Iziet no cilvēciskā

Godājamais Skolotāj,

Dārgie draugi praktizētāji,

Savas pieredzes divās daļās vēlos pastāstīt par darbu Shen Yun biļešu tirdzniecībā no vienas puses, un par savu pilnveidošanās procesu, no otras puses, proti, no veiksmīgas iekļaušanās Vācijas Epoch Times laikrakstā līdz lēmumam strādāt tur pilnu slodzi.

1. daļa: Darbs Shen Yun biļešu tirdzniecībā Vācijā

Strādājot biļešu tirdzniecībā, es biju iesaistīts sēdvietu sadalē, izmantojot dažādas pārdošanas sistēmas. Kad 2020. gadā sākās pandēmija un mums nācās pārcelt daudzas izrādes, tas bija milzīgs uzdevums dažādās jomās.

Šo mēnešu laikā bija daudz kāpumu un kritumu, līdz beidzot 2022. gadā atkal varēja notikt izrādes, kuru laikā pavērās daudzas pilnveidošanās iespējas. Piemēram, biļešu pārdošanas servisā mums vispirms bija jāizvērtē pašreizējais stāvoklis un jāizstrādā plāns, kā informēt klientus. Veidojot plānu, mums bija jāstrādā ātri un jābūt ļoti elastīgiem. Šajā procesā mana pieķeršanās komfortam bija īpaši jūtama, jo mēs strādājām līdz vēlai naktij, kad patiesībā es labāk būtu gribējis atpūsties. Uzturēt vēsu prātu bieži bija izaicinājums arī tad, kad plāni mainījās, un es varēju lēnām un gabaliņu pa gabaliņam atmest savu pieķeršanos plānam. Tajā laikā man ļoti palīdzēja šādas domas: "Shen Yun glābj daudzas dzīvas būtnes. Mums ir jāatrod labākais iespējamais risinājums un jārīkojas godprātīgi, lai neatgrūstu nevienu dzīvo būtni. Lai gan mēs esam tikai prezentētāji, nevis tiešie Shen Yun pārstāvji, mums ir jāievēro ļoti augsti standarti, lai nekaitētu Shen Yun tēlam."

Pat tad, kad 2021. gada rudenī situācija normalizējās un mēs varējām atsākt pārdošanu, pēdējā brīdī notika dažas izmaiņas. Piemēram, dažos teātros bija jāizveido šaha galdiņa stila sēdvietu karte vai pēkšņi tika samazināts sēdvietu skaits, tāpēc klienti bija jāpārreģistrē. Turklāt mainījās projekcijas tehnoloģija, tāpēc pēkšņi parādījās jauna norobežota zona projektoram, bet mēs sākām pārdošanu ar veco norobežoto zonu. Daudzās citās situācijās bija nepieciešama ātra rīcība, kad bija jāizstrādā plāns. Mēs rakstījām e-pasta vēstules un "karstās līnijas" darbinieki zvanīja klientiem, lai veiktu turpmākus pasākumus. Dažkārt es jutu aizvainojumu pret citiem praktizētājiem par to, ka viņi novēloti informēja mani par izmaiņām un ka viņu plānošana bija slikta. Radās šādas domas: "Tu to varēji zināt agrāk, kāpēc plānošana ir tik slikta, ka uzdevums ir jāpabeidz šodien?" Šajās situācijās es pamanīju, ka esmu pārāk pieķēries saviem plāniem un esmu neapmierināts, ja kaut kas notiek citādāk, nekā biju ieplānojis. Es sapratu, ka viss ir ieplānots un galu galā tikpat labs vai pat vēl labāks efekts tiek panākts, ja viss notiek citādāk, nekā man gribētos, un tāpēc ir jāatkāpjas soli atpakaļ. Fakts, ka par izmaiņām mani informēja novēloti, no mana viedokļa raugoties, norādīja arī uz to, ka es sevi uzskatu par pārāk svarīgu un domāju, ka man par visu ir jāzina. Es sapratu, ka aizvainojuma turēšana nenes nekādu labumu, jo uzdevums ir jāizpilda jebkurā gadījumā, un pajautāju sev, vai man būtu jāveic šis uzdevums tagad ar aizvainojumu sirdī un, iespējams, pieļaujot kļūdas, vai arī ar labestīgu sirdi un domu par dzīvo būtņu glābšanu.

