Beznosacījumu sadarbības spēks

Labdien, Skolotāj! Sveicināti, draugi-praktizētāji!

Es sāku praktizēt Dafa 2005. gadā un pēc kāda laika nolēmu apmeklēt Eiropas Fa konferenci. Tā kā es vienmēr esmu nodarbojies ar rakstīšanu, es uzrakstīju pieredzi par to, kā es saņēmu Likumu, un nebiju īpaši pārsteigts, kad tā tika izvēlēta nolasīšanai. Tomēr pēc dažām dienām man pienāca ziņa no pieredžu apmaiņas koordinatora, ka tulkotājiem ir iebildumi, un dažas daļas ir jālabo. Biju neizpratnē. Kā tulkotājiem var būt iebildumi pret raksta saturu – vai tad viņu darbs nav tulkot? Es kļuvu satraukts, gandrīz dusmīgs.

Kopš tā brīža bija pagājis diezgan daudz laika, un es rakstīju vēl pilnveidošanās pieredzes un piedalījos dažādos Dafa projektos, bet tikai nesen nonācu šo tulkotāju situācijā un sapratu viņus – lai gan es neko netulkoju, bet strādāju Shen Yun projektā. Bet sāksim no sākuma.

Shen Yun Zalcburgā

Pašlaik apstākļi nav piemēroti, lai Shen Yun varētu ierasties manā valstī, taču daudzviet citur palīdzība no ārpuses tiek ļoti gaidīta. Man tuvākā pilsēta, kurā Shen Yun uzstājās iepriekšējos gados, ir Zalcburga, tāpēc es vairākkārt devos uz turieni, lai palīdzētu veicināšanas pasākumos un drošības dienesta darbā. Šā gada izrāde bija paredzēta janvāra beigās, un, tā kā pandēmijas ierobežojumi joprojām bija stingri, mums bija jābūt gataviem sākt sagatavošanas darbus dažus mēnešus agrāk. Vakcinācija bija pirmais šķērslis, kas bija jāpārvar. Bet pat tad, ja bija dažas dilemmas, Skolotājs tās kliedēja kanonā "Atjēdzieties", sakot: "Daži baidās inficēties, bet citi kategoriski atsakās vakcinēties. Vai tādā gadījumā tu joprojām esi cienīgs saukties par Dafa sekotāju?"

Mēs vakcinējāmies. Tomēr diviem no mūsu grupas bija dilemma, kuru vakcīnas ražotāju izvēlēties. Es uzreiz sapratu, ka tā ir cilvēciska doma. Galu galā viņi izvēlējās nepareizu ražotāju – rezultāts bija tāds, ka viņi varēja ceļot, bet pandēmijas ierobežojumi neļāva viņiem iekļūt pasākuma norises vietā, viņi varēja strādāt tikai ārā. Viena doma maina rezultātu.

Mans pirmais uzdevums bija atrasties pie durvīm, pa kurām izpildītājmākslinieki iznāk uz skatuves. Tā kā nebiju redzējis jaunāko izrādes režiju, nodomāju – žēl, ka no vietas, kur stāvu, neredzu skatuvi. Divas stundas pirms izrādes sākuma atnāca teātra apsardze un aizslēdza durvis, tāpēc mans uzdevums kļuva lieks. Saņēmu jaunu uzdevumu – palīdzēt skatītājiem foajē fotografēties.

Mani pārsteidza cilvēku lielā vēlme fotografēties pie Shen Yun reklāmas plakātiem pat ar masku uz sejas. Reklāmas plakāti noteikti bija labi izstrādāti, taču labs dizains mūsdienās ir standarts, un cilvēki joprojām nefotografējas katra labi noformēta plakāta priekšā. Tomēr pirms izrādes, kā arī pārtraukuma laikā skatītāji gaidīja rindā, lai nofotografētos pie Shen Yun reklāmas plakāta.

