Vēstures bākugunis: no imperatora Taidzuna līdz imperatoram Kansji (1.daļa)

Tanu dinastijas imperators Taidzuns un Cjinu dinastijas imperators Kansji bija divas izcilas personības Ķīnas vēsturē. Par laimi, informācija par viņu gudrību, tālredzību un atstāto mantojumu tika pierakstīta divās grāmatās.

Džeņguaņ dženjao

Pirmo grāmatu Džeņguaņ dženjao ("Džeņguaņa valdīšanas pamati") sastādīja vēsturnieks Vu Dzjins Tanu dinastijas laikā. Tās 40 nodaļās, kas sadalītas 10 sējumos ietverti dialogi par pārvaldības jautājumiem, kas norisinājās starp imperatoru Taidzunu un Veju Dženu, Fanu Sjuaņlinu, Du Žuhueju un citiem. Tajā iekļauti arī ieteikumi, ierosinājumi un amatpersonu priekšlikumi, kā arī svarīgākās politiskās un ekonomiskās stratēģijas. Tā ir detalizētāka nekā citas grāmatas par šo periodu, piemēram, "Vecā Tanu dinastijas vēsture"," Jaunā Tanu dinastijas vēsture" vai Dzidži tundzjaņ ("Pārvaldīšanai noderīgs vispārējs spogulis").

Vu Dzjins (670.–749. g.), dzimis Biaņdžou (mūsdienu Henaņas province), dzīvoja imperatoru Gaodzuna un Sjuaņdzuna valdīšanas laikā. Viņš tika raksturots kā "apņēmīgs un centīgs mācībās, un tāds, kas labi pārzina konfūcisma klasiķus un vēsturi". Kā vēsturnieks Vu ne tikai reģistrēja faktus, bet arī riskēja ar savu dzīvību, komentējot noteiktas tēmas. Būdams neapmierināts ar iepriekšējiem vēsturniekiem, piemēram, Vu Saņsi, viņš uzskatīja, ka oficiālajā vēstures pierakstā "pilnībā" jādokumentē viss teiktais un darītais, labais un sliktais, bez jebkādiem sagrozījumiem. Šajā nolūkā Vu veica savus pierakstus par Tanu dinastiju. Viņš koncentrējās uz faktiem un paskaidroja imperatoram Sjuaņdzunam, ka viņa hronikas versija, kaut arī "nav perfekti uzrakstīta, bet tajā ir visi fakti". Strādājot par vēsturnieku, viņš uzrakstīja arī grāmatu Džeņguaņ dženjao, lai saglabātu liecības nākamajām paaudzēm.

Grāmatas priekšvārdā Vu paskaidroja, ka uz šīs grāmatas rakstīšanu viņu pamudinājuši divi kancleri – Juaņs Cjaņjao un Džans Dzjadžeņs, kuri apbrīnoja imperatora Taidzuna valdīšanu, nosaucot to par "līdz šim nebijušu un labāko vēsturē".

Savos pirmajos valdīšanas gados imperators Taidzuns lūdza savus galminiekus, piemēram, Veju Dženu un Juju Šinaņu, apkopot Cjuņšu džijao ("Pārvaldīšanas principi senajā Ķīnā"), lai pārskatītu iepriekšējo imperatoru labos un sliktos darbus. Šajā grāmatā ir apkopota informācija no visdažādākajiem avotiem par valdniekiem un imperatoriem no Ķīnas vēstures pirmsākumiem līdz pat Dzjiņu dinastijai.

648. gadā imperators Taidzuns uzrakstīja Difaņ ("Noteikumi imperatoram") un nodeva to troņmantiniekam [imperatoram Gaodzunam]. "Šeit ir viss, kas jums jāzina par stingru attieksmi pret sevi un valsts pārvaldību," viņš teica. Šajā rokasgrāmatā ir 12 raksti:

1) Pamatprincipi imperatoram.

2) Attiecības ar radiniekiem.

3) Talantu meklēšana.

4) Ierēdņu amatu piešķiršana.

5) Padomu pieņemšana.

6) Apmelojumu noraidīšana.

7) Izvairīšanās no izšķērdības.

8) Pazemība un taupība.

9) Apbalvošana un sodīšana.

10) Lauksaimniecība kā pamats.

11) Karaspēka pārbaude.

12) Uzsvars uz izglītību.

Ja Difaņ bija imperatora Taidzuna principu kopsavilkums, tad grāmata Džeņguaņ dženjao bija apliecinājums tam, kā viņš tos ievēroja. Tas arī bija iemesls, kāpēc dažu nodaļu virsraksti otrajā grāmatā ir līdzīgi tiem, kas atrodami pirmajā grāmatā. Konkrēti:

Pamatprincipi imperatoram – Imperatora principi valsts lietu pārvaldībā.

