Ceļš uz NTD

Vēlētos dalīties savā pieredzē, kas gūta strādājot NTD, bet vēl dziļāku ieskatu gribētu sniegt par to, ko šī pieredze devusi man pašam, turklāt man jāpastāsta arī par savu agrāko dzīves ceļu.

Kad es piedzimu, māte paskatījās uz manu tēvu un ieraudzīja, ka viņš izskatās 16 gadus vecāks – ar sirmiem matiem un grumbām. Viņa uzskatīja, ka, pirms man apritēs 17 gadi, notiks kas tāds, kas mainīs manu dzīvi, un baidījās, ka tas nozīmēs mana tēva nāvi. Visus šos gadus viņa cītīgi lūdza Dievu, lai tas nenotiek.

Kad man palika 16, māti sapnī apciemoja mana vecmāmiņa. Viņa nodeva mātei ziņu, ka viss būs labi. Drīz pēc tam atgadījās kas tāds, kas mainīja mūsu dzīvi. Es paziņoju mammai, ka mana draudzene ir stāvoklī.

Mans dēls piedzima, kad man palika 17 gadi. Mēs ar draudzeni izšķīrāmies vēl pirms viņa dzimšanas. Es biju bezatbildīgs un dzīves ceļos pavisam nomaldījies. Viss beidzās ar pamatīgu strīdu ar māti, kura laikā mēs uzplēsām daudzas manā bērnībā gūtās brūces, un galu galā viņa izdzina mani no mājām. Turpmākās dienas manu prātu nodarbināja doma par pašnāvību, jo es uzskatīju, ka nevienam gar mani nav daļas. Domāju, ka pat manam dēlam gar mani nav daļas, jo viņš tikko ir piedzimis, tomēr es sapratu, ka šāda mana rīcība uz viņu atstās nopietnu iespaidu, kad viņš paaugsies. Mana vienīgā alternatīva bija kļūt labākam. Tā mans dēls izglāba man dzīvību.

Nezināmu iemeslu dēļ es toreiz nodomāju: "Sešu mēnešu laikā es kļūšu par labāku cilvēku". Pēc sešiem mēnešiem satiku draudzeni, kas man pastāstīja par šo brīnišķīgo praksi, ko sauc par Faluņgun. Viņa sacīja: "Tā māca, kā atbrīvoties no slimībām un pieķeršanām, kā attīstīt pārdabiskās spējas, kā būt par labu cilvēku..." Kā būt labam cilvēkam! Tieši to jau es meklēju.

Es aizņēmos no viņas "Faluņgun" grāmatas eksemplāru un tūlīt ķēros pie lasīšanas. Kad biju pabeidzis, mana nākamā doma bija: "Tas ir tieši tas, ko es meklēju." Tā sākās mans pilnveidošanās ceļš. Es lejuplādēju visus iespējamos Faluņgun tekstus un sāku tos rūpīgi studēt.

Savā pilnveidošanās gaitā man izdevās atbrīvoties no neskaitāmiem slāņiem pieķeršanos. Divi pirmie nozīmīgākie pārbaudījumi bija bailes un skaudība. Tomēr, lai gan redzami progresēju, periodiski man iznāca saskarties ar pārbaudījumiem, ar kuriem nespēju tikt galā. Tie dziļi aizskāra manu pašcieņu. Šī iemesla dēļ jutos visai nestabili, nespējot izprast, kā tikt galā ar šīm problēmām. Es nezināju, kā spēt sevi pareizi novērtēt.

Dažus gadus manā pilnveidošanā man bija nopietni sarežģījumi ar praktizētāju, kas strādāja kopā ar mani. Man tika norādīts uz daudziem maniem fundamentāliem trūkumiem, trūkumiem, kas attiecās tieši uz tām pašām bērnībā gūtajām brūcēm, kas atklājās manā strīdā ar māti. To nu es nespēju izturēt. Es sāku mazāk mācīties Fa un redzēju savu līmeni strauji slīdam lejup.

