Izpratnes un pieredzes apmaiņas nozīme

Sveicināti, godāto Skolotāj, Sveicināti, draugi praktizētāji!

Es esmu praktizētājs no Spānijas. Pilnveidojos Dafa jau gandrīz 10 gadus, un nedaudz mazāku laiku strādāju mūsu medijos.

Jūtu, ka esmu ticis ārkārtīgi svētīts. Skolotājs man iedeva jaunu dzīvi, laikā, kad gan dzīvotgriba, gan spēks mani bija atstājuši. Pateicoties pilnveidošanās praksei, no cilvēka, kurš nevarēja atrast darbu, esmu kļuvis par uzņēmēju. Mūsu medijos es sāku ar reklāmas pakalpojumu pārdošanu, tad pārgāju uz rakstu rakstīšanu, pēc tam uz scenāriju rakstīšanu, un tagad es vadu ziņu raidījumus. Tiklīdz es dzirdēju, ka Eiropā notiks Likuma konference, es sajutu lielu prieku sirdī, un es šo prieku pievienoju, raidot taisnās domas. Turklāt, ja man ienāk prātā kāds sagatavošanās aspekts, kas pietrūka iepriekšējos gados vai kas cits, es daru to zināmu organizatoriem, izmantojot atbilstošus kanālus. Es arī domāju: ko vēl varu darīt, lai palīdzētu?

Tā kā man nav daudz brīvā laika, es nolēmu uzņemties atbildību patstāvīgi: uzrakstīt pilnveidošanās pieredzi, jo kolēģi man bieži saka, ka mani stāsti viņiem šķiet iedvesmojoši. No savas puses daudzos gadījumos es vienkārši ieklausos savā iekšējā balsī. Un es mācos no tā, ko dzirdu, tāpat kā jebkurš cits. Dažkārt pēc dalīšanās pieredzē jūtu savā ķermenī drebuļus, trīcēšanu un daudzas citas iekšējas pārmaiņas, kuras es nemācēšu aprakstīt. Tā ar mani notiek, kopš esmu nolēmis pielikt papildus pūles un dalīties pieredzē, lai palīdzētu citiem, cik iespējams atsakoties no savas vēlmes pēc slavas un personīgajiem labumiem. Es uzskatu, ka pieredzes apmaiņai patiešām ir sava veida attīrošs efekts gan runātājam, gan klausītājam, jo tas mudina mūs pilnveidoties, atklāt savus trūkumus un virzīties uz pilnību.

Man vienmēr atmiņā ir tas, ko Skolotājs teica par pieredzes apmaiņu "Likuma izklāstā Fa konferencē ASV Vidējos Rietumos": "Atbildēju, ka, runājot par parasto cilvēku lietām, nav nekā tāda, par ko es priecātos visvairāk, bet, kad es dzirdu vai redzu skolniekus, kuri dalās savā pieredzē, tieši tad es jūtu vislielāko gandarījumu."

No savas puses es labāk izpratu, cik svarīgi ir dalīties ar pieredzi pēc tam, kad nesen ar mani, kā ar praktizētāju, notika kāds gadījums. Kādu svētdienu parkā, pirms mēs sākām lasīt, es dalījos izpratnē ar kādu draugu praktizētāju. Viņš šķita ļoti skumjš un nespēja atpazīt sevī kaut ko, kas, vismaz man, šķita ļoti acīmredzams: ka viņam bija spēcīga pieķeršanās skaudībai. Es saņēmos un diezgan nepiemērotā veidā norādīju viņam, ka skaudība gadiem ilgi liedz viņam sevi pilnveidot. Un, protams, es aizskāru viņa jūtas. Viņš aizstāvējās, sakot, ka zina – viņam ir daudz pieķeršanos, taču viņš neesot skaudīgs. Tāpēc es vēl uzstājīgāk apgalvoju, ka tā arī ir problēma: viņš nav labi definējis skaudību vai to identificējis. Tad viņš pārtrauca sarunu, paķēra savas mantas un metās prom. Neilgi pēc tam, visiem par lielu izbrīnu, viņš atgriezās ar gaišu smaidu sejā. Citreiz būtu pagājušas vairākas dienas vai pat nedēļas, līdz mēs viņu atkal redzētu. Pārvarējis vēlmi doties prom un dusmoties, atgriežoties viņš bija ļoti atvērts. Tāpēc es uzsvēru viņa ļoti nopietno problēmu vēlreiz un norādīju, cik bīstama ir skaudība. Pēc kāda laika mēs nomierinājāmies un sākām lasīt "Džuaņ Faluņ". Lai gan es centos koncentrēties uz lasīšanu, es nevarēju izmest no prāta daudzas Likuma mācības par skaudību, par kurām vēlējos pastāstīt kolēģim. Tad kaut kas notika. Sadaļā, kurā Skolotājs mūs brīdina par "Sava prāta radītiem dēmoniem", mēs lasām: "... jo es taču esmu Buda, es jums teikšu, ar ko un kā nodarboties."

