Pavasara ekvinokcija ir ceturtais no 24 senajā Ķīnā noteiktajiem Saules periodiem un 90 pavasara dienu viduspunkts. Pavasara ekvinokcijas dienā ir pagājusi puse no pavasara. Saskaņā ar Gregora kalendāru tā katru gadu iekrīt ap 21. martu. Pavasara ekvinokcijas periods 2024. gadā ilgst no 20. marta līdz 3. aprīlim.
Laodzi teica: "Pavasara ekvinokcijas laikā viss sāk augt." Arī zemnieki saka: "Pavasara ekvinokcijas laikā sāk dīgt kvieši, katrs mirklis ir zelta vērtē." Tas nozīmē, ka līdz pavasara ekvinokcijai ziemas kvieši ir pārcietuši auksto laiku un sākuši aktīvi augt, kas ir ļoti svarīgs un vērtīgs laiks lauku darbiem, lai nodrošinātu labu ražu.
Vienādi gara nakts un diena, siltuma un aukstuma līdzsvars
Ziemeļu puslodē, kad Saule savā gada kustībā pa ekliptiku pāriet no Dienvidiem uz Ziemeļiem un šķērso debess ekvatoru nulles ekliptiskā garuma grādos, Saules gaismas plūsma uz ekvatoru ir vertikāla. Šo stāvokli sauc par pavasara ekvinokciju, un šajā brīdī diena un nakts ir vienādi garas – katra 12 stundas, [un robeža starp Zemes apgaismoto (dienas) un neapgaismoto (nakts) daļu iet caur abiem Zemes poliem].
Tradicionāli [senajā Ķīnā definētajos] 24 Saules periodos pavasaris apzīmē laika posmu starp pavasara sākumu un vasaras sākumu, un pavasara ekvinokcija ir tieši pavasara vidū, sadalot sezonu precīzi uz pusēm.
Pavasara ekvinokcija nozīmē divas parādības: tā iezīmē pašu pavasara sezonas vidu, un pati diena ir sadalīta vienādos gaismas un tumsas posmos. Tāpēc senos laikos Ķīnā cilvēki ekvinokciju sauca arī par "dienas vidu", "dienas un nakts ekvatoru" vai "pavasara vidu". No šīs dienas līdz vasaras saulgriežiem dienas gaismas daudzums pakāpeniski palielinās Ziemeļu puslodē un samazinās Dienvidu puslodē. Tāpēc Pavasara ekvinokcijas laikā daba sasniedz līdzsvaru starp jiņ un jan.
Dienas un nakts, kā arī siltuma un aukstuma līdzsvars, kas ietekmē cilvēku pasaulīgās lietas, attiecas uz "taisnīguma" sekmēšanu. Ļaudis senajā Ķīnā pavasara un rudens ekvinokcijas laikā regulēja tirgū izmantotos svarus un mērus, lai būtu droši, ka darījumi ir godīgi, un novērstu strīdus. Tas bija kā atgādinājums ikvienam cilvēkam – sekot Debesu ceļam ikdienas dzīvē – būt godīgam attiecībās ar citiem, atturēties no amorālas un tikumību apdraudošas rīcības un godīgi izturēties pret citiem.
Ar pavasara ekvinokciju saistītās ķīniešu paražas un veselības uzturēšana
Medicīnas karaļa svētki
Medicīnas karaļa svētki ir unikāla tautas tradīcija Ķīnā. Tā aizsākās vēlīnās Tanu dinastijas laikā un kļuva populāra Sunu dinastijas laikā. Tas aizsākās kā tradīcija pielūgt Šeņnunu – Dievišķo zemnieku, Medicīnas karali un pirmo imperatoru Jaņdi (Uguns valdnieku), kas ir dievība ķīniešu tautas reliģijā.
Šeņnuns tika uzskatīts par vienu no trim senajiem imperatoriem, zemkopības dievu un dziedniecības ar ārstniecības augiem aizsācēju senajā Ķīnā. Viņš tiek godināts kā ķīniešu medicīnas karalis, piecu graudu karalis, pirmais piecu graudu imperators un Diženais imperators Šeņnuns.
