Pārvarēt pārbaudījumus un sarežģījumus ģimenē, lai piedalītos projektā "Patiesības skaidrošana ķīniešiem"

Sveicināti, godāto Skolotāj! Sveicināti, draugi praktizētāji!

Es esmu vjetnamiešu izcelsmes Dafa praktizētāja, kas dzīvo Lielbritānijā. Faluņ Dafa sāku praktizēt 2017. gada septembrī, tātad nodarbojos ar to nu jau četrus gadus. Šo pēdējo četru gadu laikā ir ievērojami uzlabojies gan mans veselības stāvoklis, gan Sjiņsjin. Skolotājs un Dafa man devuši bezgala daudz. Paldies, Skolotāj! Šodien es vēlos pastāstīt Skolotājam un draugiem-praktizētājiem, par to, kā saņēmu Fa un pilnveidojos.

1. Saņemu Dafa nejauši

Esmu dzimusi trūcīgā zemnieku ģimenē. Mēs ar māsām augām, strādājot uz lauka un mājās. Mēs bijām trūcīgi un vispār nebijām laimīga ģimene. Vecāki bieži strīdējās. Atmosfēra mājās ne vienmēr bija miermīlīga. Mēs ar māsām piedzīvojām vairāk bēdu nekā prieku. Kad biju vēl bērns, nemācēju peldēt, bet bieži devos uz upi, lai makšķerētu un lasītu gliemežvākus. Nereti gadījās, ka iekritu dziļā ūdenī, bet brīnumainā kārtā es vienmēr izglābos. Vēlāk, saņēmusi Fa, es sapratu, ka par mani ir rūpējies Skolotājs. Dzīves laikā es vienmēr jutu, ka pastāv kāds neredzams spēks, kas attur mani no ļaunu lietu pastrādāšanas. Tādēļ man vienmēr šķita, ka nav svarīgi, cik trūcīga esmu, vai cik slikti citi pret mani izturas, man jābūt labam cilvēkam. Tomēr pēc universitātes absolvēšanas uzsākusi darba gaitas, es nonācu lielajā laicīgās sabiedrības krāsu katlā.

Beigusi universitāti, es divus gadus strādāju Vjetnamā. Vēlāk saņēmu stipendiju studijām ārzemēs un drīz vien apprecējos. Tomēr mana dzīve nebija tāda, kādu biju to iztēlojusies. Ar vīru mēs izšķīrāmies. Pēc šķiršanās es viena audzināju meitu, vienlaikus studējot maģistratūrā Japānā. Viena audzinot bērnu svešā zemē, es jutos vientuļa, iztukšota, nemierīga un baiļu pārņemta. Es baidījos, ka nespēšu pabeigt mācības un nopelnīt pietiekami, lai uzaudzinātu savu bērnu. Savam mierinājumam es internetā klausījos budistu sacerējumus cerībā, ka tas palīdzēs man atslābināties un rast dvēseles mieru. Taču šis mierinājums bija īslaicīgs. Manu sirdi joprojām pildīja skumjas. Tad es satiku savu tagadējo vīru, taču drīz pēc kāzām atskārtu, ka viņš vispār nerūpējas ne par mani, ne manu meitiņu.

Šajos grūtajos laikos man palaimējās uzzināt par Dafa no sociālajos tīklos izvietotās informācijas. Es nekavējoties ierakstīju interneta meklētajā: Faluņgun un Džuaņ Faluņ, un izlasīju visu vienā piegājienā.

Izlasījusi grāmatas, es sapratu, ka tieši Fa vienmēr esmu meklējusi, un ka Skolotājs ir tieši tas īstais Skolotājs, kuru esmu meklējusi. Kopš tā laika es pilnveidojos.