Tikai pēc 2022. gada Shen Yun sezonas noslēguma es sapratu, ka praktizētāji vienmēr dara visu, ko spēj, un no īstermiņa uzdevumiem nevar izvairīties. Patiesībā es nonācu pretējā situācijā, kad darīju visu, ko vien varēju, bet mani apsūdzēja par sliktu plānošanu.

Izmantojot uzkrāto atvaļinājuma laiku, es varēju palīdzēt Shen Yun daudzās pilsētās ar skatuves iekārtošanu, demontāžu un darbu kasē. Īpaši skatuves iekārtošanas darbos, kad laiks ir ļoti ierobežots, es sapratu, ka man jāstrādā ātri un uzmanīgi, un jādara tikai tas, kas man uzdots. Tajā brīdī es esmu tikai instruments. Tomēr Fūsenē viss izvērtās citādāk.

Sākumā tika pieņemts, ka skatuves iekārtošana būs ļoti vienkārša, jo varēja izmantot daudz materiālu, kas mums bija mājās, un tāpēc nebija jāpiesaista kompānija. Diemžēl informācija mainījās, tāpēc pēkšņi daudz kas bija jādara citādāk un daļu materiālu nācās iznomāt. Kad braucu ar mašīnu, man pateica, ka es būšu kontaktpersona starp Shen Yun un teātri uz vietas, un ka man būs jārūpējas par iznomātajiem materiāliem, jo ārējā uzņēmuma projekta vadītāja nebija un praktizētājs, kurš parasti uzņemās šo pienākumu, nevarēja būt klāt. Pirmajā mirklī es biju satriekts, un mani pārņēma spēcīgas šaubas, ka es nekad nespēšu tikt galā ar šo uzdevumu. Galu galā, pirms tam es biju tikai instruments, kas neko neplānoja un kam nebija redzama visa aina pilnībā. Kā es varēšu veikt šo uzdevumu? Praktizētājs mani iedrošināja, un mēs kopā sadalījām uzdevumu atsevišķās daļās. Izprotot atsevišķas daļas, es biju pārliecināts, ka tas izdosies, un lūdzu Skolotāju, lai viņš man palīdz labi izpildīt uzdevumu. Es arī domāju, ka tas tagad ir sakārtots, un man netiks dots neiespējams uzdevums. Galu galā dažu iepriekšējo teātru skatuvju veidošanas laikā es jau biju ieguvis atsevišķas zināšanas, kuras tagad varēju lietderīgi izmantot. Mēs apskatījām teātri vienu dienu pirms uzstādīšanas, un es savā galvā saplānoju visus soļus, kas man jādara. Pa to laiku izrādījās, ka teātra darbinieks parūpēsies tieši par to daļu, par kuru es vēl nezināju. Pēc tam, kad uzstādīšanas laikā viss darbojās labi, mana pārliecība par Skolotāja plāniem bija nostiprinājusies, un es nodomāju, ka man patiešām nav dots neiespējams uzdevums.

