Kā komunisma rēgs valda mūsu pasaulē (3. nodaļa)

Satura rādītājs

Ievads

1. Totalitārā komunisma rašanās

a) Padomju komunistu nākšana pie varas

b) Ķīnas Komunistiskā partija sagrābj varu

2. Komunistiskās varas brutalitāte

a) Padomju komunistu zvērības

b) ĶKP nāvējošās kampaņas

3. Slepkavību gadsimts

***

Ievads

Ir pagājis vesels gadsimts kopš komunistiskā partija sagrāba varu Padomju Savienībā [Krievijā]. Saskaņā ar ASV Kongresa apkopotajiem datiem, komunistiskie režīmi ir bijuši atbildīgi par vismaz 100 miljonu cilvēku nāvi. [1] "Komunisma Melnajā grāmatā" ir detalizēti aprakstīta šī slepkavību vēsture, pamatojoties uz dokumentiem, ko atslepenojušas bijušās Padomju Savienības un Austrumeiropas valstu valdības, kā arī datiem par komunistu politisko kampaņu upuriem Ķīnā, Ziemeļkorejā un citās komunistiskajās valstīs. [2]

Komunistiskais totalitārisms bieži tiek salīdzināts ar nacistisko totalitārismu Otrā pasaules kara laikā. Lai gan starp tiem ir vērojamas daudzas paralēles, viena būtiska atšķirība bieži vien tiek ignorēta: nacisti veica genocīdu, bet komunisma galvenais mērķis pārsniedz fiziskas iznīcināšanas robežas.

Ticīgi cilvēki fizisko nāvi neuzskata par patieso nāvi, jo uzskata, ka dvēsele nonāk debesīs vai piedzimst no jauna reinkarnāciju ciklā. Komunismam nogalināšana ir instruments, lai iznīcinātu cilvēces morāles pamatus; tā mērķis ir nogalināt ne tikai fizisko ķermeni, bet arī dvēseli.

Komunistiskie režīmi sliecas pastrādāt visļaunākās zvērības. Viņiem ir tendence izvēlēties pašus nežēlīgākos un negodīgākos līderus, un veikt intensīvas politiskās tīrīšanas savās rindās. Daudziem ir grūti saprast loģiku vardarbībā, ko komunistiskās partijas vērš pret saviem kadriem, it īpaši, ja runa ir par tiem, kuri tiek vajāti vienkārši par atšķirīgu viedokli kādos konkrētos jautājumos, bet citādi ir pilnībā lojāli partijai un tās vadībai. Viens no iemesliem ir tāds, ka komunisma rēgs, saceļoties pret dievišķo un cilvēci, izjūt instinktīvas bailes, ka tā gals nav aiz kalniem. Lai nostiprinātos, rēgam ir vajadzīgi cilvēki, kuriem neeksistē morāles normas un noteikumi. Šīs personas tiek identificētas pēc to spējas rīkoties nežēlīgi masu slepkavību laikā, un viņu virzīšana partijas vadošajos amatos ļauj rēgam turpināt savu tirāniju zemes virsū.

1989. gadā Ķīnas komunistiskās partijas amatpersonas, kuras atteicās piedalīties 4. jūnija slaktiņā Tiaņaņmeņas laukumā, tika pakļautas "kadru tīrīšanai" vai viņām tika liegta paaugstināšana amatā. Dzjans Dzemiņs, kurš slaktiņa laikā demonstrēja savu nežēlību, tika paaugstināts par ĶKP vadītāju. Pēc tam, kad Dzjans 1999. gadā sāka Faluņgun vajāšanu, viņš iecēla augstos amatos tādas amatpersonas kā Luo Ganu un Džou Junkanu, jo vajāšanu laikā viņi bija nodemonstrējuši savu spēju pastrādāt visnežēlīgākos noziegumus.

Vēl viens rēga motīvs slepkavošanai ir līdzdalībnieku vervēšana sabiedrībā, kā tas tika darīts Kultūras revolūcijas laikā. Slepkavojot un veicot citus noziegumus haosa apstākļos, šie cilvēki darbojās kā ĶKP zvērību līdzdalībnieki, un nežēlīgākie no viņiem kļuva par pārliecinātākajiem partijas sekotājiem. Pat šodien daudzi bijušie hunveibini (sarkangvardi), kuri Kultūras revolūcijas laikā bija veikuši uzbrukumus un slepkavības, neizrāda nekādu nožēlu par šiem viņu jaunības dienu notikumiem.

Turklāt, atklāti un apzināti nogalinot savus upurus, komunistiskā partija terorizē iedzīvotājus, šādi panākot to paklausību.

Vēstures gaitā valdnieki un tirāni ir slepkavojuši, jo izjuta nepieciešamību aizsargāt savu varu vai impēriju, apkarojot pretiniekus. Savukārt komunistiskās partijas nevar iztikt bez ienaidniekiem. Pat tur, kur ienaidnieku nav, tie ir jāizgudro, lai varētu turpināt slepkavot. Tādā valstī kā Ķīna ar tās seno vēsturi un bagāto kultūru komunisms nevarētu sasniegt savus mērķus bez nepārtrauktas nogalināšanas. Ķīniešu tauta, kuras kultūras mantojums veidojies 5000 gadu garumā, ticēja dievišķajam un godāja to. Viņi nepakļautos barbariskās un zaimojošās ĶKP gribai, ja vien netiktu brutāli piespiesti. Kā to parādīja Padomju Savienības pieredze, galvenais veids, kā saglabāt savu varu, ir masu slepkavības.

1. Totalitārā komunisma uzplaukums

Tā kā komunisms ir ļaunā rēga iemiesojums, tā pirmsākumi nevarēja būr nekādi citādāki, kā vien necienīgi un apkaunojoši. Pēc tam, kad Kārlis Markss pasludināja, ka "pa Eiropu klīst rēgs – komunisma rēgs", bandīti un huligāni nodibināja Parīzes komūnu, izpostot Francijas galvaspilsētu un tās nepārspējamos mākslas un kultūras pieminekļus. Vēlāk komunistiskās partijas Krievijā un Ķīnā sagrāba varu ar zemisku sazvērestības aktu un asinsizliešanas palīdzību.

Marksisma teorija un dažādi komunistisko režīmu ideoloģiskie traktāti ir pilni ar solījumiem aizstāvēt un pārstāvēt strādnieku un zemnieku intereses. Taču praksē tieši strādnieki un zemnieki ir tie, kuri ātri vien tika nodoti un ir visvairāk cietuši no komunistiskās sistēmas.

a) Padomju komunistu nākšana pie varas

1917. gada februārī, kad Krievijas impērija Pirmajā pasaules karā zaudēja pozīcijas Vācijas un Austroungārijas karaspēka priekšā, pārtikas trūkums un darba apstākļu pasliktināšanās lika Krievijas rūpnīcu strādniekiem sākt streiku. Nemieriem izplatoties visā valstī, cars Nikolajs II bija spiests atteikties no troņa, un tika izveidota Krievijas Pagaidu valdība, kas vadītu valsti līdz tiktu sarīkotas demokrātiskas vēlēšanas.

Taču 1917. gada 7. novembrī, jeb 25. oktobrī pēc tradicionālā Jūlija kalendāra, komunistisko revolucionāru grupa Vladimira Ļeņina vadībā Krievijas galvaspilsētā Petrogradā (mūsdienu Sanktpēterburgā) uzsāka bruņotu sacelšanos. Tā dēvētajā Oktobra revolūcijā Ļeņina vadītā boļševiku partija gāza Pagaidu valdību un izveidoja pasaulē pirmo komunistisko režīmu.