Es redzēju, ka divi veco spēku dievi raida domas, lai mani pārbaudītu. Kad šī doma nonāks līdz manīm, man jācenšas to atvairīt. Tomēr es to nespēju, un mans pamats tajā līmenī sāka brukt. Tad viņi sūtīja citu domu.

Pēc ļoti tāla kritiena es sajutu, ka vecie spēki maina taktiku. Šī nākamā doma bija ļoti svarīga. Nonākusi līdz manai apziņai, tā bija piepildīta ar nosodījumu Skolotājam un Dafa. Tā man sacīja: ja šis praktizētājs pret tevi tik slikti izturas, ko tas liecina par Faluņ Dafa? Vai tā tiešām ir laba prakse, un vai Li Hundži ir patiešām labs?

Es cīnījos pret šo domu. Es zināju, kas mani sagaida, ja man izveidosies nepareizs priekšstats. Es vēlējos sevi glābt. Vecie spēki viltīgi centās pretoties: "Glābt sevi, vai tad tā nav egoistiska doma? Tev nevajadzētu būt egoistiskam." Bet es neuzķēros uz viņu viltību. Viņi turpināja mani pārbaudīt, līdz redzēja, ka nu var likt mani mierā.

Tajā brīdī es atcerējos par mūsu misiju šajā pasaulē. Ir daudz tādu, kam esmu skaidrojis patiesību, un kuriem, iespējams, nav citas iespējas piedzīvot nākotni – viņu nākotne ir atkarīga no manis. Praktizētājam, kurš gandrīz pagrūda mani pretējā virzienā, arī būtu jāizcieš karma – es negribēju likt viņiem ciest. Tāpēc man vajadzēja atkal nostāties uz kājām un kaut kādā veidā atgriezties Dafa.

"Džuaņ Faluņ" Trešajā lekcijā Skolotājs saka: "Tev pašam jānoiet savs ceļš. Ko darīt, ja vēlies pilnveidoties? Apskaidrotie izdomāja šādu veidu."

Es atcerējos visas kritiskās piezīmes, ko praktizētājs bija par mani izteicis, un sarakstīju tās uz papīra. Sācis ar domu "tev ir taisnība, bet man – nē", es ielūkojos dziļāk sevī, lai pilnībā izprastu katras šīs manas nepilnības cēloņus.

Tā kā katrā jokā ir daļa patiesības, un katrai problēmai ir savs risinājums, es izvērtēju, kas man nepieciešams, lai to izlabotu, un izvēlējos ceļu, pa kuru ejot, es saskartos ar šīm pieķeršanām un varētu no tām atbrīvoties. Man jānonāk situācijās, kurās es varētu saskarties ar pārbaudījumiem, un tos pārvarot, paaugstināties.

Skolotājs "Likuma izklāstā 2013. gada Lielās Ņujorkas Fa konferencē" saka:

"Pilnveidošanās procesā labestība sniedz cilvēkiem standartu, savukārt pastāvošais ļaunums ļauj pilnveidošanās praktizētājam saprast, kā sasniegt šo standartu."

Es pārcēlos dzīvot pie praktizētāja, lai mēs kopā varētu vairāk mācīties Likumu un izpildīt vingrojumus. Viens no maniem trūkumiem ir tas, ka esmu pasīvs, turpretī šis praktizētājs bija ļoti aktīvs. Lai gan reizēm man viņa aktivitātes šķita robežojamies ar agresiju un mūsu starpā nereti izcēlās strīdi, viņš iemācīja man pastāvēt par sevi un risināt sarunas, neskatoties uz nesaskaņām.

Viņš man aizrādīja, ka izsakos visai skarbi. Tas lika viņam justies tā, it kā dzīve būtu viena vienīga cīņa, un viss vienmēr ir paveicams tikai ar grūtībām. Tā nu es centos pilnveidot savu dzīvesprieka izjūtu un atbrīvoties no daudzajiem aizvainojumiem un skumjām, kas neļāva šai sajūtai izpausties.