Pieaugot iedzīvotāju skaitam Šeņnuna laikā, zveja un medības vairs nespēja nodrošināt cilvēku pamatvajadzības. Turklāt cilvēku dvēseles vairs nebija tik tīras un arvien vairāk attālinājās no dabas. Dabas vide turpināja pasliktināties, un cilvēkus sāka mocīt slimības.
Austrumu Haņu dinastijas vēsturnieks, dzejnieks un politiķis Baņs Gu (32.–92. g.) konfūcisma tekstā Baihu tunji ("Disputs Baltā tīģera zālē") rakstīja: "Šeņnuns mācīja cilvēkiem, kā saimniekot saskaņā ar debesu laikiem un labumu zemei. Viņš izgudroja arī lauksaimniecības darbarīkus un pielietoja savu dievišķo spēku cilvēku labā. Tādējādi viņš tika godināts kā Šeņnuns (Dievišķais zemnieks)."
Šeņnuns pats uz sevi izmēģināja ārstniecība saugu iedarbību un atšķīra piecus graudaugu veidus. Viņš izgudroja arī arklu leisi (耒耜) un citus lauksaimniecības rīkus un ieveda cilvēci lauksaimniecības laikmetā.
Huanfu Mi bija zinātnieks, ārsts un ķīniešu akupunktūras un piededzināšanas meistars, kurš dzīvoja Austrumu Haņu dinastijas beigās, Trejvalstu periodā un Rietumu Dzjiņu dinastijas sākumā. Savā grāmatā Divan šidzji ("Imperatoru ēru hronika") viņš rakstīja, ka imperators Jaņdi, kas uzauga pie upes, mācīja cilvēkiem, kā audzēt piecu veidu graudus pārtikai, lai viņiem nebūtu jānokauj dzīvnieki. Viņš pārbaudīja simtiem augu, lai atrastu zāles no slimībām, tādējādi izglābjot daudzas dzīvības. Vienkāršā tauta lietoja šos augus ikdienā, pat nenojaušot, no kurienes tie ir cēlušies.
Šeņnuns pārbaudīja simtiem augu un identificēja 365 ārstniecības augu sugas. No tiem 120 bija augstvērtīgi augi, kas varēja palīdzēt saglabāt veselību, 120 bija vidēji vērtīgi augi, kas varēja uzlabot prāta spējas, un 125 bija zemas vērtības augi, kas varēja izārstēt no slimībām. Viņš sarakstīja grāmatu Šeņnun beņcaodzjin ("Dievišķā zemnieka sakņu un augu kanons"), kas tika nodota no paaudzes paaudzē un ir saglabājusies līdz pat mūsdienām. Kopā ar vēlāk sarakstītajām grāmatām Huandi neidzjin ("Dzeltenā imperatora iekšējais kanons"), Naņdzjin ("Atbildes uz grūtiem jautājumiem") un Šanhaņ dzabin luņ ("Traktāts par drudzi un citām slimībām") tās tiek uzskatītas par četrām klasiskajām grāmatām un tradicionālās ķīniešu medicīnas pirmavotu ārstēšanā no slimībām.
"Dievišķā zemnieka sakņu un augu kanonā" teikts, ka Šeņnuns nogaršoja simtiem augu, un vienas dienas laikā saskārās ar 72 indēm. Viņš sakošļāja dažas tējas lapas, kuras vējš bija atpūtis, un izveseļojās. Aņžeņas apgabals Hunaņas provincē tiek uzskatīts par vietu, kur Šeņnuns nogaršoja simtiem augu un pirmo reizi atklāja tējas vērtīgās īpašības.
Šeņnuna piemiņai Aņžeņas iedzīvotāji uzcēla Šeņnuna zāli un Jaovana templi (tagadējais Vaņfu templis) Sjancaopinā un izgatavoja Šeņnuna statuju. Pieminot Šeņnuna lielo ieguldījumu lauksaimniecībā un ārstniecības augu medicīnā, Aņžeņas iedzīvotāji pavasara ekvinokcijas laikā rīko trīs dienu svētkus, lai Sjancaopinā godinātu medicīnas karali Šeņnunu. Svētku laikā ļaudis dedzina vaniļas un vīraka kociņus.
