Kā es izkļuvu no savas čaulas

Cienījamo Skolotāj, dārgie draugi praktizētāji,

Mani sauc Liza Marija, un es esmu no Hamburgas Vācijā. Esmu 17 gadus veca un un sāku pilnveidoties jau mātes klēpī, kad piedalījos (kaut arī netieši) daudzās Dafa aktivitātēs.

Bērni vai pusaudži ne pārāk bieži raksta pieredzes, tāpēc lielākā daļa pieaugušo nezina, kāda ir mūsu pilnveidošanās. Es ceru, ka mana pieredze sniegs kādu ieskatu praktizējoša pusaudža pilnveidošanās procesā.

Peldēt pret straumi

Sjiņsjin pārbaudījumi man sākās jau skolas laikā, un es pat neatceros lielāko daļu no tiem. Bet ir četri atgadījumi, kurus es joprojām skaidri atceros, un es vēlētos jums par tiem pastāstīt.

Mūsu ikdienas dzīvē atkal un atkal aktualizējas tēmas par vakcināciju, klimata pārmaiņām un homoseksualitāti. Arī manā skolā tās bieži tiek pieminētas klasē. Pirms dažiem gadiem mēs skolā apspriedām "ģimenes" tēmu. Tika apspriestas arī mūsdienu ģimenes, piemēram, homoseksuālās ģimenes. Galu galā mēs nolēmām veikt balsojumu, kurā mums bija jāizlemj, vai homoseksuāļiem ir jāļauj precēties vai nē. Visi mani klasesbiedri balsoja par homoseksuālām laulībām, bet es atturējos. Klasesbiedri bija pārsteigti un jautāja, kāpēc es nebalsoju. Es atbildēju, ka man ir vienalga. Es neesmu nedz par viņiem, nedz arī raugos uz viņiem no augšas.

Klasesbiedri to interpretēja kā nostāju pret geju laulībām, un tāpēc nosauca mani par homofobu. Pat pēc gadiem viņi joprojām mani par to ķircināja. Mani uztrauca tas, ka mani pastāvīgi saukāja par homofobu. Es katru reizi atkārtoju savu atbildi un pacietu izsmieklu. Ar laiku tas traucēja jau arvien mazāk, līdz neaizsargātības sajūta pazuda pavisam. Es paliku nelokāma savā pārliecībā, un uztvēru to arvien vieglāk, līdz klasesbiedri gandrīz nekad vairs mani neķircināja.

Līdzīga situācija izveidojās saistībā ar tēmu "klimata pārmaiņas". Kad pārtraukumā par to runājām, es atklāti pateicu: "Klimata pārmaiņas neeksistē!" Draugi neuztvēra to pārāk atsaucīgi, un mēģināja mani pārliecināt, ka tās patiešām pastāv, un ka tas nav ticības jautājums.

Mājās es runāju par to un sapratu, ka mans apgalvojums nav pareizs, un laicīgie cilvēki mani var pārprast. Nākamajā dienā skolā es mainīju savu paziņojumu, un teicu: "Es neticu cilvēka izraisītām klimata pārmaiņām." Tomēr manis teiktais tika pilnībā ignorēts.

Dažas nākamās nedēļas viņi turpināja mani ķircināt, ņēmot vērā manu pirmo paziņojumu. Arī skolotāji pievērsa uzmanību šai situācijai, un vairākas reizes jautāja, kāpēc es neticu klimata pārmaiņām. Es tobrīd nezināju, kā atbildēt, un neko neteicu. Es atturējos, jo nevēlējos cīnīties.

Cits notikums atgadījās astotajā klasē. Tuvojās skolas ekskursija, un mums bija jāatnes savas potēšanas kartes. Es biju vienīgā, kurai nebija potēšanas kartes, jo mēs ar vecākiem negribējām, lai mani jel kad vakcinētu. Mani klasesbiedri par to bija pārsteigti un satriekti. Viņi uzreiz gribēja zināt, kāpēc neesmu vakcinēta, kā arī teica, pret ko man vajadzētu vakcinēties.

Atkal es īsti nezināju, kā atbildēt. Es tikai teicu, ka negribu un neredzu tam iemeslu. Es negribēju runāt par Faluņ Dafa un skaidrot, ka mums nav obligāti jāvakcinējas.

