt karu un, sākot ar 1969. gadu, pievienojās ASV vadītajām Parīzes miera sarunām. Sarunās nebija iesaistīta Ķīna, kas nozīmēja, ka VKP neatbalsta Pekinas vēlmi saglabāt ASV karaspēka klātbūtni Vjetnamā.

Septiņdesmitajos gados, pēc ievērojamā ĶKP militārā līdera Liņa Biao pārbēgšanas mēģinājuma un tam sekojošās nāves, Mao steidzami vajadzēja nostiprināt savu politisko varu. Turklāt Ķīnas un Padomju Savienības attiecības bija sasniegušas zemāko punktu pēc tam, kad 1969. gadā starp abām lielvarām notika vairākas militāras sadursmes pie Usuri upes. Lai turētos pretī padomju draudiem, Mao sadarbojās ar Savienotajām Valstīm, un pat uzaicināja ASV Prezidentu Ričardu Niksonu apmeklēt Ķīnu.

Saskaroties ar spēcīgu opozīciju pret Vjetnamas karu savās mājās, ASV vairs nevēlējās turpināt karadarbību, un 1973. gadā izveda savu karaspēku no Vjetnamas. 1975. gada 30. aprīlī Ziemeļvjetnama okupēja Saigonu (tagadējo Hošiminu) un ieņēma Dienvidvjetnamu. ĶKP vadībā VKP uzsāka represijas, kas pielīdzināmas ĶKP kontrrevolucionāru apspiešanas kampaņai. Vairāk nekā divi miljoni Dienvidvjetnamas iedzīvotāju, riskējot ar dzīvību, bēga no valsts, veidojot lielāko bēgļu vilni no Āzijas Aukstā kara laikā.

c) Sarkanie khmeri

Pēc valsts apvienošanas un miera līguma parakstīšanas ar Vašingtonu VKP distancējās no Pekinas, cenšoties izvairīties no tās ietekmes, un izveidoja ciešākas attiecības ar Padomju Savienību. Būdams ar to neapmierināts, Mao izmantoja Kambodžas sarkano khmeru režīmu, kas bija pieslējies ĶKP, bet nesapratās ar Vjetnamu, lai izdarītu spiedienu uz Hanoju.

ĶKP sāka atbalstīt Kampučijas komunistisko partiju (plašāk pazīstama kā sarkanie khmeri) 1955. gadā, kad khmeru vadītāji Ķīnā izgāja apmācības. Sarkano khmeru virsvadītājs Pols Pots ar Mao svētību nāca pie varas 1963. gadā. Tikai 1970. gadā vien ĶKP piegādāja sarkanajiem khmeriem ieročus 30 000 kareivju apbruņošanai. 1975. gadā Vjetnamas kara iedragātā Kambodža nonāca sarkano khmeru rokās.

Pola Pota režīms valdīja ārkārtīgi nežēlīgi. Tika atcelta nauda, visi pilsētu iedzīvotāji bija spiesti pievienoties kolektīvajām darba vienībām laukos, un ar ieganstu atbrīvot valsti no "rietumu" ietekmes, tika iznīcināta inteliģence. Nedaudz vairāk nekā trīs gadu laikā vairāk nekā ceturtā daļa Kambodžas iedzīvotāju bija miruši no bada vai noslepkavoti bēdīgi slavenajos "nāves laukos". Taču sarkanie khmeri neaprobežojās ar savu pavalstnieku terorizēšanu vien, tie vairākkārt sūtīja savu karaspēku pāri robežai uz Vjetnamas dienvidiem, lai rīkotu slaktiņus Vjetnamas pierobežas ciemos. Ar padomju atbalstu 1978. gadā Vjetnama iebruka Kambodžā. Piedzīvojuši trīs gadu ilgu dzīvi ellē, kambodžieši priecīgi sveica vjetnamiešu armiju. Tikai mēnesi pēc kara sākuma sarkanie khmeri tika padzīti no galvaspilsētas Pnompeņas un bija spiesti bēgt kalnos, lai cīnītos kā partizāni. Vjetnamas soda ekspedīcija pret sarkanajiem khmeriem saniknoja toreizējo Ķīnas līderi Denu Sjaopinu. 1979. gada sākumā Dens deva rīkojumu Ķīnas Tautas atbrīvošanas armijai sākt "pretuzbrukumu" Vjetnamai, kā rezultātā izcēlās trīs nedēļu ilgs karš, kurā, pēc daudzu vēsturnieku domām, Vjetnama izcīnīja pārliecinošu uzvaru. ĶKP turpināja uzbrukumus Vjetnamai arī 20. gadsimta 80. gados.

1997. gadā Pola Pota neprognozējamā uzvedība izraisīja asus strīdus sarkano khmeru grupējuma iekšienē. Khmeru komandieris Ta Moks viņu arestēja, un publiskā tiesas prāvā Polam Potam tika piespriests mūža ieslodzījums. 1998. gadā viņš mira no sirdslēkmes. 2014. gadā, neskatoties uz ĶKP vairākkārtējiem mēģinājumiem to nepieļaut, Kambodžas genocīda tribunāls piesprieda mūža ieslodzījumu [par noziegumiem pret cilvēci] diviem khmeru līderiem – Khieu Samfanam un Nuonam Čea.

d) ĶKP infiltrācijas kāpums un kritums Dienvidaustrumāzijā

Līdztekus savai darbībai bijušajās Francijas kolonijās Indoķīnā, ĶKP pielika lielas pūles, lai palīdzētu komunistu sacelšanās kustībām visā Dienvidaustrumāzijā. Šīs komunistiskās kustības bija īpaši aktīvas 20. gadsimta 50. un 60. gados, pēc tam vietējās varas tās apspieda vai neitralizēja.

ĶKP veiktais revolūcijas eksports sāpīgi atsaucās uz ķīniešu diasporām citās valstīs. Tūkstošiem Dienvidaustrumāzijas valstīs dzīvojošu ķīniešu tika noslepkavoti etniskās vardarbības uzliesmojumos, un daudzās kopienās ķīniešiem bija visai ierobežotas iespējas veikt uzņēmējdarbību un iegūt izglītību.

