Pieķeršanās bailēm

Sveicināti, Skolotāj!
Sveicināti, draugi-praktizētāji!

Saņēmu Fa apmēram pirms sešiem gadiem. Es redzēju kaimiņieni izpildām vingrojumus, un pajautāju, vai nevaru viņai pievienoties. Praktizētāja uzņēma mani ar atplestām rokām. Viņa ņēma mani savā paspārnē un ierādīja, kā izveidot stabilu pilnveidošanās vidi.

Šodien es vēlos pastāstīt par savu pieķeršanos bailēm.

Pirms sešiem gadiem, kad 2016. gada rudenī iepazinos ar praksi, biju ļoti slima. Es cietu no smagas depresijas, kuru raksturoja neskaitāmas panikas lēkmes un tieksme uz pašnāvību. Man tika noteikta diagnoze PST (pēctraumatiskā stresa traucējumi), es lietoju spēcīgus medikamentus. Ik minūti, ik stundu dienā es cīnījos par izdzīvošanu. Tomēr kaut kur dziļi manī kāda balss aicināja mani nepadoties vilinošajai iespējai beigt dzīvi pašnāvībā, un nedomāt par veidiem, kā to varētu izdarīt.

Kad es sāku lasīt "Džuaņ Faluņ", ik reizi, lasot teikumu "Bailes – tā arī ir pieķeršanās" no Sestās lekcijas nodaļas "Cjigun psihoze", mani pārņēma apmulsums. Tas bija tāpēc, ka bailes bija pēctraumatiskā stresa traucējumu galvenā sastāvdaļa, un visa mana dzīve griezās ap šīm bailēm. Ar neatņemamu baiļu elementa klātbūtni manā dzīvē katra mana doma, katra izvēle, katra darbība izrietēja no bailēm.

Pieķeršanās bailēm mani tik spēcīgi turēja savā varā, ka es nebiju spējīga pieņemt racionālus lēmumus. Ikviens manis pieņemtais lēmums vienmēr šķita nepareizs. Manā apziņā uz pastāvīgu dzīvi bija iemitinājusies depresīvā doma "lai ko es darītu, es nespēšu to izdarīt pareizi". Šis neskaidrais un nemierīgais domāšanas veids izraisīja negatīvu reakciju apkārtējos cilvēkos. Viņi pielietoja emocionālu, fizisku un pat seksuālas dabas vardarbību, lai uzspiestu man savu gribu. Viss manis piedzīvotais tikai baroja manas bailes, un tās pārņēma mani arvien vairāk un vairāk. Tas lika man justies vientuļai un nevajadzīgai.

Radās ne tikai garīgas, bet arī fiziskas problēmas. Man bija slikta apetīte, es cietu no bezmiega, artrīts abos ceļgalos vēl pastiprinājās. Lai mazinātu artrīta radītās sāpes, es arvien mazāk kustējos. Beigu galā es pilnībā nošķīros no pasaules, kurā dzīvoju.

Septītajā lekcijā, nodaļā "Jautājums par dziedināšanu" Skolotājs skaidro: "Viņa slimību un ciešanu iemesls ir karma un karmas lauks, kurš sastāv no melnās matērijas. Šai karmai un melnās matērijas laukam piemīt jiņ raksturs, un tas tiek uzskatīts par sliktu. Ļaunajiem domājošajiem gariem arī piemīt jiņ daba. Šīs ļaunās būtnes ir melnas, tādēļ var ieiet tevī, tāda vide tām der."

Daudz mācoties Fa, es palēnām sāku izprast, no kā man šajā dzīvē varēja rasties pēctraumatiskā stresa traucējumi. Turpinot raudzīties sevī, es varētu soli pa solim arvien attālināties no tā. Pateicoties tam, es ievēroju, ka tā vietā, lai cīnītos pret to, es sāku pieņemt situāciju tādu, kāda tā ir. Es sapratu, ka nav manos spēkos mainīt radušos apstākļus, ka tie radīti tieši manis dēļ, un ne bez iemesla! Un tomēr, man vienmēr ir iespēja izdarīt apzinātu izvēli, kā izturēties apstākļos, kuros esmu nonākusi.

Naktīs, kad mani mocīja bezmiegs, tā vietā, lai ar to cīnītos, es tagad izvēlējos paņemt papīra lapu un zīmuli, lai pārrakstītu kādu fragmentu no "Džuaņ Faluņ". Ikreiz, kad radās vēlēšanās ar ēšanas palīdzību apslāpēt emocijas, es izpildīju Faluņgun vingrojumus. Kad stipras sāpes ceļgalos neļāva man izpildīt vingrojumus, stāvot kājās, es izpildīju tos, sēžot uz krēsla. Dienās, kad baiļu paralizēta es paslēpos no visiem savās mājās, nespējot ne lasīt, ne rakstīt, ne arī izpildīt vingrojumus, es atskaņoju Skolotāja lekciju ierakstus un klausījos viņa balsī. Tas pamazām mani nomierināja.

