(Turpinājums no 2. daļas)
Konfūcija grāmatā ''Rituālu pieraksti'' izklāstīts, kā būtu jāveido cilvēku attiecības: cilvēkam jādzīvo cienīga dzīve, vecākajai paaudzei ir jāaizsargā un jārūpējas par jaunākajiem, savukārt jaunajiem ir jāciena un jāpilda vecāko griba. Turklāt, imperatoram ir jābūt labsirdīgam, bet viņa pavalstniekiem – uzticīgiem.
Turpinājumā minēti vairāki šo tradicionālo attiecību piemēri.
Gudrība, drosme un izturība
Lu Džunliaņs, zinātnieks, gudrais un ievērojams stratēģis Karojošo valstu periodā (475.-221. g. p. m. ē.), atstāja ievērojamu kultūras mantojumu.
Pēc trīs gadus ilgām un smagām kaujām starp Cjiņu un Džao valstīm, Džao tika sakauta un bija zaudēti vairāk nekā 400 000 karavīru. 260. g. p.m.ē. Cjiņu karaspēks ielenca Haņdaņu (mūsdienu Hebejas provincē), kas bija Džao galvaspilsēta. Veju valdnieks, kura nolūks bija glābt situāciju, atvilka savu karaspēku, un nosūtīja Sjiņu Juaņjaņu pārliecināt Džao valdnieku un augstmani Pinjuaņu padoties cjiņiem, taču tie šaubījās un nevarēja izlemt ko darīt.
Lu Džunliaņs tajā laikā atradās Džao valstī un lūdza Pinjuaņu noorganizēt tikšanos ar Sjiņu Juaņjaņu. Tikšanās laikā Lu paskaidroja, ka Cjiņu valsts ir aizmirsusi etiķeti un piespiedusi citas valstis piekāpties, izmantojot karaspēku. Cjiņi ir kārdinājuši ierēdņus ar iespēju tikt pie varas un paverdzinājuši tautu. Ja Cjiņu valdnieks sakautu vēl vairāk valstu, veji un citi kļūtu par vasaļu valstīm un ciestu visi, ieskaitot Sjiņu.
Sjiņs viņam noticēja un pārstāja mudināt Džao kapitulēt. Cjiņu karaspēks par to uzzināja un atkāpās par 50 li (25 kilometriem). Tajā pašā laikā veju karaspēks ieradās palīgā, liekot cjiņu karaspēkam atkāpties.
Pinjuaņa kungs bija pateicīgs Lu un mēģināja izrādīt savu pateicību, rīkojot svinīgu ceremoniju un piedāvājot viņam balvu –1000 zelta gabalus. Lu atteicās no naudas, sakot, ka zinātniekam svarīgākais ir palīdzēt tiem, kas nonākuši nelaimē. "Ja kāds par to ņem naudu, viņš ne ar ko neatšķiras no tirgotāja," viņš pasmaidīja un aizgāja.
Līdzīgi notika arī vēlāk. Ievērojamais Jaņu valsts ģenerālis Jue Ji iebruka Cji valstī un iekaroja lielāko daļu tās zemju. Cji ģenerālis Tiaņs Daņs cīnījās un atguva vairākas pilsētas. Ģenerālim Liaočenam no Jaņu valsts (mūsdienu Šaņdunas provincē) tika uzticēts aizsargāt pilsētu, un viņš prasmīgi cīnījās.
Lu ieteica ģenerālim Tiaņam pārtraukt uzbrukumu pilsētai, lai izvairītos no vēl lielākiem zaudējumiem. Pa to laiku viņš uzrakstīja vēstuli Jaņu ģenerālim, sakot, ka ir bezjēdzīgi veltīt visas pūles tam, lai aizstāvētu pilsētu, kas atrodas tik tālu no viņa dzimtās valsts, bez sabiedrotajiem vai papildspēkiem un kaitējot nevainīgiem cilvēkiem. Izlasījis vēstuli, ģenerālis raudāja trīs dienas un pēc tam izdarīja pašnāvību. Tādā veidā Cji ģenerālis Tiaņs atguva pilsētu. Cji valdnieks gatavojās piešķirt Lu titulus, lai viņu godinātu, taču Lu tikai pateicās un devās prom.
Divi bumbieri vairāk nekā 1000 cilvēkiem
Minu dinastijas laikā dzīvoja Džens Liaņs, kuram bija liela ģimene. 300 gadu laikā viņa ģimene bija pieaugusi līdz vairāk 1000 cilvēkiem, un gubernators viņu apbalvoja ar medaļu "Labākā ģimene pasaulē".
Reiz imperators Taidzu jautāja Dženam, kā pārvaldīt lielu ģimeni, lai visi labi izturētos cits pret citu. "Mēs ievērojam senču mācības un neklausām sievietēm,'' atbildēja Džens. Imperators bija pārsteigts un uzdāvināja Dženam divus bumbierus. Pēc tam viņš slepus nosūtīja kādu sekot Dženam, lai redzētu, kā viņš rīkosies ar šiem diviem bumbieriem.
Atgriezies mājās Džens sasauca kopā visus savus ģimenes locekļus, un vairāk nekā 1000 cilvēku sastājās pagalma abās pusēs. Pēc tam, kad viņi pateicās imperatoram par dāvanu, Džens lūdza atnest divas lielas mucas ar ūdeni. Pēc tam viņš sasmalcināja abus bumbierus un ielika pa vienam katrā mucā. Pēc tam katrs saņēma bļodiņu ar bumbieru ūdeni un izdzēra.