Kā tipisks piemērs minami notikumi Indonēzijā. Pagājušā gadsimta 50. un 60. gados ĶKP sniedza ievērojamu finansiālu un militāru atbalstu Indonēzijas komunistiskajai partijai (IKP). IKP tajā laikā bija lielākais politiskais grupējums, kura rindās līdz 1965. gadam bija trīs miljoni tiešo biedru. Turklāt ar to saistīto organizāciju kopējais biedru un atbalstītāju skaits sasniedza 22 miljonus, kas bija izkaisīti pa visu Indonēzijas valdību un sabiedrību, tostarp daudzi no tiem bija pietuvināti pirmajam Indonēzijas prezidentam Sukarno.

Tolaik Mao asi kritizēja Padomju Savienību par "revizionisma" atbalstīšanu, tas ir, atkāpšanos no stingras marksisma doktrīnas, un uzstājīgi mudināja IKP izvēlēties vardarbīgas revolūcijas ceļu. IKP līderis Dipa Nusantara Aidits bija Mao piekritējs un plānoja veikt militāru apvērsumu. 1965. gada 30. septembrī militārais līderis Suharto apspieda šo valsts apvērsuma mēģinājumu, sarāva attiecības ar Ķīnu un uzsāka pamatīgu "tīrīšanu" IKP biedru rindās. Šīs tīrīšanas iemesls bija saistīts ar ĶTR premjerministra Džou Eņlaja izteikumiem. Vienā no komunistisko valstu starptautiskajām sanāksmēm Džou solīja Padomju Savienībai un citu komunistisko valstu pārstāvjiem: "Dienvidaustrumāzijā ir tik daudz ārvalstīs dzīvojošu ķīniešu. Ķīnas valdībai ir iespēja ar šo ārvalstīs dzīvojošo ķīniešu starpniecību eksportēt komunismu un likt Dienvidaustrumāzijai vienā naktī mainīt krāsu." Reaģējot uz ĶKP mēģinājumiem izraisīt vietēja mēroga revolūciju, Indonēzijā sākās plaša mēroga pret ķīniešiem vērstas kustības. [10]

Līdzīgi sākās arī pret ķīniešiem vērstā kustība Birmā (tagad zināma kā Mjanma). 1967. gadā, drīz pēc tam, kad bija sākusies Kultūras revolūcija, Ķīnas konsulāts Birmā, kā arī ĶKP ziņu aģentūras Sjiņhua vietējā nodaļa uzsāka aktīvu Kultūras revolūcijas popularizācijas kampaņu ārvalstu ķīniešu kopienās, aicinot studentus nēsāt Mao nozīmītes, studēt "Mazo sarkano grāmatiņu" ar Mao citātiem, un nostāties pret Birmas valdību. Birmas militārā hunta ģenerāļa U Ne Vina vadībā deva rīkojumu aizliegt nēsāt nozīmītes ar Mao attēlu un studēt Mao sacerējumus, kā arī slēgt ķīniešu skolas. 1967. gada jūnijā Birmas galvaspilsētā Rangūnā (tagad Jangona) uzliesmoja pret ķīniešiem vērsti nemieri, kuru laikā desmitiem cilvēku tika piekauti līdz nāvei un simtiem smagi ievainoti.

1967. gada jūlijā ĶKP oficiālie rupori aicināja "stingri atbalstīt Birmas (tagadējās Mjanmas) tautu, Birmas Komunistiskās partijas vadībā uzsākt bruņotu konfliktu un plaša mēroga sacelšanos pret Ne Vina valdību". Drīz pēc tam ĶKP nosūtīja militāro padomnieku grupu palīgā Birmas komunistiskajai partijai (BKP), kuru Birmas valdības spēki bija piespieduši bēgt uz mežu. 1968. gada 1. janvārī skaitliski liels Ķīnas sarkangvardu (hunveibinu) un BKP karaspēks uzbruka Birmai no Ķīnas Juņnaņas provinces puses, sakaujot Birmas valdības spēkus un pārņemot kontroli pār Kokangas reģionu. [11]

ĶKP mēģinājumi eksportēt revolūciju laikā, kad norisinājās Kultūras revolūcija, iekļāva sevī vardarbības veicināšanu un militāro apmācību, ieroču un finansējuma nodrošināšanu. Kad ĶKP pārtrauca savus mēģinājumus eksportēt revolūciju, komunistiskās partijas dažādās valstīs izjuka un vairs nebija spējīgas atjaunoties.

1961. gadā Malajas komunistiskā partija (MKP) nolēma atteikties no bruņotiem konfliktiem un tā vietā iegūt politisko varu likumīgu vēlēšanu ceļā. Dens Sjaopins izsauca uz Pekinu MKP līderi Činu Penu un citus, pieprasot, lai viņi turpina centienus īstenot vardarbīgu sacelšanos, jo tajā laikā ĶKP bija pārliecināta, ka revolūcijas vilnis no Vjetnamas kaujas laukiem drīz izplatīsies uz Dienvidaustrumāziju. Tādējādi MKP vēl 20 gadus turpināja savu bruņoto cīņu un mēģinājumus izraisīt revolūciju. [12] ĶKP finansēja MKP, liekot tai iepirkt ieročus Taizemes melnajā tirgū, bet 1969. gadā Hunaņas provinces Jijanas pilsētā ĶKP nodibināja raidstaciju "Malajas revolūcijas balss", kas raidīja malajiešu, ķīniešu, tamilu, angļu un citās valodās. [13]

ĶKP centieni neaprobežojās tikai ar iepriekš minētajām valstīm, tā mēģināja eksportēt revolūciju arī uz Filipīnām, Nepālu, Indiju, Šrilanku, Japānu un citur, dažos gadījumos nodrošinot militāro apmācību, bet citos izplatot propagandu. Dažas no šīm komunistiskajām organizācijām vēlāk pārtapa par starptautiski pazīstamiem teroristu grupējumiem. Piemēram, 1971. gadā nodibinātā Japānas Sarkanā armija. Tās pirmsākumi meklējami 60. gadu radikāļu kustībā, un tā kļuva bēdīgi slavena ar savu pret monarhiju vērsto un vardarbību atbalstošo revolucionāro propagandu. Šis grupējums ir atbildīgs par virkni teroristisku uzbrukumu, tai skaitā vairāku lidmašīnu nolaupīšanu un slaktiņu Lodas lidostā.