Nepilnas trīs nedēļas vēlāk Satversmes sapulces rīkoto demokrātisko vēlēšanu laikā Sociālististu-revolucionāru partija guva lielu skaitu balsu visā valstī. Boļševiki ieguva mazāk nekā 25 % balsu un tikai dažas delegātu vietas.

Pēc šīs neveiksmes Ļeņins pārkāpa savu agrāk doto solījumu ņemt vērā vēlēšanu rezultātus. Kad 1918. gada 18. janvārī Petrogradā sanāca Satversmes sapulce, Ļeņins pasludināja to par tautas ienaidnieku. Jau iepriekš sagatavojušies ieviest karastāvokli un sagrābuši Pagaidu valdības vadību, boļševiki mobilizēja karaspēku, lai ar spēku izformētu sapulci, iznīcinot demokrātisko procesu Krievijā.

Tāpat kā pati krievu marksisma kustība, arī Ļeņina augšupeja nebija tikai Krievijas fenomens. Neraugoties uz cariskās varas beigām, Krievija turpināja cīnīties karā Francijas un Lielbritānijas pusē pret Vācijas vadītajām centrālajām lielvalstīm. Pieļaujot, ka boļševiki varētu ievest Krieviju politiskā haosā un tādējādi novērst lielus draudus Vācijas austrumu frontē, ķeizars Vilhelms II nodrošināja trimdā esošajam Ļeņinam drošu atgriešanos Krievijā caur Vāciju un Zviedriju uz Somiju, kas tolaik atradās Krievijas impērijas teritorijā. Vilhelms II apgādāja Ļeņinu arī ar naudu, ieročiem un munīciju. Līdz Pirmā pasaules kara beigām boļševiki no Vācijas bija saņēmuši vismaz 50 miljonus marku. [3]

Vinstons Čērčils par Vācijas lomu Ļeņina atgriešanā uz Krieviju teica šādi: "Viņi vērsa pret Krieviju vienu no visbriesmīgākajiem ieročiem. Viņi veda Ļeņinu no Šveices uz Krieviju aizzīmogotā kravas automašīnā kā mēra bacili." [4]

Oktobra revolūcija un tai sekojošais Ļeņina vadītais apvērsums bija visu 20. gadsimta vardarbīgo komunistisko kustību izcelsmes avots visā pasaulē. Tas izraisīja starptautisku komunisma izplatību un atnesa cilvēkiem bezgalīgas katastrofas.

Tūlīt pēc varas atņemšanas Satversmes sapulcei boļševiki vērsās pret krievu strādniekiem, kuri 1918. gada sākumā pirmie sāka pretoties komunistu diktatūrai. Desmitiem tūkstošu strādnieku no Petrogradas un Maskavas rīkoja parādes un demonstrācijas, protestējot pret demokrātiski ievēlētās sapulces likvidēšanu. Boļševiku kareivji nemierus apturēja ar nāvējošu spēku, aizlejot pilsētu ielas ar strādnieku asinīm.

Valsts lielākā arodbiedrība – Viskrievijas Dzelzceļnieku savienība izsludināja streiku, protestējot pret boļševiku apvērsumu, un ieguva daudzu citu arodbiedrību plašu atbalstu. Boļševiki apturēja streiku ar saviem bruņotajiem spēkiem, tāpat kā to bija izdarījuši ar Petrogradas un Maskavas strādniekiem. Pēc tam tika aizliegta Viskrievijas savienība un citas neatkarīgās savienības.

1918. gada martā boļševiki pārdēvēja sevi par Viskrievijas Komunistisko partiju. (Pēc Padomju Sociālistisko Republiku Savienības dibināšanas 1922. gadā partija 1925. gadā atkal tika pārdēvēta, bet nu jau par Vissavienības Komunistisko partiju. Visbeidzot, 1952. gadā tā oficiāli kļuva par Padomju Savienības Komunistisko partiju.) Atlikušās arodbiedrības pakāpeniski tika pakļautas komunistiskās partijas kontrolei.

1918. gada vasarā Krievija saskārās ar milzīgu pārtikas deficītu, kuru izraisīja pilsoņu kara sākums starp dažādiem komunistu grupējumiem (tostarp boļševikiem), reģionālajām neatkarības kustībām un Balto kustību, kuru vadīja pret komunistiem noskaņotie Krievijas militārie virsnieki. Jūnijā, kad valsts jau bija uz bada sliekšņa, Ļeņins nosūtīja Josifu Staļinu uz Caricinu, lai viņš no Volgas reģiona baseina, kas tradicionāli ir bijusi Krievijas lauksaimniecības maizes klēts, atvestu tur konfiscētos graudus.

Komunistiskās partijas tirānija izsauca zemnieku pretestību. 1918. gada augustā Penzas apgabala zemnieki uzsāka bruņotu sacelšanos, kas ātri izplatījās apkārtējos apgabalos. Partija nosūtīja karaspēku, lai apspiestu sacelšanos, un Ļeņins nosūtīja telegrammu Penzas boļševikiem:

• Pakārt ne mazāk kā 100 labi pazīstamus muižniekus, bagātniekus un asinssūcējus (un parūpējieties, lai pakāršana notiktu tautas acu priekšā).
• Publicējiet viņu vārdus.
• Atņemiet viņiem visu labību.
• Saskaņā ar vakardienas telegrammu izraugieties ķīlniekus.
• Dariet to tā, lai cilvēki simtiem kilometru plašā apkārtnē varētu redzēt, trīcēt, uzzināt, kliegt. … [5]

1919. gada pavasarī bada mocītie strādnieki pilsētās visā Krievijā vairākas reizes uzsāka streiku, lai pieprasītu tādas pašas pārtikas devas kā Sarkanās armijas karavīriem, kā arī tiesības uz vārda brīvību, demokrātiskām vēlēšanām un komunistiem piešķirto politisko privilēģiju atcelšanu. Ar visām šīm kustībām nodarbojās VDK priekštece – Čeka [Viskrievijas Ārkārtas komisija cīņai ar kontrrevolūciju, spekulāciju un sabotāžu], kas strādniekus ieslodzīja vai nošāva.

Tambova, kas atrodas uz dienvidaustrumiem no Maskavas, pirms Oktobra revolūcijas bija viena no bagātākajām Krievijas provincēm. Pēc tam, kad Padomju Savienība nosūtīja "graudu rekvizīcijas grupas", lai sagrābtu reģiona noliktavas, vairāk nekā 50 tūkstoši Tambovas zemnieku izveidoja vietējās kaujas vienības, lai cīnītos pret rekvizīcijas grupām, kas kļuva pazīstama kā Tambovas sacelšanās. 1921. gada jūnijā padomju režīms pilnvaroja militāro komandieri Mihailu Tuhačevski cīnīties pret zemniekiem, pielietojot indīgu gāzi. [6] Tuhačevska izmantotie ķīmiskie ieroči un ugunsgrēki, kuri liesmoja visā reģionā, padarīja lielu daļu Tambovas pilnībā pamestu. Aptuveni 100 tūkstoši Tambovas zemnieku, kas piedalījās pretošanās kustībā, kā arī viņu radinieki, tika ieslodzīti vai izsūtīti trimdā. Nemieros gāja bojā apmēram 15 tūkstoši cilvēku. [7] Vēlāk arī pats Tuhačevskis tika spīdzināts un sodīts ar nāvi Staļina veiktās Sarkanās armijas tīrīšanas laikā 20. gadsimta 30. gados.

