Palīdzēt Shen Yun izrādēm dažādās Eiropas pilsētās

Pieredze iesniegta 2022. gada Eiropas Faluņ Dafa pilnveidošanās pieredzes apmaiņas konferencei
 

Labdien, godāto Skolotāj!
Labdien, draugi praktizētāji!

Vēlos dalīties ar jums savās šī gada sākumā gūtajās pilnveidošanās pieredzēs, kas bija fantastiski lidojumi sapnī un īstenībā.

Vēstule Ukrainas prezidentam par Shen Yun

Pirmajās šā gada dienās Shen Yun mājaslapā redzēju, cik daudz koncertu ir paredzēti dažādās Eiropas pilsētās un valstīs. Es biju ļoti laimīga un gribēju aicināt savus paziņas un draugus no šīm vietām uz koncertu, kā arī vismaz uz kādu laiku atbraukt uz vienu vai vairākām valstīm palīdzēt Skolotājam novadīt Shen Yun uzstāšanās. Taču tajā brīdī sapratu, ka COVID ierobežojumu dēļ tas laikam neizdosies, jo nebijām vakcinējušies, un noteikumi visu laiku neparedzami mainījās...

Kādu rītu es dalījos ar vīru izpratnē par to, ka man liekas svarīgi šobrīd doties uz Eiropu, un cik labi būtu, ja pēc iespējas ātrāk tiktu atcelti visi ierobežojumi, un tad cilvēki varētu brīvi apmeklēt teātri, atbraukt no citām valstīm un pilsētām, neparko citu nedomājot. Kad es beidzu runāt, mēs paskatījāmies viens uz otru, pasmaidījām un kopā noteicām: "Lai viss notiek tikai saskaņā ar Skolotāja plāniem."

Tajā pašā laikā draugs praktizētājs no Kijivas ierakstīja mūsu grupas čatā, ka ir pasūtījis Shen Yun kalendārus 2022. gadam, un pēkšņi man galvā pazibēja doma, cik jauki būtu uzdāvināt mūsu prezidentam lielu Shen Yun sienas kalendāru, uzrakstīt viņam vēstuli no visas sirds un nosūtīt īsu aprakstu par Shen Yun. Mēs iztēlojāmies, kā viņš atver kalendāru šajās grūtākajās dienās un piepilda sevi ar Shen Yun burvību un siltumu. Viņa dzimšanas dienas un Jaunā gada datumi gandrīz sakrita, un viss izdevās ļoti harmoniski. Daži draugi praktizētāji palīdzēja man šajā svarīgajā uzdevumā: viņi uzrakstīja vēstuli un saskaņoja to ar koordinatoru, papildus pievienoja materiālus, un mēs to visu nosūtījām prezidentam.

Tāpat mēs nolēmām nosūtīt līdzīgas vēstules par Shen Yun vēl dažiem svarīgiem valsts cilvēkiem. Es jutu, ka tas ir viens no svarīgākajiem uzdevumiem šajā etapā, un daļēji tas jau ir izpildīts. Pēc pāris nedēļām mums atnāca atbilde no prezidenta biroja: tā bija pateicība par dāvanu un atbalstu. Pēc pāris nedēļām Ukrainā sākās karš.

Neilgi pirms kara sākuma, tieši pirms ķīniešu Jaunā gada, es redzēju sapni, ka ASV notiks liela tikšanās Shen Yun jautājumā, un mūs tur gaidīja daudz draugu praktizētāju un Skolotājs. Mēs ar dzīvesbiedru gatavojām savas mantas šim braucienam īpaši nesteidzoties, taču es jutu, ka citā dimensijā ir kaut kāds sasprindzinājums, un padomāju pie sevis, ka svarīgi būtu pasteigties. Sapnī es teicu savam vīram par to, un viņš arī juta, ka kaut kas mums traucē, it īpaši man... Un piepeši es ieraudzīju paziņojumu telefonā par to, ka Skolotājs ir atsūtījis pēc mums divus dejotājus, un viņi jau gaida mūs pie ārdurvīm. Šī ziņa mani atmodināja, mēs ātri sakārtojām somas un sēdāmies mašīnā. Vēlāk jau mēs kopā braucām uz tikšanos, un es pamodos. Es sapratu, ka tas ir svarīgs mājiens no Skolotāja puses, un ka mūs gaida svarīgi Dafa darbi, kas saistīti ar Shen Yun.