70. gadu beigās, jau pēc Kultūras revolūcijas, ĶKP samazināja atbalstu Dienvidaustrumāzijas komunistiskajām kustībām. Singapūras premjerministra Li Kuanju un Dena Sjaopina tikšanās laikā Li pieprasīja, lai Dens pārtrauc MKP un Indonēzijas Komunistiskās partijas radio translācijas. Denam nācās izpildīt Li lūgumu, jo tolaik ĶTR bija ienaidnieku ieskauta un izolēta, turklāt Dens tikko kā bija pārņēmis varu un viņam bija nepieciešams starptautisks atbalsts. Dens tikās ar MKP līderi Činu Penu, un šīs tikšanās laikā noteica termiņu, līdz kuram jāpārtrauc translēt raidījumus, kas aģitē par komunistisko revolūciju. [14]

2. Revolūcijas eksports uz Latīņameriku un Āfriku

Gan Padomju Savienība, gan ĶTR rīkoja plašas kampaņas, lai atbalstītu komunistiskās kustības Tuvajos Austrumos, Dienvidāzijā, Āfrikā un Latīņamerikā. Tomēr 20. gadsimta 60. gadu beigās, nonākusi ASV un NATO ierobežojošās stratēģijas spiediena ietekmē, Padomju Savienība pieņēma jaunu ideoloģisko virzienu politiskās spriedzes mazināšanai. Šī politika paredzēja miermīlīgu līdzāspastāvēšanu ar Rietumu kapitālistiskajām valstīm, tāpēc Padomju Savienība samazināja atbalstu Trešās pasaules revolucionārajām kustībām. Globālās revolūcijas piekritēja ĶKP apsūdzēja Padomju Savienību "revizionismā". Sešdesmito gadu sākumā starptautisko sakaru ministrs un bijušais ĶTR vēstnieks Padomju Savienībā Vans Dzjasjans, ierosināja līdzīgu stratēģiju, taču Mao viņu kritizēja par pārāk draudzīgu attieksmi pret imperiālistiem, revizionistiem un reakcionāriem un par nepietiekamu pasaules revolucionārās kustības atbalstīšanu.

Kultūras revolūcijas laikā bieži bija dzirdams ĶKP sauklis: "Proletariāts var atbrīvoties, tikai atbrīvojot visu cilvēci." 1965. gadā toreizējais valsts aizsardzības ministrs Liņs Biao, savā rakstā "Lai dzīvo Tautas kara uzvara!" apgalvoja, ka pasaules revolūcija ir jau pavisam tuvu. Sekojot Mao teorijai "lauki aplenc pilsētas" (tādā veidā ĶKP sagrāba varu Ķīnā), Liņs Ziemeļameriku un Rietumeiropu pielīdzināja pilsētām, bet Āziju, Āfriku un Latīņameriku – laukiem. Revolūcijas eksports uz Āziju, Āfriku un Latīņameriku tika uzskatīts par nozīmīgu ĶKP politisko un ideoloģisko uzdevumu, jo tas liktu pamatus Rietumu iekarošanai. Tāpēc ĶKP ne tikai eksportēja revolūciju uz Āziju, bet arī Mao vadībā sacentās ar Padomju Savienību par ietekmi Āfrikā un Latīņamerikā.

a) Latīņamerika

Delavēras Valsts universitātes profesors Jinhuns Čens savā rakstā "Revolūcijas eksports pasaulē – provizorisks pētījums par kultūras revolūcijas ietekmi Āzijā, Āfrikā un Latīņamerikā" atzīmē:

"Latīņamerikā maoistu komunisti 60. gadu vidū izveidoja organizācijas Brazīlijā, Peru, Bolīvijā, Kolumbijā, Čīlē, Venecuēlā un Ekvadorā. Šīs organizācijas sastāvēja galvenokārt no jauniešiem un studentiem. Ar Ķīnas atbalstu 1967. gadā maoisti Latīņamerikā izveidoja divas partizānu grupas: Kolumbijas Tautas atbrīvošanas armiju [kuras] sastāvā bija sieviešu vienība, kas imitēja Sarkano sieviešu vienību un tika saukta par Marijas Kano vienību [ un] Bolīvijas Ñancahuazú partizāni jeb Bolīvijas Nacionālā atbrīvošanas armija. Tajā pašā laikā arī atsevišķi komunisti Venecuēlā uzsāka bruņotas vardarbības akcijas.

Turklāt Peru komunistiskās partijas līderis Abimaels Guzmans sešdesmito gadu beigās bija izgājis apmācību Pekinā. Svarīgu lomu spēlēja ne tikai tur iegūtās zināšanas par sprāgstvielām un šaujamieročiem, vēl nozīmīgāka bija viņa izpratne par Mao Dzeduna idejām, it īpaši domu par "garu, kas pārvēršas matērijā", un ka, ejot pareizo ceļu, var pāriet no "personāla neesamības uz personāla esamību; no ieroču neesamības uz ieroču esamību". (Tas, kas ir iedomājams, ir realizējams – Mao teiciens). " [15]

Abimaels Guzmans vadīja Peru komunistisko partiju (pazīstamu arī kā "Gaišais ceļš"), kuru ASV, Japānas, Kanādas, Eiropas Savienības un Peru valdības atzina par teroristu organizāciju.

