Atgriezties pie patiesas pilnveidošanās

Draugi Dafa sekotāji, šodien man ir tas gods būt šeit kopā ar jums. Esmu 33 gadus veca praktizētāja, praktizēt Dafa uzsāku 24 gadu vecumā. Pēc pirmā Dafa praktizēšanas gada – pēc tam, kad mans draugs nomira no vēža, – es piedzīvoju lielu kritienu, un bija nepieciešami trīs gadi, lai atgūtos. Pēc tam es koncentrējos tikai uz darbu, jo šķita, ka tas ir vienīgais, kas dod man dzīvē jēgu.

Pagājušajā gadā sāku jautāt sev: "Vai es patiešām pilnveidojos? Ko nozīmē būt cilvēkam, kurš patiesi pilnveidojas?" Centīšos īsi izstāstīt, kā izmaiņas apkārtējā vidē palīdzēja man ieraudzīt savas pieķeršanās un atbrīvoties no tām, kā arī atgrieza mani atpakaļ uz nopietna garīgās praktizēšanas ceļa.

Atmest pieķeršanos statusam (karjerai)

Projektā, kurā es strādāju, pirms nolēmu pievienoties medijiem, 2021. gada sākumā bija jāveic būtiskas pārmaiņas. Mana darba kārtība krasi mainījās – no pārslodzes, vienlaicīgi darot vairākas lietas, līdz pavisam mazam darba apjomam katru nedēļu. Es nespēju saprast, kāpēc man bija jādara tikai viena veida uzdevumi, neskatoties uz to, ka spēju paveikt daudzas lietas. Tas radīja sajūtu, ka izšķiežu laiku, un jutos nomākta. Radās vainas sajūta, sāku jautāt pati sev – kurp es dodos, kāds gan mērķis tam, ka piedalos projektā.

Mācoties Trešās lekcijas sadaļu "Atgriezeniskā pilnveidošanās un Gun aizņemšanās", lasīju rindkopu, kur Skolotājs saka: "Viņš kļuva iedomīgs un sāka uzskatīt, ka ir pārāks par citiem. Viņš domāja, ka Gun tam ir ticis dots tādēļ, lai viņš kļūtu par cjigun meistaru, lai kļūtu bagāts, taču patiesībā tas tika dots, lai viņš varētu pilnveidoties," un sapratu, ka man bijusi kļūdaina izpratne par to, ka, ja man projekta gaitā nav nekādu sasniegumu, tad es neizpildu savu, Dafa praktizētājas, lomu. Es sapratu, ka viss, kas man tiek dots – mana loma projektā, materiālie un finanšu resursi – domāts manam pilnveidošanās procesam, nevis tam, lai es kaut ko sasniegtu un kļūtu slavena. Man radās sajūta, ka es pēc kaut kā dzenos, bet man nebija skaidrs, pēc kā.

Neskatoties uz to, es tomēr nolēmu atstāt šo projektu un pievienoties medijiem. Atlases procesa laikā man paziņoja, ka juridiskajā nodaļā vairs nav brīvu vakanču, un man piedāvāja citus divus amatus. Sākumā es jautāju sev: "Es spēju tikt galā ar tādām lietām, bet tomēr man lūdz darīt to, ko es neprotu un ko ikviens var viegli iemācīties." Nebija viegli saprast un pieņemt, kāpēc manas spējas neizmanto grūtākam amatam un kāpēc man būs jādara kaut kas atšķirīgs no manas jau uzkrātās pieredzes. Mācoties Likumu, es sapratu, ka praktizētāja ceļš ir ieplānots nevis saskaņā ar viņa spējām, bet gan vadoties pēc viņa karmiskajām saiknēm.