Šādas darbības tika aprakstītas Cjinu dinastijas laika "Aņžeņas apgabala hronikās", un šī tradīcija ir saglabājusies vairāk nekā tūkstoš gadu, sākot ar mūsu ēras 935. gadu vēlīnās Tanu dinastijas laikā. Aņžeņa Ķīnā ir pazīstama ar saviem daudzajiem tempļiem, sieviešu klosteriem un senajiem dievnamiem, kuros ir daudz dievlūdzēju.
Saules pielūgšana
Pavasara ekvinokcijas laikā senās Ķīnas imperatori pielūdza arī Sauli, un šī tradīcija aizsākās Džou dinastijas laikā, un ir aprakstīta grāmatā "Rituālu pieraksti". Paņa Žunbi grāmatā Didzjin suiši dzjišen ("Impērijas galvaspilsētas ainavisko vietu apraksti dažādos gadalaikos"), kas sarakstīta Cjinu dinastijas laikā, arī ir norādīts, ka "Saules pielūgšana pavasara ekvinokcijas laikā un Mēness pielūgšana rudens ekvinokcijas laikā ir grandiozas ceremonijas – cilvēkiem nav ļauts to darīt patvaļīgi".
Saules templis, kas tagad atrodas pie Čaojanas vārtiem Pekinā, agrāk bija vieta, kur Minu un Cjinu dinastiju imperatori pielūdza Sauli pavasara ekvinokcijas laikā. Viņi trīs reizes metās ceļos un deviņas reizes paklanījās. Tā bija grandioza, svinīga ceremonija.
Senajā Ķīnā pavasara ekvinokcijas laikā cilvēki šāva ar loku, uzlaboja savas cīņas prasmes un ievēroja tikumību. Karaļi un imperatori to darīja vērienīgi, kamēr vienkāršā tauta to praktizēja vietējā mērogā. Grāmatā Haņšu ("Haņu dinastijas vēstures hronika") ir teikts: "Rituāla šaušana ar loku pavasara saulgriežos, lai līdzsvarotu jan enerģiju."
Pavasara izbraucieni
Pavasara ekvinokcijas laiks ir silts un saulains. Lielākajā daļā apgabalu sāk ziedēt ziedi, dziedāt putni, un cilvēki sāk doties izbraucienos. Pavasara izbrauciena būtība ir pielāgoties gadalaikiem un veidot harmoniju starp cilvēku un dabu.
Pavasara siltumā viss sāk plaukt, un cilvēki dodas ārā no mājām baudīt dabas skaistumu, elpot svaigu gaisu un priecāties par māti dabu. Pavasara izbraucieni palīdz uztvert gadalaika enerģiju un veicina jan enerģijas plūsmu cilvēka ķermenī, tādējādi sniedzot lielu labumu veselībai.
Gaisa pūķu palaišana ir viena no tipiskākajām brīvdabas aktivitātēm. Pavasarī pūš vēji, tāpēc tas ir īstais laiks laist gaisā pūķus. Senos laikos pūķi tika saukti par "vanagiem" vai "ērgļiem". Tolaik gaisa pūķi lielākoties tika gatavoti no zīda vai papīra, ērgļa formā, tāpēc tos bieži sauca par papīra vanagiem vai ērgļiem. Vēlāk cilvēki izgudroja visdažādākā veida gaisa pūķus.
Tradicionālas āra aktivitātes ir arī ziedu un koku apskate, šūpošanās, cuju (sena ķīniešu spēle ar bumbām), virves vilkšana, kā arī kāpšana kalnos un vizināšanās ar laivām pa upēm.
"Pavasara vērši"
Ķīniešu tradicionālajā kultūrā pavasara ekvinokcijas laikā cilvēki no sētas uz sētu nesa uzzīmētus vai no māla darinātus "pavasara vēršus" ."Pavasara vēršu" attēli tiek drukāti uz sarkana vai dzeltena papīra, un uz tā ir arī visa gada lauksaimniecības kalendārs. Agrāk šos attēlus pārsvarā dalīja tautas dziesminieki, kuriem labi padevās dziedāšana, un, izdalot attēlus, viņi skaistās atskaņās teica arī svētīgus vārdus par pavasara aršanu.