Kuba bija pirmā valsts Latīņamerikā, kas nodibināja diplomātiskās attiecības ar ĶKP. Lai pārvilinātu Kubu savā pusē un tajā pašā laikā sacenstos ar Padomju Savienību par starptautiskās komunistiskās kustības līdera lomu, 1960. gada novembrī, laikā, kad Če Gevara bija ieradies vizītē Ķīnā, ĶKP piešķīra Kubas līderim 60 miljonus ASV dolāru lielu aizdevumu. Un tas notika laikā, kad "Lielā izrāviena" kampaņas rezultātā ķīniešu tauta mira badā. Džou Enlajs vēl piebilda Gevaram, ka sarunu ceļā var panākt, ka aizdevumu arī neatmaksā. Vēlāk, kad pēc Ķīnas un Padomju Savienības attiecību izjukšanas Fidels Kastro sāka sliekties uz Padomju Savienības pusi, ĶKP ar Havanas vēstniecības starpniecību nosūtīja Kubas amatpersonām un civiliedzīvotājiem milzīgu daudzumu propagandas brošūru ar mēģinājumu izraisīt apvērsumu pret Kastro režīmu. [16]

1972. gadā, pēc ĶKP un Meksikas diplomātisko attiecību nodibināšanas par pirmo Ķīnas vēstnieku Meksikā kļuva ĶKP izlūkdienesta aģents Sjuns Sjanhui. Sjuna uzdevumos ietilpa vākt izlūkdatus (tostarp par ASV) un radīt šķēršļus Meksikas valdības darbībā. Tieši pirms Sjuna ierašanās Meksika paziņoja par Ķīnā apmācītas partizānu grupas sagūstīšanu. Meksikas prezidents Luiss Ečeverri par to bija ārkārtīgi sašutis, jo, veidojot diplomātiskās attiecības ar Ķīnu, viņš bija pārvarējis niknu pretestību no Meksikas un Amerikas Savienoto Valstu puses. Sjuns ieteica Džou Enlajam nokārtot šo incidentu, uzaicinot Ečeverri apmeklēt Ķīnu. Ečeverri pieņēma uzaicinājumu un vēl pieprasīja, lai ĶKP piešķir Meksikai priekšrocības tirdzniecības jomā. [17]

b) Āfrika

Čens arī aprakstīja ĶKP ietekmi uz Āfrikas valstu neatkarību un ceļu, ko tās izvēlējās pēc neatkarības iegūšanas:

"Kā ziņoja Rietumu mediji, 60. gadu sākumposmā daži Āfrikas revolucionāri noskaņotie jaunieši no Alžīrijas, Angolas, Mozambikas, Gvinejas, Kamerūnas un Kongo izgāja apmācību Harbinā, Naņdzjinā un citās Ķīnas pilsētās. Kāds Zimbabves Afrikāņu nacionālās savienības biedrs aprakstīja savu gadu ilgo apmācību Šanhajā. Papildus militārajai apmācībai tā galvenokārt bija politiskā apmācība par to, kā mobilizēt lauku iedzīvotājus un uzsākt partizānu karu ar mērķi izvērst "tautas karu" (maoistu militārā stratēģija, saskaņā ar kuru partizānu kustībai atbalstu sniedz liels skaits vienkāršo pilsoņu). " [18]

20. gadsimta 60. gados Tanzānija un Zambija saņēma vislielāko palīdzību no ĶKP īstenotajiem ārējās revolūcijas projektiem kontinentā.

Piemēram, lai uzceltu tekstilrūpnīcu Tanzānijā, ĶKP nosūtīja uz turieni ekspertu grupu no Šanhajas tekstilrūpniecības pārvaldes. Grupas līderis piešķīra šim palīdzības projektam spēcīgu ideoloģisko nokrāsu. Ierodoties būvlaukumā, viņš izkarināja ĶTR sarkano karogu ar piecām zvaigznēm, uzstādīja Mao statuju un izlika visapkārt plakātus ar Mao citātiem, atskaņoja Kultūras revolūcijas laika mūziku un deklamēja Mao izteikumus. Būvlaukums kļuva par kultūras revolūcijas paraugmodeli ārzemēs. Viņš arī organizēja propagandas komandu, lai popularizētu Mao Dzeduna idejas un aktīvi izplatītu dumpinieciskos uzskatus vietējo strādnieku vidū. Tanzānijas varas iestādes bija saniknotas par šiem ĶKP mēģinājumiem izraisīt vietējo revolūciju.

Tad Mao nolēma izbūvēt Tanzānijas – Zambijas dzelzceļu, kas Austrumāfriku savienotu ar Centrālo un Dienvidāfriku. No 1970. līdz 1976. gadam Ķīna nosūtīja 50 tūkstošus strādnieku un iztērēja gandrīz desmit miljardus juaņu, lai uzbūvētu 320 dzelzceļa tiltus un 22 tuneļus. Šodien līdzvērtīga dzelzceļa izbūves izmaksas sastādītu simtiem miljardu juaņu vai desmitiem miljardu ASV dolāru. Tomēr ne Tanzānijā, ne Zambijā dzelzceļš nekad nav bijis rentabls sliktas pārvaldības un korupcijas dēļ, un savas darbības turpināšanai tas joprojām ir atkarīgs no Ķīnas finansiālā atbalsta.

3. Sociālisms Austrumeiropā

Pēc nacistu sakāves Otrajā pasaules karā un saskaņā ar Jaltas konferencē noteikto varas sadalījumu Padomju Savienība okupēja Vācijas Austrumus. Maskava izveidoja komunistiskos režīmus visās tās kontrolē esošajās Austrumeiropas valstīs, izveidojot Varšavas pakta militāro aliansi.

Aukstajam karam progresējot, Padomju Savienība cīnījās, lai saglabātu kontroli pār savām satelītvalstīm. Pēc tam, kad sākās šķelšanās starp Ķīnu un Padomju Savienību, ĶTR sāka tuvināties Austrumeiropas režīmiem, jo īpaši Balkānu valstij Albānijai.

a) Padomju Savienības īstenotā masu kustību apspiešana Austrumeiropā

1956. gada februārī padomju līderis Ņikita Hruščovs slēgtā ziņojumā Padomju Savienības Komunistiskās partijas (PSKP) 20. kongresā nosodīja Staļina darbību, tādējādi uzsākot ierobežotu politiskās liberalizācijas periodu. Politiskā "atkušņa" radītā atmosfēra izraisīja sacelšanos Austrumeiropā, vispirms Polijā, pēc tam Ungārijā.

