Mana pieredze darbā ar Shen Yun 2022. gadā

2016. gadā es sāku praktizēt pilnveidošanos Faluņ Dafa. Šis ir trešais gads, kad strādāju pie Shen Yun skatuves sagatavošanas. Katru reizi, kad strādāju Shen Yun, tas man sniedz daudz jaunas izpratnes. Tā kā darbs ir daudzpusīgs, es vienmēr iemācos daudz ko jaunu un uzkrāju jaunu pieredzi. Man ir liels gods būt par šīs komandas biedru. Ne tikai Shen Yun dejotāji un mūziķi, bet arī daudz brīvprātīgo ir veicinājuši Shen Yun panākumus. Es esmu viens no šiem brīvprātīgajiem.

Šogad man paveicās, ka varēju piedalīties pakalpojumu sniegšanā vairākās Shen Yun izrādēs Vācijā un Austrijā. Mani ļoti aizkustināja 2021. gada 18. novembrī Skolotāja publicētais kanons "Atjēdzieties". Lai varētu piedalīties servisa komandas darbā, sākot no pirmās izrādes Eiropā – Ķelnē, es biju visu sagatavojis. Darba devējs vēlējās, lai es viņam pastāstu par saviem plāniem šā gada atvaļinājuma laikā. Tas man bija kas pavisam jauns. Kā man to vajadzētu plānot? Tomēr es domāju, ka tā ir ļoti laba zīme. Man bija zināms Shen Yun grafiks, un es pēc iespējas labāk saplānoju savu atvaļinājumu šajā laikā. Atvaļinājums ļāva man piedalīties Shen Yun izrādēs Zalcburgā, Ludvigsburgā, Grācā, Fusenē un Bregencā.

Iegūt augstāku līmeņu izpratni par "Džeņ, Šaņ, Žeņ" nozīmi

Viens no drošības dienesta darbinieku uzdevumiem izrādes laikā bija pārliecināties, ka neviens nefotografē un nefilmē. Izrādes sākumā skatītājiem divas reizes tika atgādināts, ka nedrīkst veikt audio vai video ierakstus, jo tas ir autortiesību pārkāpums. Iekštelpu drošības dienesta pienākums bija skatītāju vērošana, lai pārliecinātos, ka tādas lietas nenotiek. Ja tā patiešām bija noticis, mums bija jāiejaucas, un kopā ar skatītāju jāizdzēš audio vai video ieraksts. Pirmajos divos gados man ļoti "veicās", vai, precīzāk sakot, mūsu cienījamā Skolotāja aizsardzībā manis uzraudzītajā zonā nekas tāds nenotika. Jo, es sapratu, ka vēl neesmu gatavs uzņemties šo uzdevumu vai pienākumu. Es ļoti baidījos saskarties ar tādu lietu. Tomēr šogad tas notika. Man bija jāiemācās tikt ar to galā.

Esot Ķelnē, mēs kopā ar pieredzējušu draugu praktizētāju saskārāmies ar tādu lietu, un es raidīju taisnās domas, lai atbalstītu šo draugu praktizētāju. Toreiz kāds skatītājs visu izrādes laiku bez bailēm veica video ierakstu. Daudzi ap viņu sēdošie skatītāji sūdzējās, un daudziem viņš traucēja, un izrādes laikā tas bija nekavējoties jāpārtrauc. Kad es redzēju draugu praktizētāju ļoti tieši un stingri izturamies pret šo skatītāju, biju ļoti satriekts. Jo, saskaņā ar manu izpratni, praktizētāja rīcība neatbilda Labestības un Pacietības principiem. Bet vai tiešām tā bija? Es par to daudz domāju, un apsvēru, kā es risinātu šo lietu saskaņā ar Džeņ Šaņ Žeņ (Īstenība Labestība Pacietība), taču atbildes man joprojām nebija. Kopumā man šķita, ka šāda rīcība ir pretrunā ar Fa, tomēr varbūt mans viedoklis un izpratne par to nebija pareizi? Es joprojām cerēju, ka ar mani nekas tāds nenotiks.