To, kā padomju režīms nodibināja totalitāru diktatūru, pilnībā nodeva krievu strādniekus un vēlāk noslepkavoja miljoniem parasto pilsoņu, ĶKP vēlāk atkārtos kā no mācību grāmatas. Sākot ar varas sagrābšanu 20. gadsimta 40. gadu beigās, ĶKP izraisīja Ķīnas vēsturē vēl nepieredzētas katastrofas.

b) Ķīnas Komunistiskā partija sagrābj varu

1911. gadā, vēl pirms Cjinu dinastijas krišanas, Ķīnā no ārzemēm tika ieviests marksisms un citas kreisā novirziena ideoloģijas, un tās kļuva arvien populārākas radikāli noskaņoto zinātnieku un jaunatnes vidū, kas izmisīgi meklēja risinājumus problēmām, ar kurām saskārās viņu nācija.

20. gadsimta otrajā desmitgadē komunistiski noskaņotie ķīniešu aktīvisti uzsāka Jaunās kultūras kustību, lai kritizētu tradicionālo kultūru, kuru tie vainoja Ķīnas atpalicībā. 1919. gadā ar jaunā padomju režīma piešķirto finansējumu Ķīnas komunisti uzņēmās vadošo lomu Ceturtā maija kustībā – studentu protestu sērijā, kas bija izaugusi no Jaunās kultūras kustības un bija vērsta gan pret ārvalstīm, gan pret Ķīnas politisko eliti.

1920. gada aprīlī boļševiki nosūtīja Grigoriju Voitinski uz Ķīnu nodibināt vietējo komunistu organizāciju. 1921. gada jūlijā Čeņs Dusju, Li Dažao un citi ķīniešu marksisti Šanhajā nodibināja ĶKP.

Jaunizveidotā ĶKP darbojās ar viltīgiem paņēmieniem. 1923. gadā Ļeņins nosūtīja Mihailu Borodinu kā starpnieku alianses nodibināšanā starp Ķīnas nacionālistu partiju (Gomiņdanu) un Padomju Savienību. Saskaņā ar šīs partnerības noteikumiem, Gomiņdans pieņēma topošo ĶKP kā partijas atzaru, līdz ar to dodot komunistiem papildu iespējas graut nacionālistu intereses.

Apzinoties, ka ĶKP mēģina kooptēt Gomiņdanu, lai sagrābtu varu, nacionālistu līderis Čans Kaiši 1927. gadā uzsāka "attīrīšanu" no komunistiem. Dažu turpmāko gadu laikā Gomiņdans veica vairākas militāras kampaņas, kuru mērķis bija iznīcināt ĶKP "padomju reģionus" Ķīnas dienvidos. Šīs operācijas daļēji bija veiksmīgas, taču komunistiem izdevās aizbēgt uz jaunu bāzes rajonu Janaņā, Ķīnas ziemeļrietumos. 20. gadsimta 30. gados pieaugošie draudi no Japānas impērijas puses piespieda Gomiņdanu pārtraukt uzsāktās kampaņas pret ĶKP organizēto sacelšanos.

ĶKP, savukārt, pilnībā izmantoja Ķīnas nestabilitāti Japānas ekspansijas apstākļos. Tā kā visu cīņas smagumu iznesa nacionālistu spēki, ĶKP nostiprināja savus spēkus. Kad 1937. gadā Japāna uzsāka visaptverošo iebrukumu Ķīnā, ĶKP Sarkanā armija jau atradās uz sakāves robežas Gomiņdana priekšā. Laika posmā līdz Ķīnas uzvarai 1945. gadā komunisti lepojās ar 1,32 miljoniem karavīru lielu regulāro karaspēku un 2,6 miljoniem milicijas vienību kaujiniekiem. [8] Pēc Japānas kapitulācijas ĶKP izmantoja miera sarunas ar Gomiņdanu, kā aizsegu, lai sagatavotu savus spēkus gaidāmajam pilsoņu karam.

Otrā pasaules kara kauju laukos savas dzīvības atdeva miljoniem cilvēku, taču totalitārā komunisma vētrainā ekspansija bija negaidīts iznākums. ĶKP diplomātiskie centieni kara laikā un pēc kara lika ASV un Padomju Savienībai atteikties no savas atbalsta politikas nacionālistiem. 1949. gadā ĶKP sakāva Gomiņdanu un nodibināja Ķīnas Tautas Republiku (ĶTR), kas kļuva par varmācīgāko totalitāro komunistisko režīmu uz zemes.

Savā pastāvēšanas kulminācijas brīdī komunistiskās lielvalstis kontrolēja vienu trešdaļu pasaules iedzīvotāju, jo to sastāvā bija Krievija un Ķīna – pasaules lielākās valstis gan iedzīvotāju skaita, gan teritorijas ziņā. Komunistiskās valdības izplatījās plašās Eiropas un Āzijas teritorijās, un daudzas valstis Āfrikā, Dienvidamerikā un Dienvidaustrumāzijā kļuva par Padomju Savienības vai ĶTR klientiem vai sabiedrotajiem.

Ķīnai ir plaša un dziļa kultūra ar 5000 gadu ilgu vēsturi. Tās iedzīvotāji ir saglabājuši dievu pielūgsmes un dievišķā godināšanas tradīcijas. Komunisma rēgs nevarēja iznīcināt tradicionālo ķīniešu kultūru tikai ar sazvērestības palīdzību.

Pēc varas sagrābšanas un ĶTR nodibināšanas kontinentālajā Ķīnā ĶKP vērsās pret sabiedrības eliti, kas kalpoja par tradicionālās kultūras nesēju, iznīcināja Ķīnas civilizācijas materiālos artefaktus un pārrāva saikni starp Ķīnas iedzīvotājiem un viņu dieviem. Masu slepkavību rezultātā Ķīnas tradicionālais mantojums tika aizstāts ar komunistiskās partijas kultūru. Ar katru nākamo paaudzi partijas kultūra ir arvien dziļāk iesakņojusies kontinentālās Ķīnas iedzīvotāju pasaules uztverē.

Tiklīdz ĶKP pārņēma varu, tā sāka izdomāt ienaidniekus, sākot ar sabiedrības eliti. Laukos tā slepkavoja muižniekus un dižciltīgo kārtu. Pilsētās tā nogalināja uzņēmējus, radot terora atmosfēru un izlaupot pilsoniskās sabiedrības bagātības.

Lai mudinātu zemniekus nogalināt muižniekus un "bagātos zemniekus", tādējādi atbalstot jauno komunistisko režīmu, ĶKP īstenoja tā saukto zemes reformu, solot zemniekiem savu zemi. Bet pēc tam, kad zemes īpašnieki bija noslepkavoti, ĶKP paziņoja, ka zeme tiks nodota zemniekiem kooperatīvu veidā. Tas nozīmēja to, ka zeme joprojām nepiederēja zemniekiem.