Polijā pēc faktiskā diktatora Boļeslava Beruta nāves 1956. gada martā viņa pēcteči centās ieviest reformu, kas vestu uz atteikšanos no staļiniskā mantojuma. Jūnijā desmitiem tūkstoši rūpnīcu strādnieku Poznaņā uzsāka streiku. Pēc tam, kad protestētāji tika brutāli apspiesti, partijas vadība, apzinoties nacionālistisko noskaņojumu pieaugumu, veica pasākumus, lai nomierinātu tautu. Par savu vadītāju viņi ievēlēja Vladislavu Gomulku, kurš bija piesardzīgi noskaņots pret Padomju Savienību un gatavs stāties pretī Hruščovam.

1956. gada oktobrī Ungārijā notika revolūcijas mēģinājums, ko uzsāka studentu grupa, kura sastādīja sarakstu ar 16 prasībām, tostarp par padomju karaspēka izvešanu. 23. oktobrī protestētāji gāza Staļina bronzas monumentu, atstājot vien viņa zābakus, kuros pūlis iesprauda Ungārijas karogus. Pēc aptuveniem aprēķiniem ielas piepildīja aptuveni 200 tūkstoši protestētāju. Padomju tanki un karaspēks atklāja uguni uz pūli, nogalinot neskaitāmus neapbruņotus demonstrantus.

Sākotnēji Padomju Savienība izrādīja vēlēšanos sadarboties ar jaundibināto opozīcijas partiju un pat iecēla Imri Naģu par premjerministru un Ministru padomes priekšsēdētāju. Taču nācis pie varas, Naģs izstājās no Varšavas pakta un veicināja turpmāku liberalizāciju. Par atbildi 4. novembrī Padomju Savienība nosūtīja 60 tūkstošus karavīru lielu armiju un tankus, lai apspiestu neatkarības kustību, noslepkavojot vairākus tūkstošus cilvēku. Naģs tika arestēts, un kopā ar simtiem viņa piekritēju, galu galā sodīts ar nāvi. Simtiem tūkstoši ungāru pārbēga uz Rietumiem. [19]

Desmit gadus pēc Padomju Savienības iebrukuma Ungārijā, 1968. gadā Čehoslovākijā sākās "Prāgas pavasaris". Čehoslovākijas Komunistiskā partija (ČKP) pēc Hruščova 1956. gadā teiktās runas bija mīkstinājusi noteikumus, ļaujot attīstīties relatīvi neatkarīgai pilsoniskajai sabiedrībai. Viena no tā laika ievērojamākajām personībām bija Vāclavs Havels, kurš vēlāk kļuva par pirmo tagadējās Čehijas Republikas prezidentu.

1968. gada janvārī par ČKP pirmo sekretāru kļuva reformistu politiķis Aleksandrs Dubčeks. Viņš turpināja veikt reformas un nāca klajā ar saukli "sociālisms ar cilvēcīgu seju". Drīz pēc tam Dubčeks sāka plaša mēroga Staļina laikā netaisnīgi vajāto personu rehabilitāciju. Disidenti iznāca brīvībā, mediji vairs netika tik stingri kontrolēti, tika veicināta akadēmiskā brīvība, pilsoņiem bija atļauts ceļot uz ārzemēm, arī baznīcas kontrole tika krietni samazināta. Bet vissvarīgākais – tika pieļauta ierobežota demokrātija partijas iekšienē.

Padomju Savienība, paturot prātā 1956. gada Ungārijas sacelšanos, uzskatīja šādas reformas par sociālisma principu nodevību un baidījās, ka citas valstis sekos šim piemēram. No 1968. gada marta līdz augustam Padomju Savienības amatpersonas, tostarp PSKP CK ģenerālsekretārs Leonīds Brežņevs, rīkoja piecas konferences ar Dubčeku, mēģinot izdarīt spiedienu, lai viņš atteiktos no demokrātiskajām reformām. Taču Dubčeks Brežņeva prasības atstāja bez ievērības. Tā paša gada augustā Padomju Savienība un citas Varšavas pakta valstis ar simtiem tūkstošu karavīru lielu karaspēku iebruka Čehoslovākijā, pārsteidzot valsti nesagatavotu. "Prāgas pavasaris" tika apspiests un "sociālisms ar cilvēcīgu seju" pārstāja eksistēt. [20]

Centienos ieviest Austrumeiropā komunistisko pārvaldi un saglabāt kontroli pār reģionu, Padomju Savienība paļāvās uz savu militāro spēku. Pat mazākās izmaiņas liberalizācijas virzienā izraisīja sacelšanos pret sociālistisko sistēmu. Astoņdesmito gadu beigās PSRS vadība uzsāka politiskās un ekonomiskās reformas, kas noveda pie Aukstā kara beigām, Berlīnes mūra krišanas un visu komunistisko režīmu sabrukuma Austrumeiropā. Tā kā Padomju Savienība nevēlējās turpināt savu dārgi izmaksājošo politiku, kas bija nepieciešama tās dominances saglabāšanai, Polijas, Rumānijas, Bulgārijas, Čehoslovākijas un Austrumvācijas iedzīvotāji sacēlās pret vietējiem režīmiem, galvenokārt miermīlīgi protestējot.

1989. gada 4. jūnijā, dienā, kad Ķīnā notika slaktiņš Tiaņaņanmeņas laukumā, Polijā notika brīvo demokrātisko vēlēšanu pirmā kārta. Otrajā kārtā, kas notika 18. jūnijā, no parlamenta tika izmēzti komunisti un viņu koalīcijas partneri.

Līdz 1989. gada oktobrim vairākās Austrumvācijas pilsētās notika masu demonstrācijas pret valdošo Sociālistiskās Vienotības partiju (SVP). Tajā pat mēnesī, atrodoties vizītē Berlīnē, Padomju Savienības līderis Mihails Gorbačovs sarunā ar Vācijas SVP partijas ģenerālsekretāru Ērihu Honekeru atzīmēja, ka reformas ir vienīgais ceļš uz priekšu.

