Dažas domas par skaudību

Dārgo Skolotāj!
Dārgie draugi praktizētāji!

Es dzīvoju Slovākijā, un Likumu saņēmu 2011. / 2012. gadā. Vairāk nekā 4 gadus strādāju attālināti NTD televīzijā. Pēdējo mēnešu laikā es klausījos dažu praktizētāju pieredzes un daudzkārt dzirdēju par skaudību un vēlmi sacensties. Vēlos dalīties savā izpratnē par šo tēmu.

Šajā ziņā vienmēr uzskatīju sevi par labāku nekā laicīgie cilvēki. Man neskauž tas, kas ir citiem, un man nav pieķeršanās materiālām lietām. Ja jums ir jauns t-krekls, man tiešām ir vienalga. Es biju pilnīgi pārliecināts, ka skaudības tēma uz mani neattiecas.

Jau no pirmajām darba dienām NTD es redzēju atšķirību, kā Rietumu praktizētāji izturas pret mani, kā izturas viens pret otru, un kā mēs izturamies viens pret otru savā valstī. Lai gan komunistiskais režīms mūsu valstī oficiāli beidza pastāvēt pirms vairāk nekā 30 gadiem, cilvēku domāšana nav pilnībā mainījusies un viņi joprojām rīkojas saskaņā ar partijas kultūru. Agrāk mēs mēdzām būt ļoti stingri pret citiem, un katra mazākā kļūda varēja radīt lielu spiedienu uz cilvēkiem. Ja tu pieļauj kļūdu, es uz tevi dusmojos. Vismaz savā prātā. Kad es pieļauju kļūdu, tu uz mani dusmojies, un es jūtos ļoti neērti. Tas rada lielu spriedzi savstarpējā mijiedarbībā. Prāta spēles un neuzticēšanās ir ļoti izplatīta parādība. Daži modeļi mūsos darbojas tik automātiski, ka pat praktizētājs tos var apzināties tikai tad, kad saskaras ar cilvēkiem no citām valstīm. Mēs domājam, ka esam gudri, un ir labi būt spējīgiem, taču aiz tā bieži vien slēpjas skaudība. "...skaudība izpaužas tik spilgti, tā kļuvusi par cilvēka dabas sastāvdaļu, un cilvēks pats vairs to sevī nemaz nemana." ("Džuaņ Faluņ", Septītā lekcija, "Skaudība")

Būdams praktizētājs, es vienmēr uzskatīju, ka esmu citādāks nekā laicīgie cilvēki, un ka man nepiemīt šādas rakstura īpašības. Bet tad es piedzīvoju labestību un atbalstu mūsu komandā gadījumos, kad kaut ko sabojāju un gaidīju, ka uz mani dusmosies. Bet tā nekad nenotika. Es sāku saprast, ka tā ir cita līmeņa pacietība un laipnība. Mūsu darbs ir ļoti komplicēts, un kļūdas pieļaut ir ļoti viegli. Mana pirmā reakcija parasti bija vainot citus. Viņš nebija pietiekami koncentrējies, tāpēc notika kļūda. Es mēdzu rīkoties tā, it kā kāds būtu tīši kļūdījies, taču tas bija nepareizs pieņēmums, ko man nācās saprast. Rietumu praktizētāji zina, ka nevienam nav nodoma izdarīt kļūdu, un šāda doma viņiem pat neparādās. Viņi racionāli apspriež notikušo un cenšas to labot. Nav ne citu vainošanas, ne dusmu, ne cilvēku noniecināšanas, ne baiļu, bet gan lielāka spēja saprast citus un līdzjūtība. Es piedzīvoju daudzas situācijas, kad vienkārši sev teicu: "Oho, Rietumu praktizētāji ir tik labestīgi. Es tiešām varu uz viņiem paļauties, un viņi mani nepametīs grūtībās. Kā es varu par viņiem šaubīties? Es vienmēr gaidu, ka viņi uzvedīsies kā dusmīgi parastie cilvēki, bet viņi vienkārši tādi nav." Turklāt kad ieskatījos sevī, es atklāju, ka skaudība izpaužas lietās, kuras es iepriekš neatpazinu.