Kādu dienu darbā savā starpā šķietami pilnīgi nesaistītu un nejaušu sarunu virkne noveda mani pie domas, ka man jāizmanto jaunas iespējas. Pēc darba man piezvanīja kāds praktizētājs. Viņš sacīja, ka ir iedomājies par mani. Apvienotajā Karalistē nesen esot nodibināts NTD un viņi meklējot jaunu reportieri – vai es nevēlētos viņiem pievienoties?

Es sapratu, ka todien Skolotājs bija noorganizējis tās sarunas tieši šī telefona zvana dēļ, tādēļ es pieņēmu viņa piedāvājumu. Tas notika 2020. gada decembrī. Ģimene un darbs mani saistīja līdz 2021. gada septembrim, un es izmantoju šo laiku, lai smagi strādātu pie savu pieķeršanos likvidēšanas un pievienotos NTD pēc iespējas labākā pilnveidošanās stāvoklī.

Sākt strādāt par reportieri bija īsts izaicinājums. Ik pēc dažām dienām man tika dots jauns uzdevums, kas bija steidzami jāpaveic, un kad likās, ka nupat būšu ticis ar to galā, man tika iedots jauns uzdevums, tā kā nācās iemācīties vienlaikus tikt galā ar vairākiem uzdevumiem. Es jutu, ka neko neesmu paveicis pietiekami labi! Tomēr bija pamanāms arī progress.

Ņemot vērā visus man piemītošos trūkumus, man radās iespēja attīstīt un nostabilizēt spēju apzināties savu vērtību. Vai es joprojām spēju sevi cienīt, neskatoties uz visām pieļautajām kļūdām? Vai joprojām spēju novērtēt savu progresu, neskatoties uz pamanāmajām kļūmēm? Vai es spētu palikt mierīgs un nesatricināms, saņemot pelnītu kritiku?

Kāds britu politiķis pēc korupcijas skandāla atkāpās no amata. Man bija uzdevums doties uz viņa apgabalu un veidot reportāžu par negaidītajām vēlēšanām, kas sekoja šim notikumam. Vēlēšanas bija ļoti svarīgas, tās simbolizēja tautas atbalstu mūsu britu premjerministram. Es nedrīkstēju pieļaut kļūdas, veidojot šo reportāžu.

Torīt es jau no paša rīta mācījos Fa, uzmetu uz papīra daļēju ziņu bloka scenāriju, un stundu pavadīju ceļā uz vietu. Es nekad agrāk nebiju uzņēmis video, man vienmēr bija operators, kas palīdzēja intervijās, tā kā es biju nonācis gluži jaunos apstākļos. Es centos nepievērst uzmanību domām par raizēm un neizdošanos, bet koncentrējos uz intervijām ar vēlētājiem un fona kadru uzņemšanu. Man pat izdevās atrast un intervēt politisko likmju analītiķi, kurš līdz vēlēšanu vietai bija ceļojis vairākas stundas.

Ap 16:00 man bija jāatrod kafejnīca ar WiFi, lai augšupielādētu nofilmēto, pabeigtu tekstu un nosūtītu gatavu video redaktoram. Todien visi izmantoja WiFi. Prognozējamais augšupielādes laiks bija 16 stundas, bet man bija jāpaspēj. Es tiku galā ar scenāriju, izmantojot attiecīgus citātus no intervijām. Pēc taisno domu noraidīšanas kafejnīca iztukšojās un visa mana reportāža ielādējās. Lai ierakstītu skaņu un tekstu, man bija jāatrod pilsētā kāda klusa vietiņa.

Skaņu ierakstu, ko pievienot video, es nosūtīju redaktoram 45 minūtes pirms galējā termiņa. 5 minūšu laikā reportāža tika nosūtīta mūsu menedžerim, kurs deva atļauju izlaist to ēterā. Es jutos tik atvieglots. Ļoti saspringtos un laika trūkuma apstākļos es spēju saglabāt mieru un palikt nesatricināms.