Uzreiz pēc tam Austrumvācija atcēla ceļošanas ierobežojumus uz Ungāriju un Čehoslovākiju, kurās politiskā liberalizācija norisinājās pēc Padomju Savienības parauga. Tas ļāva lielam skaitam cilvēku pārbēgt uz Rietumvāciju caur Čehoslovākiju, un Berlīnes mūris vairs nespēja apturēt bēgošo iedzīvotāju straumes. 9. novembrī SVP atteicās no Austrumvācijas un Rietumvācijas robežas kontroles. Desmitiem tūkstoši Austrumvācijas iedzīvotāju ieplūda Rietumberlīnē, un mūris tika nojaukts. Komunistiskā dzelzs priekškara simbols, kas bija stāvējis gadu desmitiem, izzuda nebūtībā. [21]

b) Albānija un Ķīna

ĶKP pielika daudz pūļu, lai nostiprinātu savu ietekmi Albānijā, kas jau sākotnēji bija kritizējusi Maskavu un izstājās no Varšavas pakta. Mao bija iepriecināts par Albānijas atraušanos no Padomju Savienības, tāpēc viņš uzsāka "palīdzības" sniegšanas programmu Albānijai neskatoties uz tās izmaksām.

Sjiņhua ziņoja, ka "no 1954. līdz 1978. gadam Ķīna 75 reizes sniedza finansiālu palīdzību Albānijas Darba partijai; līgumā noteiktā summa bija vairāk nekā desmit miljardi Ķīnas juaņu." Tolaik Albānijā dzīvoja tikai aptuveni divi miljoni iedzīvotāju, un tas nozīmēja, ka katrs iedzīvotājs varēja saņemt summu, kas līdzvērtīga pieciem tūkstošiem juaņu. Tai pat laikā Ķīnas vidējais gada IKP uz vienu iedzīvotāju bija tikai 200 juaņu. Šajā periodā Ķīna smagi cieta no "Lielā lēciena" izraisītā bada, kā arī no Mao Kultūras revolūcijas radītā ekonomikas sabrukuma sekām. Bada laikā ĶTR izmantoja savas nelielās ārvalstu valūtas rezerves, lai importētu pārtiku. 1962. gadā Albānijas vēstnieks Ķīnā Reiss Malile devās uz Ķīnu, lai prasītu palīdzību lauksaimniecības attīstībai. Atbilstoši partijas priekšsēdētāja vietnieka Liu Šaocji rīkojumam, kuģis, kas veda uz Ķīnu Kanādā iepirktos kviešus, nekavējoties mainīja kursu, lai izkrautu kviešus Albānijas ostā. [22]

Turklāt Ķīna palīdzēja Albānijā uzcelt tekstilfabriku, bet, tā kā Albānijai nebija izejvielu, Pekinai nācās izmantot savas ārējās rezerves, lai iepirktu Albānijai nepieciešamo kokvilnu. Reiz Albānijas amatpersonas vērsās pie toreizējā ĶTR vēstnieka Albānijā Gena Biao ar lūgumu nomainīt minerālmēslu ražošanas rūpnīcas svarīgākās iekārtas, turklāt pieprasīja, lai aprīkojums tiktu iepirkts Itālijā. Tā Ķīna iepirka aprīkojumu Itālijā un uzstādīja to Albānijas rūpnīcā. Savukārt Albānija uztvēra Ķīnas palīdzību kā kaut ko pašu par sevi saprotamu, un bieži to izšķērdēja nelietderīgi. Milzīgs daudzums tērauda, mašīnbūves iekārtu un precīzu instrumentu, kas tika sūtīti no Ķīnas, tika atstāts zem klajām debesīm un sarūsēja. Albānijas amatpersonas tas neuztrauca; viņi uzskatīja, ka sabojāto vai pazaudēto materiālu vai aprīkojuma vietā Ķīna vienkārši viņiem iedos vēl.

1974. gadā Albānijas pieprasīja no Ķīnas piecu miljardu juaņu lielu aizdevumu. Neskatoties uz to, ka Kultūras revolūcijas dēļ ĶTR atradās uz gandrīz pilnīga ekonomikas sabrukuma sliekšņa, tā apstiprināja aizdevumu Albānijai viena miljarda juaņu apmērā. Tomēr Albānijas vadība bija ļoti neapmierināta un uzsāka pret Ķīnu vērstu kustību ar tādiem saukļiem kā "Mēs nekad nenolieksim galvu svešas valsts ekonomiskā spiediena priekšā". Tā arī atteicās apmierināt ĶTR prasību piegādāt naftu un asfaltu.

4. Komunisms pēc Aukstā kara

Pēc 1989. gada revolūcijām pašā Padomju Savienībā sākās krasas politiskas pārmaiņas. 1991. gada augustā stingrās līnijas piekritēji no PSKP, VDK un militāristu vidus, kas Gorbačova reformas uzskatīja par komunisma nodevību, sarīkoja apvērsumu, ieslodzīja Padomju Savienības līderi mājas arestā un nosūtīja tankus ieņemt Maskavu. Taču šāda sazvērestība nebija pa prātam ne ierindas partijas biedriem, ne sabiedrībai, un sazvērnieki tika arestēti vai izdarīja pašnāvību. 1991. gada 25. decembrī, neatkarības kustībām plešoties plašumā pa visu valsti, Gorbačovs paziņoja par Padomju Savienības sadalīšanos 15 neatkarīgās republikās.

Aukstā kara beigas, Padomju Savienības bloka (Austrumu bloka) sabrukums un ekonomisko reformu uzsākšana Ķīnā šķietami liecināja par to, ka brīvajai pasaulei un cilvēcei vairs nedraud komunisms. Patiesībā konflikts starp Amerikas Savienotajām Valstīm un Padomju Savienību novērsa cilvēku uzmanību no ĶKP mahinācijām, dodot tai gadu desmitus, lai nostiprinātu savu totalitāro sistēmu un grautu brīvo pasauli.

Salīdzinājumā ar pēc Otrā pasaules kara notikušo nacistu denacifikācijas kustību, kuras laikā publiski tika tiesāti nacistu kara noziedznieki un notika plaša sabiedrības izglītošana par fašistiskās ideoloģijas ļaunumu, pilnīga komunistu noziegumu apzināšana vēl nav notikusi. Krievija un daudzas citas bijušās padomju republikas nekad nav pilnībā sarāvušas saites ar savu padomju pagātni vai likvidējušas slepenpolicijas aparātu. Bijušais VDK darbinieks, kurš strādāja par Krievijas slepenpolicijas (Federālā drošības dienesta) priekšnieku, tagad ir valsts vadītājs. Komunistiskās ideoloģijas piekritēji un to sekotāji ne tikai joprojām aktīvi darbojas, bet arī izplata savu ietekmi uz Rietumiem un visā pasaulē.