Es pēkšņi atmodos no tā, ka tās domas, kas neļāva man mācīties Likumu, bija pilnīgi aplamas. Tās mani bija uzcēlušas uz kaut kāda ļoti bīstama iedomāta pjedestāla, uz kura esot, es ierobežoju sevi, lai novērotu citu trūkumus. Tad es atcerējos, ka mēs esam praktizētāji, un tas, kas mums citos nepatīk vai traucē, ir tieši tās lietas, kuras mēs neesam pilnveidojuši, un kuras mums ir jāpilnveido. Un tas ir iemesls, kāpēc tās mums tiek rādītas.

Kopš tā brīža es nolēmu, ka man ir jākoncentrējas uz šo uzdevumu: jāatbrīvojas no pieķeršanās skaudībai. Es sapratu, ka tas varētu būt tieši tas, ko daži praktizētāji bija ieteikuši man meklēt sevī. Viņi pat bija norādījuši, ka, šķiet, mani kaut kas nomoka. Es sapratu, ka vienkārši es pats neesmu pietiekami labi definējis skaudību un nebiju to identificējis sevī. Es uzskatu, ka šāda virkne izpratņu varēja rasties tikai tāpēc, ka man nesen izdevās mainīt savas pilnveidošanās stāvokli.

Mana pilnveidošanās notiek tad, kad iegaumēju no galvas Likumu

Pirms kāda laika sapratu, ka nespēju savaldīt sevi pat mazākajos pārbaudījumos. Tomēr es biju tik apmaldījies un kā bez spēka, ka nezināju, ar ko sākt. Par laimi, mūsu mediju projektā mēs daudz un ļoti atklāti dalījāmies pieredzē par visām šīm jūtām, dēmoniem un ilūzijām. Šķiet, lai cik arī lieli attālumi mūs šķirtu, ar mums notiek daudzas līdzīgas lietas. Manas izpratnes ir balstītas uz daudzām manu kolēģu pieredzēm un izpratnēm, kas savā ziņā kļuvušas par daļu no manis kā praktizētāja. Un tas stiprina manu pilnveidošanos jau pašos pamatos. Patiesa pilnveidošanās vide ir neticami iedvesmojoša un nenovērtējama. Pateicoties šai videi, kuras veidošanā es no visas sirds cenšos dot savu ieguldījumu, esmu sapratis, ka savu vājo vietu parādīšana, pretēji tam, ko varētu domāt, var stiprināt grupu un sevi pašu. Un šajā procesā mēs atmetam ego, novēršam savas nepilnības un mazinām zaudējumus.

Es vienmēr cenšos dalīties tikai tajā, kas var būt noderīgs citiem, un no sirds uzklausīt citu pieredzi un padomus, pat ja sākumā jūtos nedaudz aizvainots. Es zinu, ka tas, kas jūtas sāpināts, neesmu es, bet gan tas, no kā man ir jāatbrīvojas uz visiem laikiem. Gandrīz katru dienu es arī lasu pieredzes Minghui.org tīmekļa vietnē vai klausos tās Radio Minghui. Daudzas no šīm izpratnēm un pieredzēm kļūst arī par daļu manis, tās mani iedrošina un virza uz priekšu. Tāpēc esmu ļoti pateicīgs par visu nesavtīgo darbu, ko praktizētāji velta šim projektam dienu no dienas, nedēļu pēc nedēļas un gadu no gada.

