Nekrist galējībās domāšanā

Labdien!

2021. gada beigās manā darbavietā izskanēja baumas, ka visiem darbiniekiem ir obligāti jāvakcinējas pret koronavīrusu. Jau iepriekš esmu lasījusi Ķīnas praktizētāju pieredzes, kuri saskārās ar līdzīgu situāciju, un kuri visi centās izvairīties no vakcinācijas. Nolēmu, ka izmantošu līdzīgu taktiku. Sākotnēji es darbu skolā uzskatīju par pagaidu iespēju, jo man bija tikai nepilnas slodzes darbs un ilgtermiņā bija plānots samazināt mana mācību priekšmeta stundu skaitu. Tāpēc nolēmu, ka gadījumā, ja šāds likums tiks ieviests, es aiziešu no darba. Es jau iepriekš par to brīdināju direktoru. Viņš uz to reaģēja ar sapratni, jo pats bija pret šādu likumu ieviešanu.

Jaunā mācību gada pirmajos mēnešos es ik nedēļu kārtoju kovid testus, bet tad vēl tika ieviests likums par skolotāju obligāto vakcināciju. Direktors teica – ja es vēlos, lai viņš izskata manu iesniegumu, kā man nepieciešams, man ir jāatrod aizvietotājs, lai netiktu traucēts mācību process. Tas manī izraisīja satraukumu. Es pasniedzu retu priekšmetu (franču valodu), mūsu pilsētā ir tikai daži šādi skolotāji, un tie, kuri ir, jau ir pārslogoti.

Tikmēr Izglītības ministrija pagarināja pārejas periodu, kad ir iespējams strādāt bez vakcinācijas, taču veicot testus. Visa šī situācija man radīja lielu stresu. Es nezināju, kur atrast aizvietotāju, un es nezināju, cik ilgi varēšu turpināt strādāt. Jutos tā, it kā pamats zem kājām man būtu zudis. Dažreiz man radās domas, ka būtu labi saslimt ar kovidu. Tad es saņemtu sertifikātu un varētu nostrādāt līdz gada beigām, kā es gribēju. Taču es ātri sapratu, ka šīs domas nav pareizas. Praktizētāju gun nogalina visus vīrusus, un faktiski praktizētāji nevar inficēties ne ar vienu vīrusu.

Taču drīz vien man parādījās slimību karmas pazīmes. Limfmezgli kaklā bija ļoti pietūkuši, tāpēc man bija grūti runāt, un es jutos ļoti vārga. Bērnībā man bija līdzīga problēma ar limfmezgliem. Tā bija pirmā reize, kad man nācās ņemt slimības lapu, jo es nevarēju iet uz darbu. Mani radinieki domāja, ka tas ir kovids. Bet es zināju, ka tas nav kovids, un izrādījās, ka tas tiešām nav kovids.

Izņemot dažus pirmos prakses gadus, pilnveidojoties es ļoti reti saskāros ar slimību karmu, gandrīz nekad. Es sapratu, kāpēc radās šī problēma – darba situācijas dēļ es sāku domāt pavisam kā parasts cilvēks. Bažījos par to, kā atrast aizvietotāju, uztraucos, ka varētu rasties problēmas ar bezdarbnieka pabalsta saņemšanu. Es centos atbrīvoties no šīm domām. Pēc trim dienām es jutos labāk, un nedēļas laikā slimību karma pilnībā izzuda.

Skolas sekretāre, uzzinājusi, ka nevaru atrast aizvietotāju, ieteica man piezvanīt skolotājai, kas strādāja pirms manis. Es izteicu šaubas: zināju, ka viņa aizgāja, jo viņai nepatika strādāt mūsu skolā. Sekretāre atbildēja, ka viņa aizgājusi, jo tai bija konflikts ar iepriekšējo direktori, bet, tā kā skolas vadība ir mainījusies, viņa varētu piekrist. Es sazinājos ar kursabiedreni, un man par pārsteigumu viņa izrādīja lielu interesi un sāka jautāt, no kura datuma varētu sākt strādāt. Galu galā situācija tika atrisināta: direktors bija gandarīts, ka esmu atradusi aizvietotāju, parakstīja atlūgumu, es reģistrējos darba biržā un saņēmu bezdarbnieka pabalstu.

