Patiesi izprast Skolotāja vārdus: "Grūti paciešamais ir paciešams, grūti paveicamais ir paveicams"

Es esmu praktizētājs no Polijas, dzīvoju Gdaņskā. Ar Faluņ Dafa es saskāros, pateicoties draudzenei, kura kādu dienu ieteica veidus, kā man uzlabot koncentrēšanās spēju un veselību. Viņa minēja vairākas prakses. Starp tām bija arī Faluņ Dafa. Es biju pārsteigts. Es zināju visas citas prakses, bet nekad nebiju dzirdējis par Faluņ Dafa. Tāpēc nolēmu noskaidrot, kas tas ir.

Kad atvēru galveno Faluņ Dafa tīmekļa vietni, man ļoti patika tās krāsas un vienkāršais izkārtojums. Es izlasīju ievadu un noskatījos Skolotāja parādīto vingrojumu apmācības video. Kustības bija vienkāršas, un vingrojumi neaizņēma pārāk daudz laika. Es domāju, ka tas man ir piemērots. Tajā pašā vakarā es izpildīju vingrojumus, neko īpašu negaidot. Veicot vingrojumus, es jutos ļoti labi, ar vieglu galvu, tāpēc sāku tos izpildīt regulāri.

Kādu vakaru, sēžot meditācijā, pēkšņi sajutu spēcīgu spiedienu uz galvas un pēc tam dažādas sajūtas rokās un visā ķermenī. Ar enerģiju es jau iepriekš biju saskāries, tiekoties ar cilvēkiem, kam patika par to runāt, – varbūt tāpēc es nejutos nobijies. Es nezināju, kas noticis, un man bija daudz jautājumu. Tajā laikā es vēl nebiju lasījis grāmatu "Džuaņ Faluņ" vai citas Skolotāja lekcijas. Es sapratu, ka esmu saskāries ar kaut ko īpašu.

Kādu dienu aizbraucu uz mazpilsētu Sopotu, kas atrodas netālu no Gdaņskas. Ejot cauri parkam uz kafejnīcu, pamanīju vīrieti, kurš sēdēja zem koka un kārtoja informatīvos bukletus uz dzeltenas somas. Es izlasīju vārdus "Faluņ Dafa" uz informatīvā bukleta un uz viņa T-krekla un nolēmu, ka man vajadzētu ar viņu aprunāties. Kā izrādījās, viņš bija prakses punkta koordinators Gdaņskā.

Es piegāju pie stenda un pastāstīju koordinatoram par saviem iespaidiem, kurus guvu, kad nesen veicu vingrojumus. Mēs uzsākām interesantu sarunu par dzīvi un Visumu. Es uzzināju par vingrojumu kopīgas izpildes vietu un to, ka Faluņ Dafa vingrojumus māca bez maksas. Mana līdzšinējā dzīve ir rādījusi, ka šajā cilvēku pasaulē nekas nav bez maksas, tāpēc viņa vārdi mani ļoti pārsteidza. Tomēr, tā kā no koordinatora staroja ļoti pozitīva enerģija, es nolēmu dot tam iespēju un atturējos no liekām aizdomām. Es apsolīju ierasties uz vingrojumu izpildi.

Pēc kāda laika es pirmo reizi ierados vingrojumu kopīgas izpildes vietā. Kad mēs veicām vingrojumus brīvā dabā, man šķita, ka vingrojumi ir daudz sarežģītāki nekā tie, kas parādīti internetā. Pats fakts, ka vingrojumi tika veikti trokšņainā vidē, kamēr blakus esošie restorāni savā starpā sacenšas ar ēdienu smaržām – es vienkārši nespēju nomierināties vai pārtraukt domāt. Šķita, ka viena doma pārklāj otru, un, ka man nav kontroles pār tām. Atceros, ka gribēju padoties. Īpaši, veicot otro vingrojumu, kas man sākumā šķita izaicinoši sāpīgs. Tomēr, vērojot, kā koordinators stāv zālienā kā statuja, paceltām rokām, bez mazākās kustības, es nolēmu turpināt vingrojumu. Manuprāt, tas uz mani atstāja lielu iespaidu. Es sakodu zobus un ignorēju aukstos sviedrus, kas nepatīkami tecēja pa muguru. Nolēmu turpināt. Kaut kāda iemesla dēļ man šķita, ka tas ir ļoti svarīgi.

Es sāku regulāri ierasties vingrojumu kopīgas izpildes punktā. Neraugoties uz sāpēm un sākotnējo uzmanības novēršanu vingrojumu laikā, es secināju – ja spētu koncentrēt savas domas šādā sarežģītā vidē, progress, iespējams, būtu ātrāks. Rudenī es jautāju koordinatoram, vai mēs vingrojam ārā arī ziemā. Viņš pasmaidīja un teica: "Protams, ka mēs to darām!" Redzot viņa līdzšinējo pieeju vingrojumiem, viņa atbilde mani nemaz nepārsteidza.