2. Pilnveidoties, pārvarot nepatikšanas ģimenē

Vīra vecāki, uzzinājuši, ka viņu dēls ir apprecējis mani, bija dziļi sašutuši. Viņu dēls ir jauns, augsti izglītots vīrietis (viņš tāpat kā es ir stipendijas doktorants), nekad nav bijis precējies, bet apņēmis par sievu šķirteni, turklāt vēl ar bērnu. Vēlāk, kad biju stāvoklī ar otru bērnu, vīra ģimene pieprasīja, lai pārtraucu grūtniecību. Arī mans vīrs teica, lai dodos uz klīniku pieteikties uz abortu. Sociālajos tīklos mana vīra ģimene lamāja mani un manu ģimeni. Arī no vīramātes saņēmu aizskarošas īsziņas. Salīdzinājumā ar vidējo statistisko rādītāju esmu augsti izglītota un kompetenta sieviete, savas ģimenes lepnums. Bet šādi pazemojumi no vīra ģimenes puses lika man justies neērti, justies apkaunotai. Vīrs turpināja man draudēt, ka atstās mani, ja es neatbrīvošos no bērna. Es tolaik biju ļoti noraizējusies, jo grūtniecības laikā man bija jārūpējas arī par savu divgadīgo meitiņu. Vīrs bija tālu prom. Mēs bijām trūcīgi. Universitātes pētnieciskais projekts joprojām turpinājās, un es nebiju pārliecināta, vai spēšu laicīgi pabeigt studijas. Tolaik es biju praktizējusi Faluņgun tikai kādus divus vai trīs mēnešus, bet es labi atcerējos, ko Skolotājs ir teicis grāmatā Džuaņ Faluņ:

"...praktizētāji nedrīkst nogalināt dzīvas būtnes." (Džuaņ Faluņ, Septītā lekcija, Jautājums par dzīvu būtņu nogalināšanu)

"Padomā, vai tā ir tik vienkārša lieta? Tādēļ, ja kāds ir izdarījis tādu pārkāpumu, viņam būs ļoti grūti pilnveidoties." (Džuaņ Faluņ, Septītā lekcija, Jautājums par dzīvu būtņu nogalināšanu)

Tolaik es biju pilna apņēmības pilnveidoties Dafa, tāpēc saglabāju grūtniecību. Es domāju, pat ja pametīšu mācības un man nāksies ubagot, es turpināšu audzināt savu bērnu un pilnveidoties Dafa.

Pirms vēl biju sākusi pilnveidoties, mans darbu vadītājs un es, raizējāmies par to, vai es spēšu beigt studijas laikā. Bet pēc 6 mēnešu ilgas praktizēšanas, viss tika sekmīgi pabeigts. Lai iegūtu doktora grādu, man bija nepieciešami 2 gadi un 7 mēneši, daudz mazāk, nekā tika plānots. Turklāt profesors piedāvāja man palikt strādāt fakultātē kā profesora asistentei, kas bija gluži nepieredzēts gadījums. Cilvēki bija pārsteigti, ka esmu spējusi absolvēt augstskolu priekšlaicīgi, turklāt ieguvusi tik labu darbu, audzinot divus mazus bērnus. Bet es zināju, ka Skolotājs, redzot manu ciešo apņemšanos pilnveidoties Dafa, bija sagatavojis man visu to labāko.

Neilgi pēc otrā bērna nākšanas pasaulē es paliku stāvoklī ar trešo bērnu. Mana vīramāte sāka nākt pie mums, lai palīdzētu mājas uzkopšanā. Vīrs aicināja mani dzīvot pie viņa. Ikdienu es daudz laika pavadīju, braucot ar riteni un pēc tam pārsēžoties vilcienā, lai nokļūtu darbā. Manai vīramātei es nebiju pa prātam, tādēļ dzīvojot ar viņiem kopā, ģimenē pastāvīgi izcēlās nesaskaņas. Vīrs gandrīz ik dienu mani sita, bet Skolotājs mani vienmēr aizsargāja. Lai gan vīrs bieži pacēla pret mani roku, turklāt viņš ir spēcīgs vīrietis, es, būdama grūtniece, ne reizi pat neizjutu sāpes. Reiz es sēdēju uz gultas ar bērnu uz rokām. Ienācis pa durvīm, vīrs sāka uz mani kliegt un iespēra man tik spēcīgi, ka salauza elektriskā ventilatora lāpstiņas. Saņēmusi sitienu, es lidoju labu gabalu, bet sāpes nejutu nemaz. Dafa ir patiešām pārsteidzošs! Pateicos Jums, Skolotāj! Pēc vīramātes ierašanās konflikti kļuva nebeidzami. Vēlāk, vairāk mācoties Fa un raugoties sevī, es atklāju sevī daudzas pieķeršanās, tādas kā cīņas gars, skaudība, u.tml. Mana lielākā pieķeršanās ir aizvainojums. Man riebās, ka vīrs netaisnīgi izturas pret mani un bērniem. Viņš regulāri aizskāra mani gan vārdiem, gan fiziski. Es ienīdu savu vīramāti. Viņa vienmēr nostājās sava dēla pusē, neskatoties uz to, ka viņš sita mani viņas acu priekšā. Es ienīdu viņu par to, ka viņa mani lamāja un apvainoja.

