Draudzīgs aizrādījums ir labāks par stingru un tiešu padomu

Vēstures gaitā Ķīnas imperatoriem ir bijuši daudzi slaveni padomdevēji. Dažiem no viņiem ar valdnieku bija draudzīgas attiecības un cieša savstarpēja sapratne. Valdnieki novērtēja šos padomdevējus un pienācīgi atalgoja, piemēram, Veju Dženu no Tanu dinastijas. Daži padomnieki valdniekiem nepatika un tika sodīti vai atlaisti no amata, piemēram, Juaņs Keli no Minu dinastijas.

Nākamās paaudzes slavēja gan Veju Dženu, gan Juaņu Keli. Kāpēc gan viņu likteņi bija tik atšķirīgi? Vēlos padalīties ar savu izpratni.

Labestīgs aizrādījums

Vispazīstamākais padomdevējs vēsturē bija Vejs Džens. Tanu dinastijas imperators Taidzuns viņu slavēja, sakot: "Vejs Džens mani pamācīja kā darīt lietas, jo vairumā gadījumu es pieļāvu kļūdas. Viņš ir kā spogulis, kas atspoguļo gan labo, gan slikto imperatora galmā."

Veja Džena pārdomātie norādījumi imperatoram vienmēr balstījās uz pareiziem iemesliem un tika izteikti ar laipnību un sapratni, kā arī ar lojalitāti pret imperatoru. Tāpēc imperators novērtēja viņa padomus un mainīja savu uzvedību.

Dzjidži tundzjaņ (Pārvaldīšanai noderīgs vispārējs spogulis), teikts, ka imperatore Veņde (imperatore Džansuņa) nomira Džeņguaņa valdīšanas desmitajā gadā. Imperators Taidzuns un viņa imperatore apprecējās pusaudža gados. Viņi daudz pārdzīvoja kopā gan kara laikā, gan ģimeņu konfliktu dēļ. Abiem bija vienādi mērķi un starp viņiem valdīja dziļa sapratne.

Pēc sievas nāves imperators ļoti skuma, tāpēc pils teritorijā uzcēla torni, lai varētu tur uzkāpt un saskatīt viņas kapu, kas atradās Džaolinā.

Kādu dienu imperators Taidzuns lūdza Veju Dženu pavadīt viņu uz torni. Rādot Džaolinas virzienā, viņš jautāja Vejam Dženam, vai viņš var redzēt Džaolinu.

"Mana redze vecuma dēļ pasliktinās, un es to neredzu, jūsu majestāte," atbildēja Vejs Džens.

Imperators atkal norādīja uz Džaolinu un lūdza Veju Dženu vēlreiz paskatīties.

"Ak. Man likās, ka jūsu majestāte skatās uz Sjaņlinu (imperatora Taidzuna tēva Gaodzu kapenes). Ja jūs domājāt Džaolinu, es, protams, to redzu," Vejs Džens pieklājīgi atbildēja.

Dzirdot viņa vārdus, imperators saprata, ka Vejs Džens viņam atgādina par to, ka viņš nedrīkst aizmirst mirušo tēvu un ilgoties tikai pēc mirušās sievas, un ka saskaņā ar tā laika etiķeti "vīrs nepiemin savu sievu". Vēlāk, ar asarām acīs, imperators Taidzuns lika nojaukt torni.

No šī stāsta mēs redzam, ka Vejs Džens neizvēlējās skarbi pateikt imperatoram: "Jums nevajadzētu domāt tikai par mirušo sievu un aizmirst savu tēvu. Tas neatbilst dēla gobijības principam un etiķetei – cilvēki jūs par to kritizēs." Tā vietā viņš atrada gudru un pieklājīgu veidu, kā atgādināt imperatoram Taidzunam par tā laika sociālo etiķeti, kas apliecināja gan viņa izpratni par imperatora jūtām pret mīļoto sievu, gan arī viņa līdzjūtību pret imperatoru, lai valnieks netiktu kritizēts.

Ir vēl kāds stāsts par Veju Dženu grāmatā "Pārvaldīšanai noderīgs vispārējs spogulis". Pirmajā Džeņguaņa valdīšanas gadā imperators Taidzuns sūtīja savus vīrus vervēt karavīrus. Sekretariāta vadītājs Fens Deji nosūtīja ziņu, kurā teica, ka, lai gan daži vīrieši ir jaunāki par 18 gadiem, bet ir spēcīgi, tāpēc arī noderētu armijai. Imperators Taidzuns tam piekrita. Taču pēc attiecīgā rīkojuma izdošanas Vejs Džens atteicās to izpildīt, un dokuments četras reizes tika sūtīts turp un atpakaļ.