Tonakt braucot mājās, es atsaucu atmiņā savu pilnveidošanās ceļu līdz šim brīdim. Lai arī nespēju visu paveikt nevainojami un pieļāvu daudz kļūdu, es spēju saskatīt savu potenciālu un izjutu spēcīgu vēlēšanos pilnveidot sevi. Tonakt manī radās vēlme kļūt par vienu no labākajiem reportieriem, kādi jebkad strādājuši NTD Apvienotajā Karalistē. Es sapratu, ka, lai to sasniegtu, nāksies augstu mērķēt un atbilst daudzām prasībām. Tas nenotiks vienas nakts laikā, bet biju pilns apņēmības šo vēlēšanos piepildīt.

Nākamajā mēnesī es devos uz Ņujorku, lai paaugstinātu kvalifikāciju Epoch mediju akadēmijā. Gūtā pieredze bija nenovērtējama. Jutu, ka ceļš, kuru sāku pirms dažiem gadiem, lai atbrīvotos no daudzām pamata pieķeršanām, noslēdzās laikā, kad biju Savienotajās Valstīs. Tas bija kā tāds noslēpumains posms – es attālinājos no Anglijas, lai izveidotu lietu sistēmu, kas palīdzētu manam pilnveidošanās procesam nākotnē.

Es pa īstam izjutu Dafa skolnieku labestību. Man veidojās unikālas saites un draudzība ar kursa biedriem, kas kalpo man par piemēru, ko varēšu izmantot, ieejot nākotnē. Apgūstot tehniskās ziņu reportiera prasmes, mūsu nodarbības sniedza man arī vērtīgu pilnveidošanās pieredzi. Šeit pavadītais laiks deva man iespēju atrisināt daudzas dziļas un grūti pamanāmas problēmas, ar kurām biju saskāries. Uz trūkumiem tika norādīts ar dziļu žēlsirdību, ar jokiem un atbalstu, kā arī tika norādīts pareizais virziens. Es mācījos no katra cilvēka, ar kuru kopā pavadīju laiku – vienalga, vai tas bija ilgs laiks vai tikai īss brītiņš.

Labākā mācība, kuru guvu, bija šī: Skolotājs vērtē mūs daudz augstāk, nekā mēs varam iedomāties. Ja es patiešām ticu Skolotājam, tad man jāspēj apzināties arī pašam savu vērtību. Es ticu, ka Ņujorkā pavadītais laiks ir palīdzējis man izveidot stabilu spēju apzināties savu vērtību.

Tas atspoguļojās manā darbā pēc atgriešanās Apvienotajā Karalistē. Ja agrāk es izjutu, kā pieļauto kļūdu nasta caurām dienām smagi nospiež manu apziņu, tagad es spēju mierīgu prātu izvērtēt konkrētus jautājumus, kas deva man iespēju neveiksmes gadījumā neizjust nāves bailes.

Tas atsauc atmiņā fragmentu no "Likuma izklāsta 2013. gada Lielās Ņujorkas Fa konferencē":

"Daži skolnieki paziņo, ka viņi to vienkārši iztur un izturēs pat vēl daudz vairāk. Priekš kam izturēs?! Lai cik sarežģīta arī būtu situācija, jums joprojām ir labi jāveic trīs lietas. Dzīvo būtņu glābšana – tā ir Dafa sekotāja atbildība!"

Vai mums ir jātiek pakļautiem ciešanām tādēļ, ka nespējam izturēties pret sevi kā pret kaut ko vērtīgu? Es saku, pietiek jau ciest. Mums ir atļauts atbrīvoties no šīs pašu spēkiem plecos uzveltās nastas. Un, ja tā darīsim, tad spēsim vēl labāk pildīt savu misiju šajā pasaulē.

Un, pabeidzot savu pieredzes apmaiņu, vēlos dalīties ar Skolotāja teikto "Likuma izklāstā Vašingtonā Kolumbijas apgabalā 2018. gadā":

"Vai jūs zināt, cik augstā vērtē tas ir jātur? Pat es jūs augstu vērtēju! Pat Dievi jūs augstu vērtē! Tāpēc jums vajadzētu vēl jo vairāk sevi turēt augstā vērtē."

Es pateicos visiem maniem draugiem-praktizētājiem, un es pateicos Skolotājam par viņa bezgalīgo žēlsirdību.