Antikomunistiskie aktīvisti Rietumos – vecākās paaudzes pārstāvji, kuriem ir dziļāka izpratne par komunismu, – pamazām izmirst, savukārt jaunāko paaudžu pārstāvji netiek pietiekami labi izglītoti par šo tēmu. Komunistiskajām un kreisajām organizācijām visā pasaulē ir izdevies turpināt savas radikālās vai progresīvās kustības, lai grautu un iznīcinātu tradicionālās vērtības un sociālās struktūras.

Pirmais Krievijas Federācijas prezidents Boriss Jeļcins veica pasākumus, lai attīrītu valsti no padomju ideoloģijas – atlaida bijušos padomju ierēdņus, nojauca Ļeņina un citu komunistisko līderu pieminekļus un atjaunoja PSKP sagrautās pareizticīgo baznīcas. Tomēr šie soļi izrādījās samērā virspusēji un nepietiekami, lai attīrītu valsti no dziļi iesakņojušās partijas kultūras, kas tika potēta cilvēkos un institūcijās gandrīz septiņas desmitgades. Turklāt politiskās nekārtības un ekonomiskā krīze, kas sekoja Padomju Savienības sabrukumam, uzjundīja nostaļģiju pēc aizgājušajiem laikiem.

Atdzimstot tautas atbalstam komunismam, Krievijā izveidojās Krievijas Federācijas Komunistiskā partija (KFKP). Tā izveidojās un palika nozīmīga politiskā partija līdz pat brīdim, kad parādījās Vladimira Putina "Vienotā Krievija".

1993. gada oktobrī – tikai divus gadus pēc tam, kad Maskavas iedzīvotāji bija izgājuši ielās, lai pieprasītu neatkarību un demokrātiju, – desmitiem tūkstošu Maskavas iedzīvotāju devās gājienā pa Sarkano laukumu, skandējot Ļeņina un Staļina vārdus un vicinot kādreizējo padomju karogu. Nesen veiktajās aptaujās, piemēram, Maskavas RBK TV (российский бизнес-телеканал, РБК) rīkotajā aptaujā 2015. gadā, daudzi respondenti (aptuveni 60%) iestājās par Padomju Savienības atjaunošanu. 2017. gada maijā Komjaunatnes organizācija, kas tika izveidota kā ar PSKP saistīta organizācija, Maskavas Sarkanajā laukumā pie Ļeņina mauzoleja sarīkoja zvēresta nodošanas ceremoniju jauniešiem. Mītiņā KFKP priekšsēdētājs Genādijs Zjuganovs apgalvoja, ka partijai nesen ir pievienojušies 60 tūkstoši jauniešu, un komunistiskā partija joprojām ir dzīva un turpina augt.

Komunisma rēgs turpina vajāt pasaules lielāko valsti. Maskavā vien ir vairāk nekā 80 pieminekļu Ļeņinam, kura mauzolejs Sarkanajā laukumā turpina piesaistīt tūristus un viņa ideju atbalstītājus. VDK noziegumus pasaule nekad nav pa īstam un pilnībā atmaskojusi un nosodījusi. Pēdējā gadsimta laikā lielākajā daļā valstu atklāta komunistu ietekme valdībā ir mazinājusies. Komunistiskās kustības kulminācijas laikā Aukstā kara laikā vairāk nekā 20 valstīs valdīja klaji komunistiski režīmi. Šodien atlikuši vairs tikai četri: Ķīna, Vjetnama, Kuba un Laosa. Lai gan Ziemeļkorejas valdošā partija vairs nebalstās uz marksisma-ļeņinisma doktrīnām, tā joprojām ir totalitāra komunistiska valsts. Vairāk nekā simts pasaules valstīs pastāv oficiāli reģistrētas komunistiskās partijas.

Pagājušā gadsimta 80. gados Latīņamerikā pastāvēja vairāk nekā 50 komunistiskās partijas ar kopējo biedru skaitu viens miljons (no kuriem aptuveni puse bija Kubas Komunistiskās partijas biedri). 80. gadu sākumā ASV un Padomju Savienības starpā pastāvēja sīva konkurence Latīņamerikas un Āzijas karstajos punktos. Līdz ar Austrumeiropas un Padomju Savienības sabrukumu, komunistisko partiju, kas savu valdīšanu īstenoja ar vardarbību, piemēram, Peru Komunistiskā partija, kļuva aizvien mazāk un mazāk.

Tomēr lielākajā daļā Latīņamerikas valstu joprojām pastāvēja dažādi sociālisma paveidi. Kreisās politiskās partijas ieguva tādus nosaukumus kā "Demokrātiskā sociālistu partija" un "Tautas sociālistu partija". Vairākas komunistiskās partijas Centrālamerikā no saviem nosaukumiem svītroja vārdus "komunistiskā partija", tomēr turpināja propagandēt komunisma un sociālisma idejas, ar savām darbībām vēl vairāk dezorientējot sabiedrību.

No 33 neatkarīgajām valstīm Latīņamerikas un Karību jūras reģionā lielākajā daļā pastāv komunistiskās partijas, kas tiek uzskatītas par leģitīmiem politikas dalībniekiem. Venecuēlā, Čīlē, Urugvajā un citur komunistiskā partija un valdošā partija bieži vien ir izveidojušas koalīcijas valdību, kamēr citās valstīs komunistiskās partijas pilda opozīcijas lomu.

Atšķirībā no Austrumiem, Rietumos un citos pasaules reģionos komunisms neīstenoja vardarbīgu revolūciju. Tā vietā tika izmantota maskēta pieeja, kad kreiso ideoloģiju piekritēji iefiltrējās praktiski visos sabiedrības slāņos. Pēc vairākiem gadu desmitiem Rietumu komunisma formām lielā mērā ir izdevies iznīcināt tradicionālo sabiedrību un morāli, sagraujot dievu dāvāto kultūru. Šajā ziņā komunisma rēgs ir nostiprinājis savu kontroli pār visu pasauli.