Imperators Taidzuns bija nikns. Viņš izsauca Veju Dženu un izteica viņam rājienu, sakot: "Tie vīrieši ar spēcīgiem ķermeņiem ir tie, kas meloja par savu vecumu, lai izvairītos no smaga darba. Kas nav kārtībā ar viņu vervēšanu? Kāpēc jūs esat pret to!"

Vejs Džens atbildēja: "Armijai vissvarīgākais ir tas, ka tai ir pareiza vadība, nevis tas, ka tai ir daudz karavīru. Kamēr jūsu majestāte vervēs spēcīgus un veselus vīrus un labi viņus vadīs, viņi būs neuzvarami. Kāpēc vervēt nenobriedušus vīriešus, lai tikai palielinātu skaitu! Turklāt jūsu majestāte bieži saka, ka ir jāvalda ar godaprātu, lai cilvēki savā vairākumā rīkotos pareizi. Lai gan jūsu majestāte nav ilgi valdījusi, jūs jau esat lauzis vairākus solījumus."

To dzirdot imperators Taidzuns bija satriekts un jautāja: "Kā es pārkāpu savus solījumus?"

Vejs Džens atbildēja: "Tūlīt pēc tam, kad jūsu majestāte mantoja troni, jūs izdevāt rīkojumu, sakot, ka Guaņdžunas apgabals tiks atbrīvots no nodokļiem uz diviem gadiem, un apgabali ārpus Guaņdžunas uz vienu gadu tiks atbrīvoti no smaga darba. Taču vēlāk jūs izdevāt vēl vienu rīkojumu, kurā bija teikts, ka tie, kas jau ir samaksājuši nodokļus un nostrādājuši smagos darbus, tiks atbrīvoti no nākamā gada. Tas nozīmēja, ka tas, kas cilvēkiem tika dots, atkal tika paņemts atpakaļ. Kā jūs varat sagaidīt, ka cilvēki nesūdzēsies?

Turklāt šobrīd cilvēki tiek gan aplikti ar nodokļiem, gan arī izsaukti uz smagu darbu, kas ir pretrunā ar jūsu majestātes rīkojumu. Turklāt jūsu majestāte vienmēr ir pārvaldījusi valsti ar uzticamu vietējo amatpersonu starpniecību, kuras ikdienā kārto administratīvos jautājumus. Tomēr attiecībā uz karavīru vervēšanu jūsu augstībai ir aizdomas, ka šajā sakarā varētu notikt krāpšana. Šādas aizdomas ir pretrunā jūsu principam valdīt godīgi un ar uzticēšanos."

Imperators Taidzuns atbildēja: "Kad runa ir par valsts lietām, jūs vienmēr trāpāt kā naglai uz galvas. Ja galms neievēros izdotos rīkojumus, tauta cietīs zaudējumus. Kā tad var pareizi vadīt valsti? Esmu pieļāvis lielu kļūdu!"

Tad imperators izdeva rīkojumu nepieņemt armijā nevienu, kas jaunāks par 18 gadiem, un apbalvoja Veju Dženu ar zelta kausu.

Šajā incidentā Vejs Džens vispirms apliecināja imperatora Taidzuna labvēlīgo valdīšanu un pēc tam uzmanīgi norādīja uz pretrunām rīkojumos ar faktiem un pamatotu argumentāciju. Tajā pašā laikā viņš pats ievēroja starp monarhu un viņa ministriem noteikto etiķeti un neizteica emocionālas apsūdzības. Viņa kritikas pamatā bija apdomība un labestība.

Skarbs padoms

Vēsturē ir bijuši padomdevēji, kas pazīstami ar saviem tiešajiem un skarbajiem padomiem. Lai gan viņiem, iespējams, bija labi nodomi un viņi bija godīgi, rezultāti nebija ne tuvu tik labi. Ņemsim par piemēru to, kā Juaņs Keli konsultēja imperatoru Šeņdzunu Minu dinastijas laikā.

Juaņs Keli (otrais vārds Licjins) bija tieša un godīga Minu dinastijas amatpersona. Viņš bija pazīstams ar to, ka izskatīja lietas objektīvi un nebaidījās no ietekmīgiem cilvēkiem. Tomēr reiz imperators Šeņdzuns viņu atcēla no amata un atņēma algu par ne visai taktiskiem aizrādījumiem.