Skolotājs ir teicis: "Budas skatījumā visas dzīvās būtnes cieš, un Jēzus arī teica, ka jums jāmīl ne tikai savi draugi, bet arī savi ienaidnieki. Viņi centās glābt laicīgos ļaudis, jo bija žēlsirdīgi pret visām dzīvajām būtnēm. Ja, būdams pilnveidošanās praktizētājs, savā personīgajā pilnveidošanās procesā tu nespēj mīlēt parastos cilvēkus, kas kādreiz ir nostājušies pret tevi, tu nespēsi kļūt par Budu. Tas patiešām tā ir, jo pilnveidošanās praktizētājam ir jābūt žēlsirdīgam. Būt žēlsirdīgam nozīmē atmest visu labvēlību un naidu, kas piemīt parastajiem cilvēkiem, nepieķerties nekam, kas saistīts ar parastajiem cilvēkiem, netiekties pēc parasto cilvēku slavas vai izdevīguma un nepieciešams atmest cilvēciskās pieķeršanās. Tas nozīmē, ka, pilnveidošanās praksē nevajag pievērst uzmanību nekam, kas saistīts ar parastiem cilvēkiem, un tā jūs varēsiet no tā atbrīvoties." (Pirmais Likuma izklāsts ASV, 1996. g. 5. oktobrī Sanfrancisko līča reģionā)

Es zināju, ka no naida var atbrīvoties, tikai pilnveidojot žēlsirdību un mīlot savus ienaidniekus. Bet to izdarīt bija ļoti grūti. Pateicoties praktizētāju pieredzēm Minghui.org mājas lapā, es spēju saskatīt vīra un vīramātes labestību, un saprast, ka viņi ir nelaimīgi un nožēlas vērti. Vīram bija jābūt nožēlas vērtam jau tāpēc vien, ka pēc viņa domām, viņš bija apprecējis šķirteni ar bērnu. Mana vīramāte vienmēr bija lepojusies ar savu dēlu. Bet nu viņa ir bēdu pārņemta par šādu vedeklu. Laicīgie ļaudis augstu vērtē godu, tādēļ viņiem noteikti nav viegli mani pieņemt. Un tomēr, neskatoties uz to, vīramāte darīja visu iespējamo, lai palīdzētu man aprūpēt bērnus. Šādi domājot kā praktizētāja, es raudāju aiz žēluma pret viņiem. Es patiešām vairs neturēju uz viņiem ļaunu prātu. Kad atbrīvojos no sava sašutuma un aizvainojuma, mana vīra uzvedība pēkšņi mainījās. Viņš sāka rūpēties par mani un bērniem, kļuva arī daudz atbildīgāks attieksmē pret ģimeni.

Skolotājs ir teicis: "Žēlsirdība spēj harmonizēt Debesis un Zemi, ievedot pavasarī." (Likums izlabo Visumu, Hun Jiņ II)

3. Mācoties Likumu no galvas, es spēju saglabāt stabilu pilnveidošanās stāvokli

Pagājuši jau trīs gadi, kopš sāku mācīties Likumu no galvas, lai gan man ir visai maz laika. Es ceļos agri no rīta, lai pabarotu bērnus, aizvestu viņus uz skolu un pēc tam ar vilcienu dotos uz darbu. Brauciens uz darbu aizņem apmēram stundu. Mājās pārnāku tikai septiņos vai astoņos vakarā. Es paēdu, padzeru, nomazgājos un liekos gulēt līdz 22:00. Tad ceļos augšā, mācos no galvas Likumu un izpildu vingrojumus. Es arī atrodu laiku, lai mācītos vai iegaumētu Likumu no galvas, ejot kājām, braucot ar vilcienu, pusdienu laikā augstskolā ēdot ātri pagatavojamās nūdeles. Lai gan grūtniecības laikā gandrīz gadu es nepārtraukti pārtiku no ātri pagatavojamām nūdelēm, darbā vienmēr biju vesela, enerģiska un nenogurdināma. Pateicoties tam, ka mācījos Likumu no galvas, dažu pēdējo gadu laikā esmu spējusi saglabāt stabilu pilnveidošanās stāvokli, vienlaikus rūpējoties par bērnu, būdama stāvoklī, lasot lekcijas Japānas universitātē un strādājot Japānā ārkārtīgi saspringtā vidē. Nostrādājusi trīs gadus, es aizgāju no labi apmaksāta, prestiža darba, lai paliktu mājās un rūpētos par bērniem, ļaujot vīram attīstīt savu karjeru. Pēc dažiem gadiem mana dzīve Japānā pamazām nostabilizējās. Vēlāk es pametu visu, lai sekotu savam vīram uz citu valsti. Dzīve kļuva sarežģītāka. Šis process deva man iespēju atbrīvoties no daudzām pieķeršanām. Lai gan nav nemaz viegli atbrīvoties no tieksmes pēc slavas, veiksmes un jūtām, ar Skolotāja palīdzību un atbalstu man ir izdevies neatlaidīgi pilnveidoties līdz pat šodienai.