Man bija dalītas izjūtas par vingrojumu izpildi ziemā. Es nevarēju iedomāties, ka varētu veikt vingrojumus temperatūrā zem nulles. Tiklīdz sāka parādīties šaubas, es nolēmu tās "izstumt" no savas apziņas. Nodomāju, ja jau koordinators saka, ka tas ir iespējams, kāpēc man to apšaubīt?

Iestājās ziema. Temperatūra ārā noslīdēja zem nulles. Koordinators aukstumā novelk apavus un apsēžas pilnā lotosa pozīcijā, lai meditētu. Neizdomājis neko labāku, es secināju, ka arī man jādara tāpat. To darot, uzreiz sajutu, ka man salst kājas. Tā kā esmu tievs, es diezgan stipri salstu. Tomēr man par pārsteigumu, kad es nonācu miera stāvoklī, salam vairs nebija nozīmes. Tas it kā nolēma pārtraukt man uzmākties. Manas kājas pat kļuva siltas. Diemžēl, kad es to sapratu, sals atkal sāka uzbrukt manām kājām. Nolēmu, ka būs labāk tam nepievērst uzmanību.

Kad izlēmu nodarboties ar meditāciju aukstumā un apzināti pārciest grūtības, es jutos pārliecināts, ka esmu atradis sev piemērotu praksi.

Kādu citu dienu prakses vietā koordinators man pastāstīja par grāmatu "Džuaņ Faluņ". Līdz tam es domāju, ka Faluņ Dafa praksē ir tikai vingrojumi, bet drīz vien uzzināju, ka patiesībā tā ir saistīta ar Sjiņsjin pilnveidošanu un kļūšanu par labāku cilvēku. Tāpēc es sāku mācīties "Džuaņ Faluņ" un citas Skolotāja lekcijas.

Man dzīvē ir nācies iepazīties ar daudzām grāmatām. Man tās patika lasīt un kolekcionēt. Jaunībā, ejot garām antikvariātam, nevarēju neiegriezties tajā, lai paskatītos, vai nav atlaides. Tā kā parasti atlaides bija, es bieži atgriezos mājās ar dažām grāmatām un noglabāju tās zem gultas.

Ne vienmēr es tās iegādājos satura dēļ, bieži vien tāpēc, ka man patika to vāks. Tomēr man bija noteikums – izlasīt grāmatu tikai vienu reizi. Nekad nav gadījies, ka es lasītu vienu un to pašu grāmatu vairākas reizes. Toreiz es labprātāk izlasīju citu grāmatu, kurā tā pati vai līdzīga tēma aprakstīta no cita skatupunkta.

Ar "Džuaņ Faluņ" viss bija citādāk. Tā nebija parasta grāmata. Es to izlasīju vienreiz. Man tas prasīja daudz laika, jo es daudz ko nesapratu un lasīju ļoti lēni. Tiklīdz pabeidzu, nolēmu to izlasīt arī otrreiz, lai labāk to saprastu. Tikai vēlāk sapratu, ka tā bija pirmā grāmata manā mūžā, kuru biju lasījis vairākas reizes un joprojām regulāri lasu, kad vien atrodu laiku.

Tagad bieži gadās, ka tad, kad man ir iespēja lasīt pavisam jaunu grāmatu vai atkārtoti lasīt "Džuaņ Faluņ", es parasti izvēlos "Džuaņ Faluņ". Man sāka šķist, ka romānu, detektīvromānu un tamlīdzīgu grāmatu lasīšanas laiks pagājis.

Fragments no "Džuaņ Faluņ", ko es uzskatu par vissvarīgāko saistībā ar sevis pilnveidošanu, ir vārdi grāmatas beigās: "Grūti paciešamais ir paciešams, grūti paveicamais ir paveicams." (Džuaņ Faluņ, Devītā lekcija)

Pēc manas izpratnes, šajos teikumos Skolotājs mums nodod Beņti pilnveidošanas un pārveidošanas procesa būtību. Tas būs sāpīgi, būs grūti, bet mēs nedrīkstam padoties. Mēs pilnveidojamies ilūzijā. Tas, kas ir mūsu priekšā, – mūsu patiesais "es" ir reāls, pasaule aiz ilūzijas ir reāla, tāpēc ir vērts izturēt visas grūtības un būt pacietīgam visā procesā, lai beidzot izrautos no ilūzijas.