Dažas dienas pēc tam, kad biju atrisinājusi savas problēmas ar aiziešanu no darba, iznāca jaunais Skolotāja kanons "Atjēdzieties", kurā teikts:

"Glābjot cilvēkus, jūs jau esat palīdzējuši daudziem cilvēkiem likvidēt baktērijas un vīrusus, kas ir simtiem vai tūkstošiem reižu spēcīgāki par infekciju, tomēr pandēmijas laikā jūs nespējat pareizi attiekties pret to. Daži baidās inficēties, bet citi kategoriski atsakās vakcinēties. Vai tādā gadījumā tu joprojām esi cienīgs saukties par Dafa sekotāju? Protams, ir arī dažas Dafa sekotājas, kuras ir stāvoklī. Es nesaku, vai jums vajadzētu vai nevajadzētu vakcinēties, nedz arī saku, vai epidēmija var jūs viena vai otrā veidā ietekmēt. Nevajag krist otrā galējībā, tās visas ir cilvēku pieķeršanās. Es tikai vēlos jums teikt, ka jūs vērtējat sevi, balstoties uz parastu cilvēku pieķeršanām, nevis apsverat šo jautājumu no pilnveidošanās praktizētāja pozīcijām. Tā ir nepilnība jūsu pilnveidošanās praksē."

Sākumā man bija grūti saprast šo kanonu, jo atteikšanos no vakcinācijas es uztvēru kā līdzīgu gadījumam, kad skolnieks atsakās lietot zāles slimību karmas izpausmju laikā. Turklāt koronavīrusa apkarošanas pasākumus es uztvēru kā komunisma ļaunā gara izpausmi. Man bija sajūta, ka ar epidēmijas palīdzību vecie spēki cenšas padarīt Eiropu autoritāru, līdzīgu Ķīnai, ierobežojot cilvēku brīvību. Praktizētājiem nevajadzētu piekrist veco spēku plāniem. Turklāt, ņemot vērā to, cik viegli es atradu aizvietotāju, man bija sajūta, ka patiešām ir pienācis laiks pamest šo darbu, un viss sanāca tā, kā tam bija jānotiek.

Pēc tam es mēģināju saprast, kādas varētu būt manas cilvēciskās pieķeršanās. Pats acīmredzamākais bija tas, ka, tajā laikā, kad gāju prom no darba, es nervozēju kā parasts cilvēks. Stresu radīja nevis aiziešana no darba, bet gan nenoteiktība; es nezināju, cik mēnešus man vēl būs jāstrādā, un man dzīvē patīk, ja viss ir sakārtots un saplānots. Jau agrāk sevī pamanīju arī pieķeršanos izdevīgumam. Biju noraizējusies, ka varu palikt bez pabalsta, jo biju lasījusi baumas, ka cilvēki bez kovid sertifikātiem bezdarbnieka pabalstu saņems tikai trīs mēnešus. Tad es nolēmu: mans būs mans, lai notiek tas, kam jānotiek. Skolotājs teica: "Mēs pilnveidojamies un uzskatām, ka vajag sekot lietu dabiskajai gaitai – tas, kas ir tavs, nekur nepazudīs, bet to, ko liktenis tev nav lēmis, tu neiegūsi, pat cīnoties par to." (Džuaņ Faluņ, Septītā lekcija, Skaudība)

Galu galā šī informācija izrādījās tikai baumas.

Savos 20 pilnveidošanās gados es nekad neesmu lietojusi medikamentus, kad parādījās slimību karma, lai cik nopietna tā nešķistu. Tomēr pēdējos gados man ir problēmas ar bezmiegu un esmu lietojusi miegazāles. Kādu brīdi es pat kļuvu atkarīga no miega zālēm un nomierinošiem līdzekļiem. Tas nozīmē, ka es nebiju skolniece, kas nekad nebūtu lietojusi medikamentus. Taču man šķita – ja man ir nopietni trūkumi vienā jautājumā, tas nenozīmē, ka man vajadzētu pieļaut trūkumus citā jautājumā, t.i. piekrist vakcinācijai.