Es atceros, ko Skolotājs teica "Likuma izklāstā Vašingtonā Kolumbijas apgabalā" 2018. gadā: "Īpaši tad, kad Dafa sekotāji atrodas visgrūtākajās situācijās un viņiem ir nepieciešams dzirdēt [atbalstošu] balsi, (Skolotājs ir manāmi aizkustināts) ir Minghui.org tīmekļa vietne. Padomājiet par to visi – cik tā ir ievērojama lieta! Jums tā ir kā dārgumu jātur augstā vērtē!"

Kopš tā laika es cenšos uzņemties atbildību par citu draugu praktizētāju situācijām un iespēju robežās būt "balss", lai nesavtīgi viņiem palīdzētu. Bet, kā jau teicu, manas pilnveidošanās nedrošo stāvokli mainīja tas, ka es sāku iegaumēt Likumu, jo kādu laiku es jutos atrauts no Likuma un būtībā jutos bezcerīgs, kūtrs un mazdūšīgs. Līdz ar to viss mainījās, un Likuma principi sāka atklāties manā ikdienas dzīvē. Mana iekšējā ticība un apziņa ar katru dienu kļuva arvien stiprākas. Daudzas sliktās domas izgaisa un, atrodoties neziņas tumsā, es pat varu ieskatīties sevī līdz zināmam dziļumam, kas pirms neilga laika nebija iespējams. Es apzinājos, ka, strādājot, es glabāju sevī negatīvu domu pavedienu. Neilgi pēc tam, kad to atklāju, pēc pieredzes apmaiņas ar praktizētājiem un Likuma mācīšanās no galvas tas gandrīz pazuda.

Skolotājs kanonā "Kas ir pilnveidošanās prakse" no "Uzcītīgas pilnveidošanās būtības" mums saka: "Kāpēc es lieku jums mācīties, lasīt un iegaumēt "Džuaņ Faluņ"? Lai virzītu jūsu pilnveidošanās praksi!"

Tagad, kad es redzu praktizētājus, kuri aizmieg meditācijas laikā vai pieļauj kļūdas, lasot Likumu, es skatos sevī, lai censtos uzlabot savu koncentrēšanās stāvokli. Un, kad es dalos pieredzē, es cenšos nostādīt sevi viņu vietā, lai palīdzētu viņiem, cik vien varu.

Stāsts par bruņinieku un nabagu

Nesen pēc dalīšanās pieredzē ar kādu praktizētāju manā prātā ļoti skaidri parādījās stāsts, ar kura palīdzību es varētu dalīties pieredzē ar citiem praktizētājiem, kuri piedzīvo ciešanas. Es vēlos jums to pastāstīt: pieņemsim, ka mums ir divas personas – A un B. B ir tas, kurš cieš bēdas, un kuru mēs iztēlosimies kā slimu nabagu, kas guļ uz ietves. Dažreiz es arī esmu tā juties. A ir draugs praktizētājs, kurš nāk viņam palīgā, un kuru mēs iedomāsimies kā bruņinieku spožās bruņās un skaistā zirgā. Taču vienkārši tāpat tas var nenostrādāt. Kāpēc?

Es uzskatu, ka, mums būs neiespējami iesaistīties atklātā, personiskā dialogā ar mūsu draugu, kas cieš, ja mēs nespēsim atteikties no priviliģētā stāvokļa pieredzes apmaiņas procesā, un atbrīvoties no domas, ka mēs kādam palīdzam. Citiem vārdiem sakot, tad mēs neizmantosim iespēju ieskatīties sevī un paaugstināties. Nedomāju, ka šajā gadījumā mēs varēsim viņam vai viņai īpaši palīdzēt, un, iespējams, mēs pat radīsim vēl lielāku pretestību.

Tomēr es ticu, ka viss mainītos, ja mēs nokāptu no zirga, novilktu bruņas un parādītu viņam savas drēbes, kas ir vienos ielāpos, caurumos un traipos. Tad lietas var sākt mainīties. Tad mēs varētu dalīties ar svaigo, tīro ūdeni, ko nesen smēlām no avota. Viņš paņems mūsu dārgo pudeli savās kaulainajās rokās un kāri pieliks pie savām sasprēgājušajām lūpām, lai remdētu slāpes. Bet viņš to var darīt tik ļoti dedzīgi, ka var aizrīties, izliet ūdeni un pat pudeli izmest no rokām un saplēst. Tad aiz līdzjūtības, redzot, ka situācija neuzlabojas, mēs pārdodam savu zirgu un bruņas, lai iegādātos viņam eliksīru, kas liks viņam justies labāk.