Brauciens uz citu Eiropas pilsētu

Ar laiku izveidojās situācija, ka man kopā ar kādu praktizētāju vajadzēja izbraukt uz kādu Eiropas pilsētu. Neilgi pirms izbraukšanas, dienas laikā raidot taisnās domas, es jutu, ka tieši šobrīd man vajadzētu būt Eiropā, nevis jādodas uz ASV, un šī doma mani neatstāja vairākas stundas. Tajā pašā dienā es pārrunāju ar dzīvesbiedru savu braucienu uz Eiropas valstīm. Mēs atradāmies 15 minūšu attālumā no robežas. Bija ziema, sals. Es saliku savas mantas, kā arī citas nepieciešamās lietas nelielā čemodānā un mugursomā.

Tās bija kara pirmās dienas. Mēs kājām devāmies uz robežu, un ļoti drīz izstāvējām rindu pie robežkontroles. Kad mēs pārgājām Eiropas pusē, es pirmoreiz satiku tik labvēlīgus, viesmīlīgus, labestīgus cilvēkus. Tie bija brīvprātīgie, kuri palīdzēja cilvēkiem, kas izbraukuši, sākoties karam. Šajā mirklī man likās, ka tie visi ir praktizētāji, un, ka tikai draugiem praktizētājiem ir tik atvērtās sirdis un vēlēšanās palīdzēt cilvēkiem. Mēs viņiem atstājām materiālus par Dafa, viņi bija ļoti pateicīgi un visi rādīja mums Heši žestu. Tas bija tik neparasti aizkustinoši.

Man bija nepietiekamas angļu valodas zināšanas, un es nedaudz pārdzīvoju par to, kā kontaktēšos... Es sapratu, ka nevajag baidīties, es eju kopā ar Skolotāju un sekoju tikai viņa plāniem. Un viss tā arī notika – viegli, pieejami, un pie mums nāca klāt cilvēki, kuri visu laiku mums palīdzēja.

Līdz galamērķim mēs nokļuvām ar vilcieniem, apmēram divas diennaktis pavadot ceļā. Mēs šķērsojām 4 valstis un 6 pilsētas.

Kad izbraucām no Ukrainas, man likās pārsteidzoši, ka nevajag nodot COVID testus, nevajag uz robežas uzrādīt potēšanas pasi, un mums bija arī iespēja brīvi ceļot visur Eiropā. Es padomāju, ka tas ir paredzēts no kara bēgošo Ukrainas pilsoņu atbalstam, lai viņi varētu glābt savas dzīvības, un tā ir laba iespēja šīm dzīvajām būtnēm Eiropā redzēt Shen Yun. Bet mums tas ir atbalsts no Skolotāja puses, jo tā mēs varam brīvāk un daudz aktīvāk palīdzēt Shen Yun.

Jau pāris dienas pēc mūsu ierašanās Eiropā es devos pie savas māsas, kura dzīvo Luksemburgā. Es jutu lielu spiedienu šajā vietā. Es meklēju šajā valstī un pilsētā praktizētājus, bet viņu tur nebija. Es gāju uz parku vai krastmalu izpildīt vingrojumus, raidīju taisnās domas un mācījos Likumu grupā tiešsaistē un viena pati. Pēc vairākām dienām es jau gribēju aizbēgt no Luksemburgas, jo bija ļoti smagi gan morāli, gan fiziski, un spiediens bija no visām pusēm.