Pēdējo pāris gadu laikā pielietojot šādu pieeju, man izdevies izveidot veselīgu dzīvesveidu. Kad pirms gulētiešanas izpildu piekto vingrojumu, bezmiegs mani praktiski vairs neapgrūtina. Sāpes ceļgalos ir izzudušas, tagad es pat spēju sēdēt pilnā lotosa pozīcijā. Jāatzīstas gan, ka ne pārāk ilgi, tomēr taisnas domas varu noraidīt, sakrustojusi kājas pilnā lotosa pozīcijā. Ik pa laikam es tomēr noslēdzos no apkārtējās pasaules, tomēr šis noslēgtības laiks arvien saīsinās. Parasti man rodas vēlēšanās noslēgties, kad Skolotājs man ir uzlicis pārbaudījumu, kuru man šķiet grūti iziet.

Piemēram, bērnībā, augot savā ģimenē, kad vien es necenstos vērsties pēc palīdzības, es vienmēr tiku nostumta pie malas ar vārdiem: "Tev neviens nav vajadzīgs, tu pati vari to paveikt. Citiem vajag vairāk uzmanības nekā tev." Kad es centos iebilst, ka kaut ko nesaprotu un reizēm arī man nepieciešama palīdzība, tēvs atcirta, lai beidzu celt traci, iesita man pa seju un lika doties uz savu istabu. Pēc kāda laika viņš nāca pie manis uz istabu, lai mēģinātu visu izlabot, un darīja to ar dziļi juteklisku pieeju.

Vēlāk manā dzīvē abi mani vecāki, kā arī brāļi un māsas mani emocionāli raustīja kā tādu vadāmu lelli. Vienu brīdi viņi dusmīgā balsī varēja teikt, piemēram: "Tev pašai tas ir vieglāk izdarāms," vai arī "Vai tiešām visam vienmēr jānotiek pēc tava prāta," un jau nākamajā mirklī pieglaimīgā balsī apgalvot: "Tu esi tik mīļa," vai arī "Tu vienmēr esi tik uzmanīga."

Tāpēc manā uztverē ģimene mūžīgi raustīja mani turp un atpakaļ, mētājot no vienas galējības otrā, liekot man justies izsistai no līdzsvara un nenovērtētai, tomēr arī pārāk baiļu pārņemtai, lai pret to iebilstu. Gadu gaitā mani kontakti ar ģimeni nonāca līdz minimumam. Ikreiz, kad bija kontakts vai ģimenes tikšanās, es biju pieklājīga, izrādīju interesi par to, ko viņi dara, un centos nepievērst sev uzmanību.

Mani bieži uzrunā teikums no Septītās lekcijas nodaļas "Skaudība": "Tas nozīmē, ka cilvēka dzīves ceļu nosaka viņa karma".

Pagājušajā gadā vienai no manām māsasmeitām apritēja 30 gadi, kam par godu tika sarīkota ballīte. Es ielūgumu nesaņēmu, iespējams, tāpēc, ka biju izdzēsusi savu WhatsApp kontu. Tā kā ielūgumu es nebiju saņēmusi, tad arī neko nezināju par ballīti, un ja mēs kaut ko nezinām, tas nevar mūs sāpināt. Taču brīdī, kad uzzināju, ka mana māsasmeita ir rīkojusi ballīti, uz kuru aizmirsusi uzaicināt mani, nosūtot e-pastu, es nezin kādēļ pēkšņi uzsprāgu. Es pilnībā zaudēju savaldību. Mans iekšējais dialogs ritēja pilnā sparā apmēram šādā garā: "Kā viņi uzdrošinās mani tā ignorēt, es viņu vajadzības vienmēr lieku pirmajā vietā, un nu viņi nav pat papūlējušies nosūtīt man atsevišķu ielūgumu!!!" Bezmiegs atgriezās, artrīts ceļgalos atkal lika sevi manīt, nemiers, bailes – viss atgriezās.

Neskatoties uz dusmām, kas bija mani pārņēmušas, noteiktā līmenī es apzinājos, ka Skolotājs bija radījis šo situāciju, lai es varētu labāk izprast, kas notiek, ja es turpinu turēties pie konkrētām pieķeršanām.