Rezumējot, es redzu, ka tad, kad es atmetu savu nicinājumu, savu augstprātību un skatos sevī, lai atklātu, ka viņa nepilnības ir manu paša nepilnību atspulgs, mēs abi varam skatīties sevī ar vislielāko pazemību: ko mēs varam darīt, lai labotu tās no Likuma viedokļa? Es uzskatu, ka mūsu misija ir atrast mezglus viņu domāšanā un atraisīt tos. Ja šāds process tiks iekustināts, abas puses paaugstināsies kopā, kā vienoti airējot. Un atliek piebilst, ka pilnveidojoties nav skatītāju. Ja tev izdosies ar mūsu palīdzību mainīt un uzlabot savu raksturu, tu jau būsi izgājis cauri ciešanām. Arī tas darbojas, ja mēs viņam palīdzam, raidot taisnās domas arī par viņu, līdz viņš atveseļojas, un mudinām arī viņu raidīt taisnās domas, izpildīt vingrojumus un vairāk un centīgāk mācīties Likumu. No otras puses, bruņinieks, kurš atteicās no zirga un bruņām, var arī pamanīt, ka viss apkārt ir mainījies, bet uz labo pusi.

Skolotājs māca mūs "Džuaņ Faluņ" Pirmajā lekcijā: "Bieži vien tas, ko mūsu cilvēce uzskata par labu, no augsta līmeņa perspektīvas raugoties, izrādās slikts."

Tātad, iespējams, bija pienācis brīdis, kad viņam bija jāatsakās no zirga un bruņām, jo patiesībā tie viņam neļāva turpināt paaugstināt savu līmeni. Tātad, vai viņš nav paaugstinājis savu Sjiņsjin? Te nu rodas jautājums: kurš kuram ir palīdzējis? Draugi praktizētāji, es ticu, ka pilnveidošanās procesā nav nejaušību un laiks ir ierobežots. Skolotājs mūs mācīja "Likuma izklāstā 2002. gada Fa konferencē Vašingtonā": "Otra cilvēka lietas ir tavas lietas, un tavas lietas ir viņa lietas." (Skaidrojošs tulkojums: "Tas, kas skar un attiecas uz citu cilvēku, tas tieši skar un attiecas uz tevi, un tas, kas skar un attiecas uz tevi, tas skar un attiecas uz viņu.")

Palīdzot viens otram, pilnveidot sevi

Nesen kāda praktizētāja man lūdza palīdzību. Viņa vēlējās veikt kovid testu. Es zinu, ka ejot caur ciešanām, mēs jūtamies pilnīgi apmulsuši, nomākti un bezpalīdzīgi, tāpēc es viņu netiesāju. Tā kā es tikko biju mācījies Likumu no galvas, es varēju paskatīties uz situāciju ar līdzjūtību. Es viņai tikai palūdzu, lai pirms testa veikšanas mēs brīdi pasēžam un padalāmies ar izpratnēm. Pēc tam es pats palīdzēšu viņai veikt testu. Viņa man teica, ka pirms dažām dienām esot sākusi klepot. Kopš tā laika stāvoklis ir tikai pasliktinājies. Tā kā mēs esam praktizētāji, mums ir viegli saskatīt citos to lietu atspoguļojumu, kas mums pašiem ir jāuzlabo. Es uzreiz sapratu, ka viņas situācija atspoguļoja manu skaudību. Kaut ko, kas patiesībā nav daļa no mūsu patiesās būtības. Tāpēc es padalījos ar viņu no Likuma viedokļa par dažām kļūdām, ko biju pieļāvis, jo man ir pieķeršanās skaudībai. Kā tas man ir kaitējis un kā es mēģināju to novērst. Es neuzstāju, ka viņai jādara tas vai tas, un es arī neuzstāju, lai viņa katru stundu raidītu taisnās domas utt. Es viņai tikai no sirds stāstīju par savām neveiksmēm pilnveidošanās procesā, par to, kā es skatījos sevī un centos tās pārvarēt, un par grūtībām, ar kurām saskāros šajā procesā. Tajā pašā laikā es sāku apzināties, ka esmu atlaidis visu savu skaudību.