Skolotājs ir teicis: "Mācieties Likumu bez nolaidības – tajā laikā notiek pārvērtības." (Uzcītīga virzība uz priekšu un taisna izpratne, Hun Jiņ II)

4. Skaidrot patiesību, lai glābtu cilvēkus

Kad biju pilnveidojusies apmēram deviņus mēnešus, es pabeidzu lasīt visas Dafa grāmatas un sāku izprast, cik svarīgi ir skaidrot patiesību, lai glābtu cilvēkus. Jūtot, cik neatliekama un steidzama ir šī cilvēku glābšanas lieta, es vēlējos pēc iespējas biežāk piebiedroties citiem praktizētājiem patiesības skaidrošanas vietās, bet pienākumi pret ģimeni mani stipri ierobežoja. Tādējādi es tikai varēju dalīt patiesību skaidrojošos materiālus. Pirmām kārtām, sekojot norādēm Minghui.org mājas lapā publicētajā rakstā, es iegādājos printeri, izdrukāju trīspusēju skrejlapu, un ievietojusi to plastikāta kabatiņā, izdalīju katrai ģimenei manā apkārtnē.

Kad sākās epidēmija, praktizētāji patiesības skaidrošanai izveidoja dažādus tiešsaistes kanālus, kur piedalījos arī es. Es turpināju lasīt patiesību skaidrojošos materiālus, vākt fotogrāfijas un video, kā arī dalīt patiesību skaidrojošos materiālus ķīniešiem, ar kuriem man ikdienā gadījās saskarties. Turpinot neatlaidīgi to darīt, dažas dzīvās būtnes, sekojot manam padomam, iepazinās ar materiāliem un izstājās no ĶKP. Vēlāk kāds praktizētājs man piedāvāja ņemt dalību patiesības skaidrošanas projektā internetā, lai palīdzētu praktizētājiem mutiski skaidrot patiesību un aicināt dzīvās būtnes izstāties no ĶKP. Kad es tikko pievienojos šim projektam, man nācās piedzīvot ne mazums grūtību un traucējumu. Mums bija jāiemācās izveidot pašiem savu [Cerības logu], lai varētu sadraudzēties ar cilvēkiem no citām interešu grupām, lai satiktos ar tiem un atbalstītu viņus, iemācīties kontaktēties ar cilvēkiem, lai skaidrotu viņiem patiesību. Tolaik mūsu grupā bija tikai kādi 5-6 cilvēki, bet ikviens bija ļoti uzcītīgs. Ik vakaru mēs satikāmies internetā, lai raidītu taisnas domas, pastāstītu viens otram par metodēm, kuras labāk pielietot, koordinētos savā starpā un dalītos pieredzē par patiesības skaidrošanu mutiski. Citiem vārdiem sakot, mēs visi kopā raidījām taisnas domas, mācījāmies Likumu un pilnveidojāmies. Mēs to darījām ik dienu, bez pārtraukumiem. Pēc apmēram 6-7 mēnešiem mūsu grupā jau bija kādi 70-80 dalībnieki, divas trešdaļas no kuriem bija gados vecāki praktizētāji no dažādām valstīm – 50, 60 un 70 gadus veci cilvēki. Mums ik dienu izdevās pārliecināt kādus 50-60 cilvēkus izstāties no ĶKP, reizēm pat 70-80 cilvēkus.