Skolotājs teica "Likuma izklāstā 2013. gada Lielās Ņujorkas Fa konferencē", ka "Daudzi skatītāji zālē var sajust vai ieraudzīt, ka uz skatuves piedalās arī dievišķas būtnes." Man radās jautājums – vai kas līdzīgs nav arī ar reklāmas plakātiem? Cilvēku sejās bija redzama gan sajūsma, kad es viņus fotografēju, izmantojot viņu telefonus, gan tāds kā atvieglojums, it kā viņi būtu atraduši to, ko meklēja.

Galu galā, kad skatītāji iegāja zālē, es jautāju koordinatoram, ko man darīt tālāk. "Vai tu jau esi redzējis izrādi?" viņš jautāja.

Man nevajadzēja divreiz teikt – es ieņēmu brīvu vietu, un tieši tur, kur Mocarts savulaik diriģēja savus skaņdarbus.

Shen Yun Grācā

Trīs mēnešus vēlāk vairāki no mums devās uz citu Austrijas pilsētu – Grācu. Grācas opera ir veca un cienījama, tāpēc tās apmeklētāji ir no augstākajiem sabiedrības slāņiem. Šoreiz es biju zāles drošības dienestā, un mans uzdevums bija gādāt, lai izrādes laikā neviens nefotografētu. Koordinatoram nebija pieredzes šajā jomā, bet komandā bija daudz pieredzējušu praktizētāju, tāpēc visi centās palīdzēt koordinatoram labi paveikt savu darbu. Starp darba uzdevumiem mēs intensīvi mācījāmies Fa, un praktiski visi zināja, kas jādara, pat bez vārdiem. Tā patiešām bija praktizētāju darbība vienotā ķermenī.

Lai gan es palīdzēju Shen Yun arī iepriekšējos gados, šī bija pirmā reize, kad redzēju pilnu zāli, ņemot vērā grūtības, ar kurām Shen Yun agrāk saskārās Eiropā. Sinerģija starp izpildītājmāksliniekiem un skatītājiem bija skaidri redzama, un aplausi bija skaļi un aizrautīgi. Es jutos kā daļa no pasākuma, nevis kā palīgs. Patiesībā es sapratu, ka mēs, praktizētāji, neesam šeit, lai palīdzētu Shen Yun, bet gan Shen Yun palīdz mums. Izrāde turpināsies – ar vai bez mums, un tas, kuru vajadzēs glābt, tiks izglābts. Mūsu līdzdalība šajā procesā – tā ir Budas bezgalīgā žēlsirdība, iespēja, kas ir ārkārtīgi reta.

Kad atgriezos mājās, vietējie praktizētāji man jautāja, vai man bija iespēja noskatīties uzvedumu. "Trīs reizes," es atbildēju, jo cilvēki, kas fotografēja, gandrīz netraucēja, tāpēc ar vienu aci varēju vērot skatuvi. Patiesībā man radās iespaids, ka traucējumi Shen Yun vairs nav iespējami, vai arī tie ir samazinājušies līdz minimumam – it kā šajā periodā vecajiem spēkiem vairs netiktu dots vārds, bet runātu tikai Skolotājs. Un mans secinājums par to, kāpēc Eiropas koncertzāles šogad ir piepildītas, pamatojās uz to.

Shen Yun Prāgā

Man ir īpašas atmiņas no Prāgas. 2002. gadā es devos uz šo pilsētu biznesa darīšanās, un saskāros ar Dafa aktivitātēm tūrisma vietā. Lai gan tajā laikā mani neinteresēja nekas garīgs, mani ieinteresēja informācija par vajāšanām Ķīnā, tāpēc piekritu paņemt informatīvo materiālu. Īstenībā es to izlasīju tikai pēc diviem gadiem, kad sievai atklāja ļoti smagu slimību. Lai gan es neesmu no tiem kārtīgajiem cilvēkiem, kas glabā lietas, es tomēr atradu informatīvo materiālu atvilktnē, un mēs nolēmām to izmēģināt kopā, apgūstot vingrojumus interneta tiešsaistē. Pēc mēneša sieva saņēma ziņu, ka diagnoze ir nepareiza un viņa ir pilnīgi vesela, tāpēc nav nepieciešamības turpināt izpildīt vingrojumus. Tāpēc viņa pārtrauca, bet es turpināju.