Kad biju nedaudz nomierinājusies, es atskārtu, ka ne tikai no bailēm es nespēju atbrīvoties, tur bija arī skaudība, cīņas gars un tieksme iegūt. Skaudību es īpaši izjutu pret jaunāko māsu un brāli, kuri ģimenē saņēma uzmanību, paši to nelūdzot. No vecākiem viņi saņēma visu nepieciešamo palīdzību un atbalstu dzīvei. Vēl es atklāju, ka bez skaudības manī ir izveidojusies spēcīga vēlme cīnīties, tas viss no tieksmes pēc uzmanības un izmisīgas nepieciešamības justies piederīgai.

Es sāku izprast, cik ļoti visi šie elementi savā starpā ir saistīti, tie ir kā domino kauliņu komplekts – kad viens krīt, pārējie gāžas tam līdzi, un kad visi ir nokrituši, tas rada manī vientulības un nošķirtības sajūtu. Baidoties tikt atstumtai, es vienmēr centīšos visu darīt pareizi, vēlēšos būt vislabākā, lai parādītu cilvēkiem, ka esmu to vērta, lai viņi uzņemtu mani savā vidē. Bet, tā kā es tik ļoti nopūlējos, lai to panāktu, es nespēju izturēt kritiku vai citu ieteikumus, un patiesībā mani jau atkal un atkal sagaidīja vilšanās.

Kad nu es biju izpratusi šo mehānismu un savu pieķeršanos tam, man radās iespēja to izjaukt. Grāmatā "Džuaņ Faluņ" Skolotājs apraksta visus iesaistītos elementus. Skolotājs skaidro, kā var izveidot pieķeršanos, ja uz visu raugās no cilvēka jūtu viedokļa, un kā mēs varam no tā atbrīvoties, ja esam gatavi to uzlūkot no Likuma principu perspektīvas. Es paraudzījos uz savām pieķeršanām un sāku pārrakstīt tekstu no "Džuaņ Faluņ", kas attiecas uz skaudību, cīņas garu un tieksmi iegūt. Darot to katru dienu, es sajutu ,kā pamazām mazinās manas fiziskās kaites.

Tad kādu dienu es e-pastā saņēmu uzaicinājumu uz dzimšanas dienas svinībām vienam no maniem svaiņiem. Es jutu, ka joprojām sirdī drusku dusmojos uz savu ģimeni. Tas radīja zināmas grūtības izdarīt izvēli – pieņemt šo uzaicinājumu vai nē. Es nolēmu noraidīt domas.

Kad centos nomierināt savu apziņu, acu priekšā pēkšņi iznira sekojoša aina. Es atrodos manas māsas mājas jumta terasē, kur notiek dzimšanas dienas svinības. Visapkārt valda tumša un draudīga gaisotne, bet visiem klātesošajiem ir dēmonisks izskats. Jutu, kā manī aug satraukums, un sāku skandēt FZN formulu. Brīdī, kad izteicu vārdu "mie", visa aina pēkšņi izmainījās. Vide kļuvusi gaiša un starojoša, es jūtu, kā smaržo ziedi, bet klātesošie pārvērtušies par debesu dievībām. Es sāku klusi raudāt, bet domās pateicos Skolotājam par parādīto.

Šī pieredze ļāva man izprast, ka man nav jāizvairās būt kopā ar ģimeni. Citu glābšanas principu es izprotu tā, ka pati to izdarīt es nespēju. Galu galā mēs varam sevi glābt, tikai izdarot apzinātu izvēli pilnveidoties. Tomēr tas, ko es varu darīt, – ar savu dzīvesveidu būt par piemēru citiem. Demonstrēt viņiem savu dzīvesveidu un, ja iespējams, izskaidrot viņiem, kā mana pilnveidošanās prakse palīdz man būt par labāko manis pašas versiju.

Šīs pieredzes uzrakstīšana man atkal atgādināja par to, ka, ja es turpināšu uzcītīgi pilnveidoties, man radīsies iespēja pamazām, bet noteikti atbrīvoties no bailēm. Turklāt manā gadījumā arī no tai sekojošās "astes" – skaudības, cīņas gara un tieksmes iegūt.

Es sev regulāri atgādinu sekojošās rindas no Skolotāja "Džuaņ Faluņ" Devītās lekcijas nodaļas "Cilvēks ar diženu iedzimto pamatu": "Tas, kurš īsteni pilnveidojas, spēj paciest, spēj atteikties no ikvienas pieķeršanās un spēj palikt vienaldzīgs pret pašlabumu – tādam cilvēkam tas nav grūti."

Šie vārdi liek man justies drošībā, un bailes norimst.

Lūdzu jūs visus norādīt man, ja esmu nepareizi izpratusi Fa.

Paldies, draugi praktizētāji!
Paldies Jums, Skolotāj, ka vadāt mani manā pilnveidošanās ceļā.