Kad ar vīru dzīvojām Kijivā, mums bija savs ierastais dienas grafiks darbam un Dafa lietām, taču, kad nokļuvu jaunajā vietā un jaunajos apstākļos ar trokšņainu apkārtni (uz pilnu skaļumu ieslēgts televizors rāda ziņas dažādās valodās, tas man traucēja koncentrēties galvenajam un būtiskākajam), man nācās ilgstoši atrasties uz ielas vai parkos, lai spētu ik dienas mācīties Fa. Es sapratu, ka ārējo ainu rada sirds, un ir pienācis laiks atteikties no daudzām lietām, atmest pieķeršanās, priekšstatus. Es sāku dziļāk ieskatīties šī jautājuma pamatbūtībā, un izpratu vienu principu – ja dziļi manī slēpjas cīņa, sāncensība, skaudība, tas nozīmē, ka es tām piedodu nozīmi un ar savu dārgo enerģiju baroju savu dēmonisko dabu, un ar visām šīm ārējām izpausmēm – cilvēkiem, radiniekiem un televizoru – man parādīja, ka, atrodoties pat tik mierīgā valstī, šīs pieķeršanās sit tik stipri un sāpīgi, kā krītošas bumbas. Līdzko es pieklusināju savu degsmi, māsa kļuva maiga un pieļāvīga, taču līdzko man mikroskopiskā līmenī parādījās vēlme izrādīties un padomāt par kādu bez pienācīgas cieņas, man tūlīt pat to parādīja kā spoguļattēlā radinieku sejās. Es sapratu, ka esmu piesārņota ar dažādām ārējām informācijām un bailēm par nākotni, bailēm zaudēt savu seju un periodiski parādījās aizdomīgums: kāpēc es esmu šeit, nevajadzēja braukt, neviens mani nesaprot, pēc tam sākās sevis žēlošana, jo man trūka ierasto dzīves apstākļu un komforta...

Acīmredzot man bija pienācis īstas patiesības, izturības un pārbaudes brīdis. Sarežģītos un neērtos apstākļos tiek pārbaudīta katra mazākā doma – vai tā ir taisna vai netaisna, cik tīra tā ir Dafa un Skolotāja priekšā, skolnieku priekšā, ar kuriem mēs esam atnākuši kopā veikt neiedomājami nozīmīgas lietas... Tad es sapratu, cik svarīgi ir atcerēties svarīgāko un būtiskāko – ir Skolotājs, ir Dafa, un viss, kas man ir, pieder Radītājam, un kas man pienākas un kas man ir ieplānots – tas ir zināms tikai viņam. Pēc šīm pārdomām ārējās informācijas izgaisa un palika tikai Dafa pamats un mana svarīgā misija, kuru nepieciešams veikt šeit kopā ar Radītāju.

"Pilnveidošanās ir atkarīga no tevis paša, bet Gun – no Skolotāja..." (Džuaņ Faluņ, Astotā lekcija, Debesu loks)

Pēc kāda laika man piezvanīja draugs praktizētājs no kaimiņvalsts, kurš piedāvāja atbalstu un iespēju atbraukt uz viņu pilsētu un palikt tur kādu laiku kopā ar citiem praktizētājiem. Es sapratu, ka tas ir Skolotāja atbalsts un aizbraucu pie viņiem. Kad nokļuvu draugu praktizētāju vidē – ģimenē ar bērniem, es jutu tik lielu siltumu un ģimeniskumu, ka vēl dziļāk sajutu Dafa taisnās enerģijas lauka principu. Daudz laika pavadīju ar draugu praktizētāju bērniem un, runājot ar viņiem, es sapratu, cik daudz viņos ir gaišas un tīras enerģijas. Tas man palīdzēja attīrīties arī no pieaugušo uzmācīgajām informācijām, kuras reizēm traucē darīt vienkāršus un cēlus darbus.

No šī brīža es sāku aktīvi palīdzēt Shen Yun projektam Eiropā.

Braucot uz citu Eiropas pilsētu, mēs apstājāmies nakšņot pie praktizētājas, un es viņai pastāstīju, ka uz Eiropu braucu, lai palīdzētu Shen Yun, ka neesmu atbraukusi kā bēgle, man ir iespēja iztikt dažus mēnešus ar saviem līdzekļiem.

Ludvigsburga, Vācija

Sazinājos ar vienu no vietējām praktizētājām, sakot, ka esmu gatava būt tur, kur būs vajadzīga mana palīdzība. Konkrētu atbildi es nesaņēmu, tāpēc atmetu visas cerības. Un piepeši naktī es saņēmu no viņas īsziņu: "Vai vari būt tādā un tādā pilsētā rīt ap pusdienlaiku?" Pie sevis es, protams, pateicu: "Jā!" Taču, tā kā vēl vāji orientējos jaunajā vietā un vilcienu sarakstā, jutos neomulīgi, bet tūlīt pat atmetu šīs domas un sāku pētīt vilcienu sarakstus un sapratu, ka tas nav tālu un principā nav sarežģīti. Es atbildēju praktizētājai: "Būšu rīt pēcpusdienā." Kad iekāpu pirmajā vilcienā, jutu parādāmies slimības karmu, galva sāka reibt un sāpēt. Visu ceļu es klausījos Dafa lekciju un raidīju taisnās domas. Kad iebraucu kaimiņpilsētā, man kļuva vieglāk. Mani nosūtīja uz vienu no grupām, kura pieskatīja tehniku skatītāju zālē.

