Atpazīt un spēt novērtēt iespējas pilnveidoties darba vidē

Godātais Skolotāj un draugi praktizētāji!

Kopš esmu sācis strādāt mediju projektā, esmu pildījis visdažādākos uzdevumus. Vienalga, vai tiku norīkots veidot reportāžu uz ielas, vai rediģēt video materiālu, vai biju diktors, rakstnieks vai juridiskais konsultants, lai kādi būtu mani pienākumi, es allaž esmu ievērojis, ka ikdienas uzdevumi un ar tiem saistītās grūtības vienmēr ir saistīti ar manu pilnveidošanos. Vai pareizāk sakot, man vienmēr tika doti tieši tādi uzdevumi, kas palīdzēja izpausties manām pieķeršanām, dodot man iespēju darīt tieši to, kas man paredzēts.

Bieži vien katrā uzdevuma izpildes stadijā radās iespēja atbrīvoties no kādas pieķeršanās un ego. Tātad tas notiek pirmkārt, kad man tiek dots uzdevums, otrkārt, uzdevuma izpildes laikā, un treškārt, kad vairs neesmu atbildīgs par šo uzdevumu. Vēlos to ilustrēt, izmantojot piemēru par ikdienas ziņu raidījuma vadīšanu.

Kad mani lūdza uzstāties kameras priekšā kā ziņu diktoram ikdienas programmā, sākumā tas manī radīja diskomfortu. Jo tas nozīmēja katru dienu izskatīties labi kameras priekšā, citiem vārdiem sakot, nodrošināt pastāvīgu, augsti kvalitatīvu sniegumu, kuru ikviens var novērtēt. Manī atkal parādījās pieķeršanās komfortam. Turklāt es atklāju bailes – no vienas puses bailes zaudēt seju, ja mana uzstāšanās cietīs neveiksmi, un visi to redzēs. Bet vēl jo lielākas bailes bija lasīt ziņas par pretrunīgiem jautājumiem, kuri citos medijos tiek atspoguļoti pavisam atšķirīgi. Es baidījos, ka tad, kad mana seja būs ekrānā, es saņemšu krietnu porciju naidīgas attieksmes un apvainojumu. Es zināju, ka man tas ir pārbaudījums, un ka šīs bailes varēšu pārvarēt tikai skaidri apzinoties, ka, no vienas puses, man ir pilnībā jāpaļaujas uz Skolotāju, un no otras puses, uz citiem praktizētājiem, jo arī viņi pilnveidojas Dafa, tātad arī ziņās atspoguļosies Likums.

Pilnveidoties vajadzēja katru dienu. Papildus laika faktoram, kas radīja papildu spriedzi attiecībā uz manu otro darbu, man vienmēr bija jāatceras, ka atrodoties kameras priekšā man jārada vislabākais iespaids pat tad, ja reizēm ir tāda diena, kad mans pilnveidošanās stāvoklis nav pārāks labs. Tolaik man tas bija īsts izaicinājums ik dienu labi nolasīt tekstu un ierakstīt katru uzstāšanos ar taisnām domām. Turklāt, laika bija maz, jo bija jau arī vēl citi uzdevumi. Ja mans stāvoklis nebija pārāk labs, es vienalga varēju izpildīt savus pienākumus. Es tikai turējos pie taisnas domas par to, ka kameras otrā pusē ir neskaitāmas dzīvās būtnes, un es veidoju šo ierakstu, lai uzrunātu viņus ar labestību un radītu labu iespaidu.

Bet, kad man tika teikts, ka turpmāk es vairs nevarēšu ar to nodarboties, jo ar videoklipiem vairs nevar nopelnīt, ņemot vērā Big Tech ierobežojumus, un arī tāpēc, ka mūsu auditorija ir pārāk maza, man tas bija īsts pārbaudījums un iespēja pilnveidoties. No otras puses, šis lēmums man bija pa prātam, jo tā tika izbrīvēta ievērojama vieta manā saspringtajā dienas kārtībā. Mans laiks vairs nebija tik ierobežots, kas ļāva man justies brīvākam un atslābināties. Bet es arī atklāju, ka manā apziņā daļēji mīt tieksme pēc atzinības un slavas, kas tagad sūrojās par to, ka mani ik dienu vairs neredz ekrānā. Vārdu sakot, ziņu diktora darbs bija iespaidojis mani ar savu augsto prestižu. Diezgan daudzi cilvēki mani atpazina, un reizēm es dzirdēju ko tādu kā: "O, esmu jūs redzējis televizorā." Tagad kad man vairs nav jāpilda šis uzdevums, es atklāju, cik ļoti mani saistīja fakts, ka šo video noskatījušies desmitiem tūkstoši skatītāju – tātad esmu slavens.