1950. gada martā ĶKP izdeva "Direktīvu par kontrrevolucionāro elementu nežēlīgu apspiešanu", kas pazīstama arī kā kontrrevolucionāru apspiešanas kampaņa, kas bija vērsta uz muižnieku un bagāto zemnieku nogalināšanu laukos. ĶKP paziņoja, ka līdz 1952. gada beigām ir tikuši likvidēti vairāk nekā 2,4 miljoni "kontrrevolucionāru". Faktiski tika nogalināti vairāk nekā 5 miljoni cilvēku [apmēram 1% no visas Ķīnas kopējā iedzīvotāju skaita]. [9]

Pēc muižnieku un bagāto zemnieku iznīcināšanas laukos ĶKP uzsāka "Trīs pret" un "Pieci pret" kampaņas, lai iznīcinātu turīgos pilsētniekus. Pakļauti šādam spiedienam daudzi kapitālisti kopā ar visiem saviem ģimenes locekļiem izvēlējās izdarīt pašnāvību.

Taču ĶKP nepietika ar muižnieku un kapitālistu iznīcināšanu vien. Tā piesavinājās arī zemnieku, mazo tirgotāju un amatnieku īpašumu. Pēc šāda šķiru genocīda lielākā daļa strādnieku šķiras palika nabadzīga.

2. Komunistiskās varas brutalitāte

Lai gan komunistiskie režīmi nāk pie varas ar maldināšanas un vardarbības palīdzību, lielākās zvērības tiek pastrādātas tieši miera laikos. Gan PSRS, gan ĶTR revolūcijai nekavējoties sekoja asiņainas politiskās kampaņas, lai likvidētu "šķiras ienaidniekus", masu bads, koncentrācijas nometņu izveidošana un nežēlīgas tīrīšanas partijas kadru vidū, kā arī terors pret plašām tautas masām. Līdzīga brutalitāte pastāvēja visā komunistiskajā blokā, un visā pasaulē saglabājušās komunistiskās valstis joprojām ir represīvi autoritāri režīmi.

a) Padomju komunistu zvērības

1922. gadā, pēc tam, kad lielās militārās kampaņas rezultātā boļševiki de facto kļuva par uzvarētājiem Krievijas pilsoņu karā, Padomju Komunistiskā partija nekavējoties saskārās ar pašas izraisītu krīzi. Ar entuziasmu īstenotā marksistiskā politika bija novedusi pie plaša bada visā Krievijā, prasot miljoniem cilvēku dzīvības. Komunistiskā vadība bija spiesta pārskatīt lielu daļu savas politiskās programmas, ko ar atpakaļejošu datumu dēvēja par "kara komunismu", un ieviest Jauno ekonomisko politiku – NEP (Новая экономическая политика, НЭП). Tas bija efektīvi panākts pamiers ar krievu zemniekiem, jo viņiem tika ļauts apstrādāt savu zemi un pārdot ražu bez valsts starpniecības.

Tomēr padomju komunisti nekādā gadījumā nebija iecerējuši NEP kā kaut ko citu, kā vien ārkārtas pasākumu, lai nepieļautu draudošās sacelšanās. Kara komunisma izraisītā bada laikā kāds Ļeņina draugs izteicās, ka viņa sarīkotā katastrofa ir laba ar to, ka "iznīcinās ticību ne tikai caram, bet arī Dievam". [10]

Komunistiskie režīmi izmanto teroru un masu slepkavības, lai nostiprinātu savu diktatūru. 1928. gadā NEP tika likvidēts un to aizstāja kolhozi, kurus kontrolēja režīms. Krievu zemnieki, kuri iebilda pret to, ka viņu zeme un labība tiek konfiscēta, izrādīja spēcīgu pretestību komunistiskajai partijai. Un par savu nepakļaušanos viņi dārgi samaksāja.

Nomērdēšana badā

Lielāko daļu komunisma upuru nogalināja cilvēka izraisīts bads. No 1932. līdz 1933. gadam Padomju Komunistiskās partijas izraisītais masveida bads nogalināja miljoniem cilvēku, galvenokārt zemniekus Ukrainas, Krievijas dienvidu un Vidusāzijas reģionos. Bads Ukrainā, kas zināms kā Golodomors, aiznesa aptuveni 4 miljonu cilvēku dzīvības.

Pēc tam, kad 1922. gadā beidzās pilsoņu karš, Komunistiskās partijas uzspiestā kolektīvās lauksaimniecības ieviešana saskārās ar plašu Ukrainas zemnieku pretestību. Lai to atrisinātu, padomju režīms lielāko daļu pieredzējušo zemnieku nievājoši nodēvēja par "kulakiem" un izsūtīja viņus uz Rietumsibīriju un Vidusāzijas republikām. Šo zemnieku izvešana bija milzīgs zaudējums Ukrainas lauksaimniecībai, un 1932. gadā lauksaimniecības produkcijas apjomi strauji samazinājās.

1932.–1933. gada ziemā padomju valdība pārtrauca pārtikas piegādi Ukrainai, un gar robežām uzstādīja aizsargžogus. Sākumā ukraiņi izdzīvoja ar savās mājās uzglabātajiem dārzeņiem un kartupeļiem, taču drīz vien partijas varas iestādes tos rekvizēja. Liela daļa zemnieku nomira badā. Varas iestādes neļāva ciemu iedzīvotājiem doties uz pilsētām meklēt pārtiku. Daudzi cilvēki nomira badā, ejot pa dzelzceļu. Izmisumā cilvēki sāka atrakt un ēst kaķu, suņu un mājlopu līķus. Daži pat ķērās pie kanibālisma. [11]

Golodomora laikā vairāk nekā miljons Ukrainas bērnu kļuva par bāreņiem. Daudzi no viņiem kļuva par bezpajumtniekiem, un viņiem neatlika nekas cits, kā ubagot pārtiku pilsētās. Lai novērstu šo nepatīkamo situāciju, Staļins parakstīja rīkojumus, kas ļāva miličiem nošaut bērnus, vecākus par 12 gadiem. Bada laikā badacietēju mirstīgās atliekas bija redzamas visās Harkovas, toreizējās Padomju Ukrainas galvaspilsētas, ielās.

Pirmās koncentrācijas nometnes Eiropā – Gulags

1918. gada 5. septembrī Ļeņins deva rīkojumu izveidot pirmo padomju koncentrācijas nometni Solovku salās, lai ieslodzītu politieslodzītos un disidentus, kuri iestājās pret Oktobra revolūciju. Turpmākajos gados komunistiskā partija visā Padomju Savienībā izveidoja virkni koncentrācijas nometņu – bēdīgi slavenās staļinisma laika gulaga darba nometnes. (termins "gulag" krievu valodā ir saīsinājums no Главное управление исправительно-трудовых лагерей и колоний (ГУЛАГ), latviski – Labošanas darba nometņu un koloniju galvenā pārvalde.)

Staļina valdīšanas laikā, Komunistiskajai partijai pastiprinot politisko teroru un īstenojot arvien lielākas tīrīšanas, gulagu sistēma sasniedza briesmīgus apmērus. Līdz Staļina nāvei 1953. gadā Padomju Savienībā pastāvēja 170 gulagu pārvaldes, kuru pakļautībā bija vairāk nekā 30 tūkstoši atsevišķu nometņu, ko Aleksandrs Solžeņicins savā slavenajā grāmatā ar tādu pašu nosaukumu nosauca par "Gulaga arhipelāgu". Solžeņicins uzskaitīja 31 dažādu metodi, ko padomju specdienesti izmantoja, lai pilnībā izsmeltu ieslodzīto spēkus un piespiestu viņus atzīties jebkurā noziegumā. [12]

Uz gulagiem nosūtītie cieta no pastāvīga pārtikas un apģērba trūkuma, kamēr viņi krievu ziemas stindzinošajā aukstumā bija spiesti veikt smagus darbus 12 līdz 16 stundas dienā. Bojāgājušo skaits bija milzīgs. Daudzi cilvēki tika ieslodzīti kopā ar visām viņu ģimenēm, vīri tika ieslodzīti, bet sievas – izsūtītas. Netika saudzēti pat 80 gadus veci sirmgalvji. Notiesāto vidū bija gan augsta ranga partijas elites pārstāvji, valstsvīri un militārie komandieri, gan pavisam vienkārši pilsoņi no visām sabiedrības grupām, tostarp ticīgie, inženieri, tehniķi, ārsti, studenti, profesori, rūpnīcu strādnieki un zemnieki.