Frankfurtē skatuves iekārtošanas laikā – vienu dienu pirms koncerta – es pamanīju, ka zonā starp partera pirmās rindas sēdvietām un orķestra bedri ir uzstādītas tikai sešas sēdvietu rindas. Bet mēs bijām pārdevuši astoņas rindas. Mana sirds vienlaikus darīja divas lietas – pukstēja tik strauji, it kā gribētu izlēkt ārā no ķermeņa, un tajā pašā laikā sašļuka papēžos. Es mēģināju nomierināties un nespēju tam noticēt. Ar skatuves meistaru noskaidroju, ka orķestra bedres dēļ partera priekšā patiešām bija iespējams izvietot tikai 6, nevis 8 rindas. Es centos vainot sevi: "Kā varēja notikt šāda kļūda, kā tu to varēji nezināt?" Bet, tā kā es gandrīz nemaz nebiju bijis iesaistīts, vienojoties ar teātri un izstrādājot zāles plānojumu, es meklēju vainu citos un pamanīju, ka drīzumā sāks veidoties aizvainojums. Es uzreiz kļuvu modrs, novērsu to un teicu sev: "Tagad tev ir jānomierinās. Tikai tad, kad esi mierīgs, iespējams rast risinājumu. Iztīri galvu. Tagad tas ir noticis, un tagad no tā ir jāgūst vislabākais." Pēc brīža es atkal nomierinājos un sāku domāt. To darot, mani pārsteidza tas, ka tas atkal bija Skolotāja plāns, un ka es, vienīgais, kuram bija dubulta loma – biļešu serviss un skatuves iekārtošana –, biju turpat, un līdz ar to situācija bija kļuvusi man zināma jau dienu iepriekš, nevis tikai dažas stundas pirms izrādes sākuma. Galvenais koordinators, biļešu serviss, "Shen Yun" iestudējuma vadītājs un teātris tikās un kopīgi apsvērām, kā vislabāk atrisināt situāciju. Visi kopā mēs bijām apsprieduši vairākas idejas un izrādes dienas rītā pieņēmām lēmumu, ka rindas nedaudz sagrūdīsim kopā, lai 6 rindu vietā varētu izvietot 7 rindas. Turklāt visas rindas tika pārmarķētas un pārceltas par vienu atpakaļ, tāpēc mums nācās pārrezervēt balkona pēdējo rindu, nevis partera pēdējo rindu. Rezultātā biļešu serviss ieplānoja pārrezervāciju, "karstās līnijas" darbinieki zvanīja klientiem, piesardzības nolūkos tika bloķēti pārceļamo klientu svītru kodi, un uz vietas tika izsniegtas jaunās biļetes, vajadzības gadījumā izmaksājot kompensāciju. Bija neticami redzēt, kā mēs visi kā viens rīkojāmies kopā un tik īsā laikā spējām tik labi atrisināt šādu uzdevumu, tā ka lielākā daļa klientu bija apmierināti un izrāde varēja sākties laicīgi.

Atskatoties atpakaļ, esmu sapratis, ka viss bija ieplānots. Es esmu tikai mazs zobratiņš milzīgā mehānismā, un man vienkārši jādara tas, kas man jādara, lai mehānisms varētu turpināt darboties. Es nedrīkstu pieļaut, ka pieķeršanās novērš manu uzmanību un pēkšņi pagriezties straujāk vai pretējā virzienā, bet gan jāatmet viss cilvēciskais. Visas problēmas var atrisināt.

2. daļa: Pilnas slodzes darbs The Epoch Times vācu laikraksta redakcijā

2021. gada maijā sāku strādāt laikrakstā The German Epoch Times par programmētāju. Es to darīju paralēli savam pilna laika darbam, kurā arī strādāju par programmētāju. Šo mēnešu laikā man laiku pa laikam jautāja, vai es vēlētos strādāt vairāk stundu laikrakstā The Epoch Times, un tādējādi aiziet no sava parastā darba vai strādāt tur nepilnu slodzi. Es vienmēr atteicos no pilnas slodzes darba, pamatojot to ar to, ka nespēju iedomāties, kā varēšu iztikt pie tik lielas atalgojumu starpības. Tolaik savā parastajā darbā man bija sakrājies daudz virsstundu un atvaļinājuma dienu, tāpēc es daudzas piektdienas ņēmu brīvdienas, lai varētu strādāt laikrakstā The Epoch Times. Pēc tam es vienmēr domāju, ka pēc virsstundu un atvaļinājuma izlietošanas es strādāšu nepilnu slodzi un tikai četras dienas; un tādējādi man būtu iespēja katru piektdienu un daudzas nedēļas nogales veltīt laikrakstam The Epoch Times, ja vien tas nebūtu Shen Yun sezonas maksimuma periods.

Toreiz es neiedziļinājos sevī, lai saprastu, kāpēc es nevēlos atteikties no pieķeršanās naudai un vai man nav vēl kādas citas pieķeršanās. Es varēju izdomāt tikai daudz attaisnojumu, kāpēc man vajadzīga nauda un ka ar nepilnu slodzi ir pietiekami.