Pēc 2-3 darba mēnešiem mūsu komanda paplašinājās, un mēs uzņēmām jaunus komandas biedrus. Mans uzdevums bija viņus apmācīt. Sākumā apmācīju vienu praktizētāju, tad divus, četrus, un tad pārējos. Četru gadu laikā es apmācīju vairāk nekā 10 praktizētājus. Lai gan sākumā vienmēr biju priecīgs, ka varu apmācīt jaunus komandas biedrus, katru reizi tas bija milzīgs pārbaudījums manai labestībai un pacietībai. Tā bija mana prāta pakāpeniska pilnveidošana. No vieglākām situācijām, piemēram, divu cilvēku apmācības klātienē, līdz ļoti sarežģītām situācijām, piemēram, četru cilvēku apmācības tiešsaistē. Jaunie komandas biedri man uzdeva daudz detalizētu jautājumu, un es nepārstāju uz tiem atbildēt stundām ilgi, dienu pēc dienas. Pēc pāris dienām es noguru, un man sāka parādīties sliktas domas. Šis ir slinks, tas neklausa mani un pieļauj tās pašas kļūdas, šis ir lēns, tas uzskata, ka jādara tā, kā viņš domā un neievēro plūsmas principu mūsu darbā. Kāpēc viņš neseko plūsmas principam mūsu darbā? Viņš mūsu komandā ir tikai pāris dienas un jau domā, ka zina visu. Kāpēc viņš man uzdod vienus un tos pašus jautājumus? Kāpēc viņš nespēj pienācīgi koncentrēties darbam? Kāpēc man tas viņam jāatkārto 10 reizes? Kā šāds cilvēks var strādāt mūsu komandā? Viņš sabojās mūsu projektu.

Man tas šķiet līdzīgi kā "Džuaņ Faluņ" Septītās lekcijas nodaļā "Skaudība": "Viens no romāna "Iecelšana dievu kārtā" varoņiem – Šeņ Gunbao uzskatīja Dzjan Dziju par vecu un neapdāvinātu. Tomēr Diženais Skolotājs Juaņši Tiaņdzuņs lika Dzjan Dzijam uzņemties iecelšanu dievu kārtā. Šeņ Gunbao uzreiz zaudēja dvēseles līdzsvaru: "Kādēļ viņam lika ar to nodarboties? Paskatieties, cik es, Šeņ Gunbao, esmu varens. Ja nocirtīsiet man galvu, es varu to pielikt atpakaļ. Kādēļ nelūdzat mani nodarboties ar iecelšanu dievu kārtā?"

Protams, īstenībā praktizētāji mūsu komandā ir daudzkārt gudrāki un spējīgāki par mani. Kad es salīdzināju sevi ar Rietumu praktizētājiem, šajā jautājumā es ļoti atpaliku. Tāpat es arī iemācījos saprast, ka kļūdas, kas sanāk citiem, tiek pieļautas netīšām, tām nav nekāda sakara ar mani. Nav tādas lietas kā mana atbildība par komandu, ko vienmēr jutu sākumā, kas bija tikai bailes zaudēt seju sava vadītāja priekšā, un pašas kļūdas bieži vien ieplāno mūsu Skolotājs, lai palīdzētu mums paaugstināt savu Sjiņsjin un sasniegt lielākus mērķus.

Kādu nakti redzēju sapni. Es biju konferencē, un Skolotājs uz paaugstinājuma lasīja lekciju. Viņš par kādu sūdzējās un bija dusmīgs. Es nekavējoties devos prom un pateicu savai sievai, ka mums jāpārtrauc praktizēt, jo tas ir ļauns ceļš. Pēkšņi es atkal satiku Skolotāju gaitenī. Viņš izskatījās ļoti jauns, kā 6 gadus vecs zēns, un viņu ieskāva ļoti gari stāvi. Es atnācu pie Skolotāja un sāku viņam skaidrot, ka viņš nedrīkst tā uzvesties. Viņš tikai paskatījās uz mani, un tajā pašā mirklī es visu sapratu. Uz paaugstinājuma bija viltus meistars, un es viņam sekoju, kad sekoju savām sliktajām domām par citiem. Tā bija ļoti vienkārša patiesība, un man radās vēlme patiešām pilnveidoties šajā jomā.

Atklāt, kas ir manas patiesās domas

Dzīvei ritot tālāk, joprojām bija daudzas situācijas, kad man bija sliktas domas par citiem, situācijas, kad es cīnījos ar citiem vai prātā strīdējos ar citiem. Dažreiz es kaislīgi sekoju šīm domām, lai apliecinātu to, ka man ir taisnība un es zinu labāk par citiem. Dažreiz es spēju saprast, ka nevēlos šīs domas, un ka man nav jācīnās par uzvaru. Tā vietā es gribētu, lai mans prāts būtu skaidrs un vienkāršs. Taču saspringtas situācijas mājās, darbā vai interneta diskusijās vai pat praktizētāju starpā notika, atkal un atkal ienesot manī dažādus konfliktus. Virspusēji tas varbūt neizskatījās tik nopietni un redzami, bet iekšēji sevī es biju ļoti jūtīgs un nesu sevī nopietnas nepilnības. Savā galvā kādu brīdi varēju beigt cīnīties, bet konflikti nāca atkal un atkal.