Brīžam es atkal jutu spiedienu, raidīju taisnās domas un šī lipīgā matērija pamazām attīrījās. Bija labi, ka mēs savā draugu praktizētāju komandā mācījāmies Fa un pārtraukumos pildījām vingrojumus un raidījām taisnās domas. Šis enerģijas lauks bija neparasts.

Šajā pašā laikā tika pārbaudīts, cik taisns ir mans Sjiņsjin – kad es atbraucu un tikai tikko kā ienācu ēkā, sajutu dažus, uz sevi vērstus nelabvēlīgus skatienus. Vēlāk noskaidrojās, ka tie bija praktizētāji, kuri Eiropā dzīvo jau ilgu laiku, taču agrāk bija atbraukuši no postpadomju valstīm. Es sapratu, ka šā brīža situācija ar karu Ukrainā ir atklājusi daudz dažāda veida sirdis, un tas skar arī daudzus praktizētājus, kuri nav pārstrādājuši kaut kādas savas vecās informācijas un priekšstatus... Es sapratu, ka Skolotājs man parādīja kā spoguļattēlā, ka ir pozitīvā vieglā puse – Budas daba un vēl ir neattīrītā skaudības un dusmu puse, kura nāk no dēmona...

Sapratu, ka man ne ar vienu nevajag skaidrot nekādas attiecības un nevajag aizstāvēt savu viedokli, kā arī nevajag atbildēt uz provokācijām no malas. Es padomāju, ka ne jau tāpēc es esmu šurp atbraukusi, un ka negribu ne ar vienu cīnīties, negribu apliecināt sevi, ne arī nostādīt sevi augstāk pār kādu. Tas viss ir lieki, jo pašreiz laiks ir ļoti dārgs, un ir svarīgi piepildīt sevi tikai ar gaišu enerģiju un domām, būt pieticīgai, rūpēties par citiem. Īpaši, ja tas ir draugs praktizētājs, kurš šobrīd izcieš slimību karmu vai arī viņam notiek karmas pārveidošanas process un tas izpaužas cilvēcisko emociju veidā. Es esmu Skolotāja sekotāja, šis laiks man ir dots, lai es ar tīru sirdi un domām, atrodoties starp Dieviem, palīdzētu veikt pašu svarīgāko un būtiskāko – dzīvo būtņu glābšanu. Bet, ja vienotajā ķermenī tiks pievienota kaut piliens negatīvisma, tas atklāsies vēlāk, un radīs šķēršļus. Tāpēc, lai nepakļautos nekādiem traucējumiem, es visu laiku klausījos Fa audio lekcijas vai Pudu mūziku.

Kad turneja šajā pilsētā beidzās, es ievēroju, ka draugi praktizētāji, kuri mani sākotnēji sagaidīja ar nelaipniem skatieniem, ir mainījuši savu attieksmi. Kad braucu ar vilcienu mājās, sapratu, ka esmu paaugstinājusies, un Skolotājs ir devis man iespēju ieraudzīt kā spogulī savu attīrīto atspulgu. Pateicos katram draugam praktizētājam, kurš bija blakus un palīdzēja iziet šo neparasto pārtapšanas ceļu no vecā, netīrā uz jaunu un tīru.