Pakāpeniski, pateicoties jaunajam kanonam, es ieraudzīju visdziļāko pieķeršanos, kuru dienas gaismā izvilka situācija ar vakcināciju. Bērnībā es vienmēr biju paklausīgs bērns, jo māte to pieprasīja. Es uzaugu hiperaprūpes atmosfērā. Tajā pašā laikā pēc dabas es neesmu īpaši noskaņota uz pakļaušanos. Rezultātā man izveidojās raksturs, kad ārēji nestrīdos ar citiem cilvēkiem, bet ārkārtīgi sāpīgi uztveru kontroli pār sevi.

Koronavīrusa pasākumus, tostarp covid sertifikātus, es uztvēru kā personības ārkārtējas kontroles formu. Tas manī izraisīja klusu sacelšanos un sašutumu. Es turpināju sekot līdzi ziņām par kovid ierobežojumiem un jutu neapmierinātību pret varas iestādēm. Īpaši negatīvu attieksmi izjutu pret Izglītības ministriju, kas mācību gada vidū nolēma atlaist visus skolotājus, kam nebija kovid sertifikāta, neskatoties uz to, ka valstī jau tā trūkst skolotāju. Patiesībā tās visas ir parastu cilvēku jūtas un emocijas.

Vēl viena problēma ir tā, ka mani spēcīgi ietekmēja ķīniešu skolnieku pieredzes no Minhui.org, kur skolnieki visādi izvairījās no vakcinācijas. Es uztvēru šo pieredzi kā ceļvedi rīcībai. Bet jārīkojas tikai saskaņā ar Likumu, nedrīkst iet citu skolnieku pēdās. Cits skolnieks ir cilvēks, kas pilnveidojas, kas arī var kļūdīties. Turklāt viņa situācija var atšķirties no manas situācijas. Skolotājs teica:

"Fa mācīšanās un pilnveidošanās ir katra paša lieta. Tomēr bieži vien ir diezgan daudz skolnieku, kuri pastāvīgi izvēlas citus cilvēkus sev par piemēru – viņi skatās, kā dara citi, un pēc tam seko viņu paraugam. Tā ir sava veida slikta rīcība, kas attīstījusies parasto cilvēku vidū. Pilnveidošanās praktizētājam nav paraugu. Katrs cilvēks iet savu ceļu, kas nav līdzīgs citu ceļam, jo katram ir atšķirīgs pamats, dažāds stūrgalvīgu vēlmju daudzums, dažādas dzīves īpatnības, dažāds darbs laicīgajā sabiedrībā, cita ģimenes vide un citi faktori. Šie faktori nosaka to, ka katra cilvēka pilnveidošanās ceļš ir atšķirīgs, nosaka atšķirību tam, kā viņi atbrīvojas no savām pieķeršanām, un to, cik lielus pārbaudījumus viņiem nākas pārvarēt." (Uzcītīgas pilnveidošanās būtība II, Ceļš)

Acīmredzot daudzi skolnieki uztvēra šo situāciju ar kovid-sertifikātu ar cilvēciskām domām, tāpēc Skolotājam nācās uzrakstīt kanonu "Atjēdzieties". Svarīgi ir nevis tas, kādu lēmumu skolnieks pieņēma konkrētajā situācijā – vakcinēties vai nevakcinēties, bet gan tas, vai viņš domāja kā parasts cilvēks vai kā praktizētājs.

Tāpat sekotājiem vajadzētu pievērst uzmanību tam, kā viņus uztver apkārtējie cilvēki. Bērnībā man bija smaga alerģiska reakcija uz vakcīnu, kuras dēļ es nonācu slimnīcā. Esmu visiem stāstījusi šo stāstu kā attaisnojumu, tāpēc neesmu saskārusies ar negatīvu reakciju. Taču citiem praktizētājiem ir atšķirīgas situācijas, un parastie cilvēki nesaprata viņu atteikumu vakcinēties.