Es daudzkārt domāju par šiem vārdiem no "Džuaņ Faluņ": "Sēžot meditācijā, cilvēks neskaidri zina, ka kāds cits arī praktizē, Un tad viņa Dvēsele atstāj ķermeni un dodas meklēt šo cilvēku, lai mērotos ar viņu spēkiem un noskaidrotu, kuram ir lielākas spējas. Un tā sākas cīņa. Citās dimensijās arī iespējama līdzīga situācija, atnāks kāds no citas dimensijas mēroties spēkiem un uzsāks cīņu." ("Džuaņ Faluņ", Sestā lekcija, Dēmoniskie traucējumi prakses laikā)

Man ir izpratne – kad savā prātā strīdos ar citiem, notiek cīņa citās dimensijās. Taču tās pašas rindkopas beigās ir teikums, par kuru man ilgu laiku nebija sapratnes:

"Mūsu iekšējās pilnveidošanās metodē šādi gadījumi nenotiek un nav pieļaujami." ("Džuaņ Faluņ", Sestā lekcija, Dēmoniskie traucējumi prakses laikā)

Kā tas ir iespējams, ka šādi gadījumi nav pieļaujami? Es tos piedzīvoju diezgan bieži. Vai tad es nepraktizēju Faluņ Dafa?

Kādu dienu vasarā es palīdzēju saviem vecākiem pārvietot lielās betona plāksnes no vecmāmiņas dārza uz viņu dārzu. Viņu mājas atrodas aptuveni 100 metru attālumā viena no otras. Vienā reizē ķerrā varēju ielikt tikai 3-4 plāksnes, jo tās bija ļoti smagas, un ceļš arī bija stāvs. Atvedu tās uz vecāku dārziņu, un atgriezos pēc nākamās kravas. Šis ceļš bija diezgan sarežģīts, un, lai atvestu visu, nācās iet turp un atpakaļ apmēram 15-20 reizes. Kad atgriezos varbūt jau piekto reizi, ieraudzīju, ka vecāku dārza vārti ir aizvērti. Iepriekš biju tos atstājis vaļā, lai ar pilnībā piekrautu ķerru nebūtu jāapstājas, jāver vaļā un atkal jāceļ smagā krava. Kad atgriezos, varbūt jau septīto reizi, vārti atkal bija ciet. Es zināju, ka mana mamma vienmēr ver ciet vārtus, un biju nedaudz sarūgtināts, ka viņa ir nevis pateicīga par to, ka palīdzu viņiem, bet gan rada man šķēršļus. Es aizgāju pie mammas un teicu, lai never ciet vārtus. Pēc kāda laika, kad atgriezos varbūt jau 13 reizi, vārti atkal bija ciet. Es biju dusmīgs, un sāku domāt. Tas ir pārbaudījums manai pacietībai. Man ir jāseko lietu dabiskajai gaitai. Man ir jābūt mierīgam un jāapstājas, jānoliek ķerra un jāatver vārti tik reižu, cik nepieciešams. Man ir jāsamierinās ar to, ka katru reizi, kad uzkāpšu augšā ar jaunu kravu, man būs jāatver vārti. Tas ir mans liktenis, un tas ir mans pārbaudījums. Es atvēru vārtus, un devos pēc nākamās kravas. Kad atgriezos, vārti atkal bija ciet. Es to redzēju jau no attāluma, un biju pilnīgi izmisis. Biju noguris, nosvīdis, paguris no darba, un manā galvā bija izcēlies milzīgs cīniņš ar mammu.