Es praktizēju jau trešo gadu. Šo gadu laikā mana dzīve ir būtiski mainījusies. Es sapratu – lai labi pilnveidotos, ir jābeidz baidīties no izaicinājumiem un jāpieņem tie, kā neatņemama transformācijas procesa sastāvdaļa. Ikreiz, kad man ceļā stājas kāds izaicinājums, es sev atgādinu Skolotāja vārdus, kurš teica, ka mēs iesim cauri pārbaudījumiem, līdz mūsu pilnveidošanās būs pabeigta.

"Šīs problēmas parādīsies visā tava pilnveidošanās procesa laikā, kad vien notiks karmas pārveidošana." (Džuaņ Faluņ, Ceturtā lekcija)

Pat ja mums izdosies izturēt pārbaudījumus, tas nenozīmē, ka pārbaudījumi vairs nenotiks. Tāpēc es sāku uztvert visus izaicinājumus kā pārbaudījumus un personīgās izaugsmes iespējas. Es sapratu – ja šādi pārbaudījumi mani pavadīs līdz pat pilnveidošanās beigām, man tie būtu jāuztver kā manas dzīves sastāvdaļa, nevis kā kaut kas ārkārtējs.

Kādu dienu pēc vingrojumu izpildes koordinators pieminēja izrādi, kas Polijā jau sen nebija redzēta, bet kas ir saviļņojusi visu pasauli. Es pajautāju sīkāku informāciju. Viņš teica, ka runājis par Shen Yun – plaši pazīstamu un cienījamu ķīniešu klasiskās dejas izpildītājkolektīvu. Jutu, ka gribētu vismaz reizi mūžā redzēt šo izrādi klātienē, bet, tā kā šobrīd uz Polijas skatuvēm tā netiek izrādīta, man šķita, ka brauciens uz ārzemēm man izmaksātu ļoti dārgi.

Tomēr dažus mēnešus vēlāk mēs uzzinājām, ka Shen Yun, iespējams, atkal uzstāsies Polijā. Pēc kāda laika tika apstiprināts, ka kolektīvu uzņems pilsēta Toruņa. Es biju sajūsmā.

Shen Yun pirmo reizi septiņu gadu laikā plānoja ierasties Polijā. Izrāde bija pārsteidzoša – krāsas, graciozitāte un profesionalitāte. Brīžiem jautra, aizraujoša un rosinoša.

Pēc Shen Yun noskatīšanās man bija iespēja palīdzēt NTD medijam un laikrakstam The Epoch Times intervēt skatītājus. Tā bija vērtīga pieredze, bez kuras es nebūtu spējis tikt galā ar izaicinājumu, kas, kā izrādījās, bija drīzumā gaidāms.

Pēc veiksmīgas Shen Yun atgriešanās uz Polijas skatuvēm nākamā pilsēta, kurā notika izrāde, bija Ļubļina. Man piedāvāja Ļubļinā patstāvīgi intervēt skatītājus gan pārtraukuma laikā, gan pēc izrādes. Man bija jāuzdod jautājumi skatītājiem par viņu pirmo iespaidu pēc izrādes, par to, kas viņiem vislabāk patika vai kas bija īpaši atmiņā paliekošs. Vēlāk mēs gatavojāmies no šī materiāla veidot rakstus Polijas The Epoch Times tīmekļa vietnei.

Pirms izrādes Ļubļinā es jutos nervozs kā nekad agrāk. Līdz tam es biju vērojis profesionālus žurnālistus, kuri ņēma intervijas, vai arī tulkojis viņu teikto. Pats vēl nebiju nevienu intervējis. Par laimi, viens no praktizētājiem, kurš ir pieredzējis žurnālists, deva man vērtīgu padomu. Es saņēmu diktofonu un devos pie stenda, kur gaidīju pirmo intervējamo.

Es domāju par Fa un par to, vai fobiju pārvarēšana nav sava veida cīņa. Tā vietā, lai mēģinātu to pārvarēt, es mēģināju domāt par to, ko biju dzirdējis no vēl vienas praktizētājas. Viņa teica, ka ir labi noskatīties izrādi vēlreiz īsi pirms intervijām, jo tad mūs pārņem tās pozitīvā enerģija un saruna rit pati no sevis. Tolaik es šo izrādi biju noskatījies jau vairākas reizes un neredzēju vajadzību skatīties to vēlreiz. Tomēr, uzklausot šo padomu, nolēmu noskatīties to vēl vienu reizi. Tas man ļoti palīdzēja, kad ņēmu intervijas. Tādējādi intervijas kļuva par dialogu starp diviem skatītājiem, pāraugot interesantā iespaidu apmaiņā un galu galā kļūstot par neaizmirstamu vakaru.