Iemesls aktivitātēm Prāgā toreiz bija NATO samits, kas notika Kongresu centrā. Kad, atgriežoties no Grācas, uzzināju, ka Shen Yun maijā uzstāsies tajā pašā Kongresu centrā, man uzreiz radās vēlme turp doties. Es piedāvāju savu palīdzību vietējiem praktizētājiem, un tā tika pieņemta.

Darbs Prāgas izrādēs bija pilnīgi atšķirīgs divu iemeslu dēļ. Zālē bija 2700 sēdvietu, un tas ir daudz vairāk nekā iepriekšējās koncertzālēs; un, otrkārt, drošības dienesta komandas koordinatori, tāpat kā daudzi komandas locekļi nebija tik pieredzējuši.

Noteikti bija vajadzīga mana personīgā un arī līdzi atbraukušo praktizētāju pieredze, bet kā to pielietot praksē? Kad izrādes notika Austrijā, komandai bija Likuma mācīšanās un pieredzes apmaiņa grupā, bet Prāgā mums nebija pat savas telpas apsardzes darbiniekiem. Koordinatori bija pārslogoti ar darbiem un likās, ka viņi koncentrējas uz ārējiem jautājumiem, piemēram, kā sazināties pa rācijām. Viņiem šķita, ka mūsu grafiks ir pārāk noslogots, lai mācītos Likumu grupā.

Beigu beigās mums neizdevās iedarbināt rācijas, kas, iespējams, bija Skolotāja plāns, jo tas tikai traucētu skatītājiem. Tomēr bija arī veco spēku iejaukšanās, lai gan Austrijā man šķita, ka to vairs nav.

Izrādes laikā sāka pienākt komandas dalībnieku ziņojumi par to, ka cilvēki pārkāpj noteikumus un fotografē. Pirmajā izrādē bija daudz bērnu, kurus vecāki pavadīja uz tualeti, ejot cauri visai zālei un pēc tam gar skatuvi. Tas noteikti uztrauca skatītājus – dažus varbūt tiktāl, ka pēc pārtraukuma tie negribēja vairs atgriezties savās vietās. Vēlāk sapratu, ka zāles drošības dienests bez iepriekšēja brīdinājuma bija slēdzis dažas izejas, tāpēc vienīgā izeja no zāles bija pie skatuves. Pēc mūsu iejaukšanās pārējās izejas tika atslēgtas, taču tas tikai daļēji atrisināja problēmu ar bērniem, kuri jau bija pieraduši izmantot nepareizo izeju.

Lai gan visas biļetes uz trim Prāgas izrādēm tika izpārdotas jau trīs nedēļas iepriekš, daži skatītāji izrādes laikā, iespējams, izdarīja nepareizu izvēli. Man bija žēl šīs dzīvās būtnes, bet tajā pašā laikā manī bija arī aizvainojums. Es žēlojos par Prāgas publiku kopumā. Atšķirībā no austriešiem, čehi kavēja izrādes sākumu, mēģināja tikt iekšā ar vīna glāzēm, un daži pat nebija pieklājīgi ģērbušies. Ja tam vēl pievieno nesankcionēto fotografēšanu, situācija kļūst nedaudz haotiska, un daži cilvēki var būt bija zaudējuši iespēju tikt izglābti, kā to bija ieplānojis Skolotājs.

Domāju, ka visa drošības dienesta komanda saprata, ka mums ir jārīkojas labāk. Nākamajā dienā mēs atradām piemērotu vietu, lai mācītos Likumu, un tur sanāca lielākā daļa komandas dalībnieku. Koordinatori deva precīzus norādījumus, kā rīkoties katrā situācijā, tika ieviestas stingri noteiktas procedūras, un pēc tam es novēroju izmaiņas sevī. Kad zālē ienāca 2700 cilvēku, es smaidot stāvēju pie ieejas un klusi sekoju viņiem ar acīm, domādams taisnas domas. Šoreiz manī bija stingra doma, ka katrs no viņiem ir jāglābj. Es patiešām mīlēju katru no viņiem, neatkarīgi no tā, kādi viņi bija vai kā viņi uzvedās.