Grāca, Austrija

Nākamā pilsēta, uz kuru mani aicināja palīdzēt Shen Yun uzvedumiem, bija Austrijā. Praktizētāja no Vācijas teica, ka trūkst to, kas varētu palīdzēt virtuvē. Tā kā man jau bija pieredze, lai gan gluži ne tāda, kā vajadzēja, biju nedaudz satraukusies: es īsti nesapratu, ko vajadzēs darīt, taču biju gatava strādāt un veikt visu nepieciešamo. Viena praktizētāja, ar kuru mēs dzīvojām kopā, pastāstīja, ka kādreiz strādājusi virtuvē, un teica: "Strādāt virtuvē ir ļoti smagi: visu laiku jāstāv kājās un nav laika ne kam citam." Tas mani nebiedēja. Citi draugi praktizētāji, kas strādāja bufetes komandā, teica, ka vajadzēs palīdzēt arī teātra bufetē, un tur nebūs nekas sarežģīts, vajadzēs noslaucīt galdus, uzturēt visu tīru, uzlikt tīrus traukus, un ka visu pārējo man pateikšot kā darīt. Kad ienācu teātrī, man iedeva speciālu formu. Tas bija ļoti svinīgi. Kad es to uzvilku, jutu, ka patreizējie apstākļi man piedāvā jaunu lomu, un es biju gatava apgūt jaunu profesiju. Mūs aizveda uz nelielu telpu teātrī, kurā jau bija novietoti galdi, un šajā vietā pusdienoja Shen Yun kolektīvs. Es centos izpildīt visus mana koordinatora lūgumus un vēlmes, mēs bijām trīs praktizētāji un periodiski mums palīdzēja vēl viens praktizētājs. Mēs ātri izdarījām visu nepieciešamo un atbalstījām viens otru. Mums tika uzticēti arvien jauni uzdevumi, tostarp pārtikas saņemšana un izdalīšana, tās ievietošana ledusskapī un uz deserta galda. Daži trauki bija jānomazgā, jo tie bija nepieciešami pusdienām un vakariņām. Mums tie bija jāsakārto uz galdiem un jāpaņem viss, kas bija nepieciešams vakariņām vai pusdienām. Vajadzēja atsevišķās ēdienu kastēs salikt ēdienu personālam. Viss bija jādara ātri un laicīgi. Man tā bija kolosāla pieredze, es mācījos no katra praktizētāja un sekoju viņu piemēram, kā vajag sadarboties vienam ar otru viegli, ar pozitīvu noskaņojumu. Es redzēju praktizētājos pilnīgu atdevi savam darbam. Pastāvīgi radās neparedzēti apstākļi un visu vajadzēja izpildīt korekti un lieliski, es iedvesmojos šajā atmosfērā un pieņēmu savam Sjiņsjin svarīgas pozitīvas lietas. Kad radās pietiekami sarežģīti jautājumi, praktizētāju reakcija bija sekojoša: visu nepareizo – izlabot un atrisināt klusējot. Izpildīt uzdevumu, nevis paiet malā un teikt: "Es nezinu kā to darīt vai tas nav mans pienākums."

Es apzinājos, ka visas tamlīdzīgas reakcijas kā: "es neesmu vainīga" vai "man ir savi pienākumi", sevis žēlošana, pašaizsardzība un pašapliecināšanās – tie visi ir vecā Visuma ieradumi un ka es vairs nevēlos tos pieļaut savā laukā un realitātē. Pareizi ir domāt par citiem, palīdzot viens otram un izprotot vienam otru. Vispareizākā pieeja – pilnībā atbrīvoties no egoisma. Tad arī laiva peldēs viegli un jaunajā Visumā darbosies tikai taisni principi.

Parīze, Francija

Jaunā gada pirmajās dienās es redzēju sapni: tā vietā, lai dotos uz savu pilsētu, es lidoju uz Parīzi. Izejot no lidostas, es devos pretējā virzienā nekā pārējie pasažieri. Noejot nelielu ceļa posmu es nonācu kādas senas ēkas pagrabā, un tas man likās ļoti pazīstams. Tas izrādījās Parīzes operteātris. Šajā teātrī es satiku dejotājus, mūziķus un sapratu, ka tas ir Shen Yun kolektīvs, kas šobrīd atrodas šajā teātrī. Pie manis pienāca teātra pārstāvis, lai pavadītu ekskursijā. Kad es staigāju pa koridoriem un zālēm, es tālumā redzēju, kā pirms izrādes iesildās dejotāji, kā arī ieraudzīju pie dienesta ieejas un pie skatuves pazīstamu draugu praktizētāju sejas, kuri nesa čemodānus ar tehniku, dekorācijām un kostīmiem, un tur bija arī Skolotājs. Teātra kafejnīcā mani pacienāja ar tēju. Es biju tik laimīga, ka uz mirkli esmu nokļuvusi pasakā un satikusi tik daudz sev tuvu cilvēkus. Pēc ekskursijas, izejot uz ielas, es satiku māsu ar viņas dzīvesbiedru, kuri arī gluži nejauši bija atlidojuši uz Parīzi. Tajā mirklī sapnī es nodomāju, ka tas taču ir tik svarīgs solis – nokļūt Parīzē, un cik svarīgi ir redzēt izrādi. Piepeši man rokās parādījās biļetes.