Vai man arī turpmāk, saskaroties ar nepatikšanām, jāturpina iet pa apkārtceļiem. Visu ceļu līdz izrādei Ludvigsburgā es joprojām turējos pie šī nepareizā viedokļa. No otrā stāva kāpņu laukuma varēju redzēt, ka sieviete acīmredzami ieraksta izrādes pirmo priekšnesumu. Es domāju, ka citi mani kolēģi to pamanīs. Tomēr es biju vienīgais, kurš to redzēja. Starpbrīdī es nokāpu lejā un teicu kolēģiem, lai viņi pievērš uzmanību šai sievietei, un tad pagriezos un devos atpakaļ. Es biju pārlicis atbildību uz saviem draugiem praktizētājiem, un nebiju uzņēmies atbildību uz sevi.

Pēc starpbrīža es savā acu priekšā ieraudzīju skatītāju, kurš katra priekšnesuma beigās fotografēja to piemiņai. Patiesībā, ielaižot skatītājus teātrī, es joprojām domāju: šis apmeklētājs tā nedarītu. Viņš to darīja ļoti neuzkrītoši, un netraucēja citiem cilvēkiem. Pamazām es sapratu, ka Skolotājs sniedz man mācību stundu. Tur nebija citu praktizētāju, kas man palīdzētu, un šī bija pirmā reize, kad man bija jāiejaucas personīgi. Kad priekškars aizvērās, es devos parunāt ar šo skatītāju, un pēc tam viņš pārtrauca fotografēt. Tomēr pēc izrādes beigām man vēl bija jāprasa, lai viņš izdzēš fotogrāfijas. Es ļoti pieklājīgi lūdzu viņu izdzēst fotogrāfijas. Viņš atzina, ka ir uzņēmis dažas fotogrāfijas, taču teica, ka šīs fotogrāfijas viņam ir ļoti svarīgas, un, lai arī kā es viņu centos pārliecināt, rezultāta nebija. Kāpēc viņš nevēlējās izdzēst šīs fotogrāfijas? Tas bija tikai līdz brīdim, kad man palīgā nāca cits kolēģis, kuram bija lielāka pieredze un kurš pauda sapratni, – tad vīrietis uzreiz izdzēsa fotogrāfijas. Es jutos ļoti bezpalīdzīgs. Vai es joprojām varēju labi pildīt šo uzdevumu? Vai bija iespējams, ka es nebiju pietiekami sirsnīgs un draudzīgs? Vai Šaņ (Labestība) un Žeņ (Pacietība) nenozīmē, ka jābūt sirsnīgam un draudzīgam?

Vakarā, daloties pieredzē, es par to runāju un jautāju, kā mēs varam izmantot labestību, lai atrisinātu šādas situācijas. Tas man bija noslēpums. Es sapratu, ka mana izpratne par labestību joprojām ir ļoti laicīga un virspusēja. Es pamanīju, ka Skolotājs savā Likuma izklāstā Šveicē runāja par "Labestību" šādi:

"Tā kā jūs pieminējāt žēlsirdību, es vēlos izlabot jūsu domāšanu. Es jums pastāstīšu, kas ir žēlsirdība. Kad ļaudis parasto cilvēku sabiedrībā jūt, ka viņi dzīvo diezgan komfortabli, bez nelaimēm un grūtībām, ja katra diena ir patīkama un bezrūpīga, ja viņiem netrūkst naudas un ir viss nepieciešamais, tad domā, ka Dievs ir žēlsirdīgs pret viņiem un ir patiešām labs pret viņiem. Es jums teikšu, ka Dievs tā nerīkojas. Ja viņš patiešām tā rīkotos, tad viņš būtu ļoti slikts priekš cilvēkiem. Tas ir tāpēc, ka cilvēku principi ir pilnīgi pretēji." (neoficiāls tulkojums)

Es skaidri sapratu, ka visu laiku labestības jautājumu esmu aplūkojis no parasta cilvēka skatu punkta. Vai tā ir labestība, kad izliecies, ka neko nezini, kamēr kāds skatītājs fotografē? Vai tas viņam nāks par labu, ka tādēļ, ka viņš kļūdījās un nepareizi rīkojās, viņu piemeklēs nelaimes virs zemes un Debesīs? Līdz šim es nebiju par to tā domājis. Ja es viņu neapturu un neatrisinu šo lietu, vai tas nozīmē, ka esmu pret viņu draudzīgs? Lai gan skatītājs, iesākumā, var justies slikti manas iejaukšanās dēļ, rezultāts būs labs visiem.