Atmetot vēlmi strādāt darbu, ko biju mācījusies un sagatavojusi sevi darīt, es ieraudzīju, ka manī ir pieķeršanās karjerai un statusam. Kopš bērnības tiku audzināta sekot saviem sapņiem un kļūt par nozīmīgu cilvēku, tādējādi visa mana dzīve bija tiekšanās pēc statusa, un tā kā šis uzskats bija jau kļuvis par daļu no manis, to bija tik grūti pamanīt. Lai arī tad, kad sāku praktizēt, es atmetu vēlmi veidot juristes karjeru un tā vietā izvēlējos strādāt dažādos projektos, pamatu pamatos vēlme tiekties pēc statusa nekur nebija pazudusi.

Skolotājs ir teicis: "Nevajag darīt Dafa lietas ar jūsu netīrajām cilvēciskajām vēlmēm. Dafa sekotāju pilnveidošanās prakse ir nopietna un svinīga. Lai kā arī jūs paši domātu par to, cik skaidri jūs saprotat, patiesībā viss izriet no tā, ka savulaik esošā vēlme pēc kaut kā tiekties ir aptumšojusi jūsu sirds gudrību. Lai arī esat nonākuši līdz šodienai, jūs vienmēr esat bijuši dievišķo būtņu izsmiekla objekts. Cik nožēlojami, ka esat pietuvojušies Dafa, bet nevarat tajā ieiet." (Uzcītīgas pilnveidošanās būtība III, kanons "Attīrīšana")

Kā gan es visu šo laiku nebiju apzinājusies, ka patiesībā biju darījusi lietas, dzenoties pēc kaut kā? Es vienmēr biju uzskatījusi, ka neuzsāku praktizēt Dafa ar mērķi iegūt pārdabiskās spējas, izdziedināties no slimībām un tamlīdzīgi, tādēļ sadaļa "Par tieksmi iegūt" neattiecas uz mani. Tādējādi man nebija izdevies izanalizēt sevi pilnveidošanās procesa gaitā savu maldīgo priekšštatu dēļ, atrodoties cilvēcisko priekšstatu maldos, kuri noteica, ka lietas, ko daru, patiesībā ir labas, un ka tas, ko es daru, glābj dzīvās būtnes.

Skolotājs ir teicis: "Praktizētāji mēdz teikt: "Ir vēlme pilnveidot Gun, bet nav tieksmes iegūt Gun. Ja tu spēsi pilnveidoties bez jebkāda nodoma, ja vien koncentrēsies uz sava Sjiņsjin pilnveidošanu, tad tu paaugstināsies līmeni pēc līmeņa un, protams, iegūsi to, kas tev jāiegūst. Ja tu nespēj no kaut kā atteikties, vai tad tā nav pieķeršanās? Šeit mēs uzreiz mācām tik augsta līmeņa Likumu, un, protams, prasības pret jūsu Sjiņsjin arī ir augstas. Tādēļ tev nevajag nākt mācīties Likumu ar tieksmi kaut ko iegūt." (Džuaņ Faluņ, Otrā lekcija, "Par tieksmi iegūt")

Ko gan es visu šo laiku biju pilnveidojusi, vienmēr ar domu sasniegt šo un paveikt to, ar kļūdainu iespaidu, ka daru to visu Dafa projekta labā, kad faktiski biju skatījusies uz lietām, izmantojot savus cilvēciskos priekšstatus? Darboties dzīvo būtņu glābšanas projektā nenozīmē kāpt augšup pa karjeras kāpnēm, atrodoties viltus iespaida varā attiecībā uz to, ka tas, ko darām, ir cēla mērķa labad. Jutos ļoti apbēdināta par savu savtīgumu un to, ka biju centusies iegūt kaut ko sev no Dafa.