Ņemot to vērā, kļuva pilnīgi skaidrs, ka katrs uzdevuma etaps vienmēr ar nolūku ir radīts, lai es šajā procesā varētu pilnveidoties. Turklāt manas pieķeršanās vienmēr izpaudās darba procesā, dodot man iespēju no tām atbrīvoties.

Atbrīvoties no tieksmes sūdzēties

Manā jaunajā darbā es esmu diezgan aizņemts iekšējās komunikācijas jomā, tas ir, vedu sarunas ar darbiniekiem.

Reiz man gadījās garāka telefona saruna, kuras laikā es pamanīju, cik ļoti mans sarunu biedrs ir neapmierināts ar daudzām lietām mūsu kompānijā. Tas mani kaitināja, un patiešām sabojāja man omu. Es sev jautāju, kā tas var būt, ka mans sarunu biedrs nepārtraukti sūdzas par visāda veida apstākļiem un saglabā spēcīgu, dziļi iesakņojušos negatīvu attieksmi, pat nemēģinot rast risinājumu.

Manī radās nepatika pret šo kolēģi. Es biju aizkaitināts, uzvilkts un nospiests, man vairs nebija ne mazākās vēlēšanās turpināt sarunu. Tomēr tajā pašā brīdī es atskārtu, ka esmu pieļāvis, lai mans kolēģis ietekmē manu garastāvokli – tagad es jutos nomākts un negatīvi noskaņots. Es nespēju izprast, kā tas nākas, ka citam cilvēkam ir izdevies iespaidot mani, un arī, kāpēc man nācās noklausīties tik daudzās sūdzībās.

Tad man pēkšņi atausa, ka mans kolēģis ir mans spoguļattēls. Vispirms es izbrīnījos, kāpēc mans kolēģis ir tik ļoti ar visu neapmierināts. Tagad es pēkšņi sapratu, ka pats daudz sūdzos par to, ka mans kolēģis tik daudz sūdzas. Es aptvēru, ka man tika parādīta tikai mana pieķeršanās tieksmei sūdzēties. Es varu pilnveidot sevi, nevis citus. Un tā, kā man ar to tikt galā? Tad pēkšņi es izpratu, ka ar šādu neapmierinātības izpausmi mēs nekur tālu netiksim, tā nebūt nav konstruktīva, man tā nav vajadzīga un es to nevēlos.

Tajā paša brīdī es izjutu, cik gaiša atkal kļuvusi mana sirds un viss mans ķermenis. Neapmierinātība izzuda, un es atkal spēju uzklausīt sarunu biedru ar daudz atklātāku apziņu, un domāt, kā labāk visu atrisināt.

Kad es stāstīju par šo gadījumu kolēģim, es izpratu, cik ļoti precīzi vācu valodā var raksturot vārdu "sūdzēties" un izteicienu "es sūdzos." Kad es sūdzos, es padaru smagu savu sirdi un ķermeni. Tad kādēļ es to daru? Kāpēc man vajadzētu padarīt savu sirdi smagu, ja varu rīkoties gluži pretēji. Tā vietā es varu atbrīvoties no šīs apgrūtinošās un negatīvās substances, kas neļauj man virzīties uz priekšu ar taisnām domām konstruktīvā un uz risinājumu orientētā veidā. Tad kādēļ ārēju apstākļu dēļ es padaru situāciju sev tik grūtu? Man tas nav vajadzīgs, tādēļ es nolēmu vairs nesūdzēties.

Protams, to ir vieglāk pateikt, nekā izdarīt. Savās ikdienas gaitās es sapratu, cik viegli manī var rasties neapmierinātība. Bet tagad es domāju: "Pagaidi mirkli, esmu izpratis, ka man nevajag būt neapmierinātam, un nav nepieciešams visu sarežģīt." Tā es ātrāk tieku ar to galā. Tagad man ir daudz vieglāk savā ikdienas darbā ieturēt pareizu virzienu. Esmu arī vienmēr pateicīgs draugiem praktizētājiem par to, ka viņi norāda man, ja pats to nemanot, sāku sūdzēties.