Otrajā dienā es palīdzēju brālim izgriezt vīnogulājus vīna dārzā. Tajā dienā spoži spīdēja saule, un bija pienācis laiks to darīt. Es nekad agrāk nebiju ko tādu darījis, tāpēc man bija laiks mācīties. Vīnogulāju apgriešanu sauc par atzarošanu. Tas nozīmē nogriezt visus dzinumus, izņemot vienu vai divus jaunos asnus, kas atrodas virs saknēm. Tikai šādā veidā iespējams iegūt bagātīgu ražu. Pēc tam atlikušos zarus un stīgas sasien un noliec vajadzīgajā virzienā, un dažreiz tie arī lūzt. No svaigajiem iegriezumiem izplūst daudz šķidruma. Šķita, ka vīnogulāji "asiņo", un tas izskatījās ļoti nežēlīgi. Izlasot grāmatu "Džuaņ Faluņ", es sapratu, ka arī augi ir dzīvības ar jūtām. Es ļoti baidījos darīt šo darbu un baidījos nodarīt kaitējumu vīnogulājiem. Brālis man izskaidroja to un teica: ja viņš to nedarītu šādi, vīnogulājs nokalstu, jo tas nespētu apgādāt ar ūdeni tik daudzus zarus. Viņš bieži runāja ar augiem un vienmēr klusi un maigi darbojās ap kokiem, lai savu iespēju robežās tiem nekaitētu.

Šī mācību stunda vīna dārzā, šķiet, bija sagatavota tieši man. No tā es uzzināju, ka labestība nenozīmē, ka ir jābūt draudzīgam un sirsnīgam ārēji. Tad kā man rīkoties šajā jautājumā? Ko es iemācījos no šīs mācību stundas, un ko es izpratu?

Shen Yun izrādē Austrijas pilsētā Grācā es guvu nākamo mācību. Draudzīga sirma kundze, kurai bija apmēram 75 gadi, nofilmēja daudz priekšnesumu. Šoreiz bija tāpat, un, lai gan viņa nevienam citam netraucēja, tas arī notika manā acu priekšā. Mans domāšanas veids bija mainījies. Tagad es jau zināju, ka šī sieviete, to darot, rada sev karmu, un viņas pašas labā man viņa ir jāaptur. Es biju ļoti draudzīgs, taču tieši viņai norādīju, ka es un vēl divi kolēģi esam redzējuši viņu filmējot. Izrādes sākumā tika paziņots, ka tas ir aizliegts, un tas ir autortiesību pārkāpums. Tajā pašā laikā es viņai teicu, ka man ir dots norādījums lūgt viņai izdzēst video ierakstus. Daudz nerunājot, viņa uzreiz tam piekrita, un bez liekiem strīdiem nekavējoties izdzēsa video. Tas mani pārsteidza. Šī vecā kundze izdzēsa videoierakstus dažās sekundēs un ļoti prasmīgi, gluži kā pusaudze, it kā viņa vienmēr būtu darījusi ko tādu. Ko tādu es nebūtu varējis iedomāties. Es apzinājos, ka esmu par to atbildīgs. Biju stingri nolēmis, ka viņai tā būs labāk. Un viņa to izdarīja. Viņas zinošā puse to pabeidza maziem solīšiem un ļoti īsā laikā izlaboja savu kļūdu. Šajā brīdī es pēkšņi jutu, ka beidzot esmu sapratis labestības iekšējo nozīmi.

Vai tajā visā nebija arī Žeņ (Pacietība)? Pēc pirmās veiksmīgās pieredzes domāju, kā es to varētu izdarīt vēl labāk. Nākamajās dienās es atkal piedzīvoju divus pārbaudījumus, kas ļāva man to izdarīt vēl labāk.
Pirmo reizi, kad tas notika, tā bija jauna sieviete, un sarunā ar viņu es uzsvēru, cik svarīgi ir dzēst fotogrāfijas, kā arī teicu – ja viņa vēlas kādu fotogrāfiju par piemiņu, viņa var uzņemt skaistu piemiņas fotoattēlu Shen Yun reklāmas stenda priekšā teātra vestibilā, un turklāt Shen Yun dāvanu veikalā bija daudz piemiņas lietu un suvenīru. Turklāt viņa varēja atrast daudzas pirmklasīgas fotogrāfijas un video Shen Yun tīmekļa vietnē. Tā mani labie nodomi un labvēlība varēja viņu aizkustināt un viņa spēja to novērtēt. Viņa uzklausīja manus vārdus, un es arī pateicos viņai par sapratni.