Skolotājs ir teicis:"Tas ir tāpēc, ka cilvēki tiek glābti bez jebkādiem nosacījumiem, nerēķinot cenu un negaidot atlīdzību vai atzinību. Tādējādi viņi ir daudz cēlāki nekā parasto cilvēku varoņi. Viņi to dara, pilnībā savas žēlsirdības vadīti." (Džuaņ Faluņ, Otrā lekcija, sadaļa "Par Debesu aci")

Atmest lepnumu un tieksmi sacensties

Pēc darba uzsākšanas medijā negaidīti sāka notikt dažādas lietas. Es nekad nebiju saskatījusi atšķirību starp sevi un maniem Āzijas draugiem, taču šeit man dažādos gadījumos tika teikts: "Tu neesi aziāte." Sākumā es tam nepievērsu uzmanību. Pēc vairāku kļūdu pieļaušanas vienā no uzdevumiem mani atstādināja no tā veikšanas, un atkal man tika norādīts, ka neesmu no Āzijas un nesaprotu viņu kultūru. Tā bija pirmā reize, kad man bija sāpīgi to dzirdēt un kad sāku justies pazemota. Es jautāju: "Kāda kultūra? Mēs visi praktizējam vienu Likumu. Vai pastāv kāds Āzijas veids un Rietumu veids, kā skatīties sevī? Pilnveidojoties mēs visi sekojam vieniem un tiem pašiem principiem."

Komandas pirmajā tikšanās reizē cilvēki sarunājās ķīniešu valodā, pēc tam man paziņoja, ka man vairs nav nepieciešamības piedalīties sapulcēs, – kā es sapratu, tad es biju vienīgā, kas nav no Āzijas, un citiem bija pārāk grūti sazināties angļu valodā tikai tādēļ, lai es saprastu, par ko ir runa. Es teicu sev, ka neļaušu iezagties sevī negatīvām domām un neļaušu tām mūs šķelt.

Cilvēks, kurš to teica, pēkšņi mainīja savu attieksmi pret mani un sāka par mani runāt ar citiem. Atkal un atkal jau pamanīju, kā cilvēku uzvedība attiecībā pret mani mainījās, tai skaitā arī manas draudzenes uzvedība. Tas mani sāpināja; pirmām kārtām jau tāpēc, ka es no viņas neko tādu negaidīju, un nesapratu, ko sliktu viņai biju nodarījusi, lai viņa tā uzvestos; otrām kārtām tāpēc, ka šīs personas rīcības rezultātā es pazaudēju tos vienīgos cilvēkus, kuri man sirdī bija tik tuvi.

Viss, ko es vēlējos darīt, bija iet un izskaidroties ar cilvēkiem, jo es uzskatīju, ka nav godīgi, ka viņi tagad domāja par mani lietas, kas, manuprāt, nebija patiesība. Bet tad es sapratu, ka es vienkārši rīkošos tāpat un sākšu sacensties. Pat tad, kad šai personai bija nejauka attieksme pret mani, mana pirmā doma bija izturēties pret viņu tāpat. Kļuva redzama mana pieķeršanās sacensties.

Skolotājs ir teicis: "Vēlāk viņam pastāstīja: "Tas tur izplatīja par tevi melīgas tenkas, aizgāja pie priekšnieka sūdzēties par tevi un pamatīgi tevi diskreditēja. Arī citi lūkojās uz viņu ar neizpratni. Kā lai parasts cilvēks to iztur? Kā var paciest tādu apvainojumu? "Viņš vērpj pret mani intrigas, un es viņam atbildēšu ar to pašu. Viņam ir savs paziņu loks, bet man – savs. Paskatīsimies, kurš kuru. " Ja tu tā rīkotos parasto cilvēku vidū, viņi sacītu, ka esi stiprs. Taču praktizētājam tas nav pieņemami. Ja tu par kaut ko cīnies kā parasts cilvēks, tad arī esi parasts cilvēks." (Džuaņ Faluņ, Ceturtā lekcija, "Karmas pārveidošana")