"Visiem mūsu praktizētājiem ir jāpievērš īpaša uzmanība tam, lai neuzvestos dīvaini parasto ļaužu vidū." (Džuaņ Faluņ, Astotā lekcija, Pieķeršanās prieka jūtām)

Mazliet par problēmu ar bezmiegu. Sākumā es to uztvēru kā sava veida slimību karmu un raidīju taisnās domas, lai to novērstu. Īpaši bieži tā parādījās pirms Dafa pasākumiem, un rezultātā es uz tiem ierados ļoti nogurusi pēc negulētas nakts. Tomēr taisno domu raidīšana nepalīdzēja.

Kādu dienu, kad lasīju Sesto lekciju, man radās jauna atziņa.

"Manuprāt, psihoze nav slimība, un man nav laika rūpēties par šīm lietām. Kādēļ? Tādēļ, ka tādiem slimniekiem nav vīrusu, nav patoloģisku izmaiņu ķermenī un nav infekciju. Es uzskatu, ka tā nemaz nav slimība. Psihoze rodas tad, kad cilvēka Galvenā apziņa ir kļuvusi pārāk vāja. Cik vāja tā ir kļuvusi? Tik vāja, ka šis cilvēks vairs nespēj pār sevi valdīt, garīgi slimajiem Galvenā dvēsele atrodas tieši tādā stāvoklī. Cilvēks nevēlas kontrolēt savu ķermeni, viņš visu laiku atrodas neskaidrā stāvoklī un nepazīst dvēseles pacilātību. Šādā stāvoklī viņam traucē gan Palīgapziņa, gan arī ārējās informācijas. Traucē visdažādākās informācijas no dažādiem līmeņiem un dimensijām. (Džuaņ Faluņ, Sestā lekcija, Cjigun psihoze)

Man radās izpratne, ka garīgās un psiholoģiskās problēmas izraisa dažādas negatīvas matērijas (informācijas) no citām dimensijām. Kad tās pilnībā noslēdz dvēseli, cilvēks kļūst neprātīgs. Ja šādas matērijas ir mērenā vai nelielā daudzumā, cilvēks saglabā skaidru prātu, bet viņam var būt dažādi psiholoģiski traucējumi, piemēram, depresija, trauksme, bezmiegs, viegls autisms, neiroze utt. Šīs lietas pēc būtības atšķiras no slimību karmas, kura izraisa parastas slimības. Tāda ir mana personīgā izpratne šajā līmenī.

Es konstatēju, ka man ir daudz matērijas, ko nosacīti var saukt par "trauksmi". Tā ietekmēja ne tikai psiholoģisko stāvokli, bet izpaudās arī fiziskajā līmenī. Praktizētāji bieži vien man aizrādīja, ka manas kustības vingrojumu laikā ir neprecīzas, lai gan es centos tās izpildīt precīzi. Mājās es vienmēr izpildīju vingrojumus pie spoguļa. Es ieraudzīju, ka tas ir saistīts ar šo matēriju. Tā sasaistīja manu ķermeni kā čaula, neļaujot man brīvi kustēties. Turklāt viena mana ķermeņa puse ir vairāk saspringta, tāpēc man bija grūtības veikt kustības simetriski, jo viena ķermeņa daļa mani slikti klausīja. Vienam no miega preparātiem bija īpašība atslābināt saspringtos muskuļus. Rezultātā es kļuvu atkarīga no šīm tabletēm, jo tās mākslīgi mazināja spriedzi un trauksmi.

Es sāku mērķtiecīgi raidīt taisnas domas uz šo matēriju. Tas atstāja ietekmi. Tiklīdz noņēmu daļu no matērijas, sajutu, ka šīs tabletes man ir kļuvušas nepatīkamas.

Paldies, skolnieki! Paldies, Skolotāj!