Gadu vēlāk, 2022. gada maijā, The Epoch Times vadība man jautāja, vai es vēlētos kļūt par IT nodaļas vadītāju. IT nodaļa bija ļoti vāja, un tai steidzami bija nepieciešams vadītājs, lai The Epoch Times varētu attīstīties. Man uzreiz paātrinājās sirdsdarbība, kļuva karsti un uzpeldēja pieķeršanās, piemēram: vēlme pēc atzinības, vēlme "justies svarīgam" vai domas par to, cik tas ir lieliski, ja tev ir vara. No otras puses, es novērtēju man izrādīto uzticību un saskatīju iespēju iemantot De (tikumu). Sarunas laikā es ātri centos atvairīt sliktās domas. Pēc tam es apskatīju tās vienu pēc otras un ar stingrām taisnām domām skaidri pateicu, ka es to nevēlos.

Aptuveni divas nedēļas es par to domāju, un šajā laikā laikā sapratu, cik liela ir šī amata atbildība un vai es tiešām varētu to darīt uz pusslodzi. Tajā laikā IT nodaļa joprojām bija ļoti maza: divi cilvēki, kam bija ļoti maz laika, un es. Tāpēc es apsēdos pie galda ar šādām domām: "Kurš cits to var izdarīt? Šobrīd nav neviena cita, kas to varētu darīt. Vai redzi, ka šis darbs ir nepieciešams? Vai vēlies, lai The Epoch Times augtu?" Radās arī šaubīga doma: "Vai tev izdosies izpildīt šī amata pienākumus?"

Sapratu, ka Skolotājs man bija sagatavojis ceļu, tāpēc studiju un turpmākā darba laikā varēju iegūt plašas zināšanas IT jomā, un jau vairākus gadus faktiski vadu komandu, kurā šobrīd ir 10 cilvēki. Papildus tehniskajām zināšanām no Skolotāja esmu saņēmis arī dažas citas prasmes, kas ir noderīgas darbā. To, ka prasmes dod Skolotājs un ka nedrīkst kļūt augstprātīgam – to jau savulaik sāpīgi apguvu. Šajā sakarā es pateicos Skolotājam un ar pārliecību varēju pateikt vadībai, ka uzņemšos šo darbu. Tomēr es paudu bažas, ka varētu būt grūti to paveikt, strādājot nepilnu slodzi, ja es turpinu strādāt 32 stundas nedēļā parastajā darbā.

Turpmākajās nedēļās daži darbinieki turpināja man jautāt, vai es negribētu strādāt uz pilnu slodzi. Tāpēc es sāku ieskatīties dziļāk sevī. Es atklāju, ka nauda ir būtisks faktors. Bet līdz ar to, tas arī izcēla gaismā tieksmi pēc komforta un nepieciešamību pēc drošības, ko man deva tas, ka es visu mūžu biju ierēdnis savā parastajā darbā. Man arī bija grūti vienkārši atvadīties no iepriekšējā dzīves posma, bija neērti pamest kolēģus un projektu. Man patika darbs, kolēģi bija jauki, tā vienkārši bija lieliska vide, kurā es varēju nopelnīt naudu, kas man – vientuļam cilvēkam bija ļoti daudz. Tas arī ļāva justies nozīmīgam un atzīt, ka lietotāji ir apmierināti, mani slavēja kolēģi un priekšnieki, un mans darbs bija noderīgs arī Vācijas valstij.
Lai gan es apzinājos šīs pieķeršanās, es tomēr negribēju tās atmest un izvēlējos vieglāko ceļu.

Nedaudz vēlāk radās nepieciešamība doties uz The Epoch Times ofisu Berlīnē, tāpēc jūnijā devos turp uz deviņām dienām. Man nevajadzēja ņemt atvaļinājumu, jo manā parastajā darbā bija darbs no mājām, un es paplašināju "mājas" līdz Berlīnei. Šīs deviņas dienas bija sākums pārmaiņām manās domās.