Attiecības ar radiniekiem – Labvēlības izrādīšana.

Talantu meklēšana - Talantu iecelšana amatā.

Ierēdņu amatu pieškiršana – Ierēdņu atlase.

Padomu pieņemšana – Padomu pieņemšana.

Apmelojumu noraidīšana – Neslavas celšanas un apmelojumu apturēšana.

Izvairīšanās no izšķērdības – Mērenība.

Pieticība un taupība – Taupība.

Apbalvojums un sods – Sods.

Lauksaimniecība kā pamats – Lauksaimniecība.

Karaspēka pārbaude – Militārās ekspedīcijas, robežu drošība.

Uzsvars uz izglītību – Konfūcisma, literatūras un vēstures popularizēšana.

Lai gan Džeņguaņ dženjao aplūkotie jautājumi ir plaši un dažādi, tie visi atspoguļo imperatora Taidzuna redzējumu un to, ko viņš darīja, lai nodrošinātu mieru un stabilitāti Ķīnā.

Šī grāmata parādījās tieši laikā un kļuva par mācību grāmatu nākamajām imperatora ģimenes paaudzēm. Piemēram, imperators Sjuaņdzuns pievērsa tai lielu uzmanību un pieņēma tās principus. Imperatora izvēlētās frāzes no grāmatas tika pārrakstītas uz ruļļiem, lai viņš ik pa laikam tās varētu ar cieņu pārlasīt. Tāpēc nav pārsteidzoši, ka viņš kļuva par vienu no veiksmīgākajiem vēlīnās Tanu dinastijas imperatoriem.

Arī Juaņu dinastijas imperatori pievērsa uzmanību Džeņguaņ dženjao un lūdza mācītos vīrus izskaidrot šos tekstus. Turklāt reizi trijās dienās pusdienlaikā imperatori kopā ar mācītiem vīriem studēja šīs grāmatas. Minu dinastijas imperators Sjaņdzuns pārpublicēja grāmatu un uzrakstīja priekšvārdu, lai to popularizētu. Gan imperators Kansji, gan Cjinu dinastijas imperators Cjaņluns apbrīnoja grāmatu un labi pārzināja tās saturu. Imperators Cjaņluns savulaik rakstīja: "Reiz, izlasot grāmatu [Džeņguaņ dženjao] mani pārņēma ilgas pēc tā laika. Katru reizi, kad es to izlasīju, es biju pārsteigts un teicu – Džeņguaņa laikmets bija patiesi lielisks!"

Grāmatai bija liela ietekme arī ārzemēs. Pēc tam, kad 9. gadsimtā tā nonāca Japānā, Tamenaga Sugavara, viens no augstākajiem galma ierēdņiem Kamakuras perioda laikā, bija atbildīgs par Džeņguaņ dženjao mācīšanu. Kad 1615. gadā Tokugavas sjogunāts izdeva "Profesionālu karavīru namu likumus", pirmais likums pieprasīja, ka daimjo (feodālajiem aristokrātiem) ir jālasa klasiskā literatūra, piemēram, Džeņguaņ dženjao. Pēc tam šī grāmata kļuva labi pazīstama Japānā.

Imperators Taidzuns radīja plaukstošo Tanu dinastiju – Ķīnas vēstures virsotni. Viņa vārdi un rīcība dažādās jomās tika ierakstīti Džeņguaņ dženjao. Zemāk minēti daži piemēri.

19. nodaļa: Pieticība

Džeņguaņa laikmeta otrajā gadā imperators Taidzuns reiz teica saviem galminiekiem: "Cilvēki bieži uzskata, ka imperatori ir visaugstākie un bezbailīgākie. Bet es esmu pieticīgs un pazemīgs, un man ir bailes. Senos laikos imperators Šuņs reiz teica Jujam Lielajam: "Tikai tad, ja tu pārstāsi izrādīties, cilvēki pārstās sacensties ar tevi, lai redzētu, kurš ir talantīgāks; tikai tad, ja tu pārstāsi lielīties, cilvēki pārstās strīdēties ar tevi, lai redzētu, kurš ir vairāk sasniedzis." Jidzjin ("Pārmaiņu grāmatā") arī teikts: "Cilvēka vissliktākā īpašība ir pašapmierinātība, bet labākā – pazemība." Ja imperators ir augstprātīgs un nespēj būt pieticīgs, kurš gan uzdrošināsies stāties viņam pretī un norādīt uz viņa kļūdām? Tāpēc, pirms es kaut ko saku vai daru, es vispirms pārbaudu, vai tas ir cieņpilni pret dievišķo vai tas neaizvainos ministrus. Dievības ir augšā, tās visu redz un visu zina – kā lai es nebaidos? Lejā visi ierēdņi uz mani skatās – kā es varu nebaidīties? Lai gan es vienmēr esmu pazemīgs un dievbijīgs, es joprojām raizējos, domājot, vai mana rīcība ir saskaņā ar debesu gribu un cilvēku vajadzībām."