No sava ierobežotā līmeņa es saprotu, ka Skolotājs mums "Džuaņ Faluņ" izskaidro visus augstāko līmeņu principus, un viņš tos atkārto atkal un atkal, saista vienu ar otru, parāda tos no dažādiem skatu punktiem un atkārto vēlreiz, lai beigās pavisam īsi pateiktu: "Ja raksturs ir slikts, tad maini to." (Džuaņ Faluņ, Devītā lekcija)

Patiesībā tajā brīdī – devītajā un pēdējā lekcijā, viņš mums jau norādīja uz visiem iemesliem, un iemācīja mums Likumu; pārējais ir mūsu ziņā. Tāpēc es mēģināju pielāgoties šim labestīgajam veidam, kādā, manuprāt, mūs māca Skolotājs. Es tikai pievedu savu draugu praktizētāju pie izejas, stāstot viņai par savu pieredzi, kas pamatojas uz Likumu, un kas, kā es zinu, spēj visu. Sarunā atklāju, ka problēma slēpjas faktā, ka pirms dažām dienām, kad viņa sāka klepot, bija noticis strīds ar citu praktizētāju. Tā kā viņas viena pret otru nebija izturējušās ar līdzjūtību, šīs praktizētājas sirdī bija iesakņojusies netaisnības sajūta, un viņa sāka klepot. Tajā brīdī es atcerējos, ka tad, kad sāku praktizēt un neko vēl nezināju, man arī bija klepus. Tāpēc es iegāju Minghui.org tīmekļa vietnē un meklēju rakstus, kas saistīti ar klepu. Praktizētāji stāstīja, ka tas varētu būt tāpēc, ka mēs pastāvīgi runājam savā galvā par lietām, kas neatbilst Likumam. Lai jūs brīdinātu, ka jāpārtrauc šīs ļaunās domas – jāpārtrauc runāt savā prātā, jums izdara tā, ka kakls niez, ir kairināts un galu galā sākas klepus, jo kakls ir radīts priekš runāšanas. Ja jūs tā turpināsiet un neapturēsiet savas domas, jūs daudz kleposiet un var parādīties pat citi simptomi. To zinot, es sāku bruģēt viņai ceļu uz izpratni. Divas reizes es izmantoju izgudrotus tēlus un hipotētiskus atgadījumus, lai atjaunotu strīdu starp abām praktizētājām un novestu šo praktizētāju līdz izejai. Bet viņa negāja tajā virzienā, jo, manuprāt, mums ir grūti atzīt, ka konflikti patiesībā dzimst un aug mūsos.

Sašutums, par kuru runājām kādā mūsu sarunas brīdī, lika man saprast, ka es pats biju izveidojis ienaidnieku "melno sarakstu", pirms sāku sevi pilnveidot, un kopš tā laika manai pacietībai ir zināmi griesti. Tāpat es arī pārdomāju savas problēmas ar dusmām. Tad es ievilku elpu un mēģināju vēlreiz. Trešajā reizē es atmetu iesaistīto vārdus un izklāstīju faktisko lietas būtību. Varbūt ar diviem iepriekšējiem mēģinājumiem viņas domāšanā bija ielikts nepieciešamais pamats, tāpēc trešajā reizē viņa pati atrada izeju. Patiesībā es nezinu kā, es zinu tikai to, ka tas notika tieši tā. Es atceros, ka uzreiz pēc tam viņa man teica ar visu savu pārliecību un pārliecinātību, ka viņai vairs nebūs jāveic kovid tests, ko viņa turēja rokā. Viņa izskatījās kā cits cilvēks. Tajā pašā brīdī, kad viņa atpazina savu pieķeršanos un mainīja raksturu, viņas ciešanas pazuda. Es arī jutu, ka uzlabojos skaudības aspektā. Es viņu ne reizi nenosodīju, tikai koncentrējos uz savu pieķeršanos ar tādu pazemību, kādu es praktiski nezināju, pirms nesāku iegaumēt no galvas Likumu. Sākumā bija arī jālikvidē bažas, ka šī pusstunda vai stunda traucēs manam darbam, darbu nodošanas grafikiem utt. Vai arī, ka tas būtu negodīgi, ka viņu traucējumi galu galā atstātu iespaidu arī uz mani. Pēc tam es atklāju, ka tas nemaz neietekmēja manu darbu. Tātad, iespējams, es ieguvu kādu gudrību. Arī atziņa, ka es patiešām kļūstu par labāku cilvēku, ir nenovērtējama.