Pārsteigts un priecīgs par dzirdēto, imperators piedāvāja Dženam oficiālu titulu. Taču Džens atteicās, atsaucoties uz savu lielo vecumu.
Rūpes par vecāka gadagājuma cilvēkiem
Grāmatā Sjao Dzjin (Bērnu godbijība) teikts, ka cilvēks savu ķermeni ir saņēmis no vecākiem un tam nedrīkstētu pat nejauši kaitēt – ar to arī sākas bērna godbijība pret vecākiem. Bet, kad runa ir par palīdzību saviem vecākiem, tas jādara bez vilcināšanās.
Dzji Jans bija amatpersona Sjandžou pilsētā Ziemeļu un Dienvidu dinastiju periodā (420.-589. g.). Kad viņam bija 15 gadi, viņa tēvs tika netaisnīgi notiesāts un ieslodzīts. Aiz kauna, ka tiks nopratināts, tēvs atzina nepatiesās apsūdzības un viņam draudēja nāvessods.
Lai arī Dzji bija pavisam jauns, viņš devās pie amatpersonām un jautāja, vai viņu varētu sodīt ar nāvi tēva vietā.
Pārsteigts par šo lūgumu, Vu imperators Lians pavēlēja ierēdnim Cajam Fadu būt stingram pret zēnu.
Cajs teica: "Imperators ir apstiprinājis jūsu lūgumu mirt tēva vietā. Bet tas nav joks, tāpēc, lūdzu, uztveriet to nopietni. Ja kāds jums to ir ieteicis darīt, dariet to zināmu, un mēs par to padomāsim.''
"Man ir vairāki brāļi un māsas, viņi visi ir jaunāki par mani," zēns teica. "Es nevēlos, lai mans tēvs nomirst, atstājot mūs vienus. Tāpēc es to izdomāju, un esmu pieņēmis lēmumu."
Ņemot vērā zēna vecumu, Cajs apžēlojās par viņu nolēma pakļaut viņu vieglai spīdzināšanai, bet Dzji uzstāja, lai pret viņu izturas tāpat, kā pret citiem uz nāvi notiesātajiem.
Šādas dēla godbijības aizkustināts, imperators apžēloja tēvu un dēlu. Daņjanas ierēdnis Vans Dži par to dzirdēja un vairākus gadus vēlāk nolēma rekomendēt Dzji oficiālam amatam. Dzji atteicās, sakot, ka mirt par saviem vecākiem, ir tikai veselais saprāts. Darīt to slavas dēļ un gūt no tā labumu – tas nav tas, kas piedienas cēlam vīram.
Valdnieka dāsnums
Haņu dinastijas imperators Vu, viens no izcilākajiem imperatoriem Ķīnas vēsturē, valdīja 54 gadus un atstāja ievērojamu mantojumu.
89. gadā p.m.ē., divus gadus pirms viņa nāves, ministrs Sans Hunjans ieteica izveidot garnizonu attālajā Luņtajā (mūsdienu Sjiņdzjanas provincē), lai nostiprinātu robežu. Tajā laikā haņi jau vairāk nekā 40 gadus cīnījās ar huņņiem, un valsts bija novājināta. Imperators Vu noraidīja Sana ieteikumu un tā vietā pievērsās ekonomikas atveseļošanai.
Tajā pašā gadā, lai oficiāli atvainotos sabiedrībai, imperators izdeva Luņtai grēku nožēlas ediktu, kas ir pirmais šāda veida edikts Ķīnas vēsturē. Pēc tam viņš izveda savu karaspēku un pārtrauca jebkādas darbības, kas varētu tērēt valsts resursus un tādējādi kaitēt iedzīvotājiem.
Grāmatas ''Haņu dinastijas vēsture'' autors Baņs Gu, ļoti slavēja imperatora Vu rīcību. Viņš rakstīja, ka tikai dižens imperators un gudrais varēja aiziet no Luņtajas un izdot tādu ediktu.
Uzticīga amatpersona
Šanu dinastijas valdnieks Džou bija korumpēts un nežēlīgs, kas padarīja Bi Gaņu par vienu no vēsturē slavenākajiem uzticīgajiem ierēdņiem.
Tajā laikā karalis Džou dzīvoja bezgala samaitātu dzīvi. Viņš izgudroja arī nežēlīgus līdzekļus cilvēku spīdzināšanai, kas pamudināja daudzas amatpersonas, tostarp viņa brāli Veju Dzi, bēgt. Lai izvairītos no nepatikšanām, viens no viņa tēvočiem Dzji Dzi izlikās ārprātīgs, bet otrs tēvocis, Bi Gaņs, turpināja ieteikt valdniekam pārtraukt darīt ļaunu.
"Mums, kā augstākstāvošām amatpersonām, ir jādod padomi karalim, pat ja tas nozīmē upurēt savu dzīvību," viņš teica. Reiz, kad viņš aizrādīja valdniekam Džou, sadusmotais valdnieks ne tikai nogalināja viņu, bet arī izrāva viņam sirdi.
Nākamajās dinastijās Bi tika ļoti cienīts par lojalitāti un drosmi.
Avots: https://en.minghui.org/html/articles/2021/11/6/196474.html
* * *
Jūs tiekat laipni aicināti izdrukāt un izmantot visus Clearharmony mājas lapā publicētos rakstus un to saturu, tomēr lūdzam atsaukties uz pirmavotu.
vairāk ...