Vejs Džens atbildēja: "Ir sens teiciens: "Ļoti bieži cilvēki sāk labi, bet tikai daži visu noved līdz galam." Es ceru, ka Jūsu Augstība paliks pazemīgs un dievbijīgs, dienu no dienas. Tad mūsu valsts būs spēcīga un stabila, un tajā nenotiks nekādas katastrofas. Tieši tādā veidā imperators Jao un imperators Šuņs uzturēja mieru."

13. nodaļa. Labestība un tikumība

Džeņguaņa laikmeta 13. gadā imperators Taidzuns teica saviem galminiekiem: "Dziļā mežā atpūtīsies putni; ezerā peldēs zivis; labestība un tikumība nodrošinās labklājību. Visi cilvēki zina, ka no nelaimēm ir jāvairās, bet viņi nezina, ka labestības un tikumības izkopšana novērsīs nelaimju rašanos. Tas vienmēr jāpatur prātā un jāievēro. Atslābināšanās pat uz īsu brīdi radīs nopietnas sekas. Mūsu organismam tikumības ievērošana ir tikpat svarīga kā pārtika un ūdens. Tikai ēdot pietiekami daudz, cilvēks var nodzīvot ilgu mūžu."

22. nodaļa: Apdomā, ko runā

Džeņguaņa laikmeta otrajā gadā imperators Taidzuns teica saviem galminiekiem: "Pirms es kaut ko saku, kad uzstājos imperatora galmā, es vienmēr vispirms apsveru, vai tas nāks par labu tautai. Tāpēc es neuzdrošinos daudz runāt."

Džeņguaņa laikmeta astotajā gadā imperators Taidzuns teica saviem galminiekiem: "Cildena cilvēka vārdiem ir liela nozīme, tie nav tukši. Pat parasts cilvēks var tikt apkaunots, ja viņš izsaka nepiedienīgu piezīmi un kāds to pieraksta. Ja imperators saka kaut ko nepiedienīgu, kā gan tā nodarīto kaitējumu var salīdzināt ar parasta cilvēka nodarīto kaitējumu? Es to bieži atceros. Kad Suju dinastijas imperators Jans pirmo reizi apmeklēja Gaņcjuaņas pili, viņam tā patika, taču monarhs sūdzējās, ka tur nav jāņtārpiņu. Tāpēc viņš izdeva rīkojumu "vākt šos kukaiņus, lai naktī izgaismotu pili". Viņa amatpersonas pavēlēja tūkstošiem cilvēku doties vākt kukaiņus un nosūtīja uz pili 500 grozus ar jāņtārpiņiem. Pat tādi sīkumi var novest pie kaut kā tāda, nemaz nerunājot par nopietnākām lietām."

Vejs Džens atbildēja: "Imperators ir visaugstākā persona valstī. Ja notiek kaut kas nepiedienīgs, cilvēki uz to raugās kā uz Saules vai Mēness aptumsumu – visi to redz. Patiešām, kā jau Jūsu Majestāte ir pamanījis, mums ir jābūt uzmanīgiem ar to, ko sakām."

***

Imperators Kansji ļoti augstu novērtēja Džeņguaņ dženjao un imperatora Taidzuna laikmetu:

"Pagājuši jau daudzi gadi, taču

šī grāmata joprojām izceļas starp visām vēstures grāmatām;

Pēdējo vairāk nekā tūkstoš gadu laikā

Džeņguaņa laikmets bija visplaukstošākais laikmets.

Tikumības izkopšana noveda pie miera, karu nebija,

likumi kļuva nevajadzīgi un cietumi tukši;

Tā kā civilizācija bija nostiprinājusies visā valstī, līksmoja gan amatpersonas, gan iedzīvotāji

Šis mantojums tika pierakstīts,

nodots vēsturē dinastijā pēc dinastijas;

Šī grāmata sastāv no četrdesmit nodaļām,

un tās visas ir veltītas vienai tēmai:

Esot laipns un tikumīgs,

vari dzīvot ilgi, ja to nedarīsi, nonāksi strupceļā."

(Turpinājums sekos)

Avots: https://en.minghui.org/html/articles/2024/1/3/214150.html