Nākamajā dienā man piezvanīja māsa, lai apsveiktu jaunajā gadā, un teica: "Es gribu nopirkt biļetes uz Shen Yun, mēs saņēmām pa pastu šī gada bukletu un afišu." Es dažas sekundes iepauzēju, atcerējos vakardienas sapni un sapratu, ka Skolotājs jau kuro reizi dod man mājienus un atbalstu, lai es parūpētos par tuviniekiem, kuri vēlas redzēt Shen Yun. Taču, kā to īstenot, es nesapratu.

Pavasarī, kad jau biju Eiropā pie māsas, es pajautāju viņai: "Kad un kur jūs gribētu noskatīties Shen Yun uzvedumu? Viņi tagad uzstājas daudzās valstīs un pilsētās." Viņa pajautāja: "Vai Luksemburgā notiks koncerts?" Paskatoties sarakstā, es neatradu koncertus šajā valstī. Tad viņi izvēlējās Parīzi. Mēnesi pirms koncerta es nopirku biļetes, un mēs veicām rezervāciju viesnīcā. Es palūdzu viņu parūpēties par vilciena biļetēm uz Parīzi. Dienu pirms izbraukšanas uz koncertu es atbraucu pie viņiem, lai kopā dotos uz Parīzi. Tā bija brīvdiena, un visas biļetes uz vilcienu bija izpirktas, pārdošanā bija palikušas tikai dārgās biļetes. Es sapratu, ka tie būs pārbaudījumi gan viņiem, gan man. Tāpat es sapratu, ka no jebkuras situācijas vienmēr ir izeja, galvenais ir saglabāt maksimāli taisnu sirdi. Tas bija pārbaudījums uz pieķeršanos naudai, pašlabumam un viltībai un uz to, cik tīras ir mūsu sirdis. Dzelzceļa kasē bija biļetes uz pusdienlaiku, un mēs paspētu tieši uz koncerta sākumu. Bet māsa negribēja braukt tik vēlu. Šajā brīdī sarunai pievienojās viņas vīrs. Viņš nevarēja saprast, kā ir iespējams nopirkt biļetes uz koncertu, veikt rezervāciju viesnīcā, nopirkt biļetes ekskursijai Versaļā, bet nenopirkt biļetes uz vilcienu līdz Parīzei. Es sapratu, ka tie ir kā traucējumi, un tajā pašā laikā mums norisinājās pilnveidošanās process.

Mums bija mašīna, un es sapratu, ka braukt ar mašīnu mums būtu pats labākais risinājums. Bet viņi nebija tam gatavi. Māsas vīrs piedāvāja braukt uz kaimiņu pilsētu Francijā, un pamēģināt tur atrast biļetes uz agrāku vilciena reisu. Šajā pilsētā mēs atradām biļetes uz agrāku vilciena reisu, taču cena par tām bija ļoti augsta. Māsa nolēma pamēģināt braukt kā Ukrainas bēgle, lai nemaksātu par biļeti. Man no tā kļuva neomulīgi, jo viņa vēl pirms kara aizbrauca dzīvot uz Eiropu, un tas nebūtu godīgi. Īpaši, ja mēs braucam uz tik svētu notikumu. Šāda nepiedienīga rīcība bija vienkārši nepieņemama. Un piepeši māsas vīrs teica: "Brauksim ar mašīnu, tas būs vislabākais risinājums, mums viss izdosies."

Es pateicos Skolotājam, ka šī situācija tik ātri atrisinājās.

Pirms koncerta māsai acis kļuva ļoti sarkanas, bet viņas vīram sāka sāpēt galva, un es sapratu, ka viņiem ir sākusies attīrīšanās. Es raidīju taisnās domas. Mēs noskatījāmies visu izrādi, viņi bija ļoti priecīgi un pateicīgi, ka atbraukuši uz šo izrādi, un viņiem viss patika. Kad atgriezāmies mājās, viņi saprata, ka ceļš nemaz nebija tik sarežģīts un ka braukt ar mašīnu bija pareizais lēmums. Tāpat viņi stāstīja saviem draugiem, paziņām un radiniekiem par šo braucienu un izrādi.