Saskaņā ar vispiesardzīgākajām aplēsēm laikā no 1930. līdz 1940. gadam, Staļina īstenotā pirmskara terora laikā, gulagu sistēmā gāja bojā vairāk nekā pusmiljons ieslodzīto. Sistēma formāli tika likvidēta 1960. gadā. Lai gan patiesie skaitļi joprojām nav zināmi, tiek uzskatīts, ka gulagos tika ieslodzīti ap 18 miljoni cilvēku un vairāk nekā 1,5 miljoni no tiem gāja bojā.

Parasti tiek uzskatīts, ka koncentrācijas nometnes ir nacistu izgudrojums, taču tieši padomju gulaga sistēma bija pirmais šāda veida apspiešanas modelis visā pasaulē – gan komunistiskajos, gan nekomunistiskajos režīmos. Bijušais padomju militārās izlūkošanas virsnieks un populārais vēsturnieks Viktors Suvorovs stāstīja, ka pirms Otrā pasaules kara Ādolfs Hitlers sūtījis gestapo virsniekus uz Krieviju, lai tie apmeklētu gulagus un pārņemtu padomju pieredzi, kas uzkrāta to vadīšanā.

Pret padomju eliti vērstais Lielais terors

Komunisma rēga piekritēji pilnīgi noteikti arī kļūst par tā upuriem. Tā tas notika staļinisma laikmetā, kad komunistiskā partija veica asiņainas tīrīšanas savās rindās. Pēc Ļeņina nāves Staļins pievērsās komunistu vadības augstākajiem ešeloniem.

Represijas sasniedza kulmināciju laikposmā no 1936. līdz 1938. gadam, kad miljoniem partijas biedru un padomju funkcionāru tika notiesāti paraugtiesās par absurdām apsūdzībām nežēlīgajā laika posmā, kas pazīstams kā Lielais terors. Simtiem tūkstošu cilvēku tika nošauti, bieži vien pēc viņu pilnīgas atzīšanās, kas tika iegūta spīdzināšanas rezultātā.

No 1966 Vissavienības Komunistiskās partijas 17. kongresa delegātiem 1934. gadā vairāk nekā puse (1108) tika apcietināti, apsūdzot viņus kontrrevolucionārā darbībā. No 17. kongresā ievēlētajiem 139 Centrālās komitejas locekļiem un locekļu kandidātiem 110 tika nogalināti. [13] Staļina slepenpolicijas priekšnieks Lavrentijs Berija reiz teica: "Parādiet man cilvēku, un es atradīšu jums noziegumu." Izņemot Staļinu, visi Politbiroja locekļi, kas bija palikuši pēc Ļeņina nāves 1924. gadā , – Ļevs Kameņevs, Grigorijs Zinovjevs, Aleksejs Rikovs, Mihails Tomskis un Ļevs Trockis – tika sodīti ar nāvi vai noslepkavoti līdz 1940. gadam.

Lielā terora un citu Staļina tīrīšanu laikā netika saudzēta neviena sabiedrības daļa. Pirms tīrīšanām, kas likvidēja militāro un politisko eliti, notika represijas reliģiskajā, zinātnes, izglītības, akadēmiskajā un mākslas jomā. Taču galvenie Staļina terora upuri bija vienkāršie cilvēki, starp kuriem bija ne tikai apsūdzēto radinieki un draugi, bet arī vienkāršie darbaļaudis un citi ierindas padomju pilsoņi, kas tika apsūdzēti un sodīti par pilnībā izdomātiem noziegumiem.

Arī paši bendes neizbēga no terora: Genrihs Jagoda, kurš bija slepenpolicijas priekšnieks līdz 1936. gadam, tika arestēts 1937. gadā un nākamajā gadā nošauts. Viņu nomainīja Nikolajs Ježovs, kurš 1939. gadā atkāpās no amata pēc tam, kad bija pārraudzījis asiņaināko iekšējās tīrīšanas kampaņu. Viņš tika nošauts nāvessoda izpildīšanas kamerā, kas tika būvēta pēc viņa paša norādēm.

Vēl šodien nav atbildes uz jautājumu, cik daudz cilvēku tika arestēti, nogalināti, ieslodzīti vai izsūtīti Staļina ēras terora laikā. 1991. gada jūnijā, Padomju Savienības sabrukuma priekšvakarā, VDK priekšnieks Vladimirs Krjučkovs sacīja, ka laikā no 1920. līdz 1953. gadam tika represēti aptuveni 4,2 miljoni cilvēku, tostarp 2 miljoni tikai Lielā terora laikā. [14] Padomju un Jeļcina laika reformu politiķis Aleksandrs Jakovļevs intervijā 2000. gadā sacīja, ka staļinisma represiju upuru skaits ir vismaz 20 miljoni. [15]

b) ĶKP nāvējošās kampaņas

Nāvējošas un graujošas politiskās inkvizīcijas ir bijušas raksturīgas Ķīnas komunistiskajai kustībai jau kopš 1949. gada, kad tā sagrāba varu kontinentālajā Ķīnā. 1942. gadā, kad ĶKP slēpās Ķīnas ziemeļrietumos, Mao Dzeduns uzsāka kustību "Labošana Janaņā". Pret partijas kadriem tika īstenota šausminoša izturēšanās, tostarp spīdzināšana, apcietināšana un "domu reforma", kas tika veikta it kā tāpēc, lai atbrīvotos no tiem, kuri nebija pietiekami lojāli partijas ideoloģijai. Tūkstošiem cilvēku tika nogalināti šīs ĶKP pirmās masu politiskās kampaņas laikā.

No ĶTR režīma nodibināšanas brīža 1949. gadā līdz 1966. gadam desmitiem miljonu ķīniešu zaudēja savas dzīvības kontrrevolucionāru apspiešanas kampaņā, "Trīs pret" un "Pieci pret" kampaņās, "Antilabējā kustībā" un "Lielā izrāviena" izraisītajā lielajā badā.

Šim masu nogalināšanas periodam sekoja asiņainas cīņas ĶKP rindās. Kad jaunā ķīniešu paaudze, kura tika audzināta par ateistiskiem "vilcēniem", un kuru domāšana tika piesātināta ar komunistisko izglītību un partijas kultūru, sasniedza pilngadību, komunisma rēgs uzsāka vēl niknāku slepkavošanas un iznīcināšanas kampaņu, lai iznīcinātu 5000 gadus seno tradicionālo ķīniešu kultūru.

Kultūras revolūcija bija pēdējā un savā ziņā postošākā politiskā kampaņa Mao laikmetā. Sākot ar 1966. gadu, Mao dzīves pēdējās desmitgades mērķis bija tradicionālās ķīniešu kultūras vardarbīga aizstāšana ar partijas kultūru.

Lielais bads Ķīnā

No 1959. līdz 1962. gadam Ķīna piedzīvoja pasaulē nāvējošāko badu. Lai maldinātu pasauli, ĶKP joprojām apgalvo, ka valsts trīs gadus esot piedzīvojusi "dabas katastrofas".