Drīz vien sajutu, ka lauks ir ļoti spēcīgs. Atšķirībā no mājas biroja, kur pārsvarā esmu viens, tagad birojā mani ieskāva daudzi praktizētāji. Neilgi pirms tam tika nolīgta pavāre, tāpēc ļoti gardas un turklāt arī bezmaksas pusdienas un vakariņas tika ēstas kopā. Turklāt no rītiem pirms darba uzsākšanas mēs kopā mācījāmies "Džuaņ Faluņ" , bet vakarā, kad lielākā daļa cilvēku bija pabeiguši darbu, mācījāmies kanonus. Turklāt pirmos četrus vingrojumus arī izpildījām kopā. Es ātri iemācījos novērtēt šo labo vidi. Man bija daudz lielāka motivācija strādāt, un es biju darbaspējīgāks nekā parasti. Es sāku ar nepacietību gaidīt parastā darba beigas, lai varētu sākt strādāt The Epoch Times. Pēkšņi sapratu, ka parastais darbs man vairs nešķiet tik svarīgs.

Pēc šīm deviņām dienām es stingri apņēmos biežāk doties uz Berlīni, jo sirdī jutu, ka labprātāk strādātu laikrakstā The Epoch Times. Manas spēcīgās taisnās domas tika sadzirdētas, un parādījās pat gadījumi, kad man bija jādodas uz Berlīni sava parastā darba veikšanai, un es varēju vienkārši pievienot nedēļas nogali.

Turklāt pēc deviņām dienām Berlīnē es atkal apsēdos, lai ieskatītos dziļāk sevī. Beigu beigās es sapratu, ka visas manas bažas var atrisināt un ka tās ir tikai jūtas. Atlika vienīgais jautājums – vai es vēlos turpināt turēties pie savas cilvēciskās puses, vai arī izlauzties un iet pilnveidošanās praktizētāja ceļu, kurš var darīt Dafa darbu pilnu slodzi un palīdzēt Skolotājam glābt dzīvās būtnes, vienlaikus novedot līdz pilnībai savu pasauli. Runājot par ierēdņa darba un dzīves drošību, esmu sapratis, ka tā ir drošība tikai no cilvēciskā viedokļa. Daudz drošāk ir iet pa Skolotāja iekārtotu ceļu, jo Viņš par mums rūpējas, un man ir jāuzticas.

Man kauns atzīties, ka pirms diviem mēnešiem es negribēju atteikties no cilvēciskā aspekta un pateicu vadībai, ka nestrādāšu uz pilnu slodzi, bet samazināšu savu darba laiku līdz 26 stundām nedēļā, lai pa vakariem varētu vēl dažas stundas pastrādāt laikrakstā Epoch Times. Ņemot vērā to, ko biju iepriekš sapratis, šis paziņojums man bija kā atzīšanās.

Es neuzdrošinājos nevienam pastāstīt par savu izpratni un lēmumu dot priekšroku cilvēciskajai pusei, nevis sevis pilnveidošanai, jo man bija kauns.

Nedēļām ritot, es pamanīju, ka arvien vairāk un vairāk distancējos no sava parastā darba. Man tas šķita arvien mazāk un mazāk svarīgs, un es labprātāk gribētu strādāt laikrakstā The Epoch Times. Arī savā brīvajā laikā es pārtraucu domāt par parasto darbu un sāku domāt par The Epoch Times. Mana atbildības sajūta un piederība laikrakstam The Epoch Times nepārtraukti stiprinājās.

Augustā mēs, trīs darbinieki un es, pieņēmām angļu valodā iznākošā laikraksta The English Epoch Times ielūgumu un devāmies uz Ņujorku, lai mācītos no viņiem. Ierodoties man uzreiz radās iespaids, ka birojs ir kā miera osta Manhetenas haosa vidū. Es jutos tā, it kā būtu nonācis citā pasaulē. Lauks bija ļoti spēcīgs. Praktizētāji ir centīgi un strādā no rīta līdz vakaram. Es ātri vien pamanīju, cik liela ir atšķirība starp mani un viņiem, un to, ka viņi spēj saglabāt mieru, neraugoties uz lielo darba slodzi un spiedienu. Pat tad, kad es viņus atrāvu no darba, lai pajautātu, vai viņi var man kaut ko iemācīt, viņi palika mierīgi un vai nu uzreiz atvēlēja man laiku, vai arī piedāvāja tikties nedaudz vēlāk. Šajā jautājumā man vēl ir daudz kas jāpilnveido.