Es zinu, ka bez citu praktizētāju atbalsta un biežas meditācijas pirms Shen Yun es nebūtu spējis tikt galā ar šo izaicinājumu. Man šķiet, ka tas viss izdevās, jo es nolēmu vispirms kļūt par Shen Yun skatītāju, kurš vienkārši sarunājas ar citiem skatītājiem, un tikai pēc tam par žurnālistu.

Esmu pamanījis, ka, pateicoties piektajam vingrojumam, jau kādu laiku spēju vairāk koncentrēties uz to, ko saka citi cilvēki. Pirms sāku praktizēt, es klausījos, ko citi runā, bet man bija grūti koncentrēt uz to uzmanību. Manas domas maldījās, un, kad es atgriezos pie sarunas, sapratu, ka daļu no tās esmu palaidis garām un tāpēc nejutos labi.

Mūsdienās, ievērojot Džeņ (Īstenība) principu, es uzskatu, ka šāda uzvedība ir necieņa pret manu sarunu biedru, kā arī godīguma trūkums. Ja gadās, ka es kaut ko nesaprotu vai kaut ko palaižu garām, es jautāju, vai runātājs varētu to atkārtot vai pārfrāzēt. Mana izpratne ir tāda, ka vismaz runas pilnveidošanās līmenī, šādā veidā Fa arī izlabo praktizētāju.

Pavisam nesen ir notikušas arī citas izmaiņas. Daži man apkārt esošie cilvēki, galvenokārt ģimenes locekļi, un arī draugi, kuri agrāk labprāt lietoja alkoholu, pēkšņi dažādu iemeslu dēļ pārtrauca dzert. Katrs no viņiem atrada atšķirīgu iemeslu, lai beigtu to darīt. Viņi paši nepraktizē, lai gan es viņiem esmu stāstījis par Faluņ Dafa. Nav tā, ka viņi tagad dzer mazāk. Viņi ir pilnībā atteikušies no alkohola lietošanas un cenšas dzīvot veselīgāk un apzinīgāk. Iespējams, tas ir saistīts ar manu pilnveidošanos, jo daži no šiem cilvēkiem bija ļoti pieķērušies savai iepriekšējai dzīvei, un tagad viņi pēkšņi ir pamanījuši, ka šāda dzīve viņiem neder.

Turpmāk es vēlētos, lai mana pirmā doma pēc pamošanās būtu doma par Fa. Diemžēl pagaidām tas vēl nav noticis. Pašlaik esmu tādā dzīves posmā, kad tikai dienas sākumā, kad sastopos ar pirmajiem izaicinājumiem, īsi pirms lēmuma pieņemšanas apstājos, tad speru dažus soļus atpakaļ un vēlreiz izvērtēju situāciju saskaņā ar Fa. Šādā veidā pieņemto lēmumu rezultāts bieži vien ir ne tikai pozitīvs, bet arī pati darbība izrādās efektīvāka.

Faluņ Dafa ir ļoti spēcīga prakse, kas maina cilvēkus uz labo pusi. Es to jūtu ikdienā un katru reizi, kad mācos Likumu vai izpildu vingrojumus. Pēc katras saskarsmes ar Fa es jūtu, ka mana pasaules uztvere ir nedaudz mainījusies un es esmu pietuvojies īstenībai. Kad dažas no manām agrākajām interesēm pārstāj būt tik ļoti svarīgas, paliek tikai Fa. Kad eju uz darbu un runāju ar cilvēkiem, es pamanu, ka viņu intereses un vēlmes, mērķi un sapņi, viss, ko viņi ir iemācījušies un par ko viņi runā – starp rindiņām es redzu, ka arī viņi meklē šo Fa. Tas viss ir saistīts ar Fa meklēšanu. Kad atceros, kas es biju pirms trim gadiem un kas esmu tagad, es vēl jo vairāk novērtēju to, ka man bija iespēja nostāties uz pilnveidošanās ceļa.

Kad man ir grūti kaut ko izdarīt vai iziet pārbaudījumu, es zinu, ka varu to paveikt, jo tieši par to runāja Skolotājs: "Grūti paciešamais ir paciešams, grūti paveicamais ir paveicams." (Džuaņ Faluņ, Devītā lekcija)

Neviens nevar pateikt, kas mūs sagaida nākotnē un ar kādām grūtībām mēs vēl varam saskarties, taču mani vienmēr iedrošina šie daži Skolotāja vārdi: "... ir paciešams ... ir paveicams...". Tas man parāda, ka mūsu pilnveidošanās ir vienīgā iespēja, kas mums dota, tāpēc mums tā jāuztver ļoti nopietni. Dažādu iemeslu dēļ mēs saņēmām šo iespēju, tāpēc vienmēr vajadzētu saglabāt cerību un drosmīgi virzīties uz pilnību.