Nopietns pārbaudījums

Kā žurnālistam kovid krīzes laikā man bieži iznāca saskarties ar kritiku attiecībā uz kovid ierobežošanas pasākumiem, alternatīvās ārstēšanas iespējām un jo īpaši brīdinājumiem par vakcināciju.

Man vienmēr ir bijis skaidrs, ka man nav jābaidās tikt inficētam, bet es arī nedomāju, ka tā ir spītība, ja nevēlos vakcinēties. Par cik man tā vispār nebija problēma, es ar to arī nesaskāros.

Bet tad man tika dots jauns uzdevums, kas bija saistīts ar braucienu uz ASV, un uz to brīdi visiem, kas nav ASV pilsoņi, bija jāiziet pilna imunizācijas procedūra vakcinējoties. Tā nu beidzot arī es ar to saskāros, un pēkšņi atskārtu, ka nemaz neesmu tik brīvs, kā iedomājos.

Tā kā medijos arvien biežāk parādījās ziņas par nevēlamām blakusparādībām, un pēc manām domām šajā injekcijā vispār nekā laba nav, tai ir tikai mīnusi, manī pamodās cīņas gars. Galvā virmoja apmēram tādas domas: "Es to noteikti nedarīšu", vai: "Neredzu tam jēgu, visa šī lieta jau tā ir gandrīz garām," vai arī: "Vai man tiešām jābrauc uz ASV? Es varu vienkārši palikt, kur esmu."

No vienas puses, es pamanīju, ka dumpojos tāpēc, ka darīju kaut ko pret savu pārliecību, tikai tāpēc, lai es atkal varētu atgūt savas dabiskās tiesības. Vispirms es sāku prātot, kā varētu aizlidot uz ASV, izvairoties no vakcinācijas. Pēc dažiem telefona zvaniem un pat tikšanās ar kādu, kas patiešām bija spējīgs rast citu risinājumu, es izpratu, ka šis nav tas ceļš, kas man būtu ejams.

Es arī atklāju sevī ne tikai cīņas garu, drīzāk tās bija bailes no injekcijas. Cīņas gars parādījās, jo nevēlējos kaut ko darīt pret savu gribu, turklāt neredzēju nekādu vajadzību vakcinēties. Patiesībā visvairāk mani baidīja vakcīnas iespējami negatīvā ietekme. Vienmēr esmu uzskatījis, ka neesmu pieķēries savam ķermenim, kā arī dzīvei kā tādai, bet nu es skaidri redzēju, ka tā viss nav.

Es atcerējos Skolotāja kanonu "Atjēdzieties", kurā Skolotājs raksta:

"Daži baidās inficēties, bet citi kategoriski atsakās vakcinēties. Vai tādā gadījumā tu joprojām esi cienīgs saukties par Dafa sekotāju?"

Skolotājs ir teicis arī tā:

"... tās visas ir cilvēku pieķeršanās. Es tikai vēlos jums teikt, ka jūs vērtējat sevi, balstoties uz parastu cilvēku pieķeršanām, nevis apsverat šo jautājumu no pilnveidošanās praktizētāja pozīcijām. Tā ir nepilnība jūsu pilnveidošanās praksē." (Atjēdzieties)

Es sapratu, ka esmu raudzījies uz šo jautājumu, pielietojot cilvēka domāšanu, nevis skatījies uz to no praktizētāja viedokļa. Bailes mani kādu laiku turēja savā varā, neļaujot skaidri domāt, es vienkārši nespēju no tām atbrīvoties.

Man ļoti palīdzēja dalīšanās pieredzē ar draugiem praktizētājiem. Kāds praktizētājs man izstāstīja par notikumu ar Budu Milarepu. Šajā stāstā bija kāds cilvēks, kurš apšaubīja Milarepas spējas un ienīda viņu. Viņš bija nodomājis Milarepu noindēt, piejaucot indi ēdienam. Budam tas bija zināms, tomēr viņš apēda šo saindēto ēdienu. Viņš to darīja, lai pierādītu šim cilvēkam, ka viņam nav taisnība. Kad cilvēks bija pārsteigts par to, ka Buda joprojām ir dzīvs, Milarepa pastūma savu šķīvi ar saindēto ēdienu uz šī cilvēka pusi. Tas ilga īsu brīdi, un viņam nebija laika apdomāties. Tad Milarepa atvilka savu šķīvi atpakaļ, nodemonstrējot savas spējas šim neticīgajam. Viņš to darīja, lai dotu cilvēkam vēl vienu iespēju tikt izglābtam.

