Pilnveidošanās Shen Yun projektā

Labrīt, draugi praktizētāji,

Zemāk ir mana šī gada pieredzes apmaiņa. 2020. gada martā pandēmijas dēļ pasaule apstājās. Atskatoties uz to laiku, redzu, ka manā pilnveidošanā bija trūkumi.

Es turpināju darīt daudzas lietas katru dienu (ieskaitot parasto darbu), bet man bija trūkumi – es nespēju agri no rīta piecelties, lai izpildītu vingrojumus, mazāk gāju ārā, lai izpildītu vingrojumus brīvā dabā, un nebiju pietiekami uzcītīga, raidot taisnās domas.

Pilnveidošanās, darbojoties Shen Yun projektā

Šis periods turpinājās līdz 2021. gada vasaras beigām, kad mēs beidzot varējām sākt Shen Yun veicināšanas pasākumus Itālijā. Mums bija vairāk pilsētu nekā 2020. gadā, un man bija iespēja doties uz citu vietu, lai piedalītos kā līdzatbildīgai personai.

Lai gan sākumā nedaudz šaubījos, pēc rūpīgākām pārdomām sapratu, ka Skolotājs atkal dod man vērtīgu iespēju pilnveidoties, atbrīvoties no savām pieķeršanām un izpildīt savus solījumus.

Vasarā mēs uzzinājām, ka manai mātei ir resnās zarnas vēzis ar progresējošām metastāzēm aknās. Ārsti deva maz cerību, un viņai tika veikta ārkārtas operācija.

Tā bija ļoti saspringta vasara, un ģimenē valdīja nemitīgs emocionāls nemiers. Es varēju palikt iekšēji stabila un šīs situācijas neskarta tikai ikdienas pilnveidošanās rezultātā. Es skaidri redzēju atšķirību starp saviem ģimenes locekļiem un mani, – to, kā viņi ļoti emocionāli pārdzīvoja šo situāciju.

Mana māte redzēja Shen Yun 2020. gadā un vienmēr mani atbalstīja, jo no savas pieredzes pati pārliecinājās, ka Dafa ir brīnišķīgs. Viņa aizgāja mūžībā šā gada aprīlī. Pagājušajā gadā viņa man pastāstīja, ka jau ilgu laiku viņa redzot sapni, kurā viņai šķitis, ka viņa nevar atgriezties kādā vietā; viņa vienmēr jutusies apmaldījusies. Kādu dienu viņa beidzot sapņoja, ka var atgriezties mājās un ir laimīga. Esmu pārliecināta, ka viņai būs laba nākotne.

Atskatoties uz šiem mēnešiem, esmu pateicīga Skolotājam. Tas bija nepārtraukta darba periods, kurā es sastapos ar pārbaudījumiem, grūtībām, kas jāpārvar, kā arī ar iedrošinājumiem un maziem brīnumiem. Daudzos gadījumos kopā ar citiem praktizētājiem mēs guvām iedrošinošu pieredzi, kas ļāva sajust, ka Skolotājs vienmēr ir mums līdzās.

Man izdevās atbrīvoties no pieķeršanās bailēm, ka palikšu bez naudas un bez darba. Pēc dažiem mēnešiem, kad vēl joprojām pusi sava laika veltīju parastajam darbam, es nolēmu darīt to, ko jutu savā sirdī, un pilnībā sekot Skolotājam. Pēc tam es sazinājos ar savu uzņēmumu, lai paziņotu, ka esmu nolēmusi aiziet no darba. Rezultātā uzņēmums, kurā strādāju, uzstāja, lai es neaizeju no darba, un piešķīra man ļoti ilgu atvaļinājumu, lai atgriežos pēc tam, kad būs pabeigtas tās aktivitātes, kurās biju nodarbināta. Daudzi kolēģi no manas darba grupas rakstīja man uzmundrinošas ziņas, sakot, ka esmu izdarījusi pareizo izvēli un ka esmu bijusi drosmīga.

Shen Yun veicināšanas process pilsētā ir ikdienas konfrontācija ar saviem ierobežojumiem. Katru dienu vajadzēja spert soļus, katru dienu man bija jānoliek malā sava pieķeršanās komfortam, vēlmei konfliktēt ar citiem, bailēm, vēlmei izrādīties. Katra diena bija kā maza mana ego gabaliņa noņemšana, kurš traucēja pilnvērtīgi sadarboties ar visu grupu. Bieži vien pamanīju, ka man ir tendence raudzīties uz āru, nevis sevī; kad man izdevās ieskatīties sevī, konflikti bieži vien izzuda paši no sevis.

Atskatoties atpakaļ, es uzskatu, ka mēs spējām radīt stabilu pilnveidošanās vidi, izveidot vienotu ķermeni un atlikt malā sevi. Esmu ļoti pateicīga praktizētāju grupai, ar kuriem varēju dalīties šajā vērtīgajā procesā, un apbrīnoju viņu apņēmību un sirsnību. Daudzkārt man bija iespēja mācīties no viņiem. Pat tad, kad radās viedokļu atšķirības vai nelieli konflikti, mēs ātri vien spējām dalīties pieredzē un neatstājām iespēju vecajiem spēkiem iejaukties; gandrīz vienmēr valdīja liela harmonija.