Pēc tam kāds draugs praktizētājs mani informēja, ka kāds no publikas fotografē. Tā kā es pats to nebiju redzējis, nebiju pārliecināts, vai man vajadzētu iejaukties vai nē. Pajautāju šim pārim tieši, vai viņi ir fotografējuši vai nē, un viņi uzreiz to atzina. Viņi nebija sapratuši izrādes sākumā izskanējušo aicinājumu vācu un ķīniešu valodā par to, ka nedrīkst uzņemt videoierakstus. Es runāju ar viņiem angļu valodā, paskaidrojot, ka video uzņemšana ir autortiesību pārkāpums, un lūdzu tos izdzēst. Es arī viņiem pastāstīju par iespējām atstāt sev skaistas atmiņas par izrādi, tāpat kā iepriekšminētajai sievietei. Ļāvu viņiem saprast, ka es ne tikai īstenoju politiku, bet arī saprotu viņus.

Beigās notika kas pārsteidzošs. Kad izrāde beidzās un visi devās projām, pāris, kas fotografēja, uzmeklēja mani un vairākas reizes atvainojās. Arī es viņiem pateicos un teicu, ka priecājos par to, ka viņi mani uzmeklēja.

Pēc tam, kad es pakāpeniski nonācu pie dziļākas izpratnes par Džeņ, Šaņ, Žeņ (Īstenība, Labestība, Pacietība) un to, ko tas nozīmē mums praktizētājiem, es varu veikt savus uzdevumus ar tīru sirdsapziņu. Pirms tam es nevarēju veikt šo uzdevumu, jo man bija pieķeršanās bailēm. Turklāt, stiprinot taisnās domas, es varēju palīdzēt tiem cilvēkiem, kuri bija ieradušies uz izrādi, nepieļaut kļūdas, kuras pēc tam būtu jānožēlo.

Mans Vuvei ("darbība bez rīcības") apguves process

Kā skatuves drošības dienesta brīvprātīgais es šogad ar Skolotāja un draugu praktizētāju palīdzību biju daudz iemācījies. Tā bija pirmā reize, kad es veicu daudzus no šiem uzdevumiem. Ļoti svarīga lieta, ko es iemācījos, bija saglabāt mieru un savaldību jebkurā situācijā.

Mana dzimtā pilsēta atrodas tikai 30 kilometru attālumā no Fusenes. Tas man bija pagodinājums, ka Shen Yun varēja uzstāties tik tuvu manai dzimtajai pilsētai. Šeit es biju atbildīgs par drošību ārpus teātra, un tam bija vajadzīgs, lai es būtu ļoti mierīgs. Stāvēt sardzē un trīs vai sešas stundas vērot klusu vietu bija liels pārbaudījums manai pacietībai. Kā man pavadīt šo laiku, lai nebūtu garlaicīgi? No tā es uzzināju, ka katrs mums piešķirtais postenis un uzdevums ir ļoti svarīgs. Dažreiz, kad redzēju, ka ir kāds uzdevums, par kuru ir aizmirsts, domāju, kā varētu aizpildīt šo plaisu. Dažreiz šis uzdevums, kas nebija iekļauts mūsu plānos, prasīja daudz laika. Turklāt es bieži uztraucos, vai spēšu uzņemties šādu papildus slodzi. Šoreiz es beidzot varēju atteikties no miega un turklāt padarīt iespējamu to, kas šķita neiespējams.