Faktiski 1958. gadā ĶKP bija pārsteidzīgi uzsākusi "Tautas komūnas" un "Lielā izrāviena" kustības. Šīs mežonīgās shēmas, kas noveda pie graudu krājumu izsīkuma un novājināja Ķīnas lauksaimniecisko ražošanu, tika sekmētas ar falsificētu ziņojumu plūdiem, kuros visu līmeņu ierēdņi, sākot no lauku reģioniem līdz pilsētām, ziņoja, ka ir novākuši rekordlielas ražas. ĶKP izmantoja šos ziņojumus kā attaisnojumu, lai konfiscētu graudus zemniekiem, kuri bija spiesti atdot režīmam savus pārtikas produktus, sēklu un lopbarību.

Visu līmeņu ĶKP administratīvās struktūras nosūtīja uz laukiem savas speciālās komandas. Izmantojot spīdzināšanu un pratināšanu, viņi izspieda no nelaimīgajiem zemniekiem pēdējās pārtikas druskas. Sekojot padomju komunistu piemēram, ĶKP neļāva ciema iedzīvotājiem pārtikas meklējumos iekļūt pilsētās, izraisot ģimeņu un pat veselu ciematu masveida izmiršanu. Laukos uz ceļiem mētājās badacietēju līķi. Kad zemnieki tika pieķerti zogam, lai izdzīvotu, viņi tika nogalināti. Kanibālisms bija plaši izplatīta parādība.

Valdības konfiscētos graudus apmainīja pret lielu daudzumu padomju ieroču vai zeltu, ko ĶKP izmantoja, lai segtu parādus, nepievēršot uzmanību zaudētajām ķīniešu dzīvībām. Tikai trīs gadu laikā Lielais bads bija iznīcinājis desmitiem miljonu cilvēku.

Kultūras revolūcija: slepkavošana un kultūras genocīds

Kultūras revolūcija atkārtoja Janaņas labošanas kustības neprātu valsts mērogā, mudinot fanātiskus jauniešus demolēt, sist, spīdzināt un slepkavot, lai iznīcinātu tā sauktās "četras pagātnes paliekas" – Ķīnas vecās paražas, veco kultūru, vecos tikumus un vecās idejas.

1966. gada 16. maijā ĶKP publicēja tā dēvēto "16. maija paziņojumu", kas iezīmēja Kultūras revolūcijas sākumu. Augustā ar augsta ranga ĶKP kadru bērniem priekšgalā Pekinas vidusskolu skolēni izveidoja hunveibinu bandas. Pūlis plosījās visā Pekinā, kur notika neprātīgas laupīšanas, uzbrukumi un slepkavības. Līdz mēneša beigām, kas pazīstams kā Sarkanais augusts, Pekinā tika noslepkavoti tūkstošiem cilvēku.

Pekinas Dasjinas rajonā no 27. augusta līdz 1. septembrim tika nogalināti 325 cilvēki no 48 ražošanas brigādēm 13 tautas komūnās. Upuru vecums svārstījās no 38 dienām līdz 80 gadiem, bet 22 ģimenes tika pilnībā iznīcinātas. Hunveibini savus upurus nonāvēja sitot, nodurot vai nožņaudzot. Viņi nogalināja zīdaiņus un mazus bērnus, uzkāpjot uz vienas bērna kājas un pārplēšot bērnu uz pusēm. [16]

Komunisma rēgs lika cilvēkiem sist un nogalināt, izdzēšot viņos cilvēcisko līdzjūtību un izskalojot viņiem smadzenes ar tādiem saukļiem kā "izturieties pret ienaidnieku ar bargas ziemas stindzinošo nežēlību". Ar katru noziegumu pret cilvēci ĶKP izspieda no cilvēku prātiem ķīniešu tradicionālo kultūru un morāles vērtības. Partijas kultūras [indes] apreibināti, daudzi cilvēki kļuva par slepkavošanas instrumentiem.

Saskaroties ar totalitārā komunistiskā režīma asinskārajām izdarībām, lielākā daļa cilvēku ir pilnīgā neizpratnē par to, kā iespējams nonākt līdz tik necilvēcīgam barbarismam. Patiesībā iemesls tam visam ir tāds, ka komunisma ļauno rēgu veido "naids" un zema līmeņa bojāta matērija, un tajā pašā laikā saviem ļaunajiem darbiem tas izmanto trūdošus dēmonus un zema līmeņa garus. Rēga necilvēcīgās izpausmes izriet no tā sākotnējās dēmoniskās būtības.

Kultūras revolūcijas upuru skaita aprēķināšana ir visai smags uzdevums. Lielākā daļa pētījumu liecina, ka bojā gājušo skaits ir vismaz divi miljoni. Amerikāņu profesors R.J.Rummels, kurš ir pētījis masu slepkavības, savā grāmatā "Ķīnas asiņainais gadsimts: genocīds un masu slepkavības kopš 1900. gada" rakstīja, ka Kultūras revolūcija ir prasījusi 7,73 miljonu cilvēku dzīvības. [17]

Ķīnas Šaņdunas Universitātes asociētais profesors Duns Baosjuns un Šaņdunas partijas vēstures izpētes biroja direktora vietnieks Dins Lundzja ir 1997. gadā izdotās grāmatas "Netaisni apsūdzēto reabilitācija – safabricētu lietu un kļūdainu spriedumu pārskatīšana" līdzautori. Tajā citēti toreizējā ĶKP Centrālās komitejas priekšsēdētāja vietnieka Je Dzjanjina izteikumi Centrālās darba konferences noslēguma ceremonijā 1978. gada 13. decembrī: "Divus gadus un septiņus mēnešus ilgā visaptverošā izmeklēšanā Centrālā komiteja ir konstatējusi, ka Kultūras revolūcijas laikā bojā gājuši 20 miljoni cilvēku, vairāk nekā 100 miljoni cietuši no politiskām vajāšanām, ... un tika izšķiesti 800 miljardi juaņu." [18]

1980. gada augustā ĶKP līderis Dens Sjaopins sniedza divas intervijas itāļu žurnālistei Orianai Fallači, kurās viņš aprakstīja, cik problemātiski ir bijis skaitliski aprēķināt Kultūras revolūcijas radītos postījumus:

"Cilvēki bija sadalījušies divos grupējumos, kas cits citu slepkavoja. … Ir grūti novērtēt, jo viņi mira dažādu iemeslu dēļ. Turklāt Ķīna ir tik milzīga valsts. Taču klausieties: pat ja tās laikā nebūtu notikušas citas traģēdijas, mirušo skaits tomēr būtu pietiekams, lai teiktu, ka Kultūras revolūcija bija kļūdains solis." [19]

Dens aprakstīja tipisku gadījumu: ĶKP slepenpolicijas priekšnieks Kans Šens apsūdzēja Junaņas provinces partijas sekretāru Džao Dzjaņmiņu valsts nodevībā un kā Gomiņdana aģentu. Džao ne tikai nonāca cietumā, bet viņa krišana nežēlastībā skāra arī 1,38 miljonus cilvēku visā provincē, no kuriem 170 tūkstoši tika vajāti līdz nāvei un 60 tūkstoši tika tā piekauti, ka kļuva par invalīdiem. [20]

Bezprecedenta ļaunums: Faluņgun vajāšana

ĶKP īstenotās slepkavnieciskās vardarbības un ateistiskās audzināšanas gadu desmiti ir nodarījuši milzīgu kaitējumu sabiedrības morālei, padarot to krietni zemāku par dievišķajiem standartiem, ko cilvēcei noteicis dievišķais. Pat daudzi no tiem, kas joprojām tic dievišķajam, nezina, kas ir patiesa ticība, jo atrodas ĶKP kontrolēto fiktīvo reliģisko organizāciju gūstā. Ja situācija turpinās pasliktināties, cilvēcei draud iznīcība, kā pravietots visu seno civilizāciju svētajos tekstos.