Šis stāsts man patiešām lika aizdomāties par iespējamo iemeslu, kāpēc es patiesībā varētu atļaut sev injicēt šo vakcīnu. Es kļuvu daudz mierīgāks un varēju atkal atsaukt atmiņā Skolotāja vārdus no kanona. Tā es izlēmu vakcinēties, nevis tāpēc, ka uzskatītu to par pareizu rīcību, bet lai varētu izpildītu man uzlikto uzdevumu.

Un tomēr, dziļi sirdī man mājoja bailes. Lai gan biju izlēmis vakcinēties, dienā, kad tam vajadzēja notikt, es jutos patiešām satraukts un nemierīgs. Torīt es lasīju Trešo lekciju grāmatā "Džuaņ Faluņ", kurā Skolotājs runā par to, kā skolnieki tiek aizsargāti, piemēram, kad džips pēkšņi nobremzēja, vai kad dzelzs stienis krita tieši virsū praktizētājam. Kad trešajā lekcijā lasīju nodaļu "Ko Skolotājs dod saviem skolniekiem?", Skolotāja vārdi pēkšņi atmodināja mani: "Turklāt tevi aizsargā mani Likuma ķermeņi, un tev nedraud nekādas briesmas." ("Džuaņ Faluņ", Trešā lekcija)

Tobrīd man šķita, ka Skolotājs uzrunā tieši mani, un manas bailes acumirklī izgaisa. Es gribēju tikt galā ar to agri no rīta, bet kaut kā vilcinājos, un vispirms ķēros pie darba. Kad es ap pusdienlaiku, braucot ar mašīnu, jau atrados pusceļā līdz vakcinācijas centram, pēkšņi manī atkal parādījās nervozitāte un nedrošība. Kad palūkojos atpakaļskata spogulī, pamanīju aizmugurē mašīnu ar uzlīmi: "Maska? Distance? Vakcinācija? Šaubas?" Es tūlīt sapratu, ka atkal tieku pārbaudīts, tika izmantoti mani cilvēciskie trūkumi, no kuriem vēl nebiju atbrīvojies.

Pēc pirmās vakcinēšanās man neparādījās nekādi īpaši simptomi, bet tūlīt pēc tās es uz īsu brīdi sajutu spēcīgu karstuma vilni izplūstam pa ķermeni. Atgriezies mājās es nejutu ne mazāko vēlēšanos strādāt, jutos apātisks un savārdzis. Es tiešām jutos tā, it kā būtu nodevis pats sevi un savu pārliecību.

Pēc kāda laika es reiz atcerējos šo pirmo vakcinēšanos. Es sapratu, cik grūti man nācās atbrīvoties no saviem cilvēciskajiem uzskatiem un cerībām. Tam bija nepieciešami vairāki šā procesa līmeņi, kas savā starpā bija dziļi saistīti. Bet, tā kā biju izpratis pirmās injekcijas iemeslu, man pēkšņi radās skaidrāka Skolotāja mācības izpratne.

"Daži baidās inficēties, bet citi kategoriski atsakās vakcinēties. Vai tādā gadījumā tu joprojām esi cienīgs saukties par Dafa sekotāju?" (Atjēdzieties)

Domājot par pirmajiem teikumiem no "Luņjui", atbilde man tagad šķiet acīmredzama.

"Dafa ir Radītāja viedums. Tas ir Debesu un Zemes radīšanas un Visuma veidošanas pamats. Tas aptver it visu, no galēji mikroskopiskā līdz bezgalīgi milzīgam..." ("Džuaņ Faluņ", Par Dafa (Luņjui))

Es izpratu, ka itin viss, sākot ar katru mirkli, ir Dafa radīts. Ikviena viela, itin viss sastāv no Dafa. Dafa stāv pāri jebkādiem vīrusiem, karmai un jebkādām infekcijām. Tātad, ja vien es pilnveidojos un saskaņojos ar Dafa, turklāt šīs karmas man nav, no kā gan man būtu jābaidās? Būdams Dafa skolnieks, es palīdzu Skolotājam, tad kādēļ gan lai Dafa mani neaizsargātu, vai kādēļ gan lai šīm vielām būtu atļauts man kaitēt?