Kad pienāca mana kārta dežūrēt, pirmais man uzticētais uzdevums bija Shen Yun izpildītājmākslinieku un transportlīdzekļa apsardze. Gaidīju vairākas stundas, bet mākslinieki joprojām neieradās. Tieši tad, kad mans dežūras laiks tuvojās beigām, man piezvanīja koordinators, lai pateiktu, ka mākslinieki ir izmantojuši šo laiku, lai apskatītu vietējo apkārtni. Koordinators teica, ka par šo plāna maiņu viņš ir uzzinājis krietni vēlāk. Es ļoti uztraucos, un galu galā panācu viņus un atradu autobusu un kravas automašīnu. Beidzot varēju sākt savu darbu. Pēc stundas, veicot maksājumu autostāvvietā, es saskāros ar dažām problēmām, un tobrīd mākslinieku kolektīvs devās vakariņās, un es atkal pazaudēju viņus no redzesloka. Es domāju, ka viņi noteikti ir devušies uz viesnīcu, lai reģistrētos un atpūstos, taču tā nebija. Mans otrs kolēģis bija saņēmis pareizus norādījumus un steidzās uz restorānu, lai nodrošinātu tur apsardzi. Jau no paša sākuma mans uzdevums nebija parasts, un tas bija liels izaicinājums manai pacietībai. Šajā aspektā man joprojām bija daudz pieķeršanos, no kurām jāatbrīvojas. Tā ir pieķeršanās, kas man ir sekojusi līdzi līdz pat šai dienai, tāpēc kā es varētu rīkoties labāk nākotnē? Kāpēc man bija tik grūti izpildīt tik vienkāršu uzdevumu? Nekas nenotiek nejauši, tad ko man ar to gribēja teikt? Dienu no dienas es pakāpeniski atbrīvojos no savām saasinātajām emocijām, un tādā veidā pamazām esmu spējis mierīgi stāties pretī notiekošajam un saņemtajiem uzdevumiem. Taču šī procesa laikā man joprojām trūka labas komunikācijas ar drošības dienesta komandu. Dažreiz es runāju pārāk daudz un pārāk dziļi, un notērēju viņu dārgo laiku. Reizēm arī tāpēc, ka pārāk maz sazinājos ar viņiem, es viņiem radīju šaubas par to, vai viss ir labi; turklāt dažkārt es nespēju pareizi saprast savus uzdevumus. Tagad man joprojām ir jāatrod pieņemams komunikācijas veids. Dažreiz rodas kaut kādi konflikti. Neatkarīgi no tā, vai tas bija nevajadzīgs konflikts, vai arī tam bija konkrēts iemesls, es ieskatījos sevī un centos rīkoties labāk.

Pēdējā izrāžu dienā es deviņas stundas biju drošības dienesta darbinieks. Man vajadzēja arī aptuveni divas stundas palīdzēt noņemt skatuvi. Biju nedaudz noraizējies par to, vai varēšu tik ilgi strādāt, un baidījos, ka nevarēšu būt lietderīgs.

Pēc pamošanās pulksten 6.00 no rīta es devos uz savu pirmo dežūru viesnīcā, kurā bija apmetušies Shen Yun mākslinieki. Pēc trim stundām es devos uz teātri. Tur es atklāju, ka pie teātra nav neviena, kas sargātu autobusu. Patiesībā man jau bija sarunāta atpūta, bet es jutu, ka ir nepieciešams aizpildīt šo plaisu. Es nevienam neko nejautāju un uzreiz sāku pildīt darba pienākumus. Es tur stāvēju visu laiku, līdz beidzās izrāde un viņiem bija vajadzīga mana palīdzība, lai novāktu un sapakotu skatuvi. Pēc tam es plānoju atpūsties. Taču es nevarēju apstāties un ļaut šim autobusam, kas pilns ar skatuves aprīkojumu, palikt bez apsardzes. Tātad, es atkal stāvēju. Es stāvēju tur, tad devos uz viesnīcu, lai dežūrētu tur līdz pusnaktij. Pēc tam es trīs stundas gulēju savā mašīnā. Lielāko daļu laika es raidīju taisnās domas. Galu galā es sargāju autobusu kopā ar citu praktizētāju līdz pulksten sešiem no rīta, kad uzlēca saule. Šī bija visgrūtākā daļa. Bet labākā daļa bija tā, ka mēs abi varējām dalīties pieredzē viens ar otru. Kopumā es nostrādāju 18 stundas, bet atpūtos tikai trīs stundas. Neiespējamais kļuva iespējams. Es pats arī jutos pārsteigts. Uzzināju, ko varu sasniegt ar Skolotāja palīdzību.

"Džuaņ Faluņ" Devītajā lekcijā Skolotājs saka:

"Agrāk, kad es nodarbojos ar pilnveidošanos, daudzi cildeni gudrie man teica tā: "Grūti paciešamais ir paciešams, grūti paveicamais ir paveicams. Tas patiešām tā ir, pēc kursiem jūs varat pamēģināt. Kad patiešām būsi nonācis nelaimē vai saskāries ar kādu pārbaudījumu, tad pamēģini. Grūti paciest, bet ciet, Izskatās neiespējami, saka – to ir grūti paveikt – tad pamēģini, vai varēsi to galu galā paveikt vai ne. Ja tu patiešām tiksi ar to galā, tad nenoliedzami atklāsi "vītolu pavēni, košus ziedus un vēl arī ciematu tuvumā"!"