Šo situāciju nebija viegli paciest, un tā turpinājās nedēļām, līdz pat tam, ka jutos tā, ka tur neiederos, un es nopietni apsvēru iegādāties lidmašīnas biļeti un drīzāk doties atpakaļ uz savu valsti. Vienīgā taisnā doma, kas man bija: "Nepamet visu emociju uzplūdu dēļ." Visa šī situācija parādīja man vēl vienu pieķeršanos, kuru biju ļoti labi paslēpusi – lepnību. Es sapratu, ka katrs cilvēks iet pats savu ceļu; man nebūtu jāuztraucas par to, ko citi domā par mani; viņi var stāstīt pārējiem par mani ļoti sliktas lietas, taču, ja vien es vienmēr zinu, ka savā ikdienas dzīvē piemēroju Skolotāja mācību un, ja vien es nedaru neko, kas kaitētu Likumam, nav nekādas nozīmes, ko citi cilvēki domā par mani; nozīme ir tam, lai es savu ceļu ietu taisni, tādēļ es vienkārši koncentrējos uz savu darbu, bet nevis uz raizēšanos par to, ko citi par mani domā.

Atsaucu atmiņā stāstu par to, ka Haņ Sjiņam nācās izlīst kādam nelietim starp kājām, un atcerējos, kā man ik reizes neizdevās iziet šādu pārbaudījumu, – nespēju paciest to, ka tiku pazemota.

Skolotājs ir teicis: "Cilvēki dzīvo, lai aizstāvētu savu godu – tas nav nekas cits, kā vien laicīgu cilvēku uzskats. Padomājiet, vai tādi uzskati par dzīvi nerada cilvēkam grūtības un ciešanas? Vai tā dēļ ir vērts dzīvot? Haņ Sjiņs tomēr bija parasts cilvēks, bet mēs esam cilvēki, kas pilnveidojas. Mums jābūt daudz labākiem par viņu." (Džuaņ Faluņ, Devītā lekcija, Cilvēks ar diženu iedzimto pamatu)

Pēc tam, kad lepnums pārtrauca ietekmēt mani, situācija stabilizējās. Es pamanīju arī to, kā dažu cilvēku attieksme pret mani normalizējās.

Saprast, ko patiesībā nozīmē Labestība

No trim principiem "Īstenība, Labestība, Pacietība" es vienmēr ļoti spēcīgi savā rīcībā apliecināju "Īstenību". Kad biju laicīgs cilvēks, vienmēr biju tik godīga, ka teicu, ko domāju, ļoti tieši, nebiju īpaši diplomātiska.

Reiz, manas pilnveidošanās pašā sākumā, raidot taisnās domas bibliotēkas telpās, es iemigu. Es ieraudzīju sevi tumšā pasaulē, pat zālājs bija melns, biju ģērbusies svešādā baltā tērpā; kad mani notrieca zemē liels enerģijas vilnis, es pamodos, jūtoties ievainota un nobijusies. Kad pārrunāju to ar citiem praktizētājiem, nonācām pie atziņas, ka tērps šajā sapnī atbilst Vudan daoistu garajam ietērpam ar atvērtām piedurknēm, kādus valkāja ļaudis, kuri pilnveidojās kalnos, viens no praktizētājiem iesaucās: "Tad jau nav brīnums, ka tu ar patiesību bliez cilvēkiem pa galvu!" ar to domājot, ka neesmu pieklājīga, izsakoties tik tieši.

Dēļ tā, ka spēcīgi aizstāvu savu skatījumu uz Īstenību, es nespēju pieņemt cilvēkus, kuri melo, nebija patiesi vai vērpa intrigas, un mana reakcija attiecībā pret viņiem bija krasa – vai nu nosodot viņu uzvedību, vai pārtraucot jebkādus sakarus ar tiem.