Taču komunisma rēgs ir nolēmis nepieļaut, ka cilvēks tiek glābts no Radītāja. Šī iemesla dēļ tas iznīcināja tradicionālās kultūras un sagrāva cilvēku morālās vērtības.

1992. gada pavasarī, lai atjaunotu cilvēku morāli un piedāvātu ceļu uz dvēseles glābšanu, Li Hundži kungs sāka mācīt sabiedrībai Faluņgun – garīgu praksi, kuras pamatā ir ticība īstenības, labestības un pacietības principiem.

Faluņgun, saukts arī par Faluņ Dafa, dažu gadu laikā izplatījās visā Ķīnā. Kad praktizētāji, viņu radinieki un līdzcilvēki kļuva par lieciniekiem brīnumainiem uzlabojumiem veselības un rakstura ziņā, desmitiem miljonu cilvēku Ķīnā un visā pasaulē sāka nodarboties ar šo praksi. Kad tik daudzi cilvēki praktizēja Faluņgun un pieturējās pie augstākiem standartiem, sabiedrība sāka atjaunot savu morālo stāju.

Kopš ĶKP sagrāba varu, tā nekad nav atslābinājusi garīgo ticību vajāšanu. Protams, ka tā uzskata Faluņgun par savu lielāko pretinieku.

1999. gada jūlijā toreizējais ĶKP līderis Dzjans Dzemins vienpersoniski pavēlēja uzsākt sistemātisku Faluņgun un tā praktizētāju vajāšanu. Vardarbīgajā kampaņā, kas sasniedza ikvienu Ķīnas nostūri, ĶKP pielietoja visas iespējamās metodes, lai īstenotu Dzjana norādījumu "nogalināt fiziski, izputināt finansiāli un sagraut viņu reputāciju".

Partijas rupori pakļāva Ķīnas tautu pastāvīgai un naidpilnai, Faluņgun apmelojošai propagandai, tādējādi noraidot tā īstenības, labestības un pacietības principus par labu meliem, ļaunumam un cīņai. Rēgs noveda sabiedrību līdz jaunam morālas deģenerācijas līmenim. Atjaunojoties naida un represiju atmosfērai, ķīnieši pievēra acis uz apkārt notiekošajām vajāšanām, nododot Budu un dievišķo. Daži atteicās no savas sirdsapziņas un piedalījās kampaņā pret Faluņgun, neapzinoties, ka šajā procesā paši sevi nolemj pazudināšanai.

Komunisma rēgs neaprobežojās ar vajāšanu tikai Ķīnā. Tas apklusināja brīvās pasaules valstis, kamēr Ķīnas režīms iesaistījās neprātīgajā Faluņgun praktizētāju ieslodzīšanā, slepkavošanā un spīdzināšanā. Ekonomisko stimulu iespaidā brīvā pasaule klusēja vai pat pieņēma partijas melus, dodot vajātājiem brīvu vaļu pastrādāt visļaunākos noziegumus.

Faluņgun vajāšanas laikā ĶKP īstenoja līdz šim vēl nebijušu ļaunumu – orgānu izņemšanu dzīviem cilvēkiem. Faluņgun praktizētāji, kas ir lielākā ticības dēļ ieslodzīto cilvēku grupa Ķīnā, tiek nogalināti pēc pieprasījuma, pakļauti vivisekcijai uz operāciju galdiem valsts un militārajās slimnīcās, un viņu orgāni tiek pārdoti par desmitiem vai pat simtiem tūkstošu dolāru.

2006. gada 6. jūlijā kanādiešu juristi Deivids Matass un Deivids Kilgors (bijušais Kanādas valsts sekretārs Āzijas un Klusā okeāna reģiona jautājumos) publicēja "Ziņojumu saistībā ar apgalvojumiem par orgānu izņemšanu Faluņgun praktizētājiem Ķīnā". Izpētot 18 pierādījumu veidus, viņi izgaismoja ĶKP nežēlību, nosaucot to par "grotesku ļaunuma formu… kas ir kaut kas vēl nebijis uz šīs planētas". [21]

Matass un Kilgors kopā ar izmeklēšanas žurnālistu Ītanu Gatmenu sadarbojās ar starptautisku izmeklētāju komandu, lai 2016. gada jūnijā publicētu grāmatu "Asiņainā raža/Slaktiņš: Atjauninājums" (Bloody Harvest/The Slaughter: An Update). Ziņojumā, kura apjoms ir 680 lappuses un kurā ir vairāk nekā 2400 atsauču, neapstrīdami pierādīta Ķīnas komunistiskā režīma īstenotās orgānu izņemšanas dzīviem cilvēkiem realitāte un apjomi.

2016. gada 13. jūnijā ASV Pārstāvju palāta vienbalsīgi pieņēma Rezolūciju Nr. 343, pieprasot ĶKP nekavējoties izbeigt orgānu piespiedu izņemšanu Faluņgun praktizētājiem un citiem pārliecības dēļ ieslodzītajiem. [22]

2019. gada jūnijā pēc gadu ilgas izmeklēšanas neatkarīgs tautas tribunāls Londonā vienbalsīgi secināja, ka Ķīnā "ievērojamos apmēros" viņu orgānu dēļ ir tikuši un joprojām tiek nogalināti pārliecības dēļ ieslodzītie. [23] Tribunālu vadīja karaliskais advokāts, sers Džefrijs Naiss, kurš iepriekš vadīja bijušā Dienvidslāvijas prezidenta Slobodana Miloševiča kriminālvajāšanu par viņa kara noziegumiem Kosovā. Turklāt tribunāls secināja, ka Faluņgun piekritēji ir viens no galvenajiem orgānu avotiem Ķīnas režīma transplantācijas industrijas darbības nodrošināšanai. Šis ienesīgais bizness ir nodrošinājis atbalstu Faluņgun vajāšanai un piesaistījis klientus no Ķīnas un visas pasaules, padarot tos par līdzdalībniekiem ĶKP īstenotajās masu slepkavībās.

3. Nogalināšanas gadsimts

"Komunisma melnās grāmatas" ievadā sniegti aptuveni aprēķini par komunistisko režīmu izraisīto nāvju skaitu visā pasaulē. Tās autori apstiprināja skaitli – 94 miljoni, tostarp:

• 65 miljoni Ķīnā
• 20 miljoni PSRS
• 2 miljoni Ziemeļkorejā
• 2 miljoni Kambodžā
• 1,7 miljoni Āfrikā
• 1,5 miljoni Afganistānā
• 1 miljons Vjetnamā
• 1 miljons Austrumeiropā
• 150 tūkstoši Latīņamerikā (galvenokārt Kubā)
• 10 tūkstoši saistībā ar starptautisko komunistu kustību un komunistiskajām partijām, kas nav pie varas. [24]

Ja neskaita Krieviju un Ķīnu, arī mazākie komunistiskie režīmi ir izrādījuši ne mazāku vēlmi iesaistīties absolūtā ļaunumā. Genocīds Kambodžā bija visekstrēmākais komunistiskas valsts īstenoto masu slepkavošanu gadījums. Pēc dažādām aplēsēm Pola Pota sarkano khmeru režīma nogalināto kambodžiešu skaits svārstās no 1,4 līdz 2,2 miljoniem – tas ir, gandrīz viena trešdaļa no tā laika Kambodžas iedzīvotāju skaita.