Saskaņā ar Duna Cjičana "Dzjehuaņ juaņgun sjindžuan" un Čena Džensjina "Suidžou hronikām", Minu dinastijas laikā Vaņli valdīšanas laikā Juaņs Keli iesniedza imperatoram ziņojumu, kurā teica: "Pēdējos gados tiesā ir bijis daudz karstu strīdu, kas sadusmoja jūsu majestāti, un tā rezultātā vairāk nekā 100 amatpersonas tika atlaistas. Tomēr šie cilvēki ir devuši lielu ieguldījumu valsts attīstībā un jūsu rīkojumu īstenošanā un kuriem jūsu majestāte bieži ir lūgusi padomu. Bet tagad jūs viņus uzskatāt par cilvēkiem, kas cenšas izrādīties un izpelnīties slavu ar nepiedienīgiem līdzekļiem. Patiesība ir tāda, ka, atlaižot šos cilvēkus, tika paaugstināti tie, kuri bija patiešām negodīgi; tie, kurus jūsu majestāte uzskatīja tikai par tādiem, kas mēģina iegūt slavu nepiedienīgā veidā, un kas tika nopelti, savukārt tiem, kuru reputācija jau bija sabojāta viņu negodīgās rīcības dēļ, tika piešķirti svarīgi amati. Kurš tad pateiks jūsu majestātei patiesību par tautas labklājību, par to, kuras amatpersonas ir godīgas un kuras korumpētas? Valsts pārvaldība var kļūt arvien sliktāka. Cik tas būtu briesmīgi!"

Lai gan Juaņs Keli savā ziņojumā runāja saskaņā ar savu sirdsapziņu, imperators to uzskatīja par aizvainojošu un atņēma viņam viena gada algu.

Vēlāk, kad pils Dzjinde zālē iespēra zibens, Juaņs Keli uzrakstīja vēl vienu ziņojumu, kurā bija teikts: "Ja jūsu majestāte personīgi nevadīs upurēšanas rituālu un rīta lekcijas, ja vēstures lasījumi tiks atstāti novārtā, ja darbinieku ziņojumi netiks laicīgi pārskatīti un apbalvojumi un sodi būs pretrunīgi, ja cilvēki sūdzēsies, ka viņus žņaudz ar nodokļiem, un ja būs neskaidrības starp labo un ļauno, pareizo un nepareizo, kas izraisīs nesaskaņas lojālo un tikumīgo cilvēku vidū, vai tad tas būs saskaņā ar Debesu ceļu?"

Juaņa piezīme ļoti saniknoja imperatoru Šeņdzunu, tāpēc viņš atcēla Juaņu Keli no amata un pazemināja viņu līdz ierindas pilsonim.

No tā mēs varam redzēt, ka, lai gan Juaņam Keli pietika drosmes kritizēt imperatoru, viņš nepārprotami apsūdzēja monarhu muļķībā un Debesu ceļa pārkāpšanā (vēlākos gados imperators Šeņdzuns patiešām nepareizi pārvaldīja valsti), un šādi skarbi vārdi nepalīdzēja imperatoram rīkoties labāk. Juaņa pieeju varētu uzskatīt par atklātu kritiku, bet tai trūka iejūtības un labestības.

Pēcvārds

Neatkarīgi no tā, vai runa ir par senatni vai mūsdienām, cilvēki, kas saka taisnību tieši, ne vienmēr tiek pieņemti atzinīgi. Kā mēdz teikt: "Patiesība kož ausī."

Tomēr, ja svarīgas sliktas ziņas nesasniedz atbildīgo ausis, organizācija nespēj sevi izvērtēt un pilnveidoties, kas var viegli novest pie tās lejupslīdes.

Runāt patiesību ir tikums, tad kāpēc daudzi pie varas esošie cilvēki bieži vien mēdz neieklausīties godīgos padomos? Papildus pie varas esošo personu problēmām, liela nozīme ir arī tam, kā padoms tiek pasniegts.

Dažkārt tie, kas saka patiesību, domā, ka patiesība ir viņu pusē, tāpēc, kad runā, viņiem ir tendence uzskatīt, ka viņiem ir taisnība, un viņi nepiekāpīgi aizstāv savu viedokli. Viņi var spriest par lietām, izejot no savas perspektīvas, neizvērtējot konkrētā cilvēka situāciju, vai pat nicināt citus, jo uzskata, ka viņiem ir taisnība. Viņi var arī mēģināt piespiest citus atzīt savas kļūdas, pamatojoties uz savu tieksmi cīnīties. Šāda attieksme var izraisīt otrā cilvēkā negatīvas emocijas un vienlaikus negatīvi ietekmēt paša runātāja uzticamību.

Tāpēc vienmēr ir labāk saglabāt labvēlīgu un iejūtīgu attieksmi un apsvērt, vai tas, ko jūs sakāt, otrai pusei būs pieņemams, vai arī jūsu padoms tai tikai kaitēs. Šādā veidā klausītājs būs atvērtāks pret to, ko vēlaties viņam pateikt, un varēs veiksmīgāk darboties labas pārvaldības nodrošināšanā.

Avots: https://en.minghui.org/html/articles/2023/6/7/209776.html