Jutos sāpināta dēļ tā, ka kāds kaut ko stāsta citiem par mani, un tas patiesi lika man pajautāt sev pašai: "Kas tad īstenībā ir Labestība?", jo viss, ko vēlējos, bija pavisam tieši izteikt šiem cilvēkiem visas sliktās lietas, ko saskatu saistībā ar viņiem – gan personīgi, gan profesionāli. Es sapratu, ka nepadomāju par viņiem. Šķita, ka nav nekā nepareiza, ja izsakos skarbi, jo man tas nozīmēja vien pateikt patiesību; taču tā nav laba cilvēka uzvedība, un tas tikai liek cilvēkiem nostāties aizsardzības pozīcijā un rada starp mums barjeras.

Skolotājs ir teicis: "Cilvēku sabiedrībā nekad agrāk nav bijuši taisni principi, kas to vadītu, tāpēc cilvēks nevarēja atrisināt savas problēmas, izmantojot Šaņ (Labestību). Tā vietā cilvēks vienmēr ir risinājis cilvēku problēmas ar cīņu un iekarošanu, tāpēc tas ir kļuvis par cilvēka normu. Ja cilvēks vēlas kļūt par dievību un iziet no cilvēka stāvokļa, tad viņam ir jāatmet šāda domāšana un jārisina problēmas, izmantojot žēlsirdību. Patiesībā žēlsirdība ir milzīga enerģija, taisno Dievu enerģija. Jo vairāk žēlsirdības, jo lielāka ir šī enerģija, un tā var likvidēt visu slikto." (Likuma izklāsts 2009. gada starptautiskajā Fa konferencē Vašingtonā Kolumbijas apgabalā)

Skolotājs māca mūs būt labiem. Es sapratu, ka mēs, kā praktizētāji, visi esam jauki un draudzīgi, bet, sastopoties ar pārbaudījumiem, tiek parādīta mūsu patiesā daba, un darbības, ko veicam šī pārbaudījuma laikā, nosaka, vai mēs patiesībā esam labi cilvēki. Kā Dafa praktizētāji mēs pilnveidojam "Īstenību, Labestību, Pacietību". Kā gan es varēju būt labs cilvēks, ja tas, cik stingri es uzstāju uz savu redzējumu par Īstenību, neļāva man būt labestīgai tieši tad, kad man tādai visvairāk vajadzēja būt?

Taisno domu raidīšanas nozīmīgums

Kad izcietu slimību karmu, lielākoties es to uztvēru tikai kā attīrīšanu, īpaši nepievēršot tam uzmanību, pasīvi pacietu to. Kādu vakaru atgriezos kopmītnēs, jūtoties ļoti slima, viss mans ķermenis dega, bija neliels klepus, un ķermeņa mugurpuse sāpēja no galvas līdz pat papēžiem. Mana istabas biedre sāka raidīt taisnās domas par mani un palūdza to darīt arī citiem mūsu kopmītnes iemītniekiem. Es jautāju viņai, kāpēc viņa to dara, jo es taču vienkārši gāju cauri kādam attīrīšanas procesam un dzēsu kādu daļu karmas. Viņa atbildēja, ka mēs nezinām, vai tas tā ir, varbūt tas ir traucējums. Es negaidīju, ka kaut kas īpaši notiks, jo man šķita normāli iziet šīm lietām cauri tādā veidā.

Nākamajā dienā es jutos labāk, es spēju sajust manu kopmītnes biedru atbalstu. Pēc divām dienām sāpes ķermeņa aizmugurē pastiprinājās, bija ļoti grūti izpildīt otrā vingrojuma trešo rata turēšanas pozīciju, bet pat tad es to ignorēju visas dienas garumā, uzskatot, ka tas ir vienkārši veids, kādā notiek process. Aizejot gulēt, sāpes kļuva neizturamas. Es sev sacīju, ka, ja saglabāšu mieru, tad aizmigšu un aizmirsīšu par sāpēm. Pavisam pēkšķi man kļuva ļoti auksti, lai gan ķermenis vēl joprojām dega. Es sāku nevaldāmi trīcēt, un nespēju saprast, vai tas bija dēļ sāpēm vai no aukstuma. Es sacīju sev, ka Skolotājs man neuzliks vairāk [pārbaudījumu], nekā spēju nest, tādēļ noskaņojos vienkārši izturēt to, taču nespēju... Es izrāpos no gultas un nosēdos zemē pie sildītāja, vēl arvien nevaldāmi drebot.