Ar šo jauno izpratni pēc dažām nedēļām es varēju ar jaunu pieeju tikt galā ar uzdevumiem pēdējā izrāžu dienā Brēgencā. Es ar prieku ierados teātrī ātrāk, lai attīrītu tur lauku. Arī ceļā no viesnīcas uz teātri es izmantoju šo laiku, raidot taisnās domas, lai attīrītu visu pilsētu. Ierodoties agrāk, es varēju pildīt durvju sarga lomu pie mākslinieku ieejas un sasveicināties ar teātra un virtuves komandu darbiniekiem, kā arī atvērt durvis visiem. Šī nelielā darbība, atverot durvis citiem, ielaižot viņus iekšā, paklanoties, izrādot cieņu un pasmaidot viņiem: tās visas ir senas tradīcijas, bet Shen Yun izrāžu laikā tās man dāvāja mistisku nozīmi, jo īpaši atverot durvis Shen Yun māksliniekiem. Kad es atvēru durvis teātra apkopējām, viņas brīnījās un teica: "Neviens šeit vēl nav to darījis mūsu vietā." Viņas aizkustināja šī mazā darbība. Sākām pārrunāt senās tradīcijas, kā arī to, ka esmu cītīgi mēģinājis šīs tradīcijas pētīt, jo tās man ir kļuvušas ļoti svarīgas. Mēs kā praktizētāji varam izmantot šīs mazās detaļas, lai parādītu cilvēkiem pasaulē "Džeņ Šaņ Žeņ", un tieši šīs tradīcijas rada pozitīvus priekšstatus cilvēkos, ar kuriem sastopamies. Tajā dienā es apsargāju daudzas durvis un gaiteņus, un katras durvis un eja bija ļoti īpašas, jo ar tām saistītas daudzas pieredzes.

Šajā dienā es biju apņēmies, ka neiešu ātrāk prom, kamēr vairs nebūs neviena, kam būtu vajadzīga palīdzība. Līdz šim es vienmēr noteicu, kad beigšu strādāt, un lielākoties tas notika tad, kad biju jau ļoti noguris. Es gribēju pacensties izdarīt labāk pēc tam, kad biju guvis pieredzi Fusenē. Šoreiz es nepalīdzēju novākt skatuvi vai apsargāt autobusu, lai gaidītu, kad viņi aizbrauks no teātra un pēc tam atsāktu darbu, bet gan palīdzēju virtuves komandai salikt mantas un šajā darbā pavadīju vairākas stundas. Es atmetu malā domas, ka esmu jau ļoti noguris, turklāt devos prom tikai tad, kad visi bija aizgājuši no teātra. Es atkal biju pārsteigts, atklājot, ka ar Skolotāja palīdzību man negaidīti izdevās to sasniegt. Šī bija pirmā reize, kad man izdevās pievarēt šādu izaicinājumu. Dažreiz es domāju, ka tagad esmu vecāks, un vairs nav tā, kad biju jauns un varēju darīt jebko. Vai tas patiešām ir tā? Vai es to vēlos? Varbūt tā ir ilūzija? Es domāju, ka tad, kad tiek runāts par Dafa, vajadzētu pārskatīt sev noteiktos ierobežojumus. "Džuaņ Faluņ" skaidri norāda, kā mēs varam kļūt jaunāki. Mums ir jāizmanto šī iespēja. Kad manu domu izejas punkts ir piepildīts ar taisnām domām, es varu pieredzēt, kā kļūt jaunākam.