Atsauces

1. Chongyi Feng, "How the Chinese Communist Party Exerts Its Influence in Australia," ["Kā Ķīnas Komunistiskā partija īsteno savu ietekmi Austrālijā"] ABC News (Australia), June 5, 2017, http://www.abc.net.au/news/2017-06-06/how-china-uses-its-soft-power-strategy-in-australia/8590610.

2. Jung Chang and Jon Halliday, "Lukewarm Believer (1920–25; age 26–31)," Mao: The Unknown Story (New York: Anchor Books, 2006).

3. Harry Truman, "Statement on Formosa" (speech, White House, January 5, 1950), USC US–China Institute, piekļūts 2020. gada 19. aprīlī, https://china.usc.edu/harry-s-truman-%E2%80%9Cstatement-formosa%E2%80%9D-january-5-1950.

4. "US Enters the Korean Conflict," National Archives, last modified September 7, 2016, https://www.archives.gov/education/lessons/korean-conflict.

5. Qian Yaping 錢亞平, "60 nian lai Zhongguo de dui wai yuanzhu: zui duo shi zhan guojia caizheng zhichu 7%" 60年來中國的對外援助：最多時佔國家財政支出7% ["Ķīnas ārējā palīdzība pēdējo 60 gadu laikā: kulminācijas brīdī tā veidoja 7 % no valsts fiskālajiem izdevumiem."], People’s Daily, May 27, 2011, http://history.people.com.cn/BIG5/205396/14757192.html. [ķīniski]

6. Chen Xianhui 陈宪辉, "Di 38 zhang kang Mei yuan Chao" 第38章 抗美援朝 ["38. nodaļa: Pretošanās ASV un palīdzība Ziemeļkorejai"], in Geming de zhenxiang. Ershi shiji Zhongguo jishi 革命的真相.二十世纪中国纪事 [The Truth of the Revolution: 20th Century Chronology of China] (December 2014), https://www.bannedbook.net/forum2/topic6605.html. [ķīniski]

7. Zhong Shanluo 鐘山洛, Dangshi mimi 黨史秘密 [Secrets of Party History] (Taiwan: Ha Ye chubanshe, 2016). [ķīniski]

8. Chen Xianhui 陈宪辉, "Di 52 zhang Wen Ge wai jiao: duiwai shuchu geming" 第52章 文革外交与输出革命 ["Chapter 52: The Cultural Revolution Diplomacy and Export Revolution"], in Geming de zhenxiang. Ershi shiji Zhongguo jishi 革命的真相.二十世纪中国纪事 [The Truth of the Revolution: 20th Century Chronology of China] (December 2014), https://www.bannedbook.net/forum2/topic6605.html. [ķīniski]

9. Li Su 李肃, "Jie mi shi ke: taoli Chaoxian wangming Zhongguo (wanzhengban)" 解密时刻：逃离朝鲜 亡命中国 (完整版 ) ["Leaking Moment: Escaping North Korea, Dying in China" (complete version)], Voice of America, October 8, 2012, https://www.voachinese.com/a/hm-escaping-north-korea-20121007/1522169.html. [ķīniski]

10. Song Zheng 宋征, "1965 Yinni ‘9.30’ zhengbian shimo" 1965印尼『9.30』政政变始末 ["The 9.30 Coup in Indonesia in 1965"], China in Perspective, modified September 20, 2017, http://www.chinainperspective.com/ArtShow.aspx?AID=183410. [ķīniski]

11. Wang Nan 王南, "Shuo gu lun jin: Miandian de Zhongguo chongjidui bo", 说古论今：缅甸的中国冲击波 ["Talking About History: China’s Shock Wave in Myanmar"], Voice of America, February 24, 2012, https://www.voachinese.com/a/article-2012024-burma-china-factors-iv-140343173/812128.html. [ķīniski]

12. Cheng Yinghong 程映虹, "Xiang shijie shuchu geming—"Wen Ge" zai Ya Fei La de yingxiang chutan "向世界输出革命──"文革"在亚非拉的影响初探 ["Revolūcijas eksports pasaulē – provizorisks pētījums par kultūras revolūcijas ietekmi Āzijā, Āfrikā un Latīņamerikā"], Modern China Studies, vol. 3 (2006). [ķīniski]

13. Chen Yinan 陳益南, "She zai Zhongguo de Ma Gong diantai", 設在中國的馬共電台 ["MCP Radio Station in China"], Yanhuang Chunqiu, vol. 8, 2015. [ķīniski]

14. Cheng, "Xiang shijie shuchu geming." ["Revolūcijas eksports pasaulē"]

15. turpat.

16. Chen, "Di 52 zhang Wen Ge wai jiao."

17. Hanshan 寒山, "Jin shi zuo fei: Xiong Xiangshi he Zhonggong zai La Mei shuchu geing de lishi" 今是昨非﹕熊向暉和中共在拉美輸出革命的歷史 ["Xiong Xianghui and the CCP’s history of exporting revolution to Latin America"], Radio Free Asia, November 17, 2005, https://www.rfa.org/cantonese/features/history/china_cccp-20051117.html. [ķīniski]

18. Cheng, "Xiang shijie shuchu geming." ["Revolūcijas eksports pasaulē"]

19. Chen Kuide 陈奎德, Jindai xianfa de yanhua 近代宪政的演化 [Mūsdienu konstitucionālisma attīstība], The Observer (2007), chap. 60. [ķīniski]

20. turpat, nodaļa. 67.

21. turpat, nodaļa. 77.

22. Wang Hongqi, "Zhongguo dui Aerbaniya de yuanzhu" 中国对阿尔巴尼亚的援助 ["Ķīnas palīdzība Albānijai"], Yanhuang Chunqiu, piekļūts 2020. gada 16. aprīlī, http://www.yhcqw.com/36/3172.html#. [ķīniski]

Kā komunisma rēgs valda mūsu pasaulē (5. nodaļa, 1. daļa)

Avots: https://www.epochtimes.com/gb/18/6/7/n10464261.htm