Mana istabas biedre vēl nebija aizmigusi, viņa sadzirdēja mani un piecēlās. Es lūdzu viņu iet atpakaļ gulēt un neuztraukties par mani un teicu, ka man viss būs kārtībā, kad karma būs likvidēta, bet viņa teica: "Nē, es raidīšu taisnās domas par tevi!" Redzot, cik liela bija viņas apņemšanās to darīt, es pievienojos viņai taisno domu raidīšanā, taču nezināju, kāpēc to darīt, tādēļ vienkārši teicu, ka nepieņemu neko, ko nav paredzējis Skolotājs. Līdz brīdim, kad taisno domu raidīšanas otrā daļa bija galā, drebulis pārgāja un sāpes bija gandrīz beigušās. Tas man bija pārsteigums. Kad beidzām raidīt taisnās domas, es nomierinājos, un sāpes mugurā bija pilnībā pārgājušas. Istabas biedre teica man: "Es jutu, ka otrajā daļā Skolotājs palīdzēja tev, jo tavas taisnās domas kļuva stiprākas." Es pastāstīju viņai, kā sāpes atkāpās un biju satriekta, un mana izpratne mainījās.

Apjautu, ka kaut kādas grūtības biju pasīvi pacietusi un pieņēmusi, tādējādi apstiprinot ceļu, kurš nebija pareizs, jo man vienkārši bija priekšstats, ka noliedzu veco spēku ieplānoto, ja neuzskatu grūtības par traucējumiem. Vēl jo vairāk, es uzlūkoju to kā man ieplānoto pilnveidošanās ceļu.

Pēc vairākām nedēļām kāda mana draudzene sociālajos medijos aprakstīja savu pieredzi pēc saslimšanas ar omikrona paveidu, viņas novērotie simptomi bija tieši tādi paši kā man. Tādēļ jautāju sev: "Vai man bija vīruss?" Bet tad atcerējos, kā manas muguras sāpes pilnībā pārgāja pēc taisno domu raidīšanas, un sapratu, ka mana pirmā reakcija bija domāt, izmantojot cilvēciskos priekšstatus. Ja mums, kā praktizētājiem, ir nepilnības pilnveidošanās gaitā, mēs varam piesaistīt traucējumus, un viens no veidiem, kā tie izpaužas, ir slimību karma. Mums nevajadzētu domāt par to vai attiekties pret to kā pret vīrusu vai slimību, bet gan raidīt taisnās domas, lai šos traucējumus likvidētu, it īpaši, ja tas ir kaut kas nopietns.

Iešana cauri šim procesam lika man piedzīvot, cik spēcīga ir taisno domu raidīšana, un pastiprināja manu ticību un spēju koncentrēties taisno domu raidīšanas laikā. Biju arī ļoti pateicīga par to, ka man bija tik iecietīga un labestīga istabas biedre.