Man nekad nav paticis valkāt uzvalkus un svinīgas drēbes. Man pat darba vietā patīk valkāt ikdienišķu apģērbu un sporta apavus. Krekls, kaklasaite vai uzvalks karājās manā drēbju skapī mēnešiem, pirms man ir iespēja tos uzvilkt. Pēc tam, kad Skolotājs runāja par tradīcijām, es daudzās vecās fotogrāfijās pamanīju, ka daudzi vienkāršie un nabadzīgie zemnieki un strādnieki mūsu ciematā vienmēr bija labi ģērbušies uz darbu, un tas mani pārsteidza. Viņi pat nēsāja cepures, lai nosegtu galvu. Un pat tad, kad laiks bija ļoti karsts, viņi valkāja drēbes ar garām piedurknēm un garās bikses. Ja valkāja šortus, viņiem kājās bija garās zeķes. Pēc apģērba varēja noteikt viņu profesiju. Katram ciematam bija savs tradicionālais apģērbs. Dažas tradīcijas ir tikušas saglabātas līdz mūsdienām. No sava apsardzes darbinieka posteņa pie teātra es varēju vērot, cik mierīgi un disciplinēti ir Shen Yun mākslinieki, kuri devās no viesnīcas uz teātri un atpakaļ. Neatkarīgi no tā, vai tas būtu apģērbs vai uzvedība – viņi visi radīja lielisku iespaidu. Vai es biju piemērots apsardzes darba veikšanai? Vai man bija šāda attieksme katrā manā darbībā un kustībā? Shen Yun Performing Arts ir augstākās klases mākslinieku kolektīvs, un vai man kā apsardzes darbiniekam, pat ja es veicu tikai vienkāršu apsardzes darbu, nevajadzētu ģērbties labāk, tāpat kā izpildītājmāksliniekiem, un saskaņā ar senajām tradīcijām un uzvedības normām, ierobežot savu rīcību un nopietnāk apsvērt apģērba izvēli? Man bija liels pagodinājums izmantot iespēju raidīt taisnās domas autostāvvietā, kuru es uzraudzīju, smaidīt un pieklājīgi izrādīt cieņu, kā arī sasveicināties un atvadīties no Shen Yun māksliniekiem un tiem, ar kuriem man ir iepriekšnolemta saikne. Daudziem cilvēkiem parādīju ieeju teātrī, atbildēju uz daudziem jautājumiem un piedāvāju turpmāku palīdzību. Dažreiz domāju, ko es varētu darīt vēl labāk. Ar visām savām domām un ķermeni es iegrimu savu uzdevumu veikšanā, un vairākas stundas pagāja ļoti ātri. Arvien biežāk piedzīvoju to, kā mēs, praktizētāji, varam izveidot vienotu ķermeni, un ar to saplūda arī daudzi apmeklētāji. Iespējams, es biju viens no pirmajiem praktizētājiem, ko apmeklētāji ieraudzīja ceļā uz teātri, tāpēc man bija jārada labs pirmais iespaids. Lai gan tas izskatās pēc darba, kuru nav vērts pieminēt, arī tas ir ļoti svarīgs, un tas manā pilnveidošanās praksē radīja jaunu izpratni.

Vēlme saslimt

Lai piedalītos Shen Yun projektā, mēs kā brīvprātīgie ilgu laiku nebijām pārliecināti, vai mums, pamatojoties uz jauno pandēmijas situāciju, vajadzētu vakcinēties vai nē. Izlasot Skolotāja rakstu "Atjēdzieties", es nolēmu vakcinēties, jo šādā veidā, neatkarīgi no Austrijā un Vācijā pieņemtajiem noteikumiem, es būšu sagatavojies. Lai gan, domājot par Shen Yun, es biju piekritis vakcinēties, tomēr es joprojām labāk būtu izvēlējies to nedarīt. Saskaņā ar Austrijas likumā minētajiem noteikumiem man bija divas iespējas: viena – vakcinēties, bet otra – iegūt sešus mēnešus ilgu imunitāti, izveseļojoties pēc inficēšanās ar vīrusu.

2022. gadā pēc pirmās Shen Yun izrādes man vajadzēja saņemt otro vakcīnas devu. Es vēlējos saslimt, un tad man nebūtu jāvakcinējas. Šī vēlēšanās piepildījās. Pēc divām dienām, atceļā no Ķelnes, es zaudēju garšas sajūtu. PĶR tests rādīja, ka esmu inficēts, un bija nepieciešams izolēties.

Vai tas ir pareizi, ja praktizētājam ir vēlēšanās saslimt? Vai tas bija saskaņā ar Fa? Un vai ar to es nenodarīju kaitējumu arī citiem praktizētājiem?

"Džuaņ Faluņ" Sestajā lekcijā Skolotājs saka:

"Ja tu, būdams praktizētājs, visu laiku uzskati šādu stāvokli par slimību, tad faktiski tu pēc tās tīko, tu vēlies iegūt slimību, un slimība var iesakņoties. Praktizētāja Sjiņsjin ir jābūt augstam."

"Mūsu Visumā pastāv tāds princips – ko cilvēks pats cenšas panākt, ko pats vēlas, – tajā neviens neiejaucas. Mans Likuma ķermenis centīsies apturēt tevi, dot tev mājienu, bet, ja tu visu laiku turpināsi stūrgalvīgi tiekties pēc tā visa, tas pārstās par tevi rūpēties. Vai tad kāds var piespiest cilvēku pilnveidoties? Neviens nevar likt kādam pilnveidoties, piespiest kādu pilnveidoties. Patiesa paaugstināšanās ir atkarīga no tevis paša."