Protams, bija arī jautājumi par pilnas slodzes štata vietu.

Divas dienas pēc atgriešanās mājās notika gandrīz visu The Epoch Times darbinieku tikšanās. Mēs kopā pavadījām nedēļas nogali Berlīnes apkārtnē, brīvdienu ciematā, lai kļūtu par vienotu ķermeni, paaugstinātu sevi un virzītu projektu uz priekšu. Mēs varējām izmantot šo iespēju, lai pastāstītu par to, ko esam iemācījušies, un jaunajiem plāniem.

Pēdējā dienā es sapratu, cik lielisks Skolotāja plāns tas ir. Gluži kā uz liela viļņa mēs atgriezāmies no Amerikas un sapulcinājām visus laikraksta The German Epoch Times darbiniekus. Man ir iespaids, ka tagad mēs visi kopā esam uz viļņa, apvienojot savas spēcīgās taisnās domas, lai turpinātu augt un glābtu arvien vairāk dzīvo būtņu.

Mājupceļā es metro klausījos Shen Yun mūziku un ieklausījos sevī. To darot, es redzēju, kā katra manī esošā matērijas daļiņa vēlas vilkt mani vienā virzienā. Tās apvienojās lielākā straumē, kurai ir tikai viens mērķis: pilna laika slodzes darbs! Šī aina mani tik ļoti aizkustināja, ka acīs sariesās asaras. Es izgāju šo pārbaudījumu. Es nevarēju neatsaukties uz Skolotāja aicinājumu un iekšēji ar lepnumu un skaļi pasludināt – jā, es strādāju uz pilnu slodzi The Epoch Times, lai palīdzētu Skolotājam glābt dzīvās būtnes un novestu līdz pilnībai savu pasauli!

Šīs ainas laikā man prātā pavīdēja šādi divi izteikumi no praktizētāju pieredzes apmaiņas, ar kuriem es vēlētos dalīties:

1. "Vai tu vēlies palīdzēt vācu The German Epoch Times augt un iegūt varenu tikumu, vai atnākt tikai tad, kad The Epoch Times būs liels un grūtākā daļa jau būs galā?"

2. "Darbi ir jāpaveic, un tie tiks paveikti jebkurā gadījumā. Neatkarīgi no tā, vai jūs tajā piedalāties vai nepiedalāties. Atskatoties pagātnē, jūs to nožēlosiet."

Atsevišķi ņemts, tas var izklausīties skarbi, taču sarunas kontekstā, un ņemot vērā praktizētāju enerģijas lauku, tas bija ļoti žēlsirdīgs paziņojums.

Vecie spēki ilgi nevilcinājās un tajā pašā vakarā, kamēr es tīrīju zobus, iedēstīja manā prātā šādu domu: "Vai tu patiešām palīdzi Skolotājam glābt dzīvās būtnes ar The Epoch Times un vai tu vari noverst līdz pilnībai savu pasauli?" Es uzreiz kļuvu modrs un zināju, ka tā nav mana doma, tāpēc spēju to atmest. No vienas puses, šis gadījums man parādīja, ka visu laiku jābūt modram, lai nebūtu traucējumu, un, no otras puses, ka pilna laika darbs ir pareizs lēmums, jo citādi nebūtu iemesla mēģināt man traucēt.

Noslēgums

Atskatoties atpakaļ, es zinu, ka neesmu atvadījies no sava iepriekšējā dzīves posma un neatlaižu to. Tā drīzāk ir daļa no ieplānotā, kas mani sagatavoja labi tikt galā ar darbu The Epoch Times. Es vēlos vairāk uzticēties Skolotājam un viņa plāniem, tāpēc esmu pārliecināts, ka mūsu nelielā IT komanda augs un mēs spēsim īstenot savu misiju.

Paldies Jums, Skolotāj!

Avots: https://www.clearharmony.net/articles/a113082-Stepping-Out-of-Humanness.html