Vēroju savas domu cīņas un jautāju sev, kā tas iespējams, ka "mūsu iekšējās pilnveidošanās metodē šādi gadījumi nenotiek un nav pieļaujami"? Es to piedzīvoju tieši šobrīd. Domās cīnos ar citiem, un nespēju to apturēt. Vai tad es nepraktizēju Faluņ Dafa? Šīs domas ir šeit, lai gan es tās nevēlos, bet es nevaru tās kontrolēt. Tad, kad biju ļoti apjucis un gandrīz raudāju, man ienāca prātā viena doma. Šīs cīņas domās nav manas domas. Tāpēc, ka "mūsu iekšējās pilnveidošanās metodē šādi gadījumi nenotiek un nav pieļaujami". Katru reizi, kad šīs domas sāk parādīties – tās nav manas domas. Es praktizēju Faluņ Dafa, un tās nav manas domas. Mans patiesais Es ir miermīlīgs. Ikvienam ir tiesības teikt vai darīt, ko viņš vēlas, un ir Džeņ – Šaņ – Žeņ, kas vērtē cilvēkus, nevis es. Pēkšņi jutos ļoti atvieglots. Es jutu, kā pēc tam tika noņemta liela daļa manas domu karmas.

Skaudība rada vēlmi izlabot citus

"Džuaņ Faluņ" Septītajā lekcijā nodaļai "Skaudība" seko "Jautājums par dziedināšanu". Un es domāju, ka vēlme ārstēt slimības vai dziedināt citus, rodas tieši skaudības rezultātā. Es ar to nedomāju burtiski kāda cilvēka dziedināšanu, bet gan kaut ko vispārīgāku, piemēram, kāda izlabošanu. Manā prātā tas ir parādījies jau daudzas reizes. Kad jaunais komandas biedrs strādāja lēni, es gribēju, lai viņš būtu ātrāks. Kad viņš man uzdeva vienus un tos pašus jautājumus vairākas reizes, es gribēju, lai viņš visu saprastu uzreiz. Kad viņš vēlējās izmēģināt savu pieeju, es gribēju, lai viņš ievēro mūsu darba plūsmas principu. Kad manu vecāku dārza vārti bija aizvērti, es gribēju, lai tie paliktu atvērti. Kad es redzēju kādu diskusiju internetā un nepiekritu sava drauga viedoklim, es sāku domās viņam skaidrot šo lietu. Es uzskatu, ka sakne šiem mēģinājumiem izlabot pēc sava prāta visu, kas man apkārt, un ko es daru ar dusmām, varētu būt skaudība. Es biju novirzījis savu uzmanību no iekšējā uz ārējo, un praktizētājam tā nav jādara. Tas ir ļaunuma ceļš. Man jākoncentrējas uz sevis pilnveidošanu, nevis uz citu pilnveidošanos. Tieši tā, kā rakstīts Septītās lekcijas nodaļā "Jautājums par dziedināšanu": "Kurš no tiem cjigun meistariem, kas patiesi veltījuši sevi dziedināšanai un organisma stiprināšanai un kuru mērķis ir bijis cjigun izplatīšana, māca dziedināt? Viņš tikai pats tevi dziedina, māca tev pilnveidot sevi un norūdīt savu organismu. Viņš māca tev prakses metodi, lai tu pats praktizētu un novērstu savu slimību."

Vairākas reizes praktizētāji ir teikuši: ja ir pārāk daudz patiesuma, var pietrūkt labestības. Manuprāt, tas ir labs teikums par ko padomāt. Esmu izpratis, ka tad, kad praktizētājs atgriežas pie sava patiesā Es, viņš saprot, ka ne katra doma viņa prātā nāk no viņa patiesā Es. Daudzas citas dzīvas būtnes vai pieķeršanās var būt viņa domu ierosinātāji un var mēģināt iejaukties. Kad saku visu, kas man ienāk prātā, tas bieži vien var sāpināt citus vai nodarīt viņiem pāri. Es uzskatu, ka tas ir tālu no patiesības, jo šīs domas nenāk no manas patiesās būtības. Tikai tad, kad es varu novērtēt katru savu domu saskaņā ar Likumu, kad es pārdomāju, kura ideja patiešām ir mana un kuru izraisa pieķeršanās, es varu uzskatīt to par patiesību. Un es ticu, ka pēc tik rūpīgas jautājuma pārdomāšanas labestības netrūks. Protams, nav viegli izšķiroša pārbaudījuma laikā palikt racionālam un apsvērt katru vārdu. Tāpat nepietiek ar vienkāršu klusēšanu un cīnīšanos savā prātā. Kad parādās sliktas domas, man nevajadzētu tām sekot un attīstīt tās, bet gan neatzīt tās par savējām un noraidīt. Es bieži sastopos ar šo pārbaudījumu dažādās formās. Taču es pilnīgi noteikti izprotu – katru reizi, kad kritiskā situācijā parādās kāda cīņas doma, tā nav mana doma.

Paldies Skolotājam par man doto iespēju novērst trūkumus savā raksturā un daudzās citās lietās.

Paldies praktizētājiem par palīdzību un sadarbību.