Cilvēks, kurš pievienojies Dafa

Atgriežoties dzimtenē, pilnveidošanās pārbaudījumi būtiski mainījās – no ļoti aktīvas, cilvēku piepildītas apkārtējās vides uz darbu mājās pie datora vienatnē visas dienas garumā. Ilgāku laiku atpakaļ es mēdzu teikt: "Viss, ko vēlos, ir sav vieta, kur es varētu darīt savu darbu un kur neviens man netraucētu." Tolaik domāju, ka tas būtu vislabākais iespējamais variants, taču, nonākot šādā situācijā, es sapratu, ka nespēju labi ne paveikt savu darbu, ne arī darīt trīs lietas, jo mani pārņēma milzīga vientulība. Darbā bija tāda situācija, ka, lai gan daudzi filmu producenti un izplatītāji vēlējās strādāt ar mums, galu galā mums nācās atteikties no sadarbības ar lielāko daļu no viņiem, jo mums bija ļoti ierobežots budžets. Es ieguldīju daudz pūļu, lai izpildītu savu darbu labi un lai klienti būtu apmierināti ar mums, taču rezultātu nebija. Darbs, kurš iepriekš bija manas dzīves lielākais gandarījums, kļuva par iemeslu neapmierinātībai; vienīgais, kas mani motivēja darboties, bija doma, ka ar šī pasākuma palīdzību mēs sasniedzam daudz cilvēku un izskaidrojam viņiem patieso situāciju.

Jutos iestrēgusi, bez cerības uz neredzot dzīvē jēgu. Es atklāju priekš sevis vairākus korejiešu realitātes šovus un sāku tos skatīties, jo tie bija jautri un to viesu savstarpējā mijiedarbība deva man kādu dzīves sajūtu. Ik reizes, kad jutos nomākta, es tos skatījos, gluži kā lietojot zāles, lai mazinātu sāpes un palīdzētu sev pārciest slimību. Es jutos tā, it kā man vajadzētu sākt pilnveidoties no paša sākuma.

Kādu dienu, deklamējot Luņjui, es sapratu: "Es neesmu cilvēks, kurš saplūst ar Dafa, esmu vienkārši cilvēks, kurš pievienojies Dafa." Es mācījos [Likumu] katru dienu, taču ne vairāk kā vienu stundu. Dažkārt es izpildīju vingrojumus, dažkārt ne, un ikdienas dzīvē izturējos saskaņā ar Likuma principiem. Es redzēju, ka tas bija kļuvis par manu dzīvesveidu, lai gan man bija priekšstats, ka tā bija pilnveidošanās prakse. Jebko, ko darīju dzīvē, nedarīju no sirds, bet gan tāpēc, ka man bija saraksts ar darāmajām lietām.

Saistībā ar 20. jūliju mums bija daudz Hunfa pasākumu, tai skaitā mūsu valsts Fa konference, un trīs dienu garumā es izkļuvu no savas ikdienas rutīnas, pavadīju laiku kopā ar praktizētājiem no visas valsts un klausījos viņu pieredzes stāstos. Notikumu svinīgums iekvēlināja manu vēlmi atkal pilnveidoties labi. Tas lika man sajust, kā manā sirdī notika izmaiņas: man atkal pirmajā vietā bija vēlme garīgi augt un censties sasniegt augstākus līmeņus.

Ar šo vēlmi sirdī es pamanīju, kā mans prāts bija piepildīts ar iecerēm par pasaulīgām lietām, ko man vajadzēja darīt, un tās visas bloķēja manu vēlmi augt garīgi. Tā vietā lai nopietni nodarbotos ar garīgo praksi, mans prāts nemanot bija iestrēdzis pasaulīgajā domāšanā.

Bija nepieciešami septiņi gadi, lai es saprastu, ka ar pilnveidošanās prakses palīdzību man nepieciešams sasniegt šķīstumu, kāds man agrāk piemitis, un vajadzēja deviņus gadus, lai es saprastu, kā patiesi pilnveidoties. Es vēlos spēt saglabāt šo stāvokli uz visiem laikiem un vēlos to atkal nepazaudēt, tiekot pārņemta ar darāmajiem darbiem.

Šī ir tikai mana šībrīža izpratne; lūdzu labestīgi, nevis skarbi un pārāk tieši, norādīt uz lietām, ko varbūt esmu pateikusi nepareizi.

Paldies Jums, labestīgo Skolotāj, ka atkal un atkal jau devāt man iespēju rast izpratni un uzlabot sevi un ka vienmēr bijāt man blakus!

Paldies jums, draugi, Dafa sekotāji!