No 1948. līdz 1987. gadam Ziemeļkorejas komunisti ar piespiedu darbu, nāvessodiem un ieslodzīšanu koncentrācijas nometnēs nogalināja vairāk nekā 1 miljonu savu iedzīvotāju. Saskaņā ar aplēsēm, kas balstītas uz tautas skaitīšanas datiem Ziemeļkorejā, pagājušā gadsimta 90. gados bada dēļ gāja bojā vismaz 220 000 cilvēku. Kopumā, pamatojoties uz Ziemeļkorejas datiem, no 1993. līdz 2008. gadam nedabiskā nāvē nomira no 600 tūkstošiem līdz 850 tūkstošiem cilvēku. [25] Citas aplēses liecina, ka tikai no bada bojā gājušo skaits varētu būt no 1 miljona līdz 3,5 miljoniem cilvēku. Pēc Kima Čonina nākšanas pie varas, viņš pastrādāja vēl vairāk atklātu slepkavību, par kuru upuriem kļuva augsta ranga amatpersonas un viņa paša radinieki. Turklāt Kims ir draudējis pasaulei ar kodolkaru.

Tikai viena gadsimta laikā, kopš Krievijā izveidojās pirmais komunistiskais režīms, komunisma rēgs tā pārvaldītajās valstīs ir nogalinājis vairāk cilvēku nekā tika nogalināts abos pasaules karos kopā. Komunisma vēsture ir slepkavību vēsture, un katra lappuse ir rakstīta ar tā upuru asinīm.

Lasīt tālāk: 4. nodaļa

Atsauces

1. US Congress, House, "Remembering the Victims of Communism," remarks by Rep. Christopher Smith, 115th Congress, 1st sess., Congressional Record 163 (November 13, 2017) https://www.congress.gov/congressional-record/2017/11/13/extensions-of-remarks-section/article/E1557-2.

2. Stéphane Courtois et al., eds., The Black Book of Communism: Crimes, Terror, Repression, trans. Jonathan Murphy and Mark Kramer (Cambridge, MA: Harvard University Press, 1999).

3. Richard Pipes, The Russian Revolution (New York: Vintage Books, 1991), 411.

4. Winston Churchill, The World Crisis, Vol. 5: The Unknown War (London: Bloomsbury Academic, 2015).

5. Robert Service, Lenin, a Biography (Cambridge, MA.: Harvard University Press, 2000), 365.

6. Courtois et al., eds., The Black Book, 177.

7. Robert Gellately, Lenin, Stalin, and Hitler: The Age of Social Catastrophe (New York: Knopf Publishing Group, 2007), 75.

8. "Zhongguo Gongchandang da shiji. 1945 nian" 中国共产党大事记·1945年 ["A Chronicle of Key Events of the Chinese Communist Party 1945"], News of the Communist Party of China, piekļūts 2020. gada 16. aprīlī, http://cpc.people.com.cn/GB/64162/64164/4416000.html. [ķīniski]

9. Frank Dikötter, The Tragedy of Liberation: A History of the Chinese Revolution 1945–1957 (London: Bloomsbury Press, 2013).

10. Martin Amis, Koba the Dread: Laughter and the Twenty Million (New York: Vintage Books, 2003).

11. Roy Medvedev, Let History Judge: The Origins and Consequences of Stalinism, trans. George Shriver (New York: Columbia University Press, 1989), 240–245.

12. Aleksandr Solzhenitsyn, The Gulag Archipelago 1918–1956: An Experiment in Literary Investigation, Books I–II, trans. Thomas P. Whitney (New York: Harper & Row, 1973).

13. Medvedev, Let History Judge, 396.

14. Reuters, "4.2 Million Were Victims of Purges, KGB Chief Says," Los Angeles Times, June 15, 1991, https://www.latimes.com/archives/la-xpm-1991-06-15-mn-496-story.html.

15. Alexander Yakovlev, Yakeliefu fangtan lu 1992–2005 雅科夫列夫訪談錄（1992–2005） [Alexander Yakovlev: Selected interviews (1992–2005)], trans. Chinese Academy of Social Sciences, 234. [ķīniski]

16. Wen Yuluo 遇罗文, "Daxing tusha diaocha" 大兴屠杀调查 ["An Investigation of the Beijing Daxing Massacre"] in Wen Ge da tusha 文革大屠殺 [Massacres in the Cultural Revolution], ed. Song Yongyi 宋永毅 (Hong Kong: Kaifang zazhishe, 2002), 13–36. [ķīniski]

17. R. J. Rummel, China’s Bloody Century: Genocide and Mass Murder Since 1900 (New York: Routledge, 2017), 253.

18. Dong Baoxun 董宝训 and Ding Longjia 丁龙嘉, Chen yuan zhao yun—pingfan yuan jia cuo an 沉冤昭雪—平反冤假錯案 [Exonerate the Innocent: Rehabilitate the Wrongly Accused and Sentenced; Netaisni apsūdzēto reabilitācija – safabricētu lietu un kļūdainu spriedumu pārskatīšana] (Hefei: Anhui Renmin Chubanshe, 1998), 1. [ķīniski]

19. Oriana Fallaci, "Deng: Cleaning Up Mao’s ‘Feudal Mistakes,’" The Washington Post, August 31, 1980, https://www.washingtonpost.com/archive/opinions/1980/08/31/deng-cleaning-up-maos-feudal-mistakes/4e684a74-8083-4e43-80e4-c8d519d8b772.

20. Ding Longjia 丁龙嘉 and Ting Yu 听雨, Kang Sheng yu Zhao Jianmin yuan’an 康生与赵健民冤案 [Kang Sheng and the Unjust Case of Zhao Jianmin] (Beijing: Renmin Chubanshe, 1999), as referenced in Hu Angang, Mao and the Cultural Revolution, ed. W. H. Hau (Honolulu: Enrich Professional Publishing, Inc., 2016), 2:98.

21. David Matas and David Kilgour, Bloody Harvest: The Killing of Falun Gong for Their Organs (Ontario: Seraphim Editions, 2009), 13.

22. US Congress, House, Expressing concern regarding persistent and credible reports of systematic, state-sanctioned organ harvesting from non-consenting prisoners of conscience in the People’s Republic of China, including from large numbers of Falun Gong practitioners and members of other religious and ethnic minority groups, HR 343, 114th Cong., 2nd sess., introduced in House June 25, 2015, https://www.congress.gov/bill/114th-congress/house-resolution/343.

23. China Tribunal: Independent Tribunal into Forced Organ Harvesting from Prisoners of Conscience in China, "China Tribunal: Final Judgment 17th June," March 1, 2020, https://chinatribunal.com/final-judgment.

24. Courtois et al., eds., The Black Book, 4.

25. Thomas Spoorenberg and Daniel Schwekendiek, "Demographic Changes in North Korea: 1993–2008," Population and Development Review, March 21, 2012, piekļūts, izmantojot Wiley Online Library, https://onlinelibrary.wiley.com/doi/abs/10.1111/j.1728-4457.2012.00475.x.

Avots: https://www.epochtimes.com/gb/18/6/7/n10464261.htm