Likuma labošanas procesa brīnumi

Es jūtu, ka, jo vairāk es iegaumēju Likumu, jo vairāk es kaut ko upurēju, iegaumējot Likumu, jo labāk varu palīdzēt Skolotājam un draugiem praktizētājiem, un jo mana dzīve kļūst sakārtotāka. Ar mani notiek arī dažas ļoti dīvainas lietas, piemēram, odi, kas agrāk spietoja ap mani, tagad ir pārstājuši man kost. Kādu nakti ar mani notika kaut kas dīvains. Pabeidzot ikdienas darbu medijos, sāku darbu pie cita projekta kā brīvprātīgais. Darba apjoms, ar ko saskāros, bija tik liels, ka man bija smagi ap sirdi. Drīz pēc tam no kaut kurienes parādījās taisna doma. Es nodomāju: "Neatkarīgi no tā, kad es to pabeigšu, es vispirms iegaumēšu Likumu un tad darīšu šo darbu. Un, kad pirmie saules stari apgaismos manu balkonu, es paklanoties sveicināšu saules karali un pateikšos viņam, ka viņš mani neaizmirsa un atnāks pie manis ciemos arī citu dienu." Ar šo domu mana sirds pilnībā nomierinājās. Konflikts iztvaikoja gaisā. Tad Skolotājs norāva ilūziju plīvuru un parādīja man, cik brīnišķīgs, majestātisks un svinīgs ir darbs, ko veic katrs Dafa sekotājs Likuma labošanas procesā, un cik milzīgs gods ir būt par Dafa sekotāju. Atvainojiet, bet es nezinu, kā to aprakstīt vārdos. Taču es varu teikt, ka katrs raksts, ko mēs rakstām, katrs cilvēkam pasniegtais buklets, katra publikācija plašsaziņas līdzekļos... visas šīs lietas ir neizmērojamas vērtības un ir neticami brīnumi. Mani pārsteidza un satrieca šī dāvana, ar kuru Skolotājs iedrošināja mani palikt neatlaidīgam un norādīja man, ka ceļš jau ir zem mūsu kājām, jautājums ir, kā mēs pa to ejam. Es arī sapratu, ka vissvarīgākais ir koncentrēties uz to, lai mainītu savu sirdi, un aizmirst savus priekšstatus par to, kā ir, jo patiesībā viss nav tā, kā mēs domājam. Vissvarīgākais ir pilnveidot savu sirdi.

Nākamajā svētdienā, kad es devos uz parku un uzliku plakātu uz žoga, kā es to vienmēr daru, man atkal atklājās Likuma augstāko līmeņu plašums, dziļums un varenība. Es izbrīnā paspēru vairākus soļus atpakaļ. Es nevarēju atraut acis no plakāta. Lai gan man gribējās nomesties ceļos un salikt rokas heši žestā, atrodoties parka vidū, tomēr nodomāju, ka labāk to nedarīt. Es nedomāju, ka savā mūžā esmu redzējis kaut ko svētāku par to, kā šis plakāts, kas pilda savu misiju Likuma labošanas periodā. Es sapratu, ka neviena no lietām, ko Dafa praktizētāji dara vai tas, kā viņi spēj palīdzēt Skolotājam glābt dzīvās būtnes, nav maza.

Skolotājs "Likuma izklāstā Fa konferencē ASV Vidējos Rietumos" teica: "Kad būsiet sasnieguši Pilnību, jūs redzēsiet, ka ikkatra cilvēka pilnveidošanās process ir tāds process, kurā cilvēks pats ir radījis savu majestātisko tikumu (Vei De)."

Tā ir mana pieredze manā ierobežotajā pilnveidošanās līmenī. Ja atrodat kaut ko nepiemērotu, lūdzu, norādiet uz to.