Pēc tam, kad ar ģimeni pārcēlos uz dzīvi Lielbritānijā, es raizējos, ka nespēšu sadarboties ar draugiem-praktizētājiem un turpināt darīt to pašu, ko iepriekš, atšķirīgu laika zonu dēļ. Tomēr manā sirdī vienmēr bijusi dzīva vēlme glābt ķīniešus. Lai izmantotu visērtāko laiku Dafa darbam un laicīgajiem cilvēkiem, es ceļos 1:00-2:00 naktī, vai pat vēl agrāk. Es atkārtoju no galvas Likumu, raidu taisnas domas, dalos pieredzē ar citiem praktizētājiem un mutiski skaidroju patiesību laicīgajiem ļaudīm. Tad es parkā izpildu vingrojumus un, atgriezusies mājās padaru mājas darbus. Pusdienlaikā es turpinu skaidrot patiesību, jo Ķīnā tad jau ir vakars. Vietā, kur dzīvoju, esmu vienīgā praktizētāja. Neskatoties uz bieži vien vējaino un lietaino Anglijas klimatu, es ik rītu dodos uz parku izpildīt vingrojumus. No rītiem, mācoties Likumu un izpildot vingrojumus, es izbrīvēju daudz laika pēcpusdienā un vakarā, lai varētu rūpēties par ģimeni un bērniem.

Es ļoti augstu vērtēju šo iespēju zvanīt ķīniešiem. Ja es, mācoties no galvas Fa, izpildot vingrojumus un raidot taisnas domas, kaut nedaudz atslābinu savus pūliņus, ļaudis otrā galā neatbild uz manu zvanu, vai arī cilvēki ir visai nelaipni. Tādēļ es bieži ceļos ļoti agri, lai pirms zvanīšanas skaitītu Fa no galvas. Ja sarunas laikā zaudēju pacietību, dzenos pēc rezultāta, ja man ir radušās nesaskaņas ar kādu no praktizētājiem vai slēpju sevī kādu sliktu domu, visai sarunai nebūs nekādas jēgas. Tikai kontrolējot katru savu domu, stiprinot taisnas domas, glābjot dzīvās būtnes ar žēlsirdību sirdī un nepārtraukti lūdzot Skolotāja palīdzību, saruna dos lielisku rezultātu.

Ik dienu kādas 5-8 stundas es veltu zvanu veikšanai. Reizēm es nenolieku klausuli 5 stundas no vietas, un vienlaicīgi veicu arī kādus 4-5 zvanus WeChat. Lai piezvanītu 3 cilvēkiem, es izmantoju 3 atšķirīgus pseidonīmus. Tikko kāds no trim atbild uz zvanu, pārējās divas līnijas es atslēdzu. Skaidrojot patiesību pa telefonu, es komunicēju ar cilvēkiem, nosūtu viņiem patiesību skaidrojošus materiālus, un saglabāju viņu datus sistēmā. Tā es nezaudēju ne minūti patiesības skaidrošanas procesā. Es varu šādi turpināt stundām ilgi, nejūtot nogurumu. Es zinu, ka Skolotājs vienmēr ir blakus, lai mani atbalstītu. Ik reizi, zvanot kādam, es domāju par Skolotāju un izjūtu lielāku pārliecību, glābjot cilvēkus. Katrs zvans ir svarīgs, jo rezultātā daudzi cilvēki izstājas no ĶKP un sadzird patiesību. Daudzi cilvēki mums pateicas.

Ik reizi, kad esmu piezvanījusi cilvēkam ar iepriekšnolemtu saikni, tas ir atsaucīgs, un tūlīt izstājas no ĶKP. Reiz daži cilvēki, klausījušies 5 minūtes, atslēdzās. Es zvanīju atkal. Viņi klausījās minūti un atkal atslēdzās. Galu galā viņi tomēr uzņēmās iniciatīvu atzvanīt, un noklausījušies patiesības skaidrošanu 13 minūtes, izstājās no ĶKP. Viņi pateicās praktizētajiem par patiesības izskaidrošanu. Kāds cits cilvēks, kuram blakus tobrīd atradās draugs, pasmējās par patiesības skaidrošanu. Un tomēr viņi klausījās apmēram 10 minūtes. Pēc zvana es nosūtīju viņiem vēl 3 kontus, sakot, ka vēlos būt viņu draugs. Viņi atbildēja, ka lieto kompānijas kontu. Bet pirms vēl es biju atbildējusi, ka man nav laika, jo jāzvana citiem cilvēkiem, viņi izmantoja citu vārdu, lai nosūtītu man uzaicinājumu būt par draugu, un apjautātos, vai esmu vēl šeit un varu viņiem tūlīt pat piezvanīt. Tā nu es piezvanīju. Viņi klausījās laipnajā runātāja balsī un bez ierunām izstājās no ĶKP. Sarunas laikā viņi turpināja kaut ko murmināt pie sevis un tad ieslēdza mūziku, it kā baidītos, ka tiek noklausīti. Pēc sarunas viņi man atrakstīja: "Paldies." Tam, ko tu teici, ir jēga." Šie vārdi manī uzjundīja melanholiskas domas. Man kļuva žēl ķīniešu. Viņi vēlas dzirdēt patiesību, bet ir spiesti darīt to paslepus.