Nezinu, kādas iekšējās pārmaiņas piedzīvoja pārējie komandas dalībnieki, bet trešā izrāde jau daudz vairāk līdzinājās izrādei Austrijā. Neviens cilvēks nefotografēja – burtiski nebija nekādu starpgadījumu – nebija problēmu ar iziešanu no zāles vai kavēšanos ar ieiešanu tajā. Mierīgā un harmoniskā atmosfēra noslēgumā izraisīja ilgus aplausus.

Shen Yun vizīte divās Čehijas pilsētās tiek uzskatīta par ļoti veiksmīgu, jo tika pārdots vairāk nekā 8200 biļešu, salīdzinājumā ar dažiem tūkstošiem iepriekšējos gados. Manī joprojām ir jautājums, cik daudzas dzīvas būtnes ir zaudējušas izredzes mūsu trūkumu dēļ.

No otras puses, es guvu lielisku mācību un pieredzēju beznosacījumu sadarbības spēku. Un visbeidzot, kad atceros par tiem tulkotājiem, kurus pieminēju stāsta sākumā, es saprotu, ka viņi nebija tikai tulkotāji, bet, pirmkārt, draugi praktizētāji, kas aktīvi piedalās Likuma konferencē, cenšoties nodrošināt, lai pieredzes apmaiņa būtu pēc iespējas lielākā saskaņā ar Fa.

Tāpat arī es mēģināju palīdzēt Shen Yun izrādēs trīs pilsētās, gatavs pieņemt jebkuru lomu – no autobusa apsardzes līdz darbam aizkulisēs, pusdienu piegādei, fotografēšanai un fotografēšanas aizlieguma kontrolei, nedomājot, kura no šīm lomām varētu atbilst manām iespējām, vai kura ir augstāka vai zemāka. Jo Dafa nav nekā augsta vai zema, un, lai cik nenozīmīga varētu šķist kāda loma šajā dimensijā, citās dimensijās tā var būt mūsu pilnveidotās puses majestātisks dievišķs akts, kas satricina zemi.

Skolotājs ir runājis par Shen Yun atkal un atkal, bet likās, ka es tikai nesen guvu izpratni no viņa vārdiem:

"Tomēr tas, ko pauž Shen Yun, nes svētību visiem cilvēkiem, neatkarīgi no tā, vai tie ir pozitīvi vai negatīvi noskaņoti. Shen Yun sniedz svētību visiem cilvēkiem, tāpēc visi saka, ka tas ir labs. Pirmām kārtām Shen Yun ir šeit ieradies, lai glābtu cilvēkus." (No "Likuma izklāsta Fa konferencē Ņujorkā Dafa izplatīšanas 25. gadadienā")

"...mēs vienkārši nospēlējam izrādi. Taču visas dzīvās būtnes to gaida. Neviens nebija domājis, ka šī forma varētu tikt izmantota dzīvo būtņu glābšanai." ("Likuma izklāsts 2019. gada Fa konferencē Ņujorkā")

Galu galā es spēju sajust Budu valdnieka milzīgo labestību, kurš personīgi glābj cilvēkus, izmantojot klasisko ķīniešu deju. Daži no šiem cilvēkiem, iespējams, bija no mūsu paradīzēm.

Lai arī kas tas būtu, šajā pārejas posmā no Visuma Likuma labošanas uz Likuma izlabošanu cilvēku pasaulē mums ir jākoncentrējas uz visefektīvāko veidu, kā glābt cilvēkus, un tas ir Shen Yun. Es ceru, ka šādu iespēju, kā iepriekšminētās, būs vairāk.

Paldies, Jums, Skolotāj! Paldies, draugi praktizētāji!

Avots: https://www.clearharmony.net/articles/a113078-The-Power-of-Unconditional-Cooperation.html