Es jūtu, ka man ir jāpilnveidojas; mēs esam daļiņas, kas kalpo Skolotājam, lai palīdzētu viņam Fa izlabošanā. Nav svarīgi, kādas lomas vai uzdevumi man ir uzticēti, tie visi ir it kā riteņa spieķi, katrs no tiem ir svarīgs, un to vienotība ļauj mums virzīties uz priekšu. Visas grupas ir nepieciešamas vienlaicīgi, un katra no tām dara dažādas lietas, kuras ieplānojis Skolotājs. Es skaidri redzēju savu domu savtīgumu un pieķeršanos tam, ko man visvairāk patīk darīt vai tam, kam es dodu priekšroku, – bet ne jau es to izlemju, un šīs domas patiešām bija bērnišķīgas, nevis praktizētāja domas.

Es sapratu, ka būt atbildīgai pret Fa nozīmē arī nesūdzoties pieņemt mums uzticētās lomas un uzdevumus, censties labi sadarboties ar citiem praktizētājiem un kopīgi novērst kļūdas vai trūkumus. Es ticu, ka Skolotājs nosaka ceļu katram no mums, un tajā nav vietas kļūdām.

Šogad veicināšanas darbs bija ļoti izaicinošs, taču tā rezultātā visi koncerti bija izpārdoti, un tas bija liels panākums visās pilsētās. Man bija iespēja sekot līdzi kolektīvam visas tūres laikā, un esmu pateicīga par šo neticamo pieredzi. Iespēja strādāt plecs pie pleca ar visiem praktizētājiem, saņemt karstas reakcijas no skatītājiem priekšnesumu laikā, – tas bija ļoti vērtīgs laika periods.

Manuprāt, es varu apkopot savu pilnveidošanās procesu pēdējo gadu laikā saskaņā ar šo Skolotāja mācības daļu:

"... izskatās neiespējami, saka – to ir grūti paveikt – tad pamēģini, vai varēsi to galu galā paveikt vai ne. Ja tu patiešām tiksi ar to galā, tad nenoliedzami atklāsi "vītolu pavēni, košus ziedus un vēl arī ciematu tuvumā"!"
(Džuaņ Faluņ, Devītā lekcija, "Cilvēks ar diženu iedzimto pamatu")

Daudzos gadījumos man bija iespēja klātienē pārliecināties, ka, ja mums ir vēlme pilnveidoties, daudz kas ir iespējams, un mums paveras daudz iespēju. Kad es spēju spert pirmo soli ar ticību, rīkoties un atmest savus priekšstatus, viss kļuva iespējams, pat tas, ko es uzskatīju par neiespējamu.

Bieži vien vienkārši "mēģināšana to paveikt" ir devusi negaidītus, ļoti pozitīvus rezultātus. Es sapratu, ka Skolotājs mums uzticas un tic mums daudz vairāk nekā mēs paši sev dažkārt. Dažādos brīžos, kad šķiet, ka ceļa nav, vai arī tas beidzas strupceļā, sperot kādu soli vai veicot kādu darbību, mēs varam izkļūt no "strupceļa".

Ir bijušas daudzas nozīmīgas pieredzes, un nav iespējams tās visas aprakstīt. Īpaši vēlos dalīties ar vienu no tām. Bija Lieldienu brīvdienas, konkrēti Lieldienu pirmdiena.

Apspriedušies grupā, mēs nolēmām, ka dosimies izplatīt materiālus ārpus pilsētas, uz nelielu savrupmāju rajonu laukos. Lieldienas ir populāra brīvdiena, un cilvēki ar ģimenēm mēdz doties uz laukiem rīkot piknikus.

Sākumā mēs bijām nolēmuši, ka šajā dienā varētu atpūsties un neiet ārā. Pēc tam, kopīgi apspriežot šo jautājumu, mēs domājām par to, ka mums jācenšas izmantot šo laiku, jo līdz veicināšanas pasākumu beigām bija palicis pavisam nedaudz laika un vēl bija atlikušas biļetes, kuras varēja pārdot. Tāpēc man nācās nolikt malā domu par komfortu, un nākamajā dienā mēs ar vilcienu devāmies uz šo rajonu, lai izdalītu materiālus.

Ja tā būtu bijusi kāda cita diena, mēs tur gandrīz nevienu nebūtu sastapuši, jo daudzas no tām ir vasaras vai brīvdienu otrās mājas. Taču šajā dienā tur bija daudz cilvēku, tā bija īpaša, svētku diena, un gaisā valdīja neatkārtojama atmosfēra. Tik daudz cilvēku mūs sagaidīja ar smaidiem un labprāt uzklausīja informāciju un ņēma materiālus par Shen Yun, citi piedāvāja mums ūdeni, bezalkoholiskos dzērienus, maizi, kafiju un augļus no saviem kokiem. Visi bija savos dārzos, un daudzi aicināja mūs iekšā un jautāja, vai nevēlamies paēst kopā ar viņiem.

Daudzas villas bija atvērtas, ģimenes bija sapulcējušās, lai izklaidētos un būtu kopā, un tas ievērojami atviegloja mūsu darbu. Tajā dienā es patiešām ļoti spēcīgi sajutu Skolotāja siltumu un tuvumu, kā arī Viņa lielo mierinājumu. Mēs tikāmies arī ar interesentiem, kuri jau bija saņēmuši informāciju par izrādi, un cilvēkiem, kuri apmeklēja teātri, pat ar teātrī pastāvīgi strādājošu tehniķi.

Viens darbības gads tuvojas noslēgumam, otrs jau ir gatavs atklāšanai. Mūsu priekšā ir nākotne, kas strauji tuvojas.

Es lūdzu savus draugus praktizētājus norādīt man, ja kaut kas neatbilst Fa.

Paldies Skolotāj, paldies draugi praktizētāji.