Pēc tam mani draugi bieži vien teica, ka es nomiršu ātrāk par viņiem, jo neesmu vakcinēta pret dzīvībai bīstamām slimībām. Viņi arī teica, ka es saslimšu ar Alcheimera slimību. Es par to neko neteicu, tikai ļāvu tam notikt, lai nevajadzētu cīnīties un strīdēties. Jebkurā gadījumā es būtu zaudējusi šajās debatēs, jo man parasti trūkst argumentu, un es neesmu īsti iepazinusies ar šo tēmu. Tomēr, lai gan es sapratu, ka, raugoties no praktizētāja viedokļa, man nevajadzētu cīnīties, es nerisināju šo konfliktu pareizi un tādējādi faktiski neizturēju Sjiņsjin pārbaudījumu.

"Džuaņ Faluņ" Ceturtajā lekcijā Skolotājs saka: "Bet mēs jau teicām, ka praktizētājam ir jāizvirza sev augstas prasības. Kad viņu sit vai lamā, viņam nav jāatbild ar to pašu."

Pirms dažiem mēnešiem es atkal nokļuvu līdzīgā situācijā. Tas bija Ukrainas kara sākumā, kad Hamburgā tika izziņota liela demonstrācija. Demonstrācijas dēļ skolas vadība nolēma atbrīvot skolēnus no stundām, lai viņi varētu tajā piedalīties. Manam skolotājam radās ideja doties uz turieni kopā visai klasei, un viņš teica, lai mēs viņam paziņojam, vai vēlamies piedalīties vai nē.

Mēs ar draugu nevēlējāmies piedalīties demonstrācijā, tāpēc mūsu grupas čatā es uzrakstīju, ka negrasos piedalīties. Nedaudz vēlāk saņēmu ziņu no klasesbiedra, kurš mani nodēvēja par šķeltnieci, jo es negribēju iet. Tā bija gara ziņa, un pēc tās izlasīšanas es biju satriekta, nobijusies un mazliet dusmīga. Mani iekšēji sarūgtināja tas, ka viņš mani uzskatīja par šķeltnieci, un būtībā gribēja piespiest piedalīties pasākumā, kas mani neinteresēja.

Sākumā es šo ziņu ignorēju, un pārrunāju to ar mammu un draugu. Abi bija satriekti, īpaši mana mamma, kura bija apstulbusi, ka viens klasesbiedrs var izdarīt tik lielu spiedienu uz otru. Kopā ar vecākiem es pārdomāju, kā man būtu jāatbild. Pēc dažiem mēģinājumiem un ilgas domāšanas es uzrakstīju atbildi. Tomēr tā bija ļoti skarba un tieša.

Vēstulē es viņam tieši pateicu, ka no manas puses tas nebūs šķeltnieciskums, ja es nepiedalīšos demonstrācijā, jo pārējie varētu iet arī tad, ja es neietu. Es taču nesāktu protestēt pret to, ka citi grib iet. Es arī rakstīju viņam, ka pievienotos, ja nebūtu citas iespējas, un pateicu viņam tieši, ka man viņa uzvedība šķiet aizskaroša un nepieņemama.

Visbeidzot, es uzrakstīju savu īsto iemeslu, kādēļ nepiedalījos, proti, ka es labāk gribētu pievērsties vajāšanām Ķīnā, un ka manas prioritātes atšķiras no viņa prioritātēm.

Man bija šaubas, vai man tiešām ir jānosūta šī ziņa vai nē, bet es nevarēju izdomāt labākus vārdus vai veidus, kā to izteikt. Tāpēc nolēmu nolasīt šo ziņu saviem vecākiem un lūgt viņu viedokli. Viņi arī uzskatīja, ka mana uzrakstītā ziņa ir skarba un tieša, un viņi nebija pārliecināti, vai tai būs labs efekts.

Tomēr es izdomāju, ka tā ir jānosūta, jo, pirmkārt, es nevarēju tajā brīdī uzrakstīt neko jaukāku, un, otrkārt, es zināju, ka viņam vispār neuzrakstīšu, ja neizdarīšu to tagad.