Reiz zvanot pa WeChat, es piedzīvoju arī slimības karmas izpausmes un ilūziju, ka esmu inficējusies ar kovidu. Mans ķermenis brīžiem bija karsts, brīžiem auksts. Es sajutu tik smagu nogurumu, ka likās, ikviena mana ķermeņa šūniņa ir nogurusi. Domas kaut kur lidinājās. Es zaudēju garšas izjūtu un divas nedēļas nespēju neko ne ēst, ne dzert. Tajā laikā arī mans vīrs atradās karantīnā mājās, slims ar kovidu. Es pati rūpējos par viņu un trim maziem bērniem. Lai gan jutos ļoti nogurusi, es tomēr pieliku visas pūles, lai darītu nepieciešamo. Turklāt, vīrs, būdams slims un noguris, kļuva viegli aizkaitināms, un savu neapmierinātību izgāza uz mani. Tolaik es patiešām izjutu, ka paaugstinos, pārciešot grūtības. Un tomēr, es joprojām cēlos ap 1:00-2:00 naktī, lai izpildītu vingrojumus un zvanītu ķīniešiem, skaidrojot patiesību. Es neizlaidu nevienu dienu. Apmēram pēc divām nedēļām simptomi mazinājās. Es izpratu, ka Skolotājs man palīdzēja iznīcināt lielu daudzumu karmas. Mans ķermenis nu atkal bija attīrīts. Pēc šīs slimības karmas izpausmes mans Sjiņsjin krietni vien paaugstinājās.

Sākumā biju ļoti neapmierināta ar pārcelšanos uz Lielbritāniju, kur ir pilnīgi cita laika josla. Bet tad es atklāju, ka Skolotājs man visu jau ir sakārtojis. Tagad esmu ļoti aizņemta, ikdienu pilnveidojoties un glābjot cilvēkus. Esmu laimīga, ka ik dienu varu iegremdēties Dafa, praktizēt kopā ar draugiem-praktizētājiem un glābt dzīvās būtnes.

Nobeigumā gribētu citēt fragmentu no Skolotāja Likuma un dalīties tajā ar praktizētājiem:

"Kā Likuma izlabošanas perioda Dafa sekotājam personīgā atbrīvošanās nav pilnveidošanās mērķis: kad jūs atnācāt, jūsu pati lielākā vēlēšanas bija glābt dzīvās būtnes, un tā ir atbildība un misija, ko vēsture jums ir uzticējusi Likuma izlabošanā. Tādējādi jums ir jāglābj liels daudzums dzīvo būtņu. Dafa sekotāji, jūs nevarat neattaisnot diženo atbildību, kas jums uzticēta Likuma izlabošanā, un vēl jo mazāk jums vajadzētu pievilt visas šīs būtnes, jo jau šobrīd jūs esat viņu vienīgā cerība uz to, vai viņi varēs vai nevarēs ieiet nākotnē. Šā iemesla dēļ visiem Dafa sekotājiem, gan jaunajiem, gan pieredzējušajiem skolniekiem, vajadzētu sākt rīkoties un uzsākt visaptveroši skaidrot patieso situāciju." (Atmest cilvēcisko sirdi un glābt laicīgos ļaudis, Uzcītīgas pilnveidošanās būtība III)

Kad vien es paraugos atpakaļ uz savu pilnveidošanās ceļu, es vienmēr esmu bezgala pateicīga Skolotājam par žēlsirdīgo glābiņu. Lai gan man vēl ir daudz pieķeršanos, kas jāatlaiž, es noteikti centīšos darīt visu iespējamo, lai šajā pēdējā posmā rīkotos labāk un glābtu vairāk dzīvo būtņu.

Viss iepriekšminētais ir mana personīgā pieredze par to, kā saņēmu Likumu, pilnveidojos un skaidroju patiesību. Lūdzu, laipni norādiet uz jebkādu neatbilstību. Paldies, Jums, žēlsirdīgo Skolotāj! Paldies, draugi praktizētāji!