"Tikai paša Shen Yun spēks ir nodrošinājis tam pasaules mēroga atzinību. Tikai tāpēc cilvēki uzskata to par ļoti labu. Cilvēki par to savā starpā runā gan sabiedrībā, gan mājās, un šāds lavīnveidīgs efekts ir piepildīts ar patiesumu. Kad es saviem draugiem saku, ka kaut kas ir labs, es taču nemelotu saviem draugiem; un, kad es saku savai ģimenei, ka kaut kas ir labs, es taču nemānītu savu ģimeni. Tāpēc tam var ticēt, turpretī reklāmai nav šāda efekta. Tāpēc arvien vairāk un vairāk cilvēku vēlas noskatīties Shen Yun." (Likuma izklāsts 2019. gada Fa konferencē Ņujorkā, neoficiāls tulkojums)

Tas viss bija neparasti un majestātiski! Šī situācija vēlreiz iedvesmoja mani un atgādināja, ka Skolotāja sekotājiem ļoti smalkā līmenī darbojas brīnumspējas un mūsu tuvinieki, kolēģi, draugi, kaimiņi – viņiem visiem ir iespēja tikt glābtiem. Ir svarīgi saprast katru Skolotāja mājienu un dzīvot ar ticību Dafa un Skolotājam, palīdzēt dzīvajām būtnēm, pasniegt tām roku un norādīt uz taisnu ceļu.

Šveice, Austrija

Dažas dienas pēc atgriešanās no Parīzes saņēmu ziņu, ka Brēgencā (Austrija) ļoti nepieciešams atbalsts bukletu izdalīšanā. Es biju brīva, un tūlīt pat devos uz turieni. Tajā pašā vakarā es kopā ar draugiem praktizētājiem dalīju teātra apmeklētājiem bukletus pie teātra Brēgencā. Teātra apmeklētāji galvenokārt bija pieaugušie, un viņos bija jūtama tīrība un līdzjūtība, un viņu acīs es redzēju lielas cerības. Viņi man likās tik pazīstami un tuvi, ka es vēl nekur nebiju jutusi tādu pateicību un cerības no cilvēkiem, kuri no manis saņēma Shen Yun bukletu. Es sapratu – ja kādu iemeslu dēļ šiem cilvēkiem šoreiz nebūs laika apmeklēt izrādi, viņi noteikti nāks nākamreiz. Biju nedaudz izbrīnīta, ka daudzās Eiropas pilsētās, kur notiek Shen Yun uzstāšanās, pie teātriem nav afišu par šo izrādi. Šis instruments darbojas ļoti iespaidīgi daudzos teātros, un pat tie tūristi, kuri īslaicīgi atrodas šajā pilsētā un ir pabijuši pie teātra, var atrast sev interesējošo uzvedumu un pat palikt dienu ilgāk, lai redzētu to. Es to zinu, jo ilgus gadus strādāju teātra un kino sfērā.

Nākamajā rītā mēs vienojāmies, ka mums jānogādā bukleti uz noteiktām adresēm kādā mazpilsētā Šveicē. Es to darīju pirmoreiz. Man rokās bija karte ar adresēm, taču, tā kā es vēl nezināju šo apkārtni, nācās atcerēties mājas un ielas, lai nenāktos apstaigāt visu otrreiz. Ārā bija ļoti karsts, bet es nejutu ne karstumu, ne nogurumu, es iznēsāju bukletus ar lielu prieku un pateicību. Pie katras pastkastītes, kurā liku bukletu, es klusi teicu "Faluņ Dafa Hao", "Džeņ Šaņ Žeņ Hao", "Tas ir tas, ko jūs meklējat, gaidām jūs uz koncertu." Šo divu dienu laikā mēs izdalījām daudz materiālu.

Esmu ļoti pateicīga draugiem praktizētājiem, kuri nosūtīja mani tur, kur bija nepieciešams atbalsts. Acīmredzot šajās vietās mani gaidīja likteņa iepriekš noteikti cilvēki.

Pēc tam mani norīkoja uz virtuvi – tieši tur, kur darbs rit praktiski bez pārtraukuma un bija ļoti jākoncentrējas un jānododas šim darbam. Es saņēmu formas tērpu, pārģērbos un pienācu pie draugiem praktizētājiem, lai saņemtu uzdevumus. Tos vajadzēja noklausīties un izpildīt bez ierunām.