Vairākas dienas pēc kārtas es jutu bezspēku no galvas līdz kājām. Pēc piecām dienām, pēc testa veikšanas, es varēju izlemt, vai noslēgt savu izolācijas periodu vai nē. Taču tests rādīja, ka man joprojām ir vīruss. Es to biju uzaicinājis, un tagad tas nevēlējās iet prom. Vai mans viedoklis bija pareizs? Vai es neatstāju ļaunumam kādu spraugu, ko izmantot? Vai tā bija tikai ilūzija? Ļoti drīz mani lūdza palīdzēt Zalcburgā. Mana izolācija beidzās dienu pirms skatuves uzstādīšanas Zalcburgā. Tomēr man joprojām bija jaunā vīrusa simptomi, piemēram, klepus, turklāt man bija slikta pašsajūta. Tāpēc toreiz nolēmu nebraukt uz Zalcburgu.

Vai es nepieļāvu lielu kļūdu? Mani kaimiņi zināja, ka neesmu slimojis sešus gadus, tāpēc visi bija pārsteigti, kad inficējos ar vīrusu. Es reiz viņiem teicu, ka neslimošu, jo Faluņ Dafa dziednieciskā iedarbība ir ļoti laba. Vai tad tā nebija slikta zīme, ka esmu inficēts ar vīrusu? Atskatoties uz šo visu pēc tam, – šī patiešām bija slikta situācija, ar tik spēcīgu pieķeršanos vēlmei saslimt, kā rezultātā man nebija iespējas izpildīt savu solījumu palīdzēt Zalcburgā.

Es rūpīgi pārdomāju to un arī to, vai man agrāk ir bijusi šī pieķeršanās. Patiesībā, kad biju vēl bērns un kad bija gaidāmi eksāmeni, es vienmēr vēlējos saslimt, lai eksāmenus varētu atlikt. Reizēm es izrādīju nomāktību, lai izvairītos no atbildības. Kad spiediens kļuva bija pārāk liels, es vienmēr vēlējos saslimt. Jo slimiem cilvēkiem jūt līdzi un pievērš uzmanību. Vai tā arī nebija atkarība? Vai tur nebija pieķeršanās, no kuras es varētu atbrīvoties?

Kā praktizētājs, sēžot grupā meditācijā, es vienmēr mēdzu pievērst uzmanību tam, kad man sāk sāpēt kājas un cik ilgi tās sāp, lai pēc tam varētu pastāstīt to visiem pārējiem. Varbūt es cerēju, ka būšu tas, kuram prakses vietā sāp visvairāk? Vai tad šīs bija sacensības par to, kam sāp visvairāk? Vai man bija jāsūdzas, lai pēc tam saņemtu līdzjūtību no citiem? Kad es atbrīvojos no šīs pieķeršanās, sēžot meditācijā, es vairs nedomāju par to, kad sāpes sākās, un nedomāju, cik ilgi tās turpinās. Ikreiz, kad man radās šī doma vai kad man sāpēja kājas, es nekavējoties atgādināju sev, ka man jāatbrīvojas no šīs pieķeršanās. Tagad manā redzējumā tam vairs nav nekādas nozīmes.

Piedalīšanās Shen Yun projektā šogad un piedalīšanās grupu aktivitātēs kopā ar citiem praktizētājiem ir ļoti palīdzējusi man pilnveidoties un ļāvusi apzināties grūtības, kas man jāpārvar, turklāt jāpārvar labi.

Es vēlos pateikties par man doto iespēju tik dziļi līdzdarboties Shen Yun projektā. Man bija ļoti interesanti, ko es no tā varēšu iemācīties vai saprast. Es ļoti pateicos Skolotājam par laiku un iespējām, ko viņš mums ir devis, kā arī par pieredzes apmaiņu ar citiem praktizētājiem un par to, ka viņi man norādīja uz dažādām lietām. Es arī nožēloju to, ka neizpildīju simtprocentīgi savus uzdevumus, taču nākamreiz centīšos tos paveikt vēl labāk.

Tā kā mans līmenis ir ierobežots, lūdzu, ar labestību norādiet uz manām kļūdām, lai es tās izlabotu.

Paldies, godāto Skolotāj, paldies draugi praktizētāji!

Avots: https://www.clearharmony.net/articles/a113084-My-Experiences-Working-for-Shen-Yun-in-2022.html