Es sapratu, ka tas ir pārbaudījums, un ka tas bija saistīts ar patiesības skaidrošanu viņam. Skolotājs man deva vēl vienu iespēju izlīst no savas čaulas, un pēc daudziem gadiem es beidzot izmantoju šo iespēju.

Galu galā es viņam to nosūtīju, beigās atvainojoties par savu skarbo toni. Viņa atbilde bija pozitīva, un es domāju, ka viņš saprata manu viedokli. Atskatoties atpakaļ, es arī priecājos un nedaudz lepojos ar sevi, ka nosūtīju šo ziņu.

Mani Sjiņsjin pārbaudījumi skolā ar to noteikti vēl nav beigušies. Līdz absolvēšanai man ir atlicis vēl viens gads, bet es ticu, ka pārbaudījumi turpināsies un radīsies jaunas situācijas, kurās es paudīšu atšķirīgu viedokli no pārējiem. Es ceru, ka arī turpmāk varēšu izlauzties no savas čaulas un atklāti runāt par Faluņ Dafa un vajāšanām.

Shen Yun aizkulisēs

Mans tēvs jau daudzus gadus palīdz Shen Yun izrādēm aizkulisēs. Arī es pēdējos gados esmu izjutusi vajadzību palīdzēt, taču vienmēr tiku atzīta par pārāk jaunu šim darbam. Pagājušajā gadā es sēdēju pie vakariņu galda kopā ar ģimeni, un mēs runājām par Shen Yun viesizrāžu plānošanu. Es jokojot teicu, ka varu palīdzēt tēvam Shen Yun viesizrāžu laikā. Viņa atbilde bija: "Protams!"

Sākumā es nebiju pārliecināta, vai viņš runā nopietni vai nē. Pēc daudzām nedēļām es joprojām par to domāju, lai gan mēs šo tēmu vairs nebijām apsprieduši. Turklāt arī vakcinācijas tēma parādījās arvien biežāk – arī saistībā ar Shen Yun. Sākumā es nemaz negribēju vakcinēties un visur kaut kā tiku cauri. Tagad es saskāros ar izvēli – vakcinēties vai nevakcinēties?

Tajā laikā mans tēvs patiešām apstiprināja, ka es varētu palīdzēt Shen Yun izrādēm aizkulisēs. Manas pirmās divas iekšējās reakcijas bija prieks par to, ka drīkstēju palīdzēt, un vienlaikus arī pārsteigums, ka beidzot drīkstu palīdzēt.

Covid situācijas laikā nebija skaidrs, kādi ierobežojumi būs teātros. Tāpēc atkal radās jautājums – vakcinēties vai nevakcinēties? Un līdz ar to arī sekojošais jautājums – vai būšu kopā ar Shen Yun vai nebūšu ar Shen Yun? Mana atbilde nāca ātri – jā, es vakcinēšos, lai varētu droši palīdzēt Shen Yun. Tā kā es patiešām gribēju palīdzēt, lēmumu pieņemt bija viegli.

Darbs aizkulisēs pārsniedza manas cerības. Man parasti nepatīk strādāt, bet aizkulisēs es visu darīju ar prieku un motivāciju. Lūk viens piemērs – katru priekškaru mums bija jāpārkar vairākas reizes. Lai to izdarītu, mums bija jāsasien daudz aukliņu, bet man pret to nebija īpašu iebildumu. Mana attieksme bija – vienkārši dari un nedomā. Tā man iesākumam ieteica tēvs. Jo, ja tu pārāk daudz domā, tu pat vari sajaukt plānus. Palīdzi, kad vien vari un kā vien vari. Nav tādas lietas kā slinkums.

Pēdējā izrādē es kārtoju kabeļus un tehniskās lietas, un kāda uzņēmuma tehniskais vadītājs, jokojot, piedāvāja man darbu. Tas man lika saprast, ka praktizētāju centības ir kaut kas īpašs, tas piesaista laicīgo cilvēku uzmanību un atstāj labu iespaidu. Strādāt aizkulisēs bija grūti, taču katru sekundi tas mani piepildīja ar prieku.

Pateicos godātajam Skolotājam par šo iespēju! Pateicos saviem vecākiem par izpalīdzīgo atbalstu pēdējo gadu laikā!

Avots: https://www.clearharmony.net/articles/a113079-How-I-Crawled-Out-of-my-Shell.html