Mums pievienojās vēl daži citi praktizētāji no Ukrainas. Mums bija vieglāk koordinēties savā starpā, un periodiski mēs dalījāmies pilnveidošanās pieredzē. Tas palīdzēja mums justies "kā mājās". Taču kādā brīdī es sajutu, ka mēs stipri atšķiramies ar savu uzvedību no ķīniešu un eiropiešu draugiem praktizētājiem. Man kļuva nedaudz neērti, un es sāku attīrīt sevi no vēlmes izrādīties, no pieķeršanās prieka jūtām, tieksmes salīdzināt un vērtēt, kurš ir labāks, bet kurš – sliktāks. Es jutu, ka mūsu draugu praktizētāju laukā tā ir ne visai taisna enerģija.

Mēs palīdzējām virtuvē it visā: griezām dārzeņus un augļus, kā arī citus produktus, un palīdzējām sagatavot mīklu desertam. Ļoti bieži vajadzēja ar rokām mazgāt un slaucīt traukus. Mēs mainījāmies savā starpā. Patiesībā, nebija jūtams pārmērīgs nogurums. Reizēm bija karsti, un es uz pāris minūtēm izgāju svaigā gaisā.

Nākamajā dienā mums pievienojās vēl viena praktizētāja no Šveices. Kā es sapratu, viņai uzticēja sagriezt augļus. Piepeši, pirms pusdienām pie manis pienāca draugs praktizētājs, kurš sekoja tam, lai ēdieni būtu gatavi laikā, un jautāja: "Vai visi augļi ir sagriezti un sagatavoti?" Es atbildēju: "Jā". Taču pēc tam es sapratu, ka esmu pasteigusies ar tik pārliecinošu atbildi. Nolēmu aiziet uz telpu, kur glabājās augļi, un pārbaudīt, kādi augļi tur ir. Un ieraudzīju, ka sagriezts ir tikai arbūzs. Es piegāju pie praktizētājas no bufetes, lai pateiktu to viņai un precizētu, kas vēl ir jāsagriež. Viņa nosauca augļus, mēs ātri tos sagatavojām sagriešanai, un, kad bijām sagriezuši un izlikuši uz paplātēm, pie mums pienāca draugs praktizētājs jautājot, vai viss mums ir kārtībā un vai augļi pusdienām ir sagatavoti. Pēc šī starpgadījuma es uz brīdi sajutu lielu žēlumu pret sevi par to, ka "es pirmo reizi strādāju virtuvē, es atnācu palīdzēt, un man priekšā ir globāli uzdevumi. Nebiju gatava uzņemties atbildību un pieņemt lēmumus par to, kādus augļus, kādā apjomā un kā tos pasniegt. Es vienkārši biju gatava palīdzēt un mācīties to visu.

Es konstatēju sevī nosodīšanas un apvainojumu emocijas, un sapratu, ka tas nav pareizi, un tieši tagad man ir jāmaina savu domu virziens un jāattīrās no tā visa. Kamēr manī notika Sjiņsjin paaugstināšanās process, pamanīju, ka vjetnamiešu praktizētāja klusējot ir piegājusi pie galda un sākusi ātri griezt dažādu krāsu un garšu augļus. Es viņai pievienojos, un 10-15 minūšu laikā paplātes bija skaisti noformētas. Es izpratu principu – kā darīt lietas bez nosacījumiem un klusējot.

Pēc šī brauciena es sapratu, ka tās bija piecas laimīgas dienas, un tās bija piepildītas ar dažāda veida pārbaudījumiem, pacēlumiem, gudrību, atbalstu, atnesa jaunas tikšanās, iepazīšanos ar draugiem praktizētājiem un dzīvajām būtnēm, kuras gaidīja miljoniem gadu, lai uzzinātu par Dafa.

Pateicos Skolotājam par šādu brīnišķīgu iespēju pārvērst pasakainus sapņus pasakainā realitātē.

Pateicos draugiem praktizētājiem par izrādīto uzticēšanos kopīgajā Dafa lietu veikšanā.


Avots: https://en.minghui.org/html/articles/2022/9/24/203999.html

Jūs tiekat laipni aicināti izdrukāt un izmantot visus Clearharmony mājas lapā publicētos rakstus un to saturu, tomēr lūdzam atsaukties uz pirmavotu.