Manā izpratnē ir svarīgi, ka raugāmies uz to no praktizētāja viedokļa. Manuprāt, ja es spēju raudzīties uz to no augsta līmeņa perspektīvas un to izprast, tad es iegūstu aizsardzību no augstākiem līmeņiem. Bet, ja raugos uz to ar cilvēciskām domām un pieķeršanām, tad mans Sjiņsjin atrodas cilvēka līmenī. Un cilvēka līmenī, manuprāt, vakcinācija nav nekas labs. Tātad svarīgi ir pacelt savu Sjiņsjin virs cilvēka līmeņa, jo tad briesmas, kas draud cilvēkiem, mūs nespēs aizsniegt.

Lai iegūtu iespēju ceļot, man bija nepieciešama otra injekcija. Bet, tā kā baiļu man vairs nebija, es izgāju to bez problēmām. Un tomēr, pēc pāris dienām es pamanīju, ka mani cilvēciskie uzskati joprojām mēģina izpausties, akcentējot uzmanību uz manu ķermeni, kad kaut kas nešķita gluži normāli. Bet es spēju ātri vien atgriezties pie fakta, ka esmu praktizētājs, un uz mani attiecas tikai augsta līmeņa principi.

Labākais laiks manā dzīvē

Jau labu laiku mums ar dažiem praktizētājiem ir izdevies izveidot darba vietā ļoti labu pilnveidošanās vidi. Rītu mēs sākam ar to, ka stundu lasām "Džuaņ Faluņ", pēc tam izpildām pirmo, trešo un ceturto vingrojumus. Pēc pusdienām mēs izpildām otro vingrojumu un pēc darba vēl stundu lasām kanonus un dalāmies pieredzē.

Vakarā mēs lasām Skolotāja kanonu "Skaidrs prāts" no "Uzcītīgas pilnveidošanās būtības", kura nobeigumā teikts: "Ja jūs vairāk mācīsieties Likumu, tad nebūs tā, ka jūs slikti darīsiet savu darbu. Es norādīju uz jūsu trūkumiem tāpēc, lai ļautu Dafa attīstīties daudz veselīgākā veidā un būtu mazāk problēmu. Patiesībā, Dafa bagātina arī jūsu pieredzi un gatavo Dafa eliti."

Es īsti nesapratu, ko nozīmē gatavot Dafa eliti. Es izpratu, ka tas saistīts ar pilnveidošanos un to, cik labi cilvēks patiesībā pilnveidojas. Tātad regulāri un uzcītīgi mācoties Likumu un praktizējot, cilvēks var atrasties labā pilnveidošanās stāvoklī, kas dos viņam iespēju atpazīt un tikt galā ar piedāvātajām iespējām pilnveidošanās procesā.

Radot labu pilnveidošanās vidi manā birojā, es redzu daudz vairāk iespēju pilnveidot sevi un paaugstināties. Nav tā, ka agrāk šādas iespējas man netika dotas, bet domāju, ka neatrados pietiekami labā pilnveidošanās stāvoklī, lai vienmēr tās atpazītu un tiktu galā ar lielāko daļu no tām. Šādā labā vidē es jūtu, ka varu pilnveidoties ar daudz skaidrāku apziņu un labāk.

Tas nenozīmē, ka praktizētāji mēdijos ir elite, nebūt ne. Jo tas ir atkarīgs no katra individuāli un vienmēr no manis paša, jo īpaši, kas attiecas uz to, cik labi un vai vispār varu pilnveidot sevi. Un protams, disciplinēts un neatlaidīgs cilvēks var pilnveidot sevi, cik labi vien iespējams, pat tad, ja viņš pilnveidojas izolēti no citiem.

Un tomēr, vienā no nākamajām dienām izpildot otro vingrojumu, es izpratu, ka šī labā vide ir lielisks un žēlsirdīgs atbalsts, tādēļ es patiešām varu pilnveidoties, cik labi vien iespējams. Un galu galā, kas gan vēl mūsu dzīvē var būt svarīgāks par pilnveidošanos? Tad es izpildīju otro vingrojumu ar prieku sirdī un labām domām: "Šis ir labākais laiks manā dzīvē."

Pateicos visiem.
Pateicos Skolotājam un draugiem praktizētājiem.