Putnu knābju aizlīmēšana
Tradicionāli pavasara ekvinokcijas dienā zemnieki ne tikai smagi strādāja laukos, bet arī ēda rīsu bumbiņas. Lai nodrošinātu labu ražu, viņi pagatavoja duci šādu rīsu bumbiņu bez pildījuma, uzdūra tās uz plānām bambusa nūjiņām un novietoja gar savu lauku malām putnu barošanai, ko dēvē par "zvirbuļu knābju aizlīmēšanu", cerībā, ka tas neļaus putniem knābāt labību.
Veselības uzturēšana
Tā kā pavasara ekvinokcija vienādi sadala dienu un nakti, aukstumu un karstumu, cilvēkiem jāpievērš uzmanība jiņ un jan līdzsvara saglabāšanai ķermenī, lai uzturētu labu veselību. Tāpēc jāpievērš uzmanība jiņ un jan regulēšanai – tos papildina ja to nepietiek, un izvada, ja ir par daudz", teikts Huandi Neidzjin Suveņ ("Dzeltenā imperatora iekšējais kanons, Vienkāršie jautājumi").
Tradicionālajā ķīniešu medicīnā pieci cilvēka ķermeņa iekšējie orgāni atbilst četriem gadalaikiem, tāpēc tiek pievērsta uzmanība "to barošanai četros gadalaikos", proti, pavasarī jābaro aknas, vasarā – sirds, rudenī – plaušas, bet ziemā – nieres. Tā kā pieciem iekšējiem orgāniem ir savas noteiktas krāsas (zaļā – aknām, sarkanā – sirdij, dzeltenā – liesai, baltā – plaušām un melnā – nierēm), attiecīgās krāsas ēdiens baro attiecīgos iekšējos orgānus. Tāpēc pavasara ekvinokcijas laikā cilvēki mēdz ēst vairāk zaļo augu un dārzeņu, ko dāvā pavasaris.
Kā mēdz teikt: "Pavasara zupa nonāk iekšējos orgānos un attīra aknas un zarnas; visa ģimene, veci un jauni, ir sveiki un veseli." Pavasara augs, ko izmanto zupai, ir savvaļas amarants, ko laukos dēvē par kaķasti. Pavasara ekvinokcijas dienā cilvēki devās dabā, lai ievāktu savvaļas amarantu un pagatavotu "pavasara zupu", ko vāra ar zivs fileju.
Turklāt cilvēki tic, ka šajā laikā jāsaglabā priecīgs un pozitīvs garastāvoklis, jāmēģina veikt mērenas fiziskās aktivitātes un jāievēro regulārs dienas režīms, lai uzturētu labu veselību.
Pēcvārds
Tradicionālā kultūra ietver sevī noteikumus un priekšrakstus, morāles normas un etiķeti, ko senie cilvēki lielā mērā formulēja, ņemot vērā pareizo laiku un vietu, kā to atspoguļo teiciens: "Vispirms vēro debesis un zemi, un tad lem par cilvēku lietām". Citiem vārdiem sakot, debesu pielūgšana un saskaņa ar dabu atspoguļo to seno cilvēku morāli, kuri rīkojās un mācīja nākamās paaudzes saskaņā ar šādiem principiem. Tas ir tas, ko cilvēki pazīst kā "dabas un cilvēka vienotību".
Traktātā Džunjun ("Vidusceļa pastāvība") teikts: "Debesu mandāts ir cilvēka daba, sekot savai dabai ir Dao, un Dao praktizēšana nozīmē mācīties." Tas nozīmē – ja cilvēki spēs asimilēties ar Debesu gribu, viņi varēs būt tikpat pārtikuši un mierpilni kā debesis un zeme.
Avots: https://en.minghui.org/html/articles/2024/3/31/216404.html
* * *
Jūs tiekat laipni aicināti izdrukāt un izmantot visus Clearharmony mājas lapā publicētos rakstus un to saturu, tomēr lūdzam atsaukties uz pirmavotu.
vairāk ...