Iepriekšējā ieslodzījuma laikā paralizētam Liaoninas iedzīvotājam atkal draud kriminālvajāšana

Bijušais inženieris Daliaņas pilsētā Liaoninas provincē guva mugurkaula traumu un kļuva paralizēts pēc tam, kad 10 gadus tika spīdzināts cietumā par nevēlēšanos atteikties no Faluņgun – meditācijas prakses, kas Ķīnā tiek vajāta kopš 1999. gada.

Ar to Ļuja Kaili kunga murgs nebeidzās. Nesen miliči ielauzās viņa mājās un 2021. gada 20. jūnijā viņu arestēja par "likuma [īstenošanas] sabotāžu". Pašlaik viņš atrodas aizturēšanas centrā, un viņam draud kriminālvajāšana, jo 17. septembrī milicija iesniedza viņa lietu vietējai prokuratūrai.

Kopš vajāšanas sākuma 57 gadus vecais Ļujs ir pārcietis septiņus arestus, divus ieslodzījumus piespiedu darba nometnēs un vienu cietumsodu par to, ka nevēlējās atteikties no Faluņgun. Pēdējo 22 gadu laikā viņš ieslodzījumā pavadīja kopumā 13,5 gadus un cieta no tādām spīdzināšanas metodēm kā "nāves gulta", piekāršana aiz rokudzelžiem un strāvas triecieni ar augstsprieguma elektrošoka stekiem.

Pēc tam, kad 2005. gadā viņš pieslēdzās televīzijas apraides tīklam, lai pārraidītu videoierakstu, kurā atmaskoti Ķīnas komunistiskās partijas noziegumi, viņš tika notiesāts uz 10 gadiem. Cietuma uzraugi viņu bieži pakļāva elektrošoka steku triecieniem, un katru reizi tas ilga vairākas stundas. 2010. gadā viņš nolēca no ēkas jumta, jo vairs nespēja izturēt fiziskās sāpes. Kritiena rezultātā tika traumēts astes kauls, viņš kļuva paralizēts un cieta no urīna nesaturēšanas. Viņš joprojām staigā ar kruķiem.

Ļuja kungs pirms vajāšanas.

Pēdējais arests un apcietinājums

2021. gada 20. jūnijā Malaņdzi milicijas iecirkņa darbinieki ielauzās Ļuja kunga mājās un viņu arestēja. Miliči konfiscēja viņa Faluņgun grāmatas un personīgās mantas. Redzot, ka uzraksti uz viņa durvju rāmja slavina Faluņgun, miliči apsūdzēja viņu par šīs prakses popularizēšanu un pieprasīja, lai kaimiņš liecinātu pret viņu. Kad kaimiņš atteicās to darīt, miliči noplēsa uzrakstus no durvīm un paņēma tos kā pierādījumus.

26. jūnijā miliči ievietoja Ļuja kungu Jaodzja aizturēšanas centrā. Sākumā personāls atteicās viņu uzņemt, jo viņš cieta no urīna nesaturēšanas. Miliči piespieda personālu viņu pieņemt un apsolīja atnest autiņbikses. Ļuja kunga ģimene saņēma zvanu no milicijas un nogādāja higiēnas piederumus uz aizturēšanas centru. Nezināmu iemelsu dēļ Ļuja kungs tos tā arī nesaņēma, un viņa dzīve aizturēšanas centrā kļuva ļoti sarežģīta, īpaši vasaras laikā.

Viņam nācās izlīdzēties dvieļiem, lai tiktu galā ar urīna nesaturēšanu, turklāt viņam nācās staigāt bez kruķiem. Viņa tuvinieki ļoti uztraucas par viņa pašreizējiem dzīves apstākļiem. Ģimene vairākkārt ir pieprasījusi viņu atbrīvot medicīnisku iemeslu dēļ, bet varasiestādes viņu lūgumu katru reizi noraidīja. Pēc tam, kad 8. jūlijā tika sankcionēts viņa arests, milicija viņa lietu nodeva Gaņdzjindzi prokuratūrai.

Ģimenes ciešanas

Visu Ļuja kunga arestu un ieslodzījumu laiku viņa vecā māte dzīvoja pastāvīgās ciešanās un bailēs. Viņa nomira, kad dēls bija ieslodzījumā, un viņam nebija iespējas atvadīties no mātes.

Arī Ļuja kunga sieva Suņa Jaņa ir praktizētāja. Viņa bija vecākā skolotāja Dalian Petrochemical Company bērnudārzā. Viņa ir saņēmusi vairākus apbalvojumus un ir atzīta par izcilu darbinieci. Pēc tam, kad sākās Faluņgun vajāšana, varas iestādes ievietoja viņu Daliaņas piespiedu darba nometnē, Lunšaņas piespiedu darba nometnē un Liaoninas sieviešu cietumā, kur viņa cieta no nežēlīgām spīdzināšanām.

Pēc tam, kad Ļuja kungs cietumā pārciestās spīdzināšanas dēļ kļuva paralizēts, viņa tēva veselības stāvoklis pasliktinājās pastāvīgā spiediena un rūpju dēļ. Viņam bija recidivējošs vēzis un bija nepieciešama operācija.

Tā kā Ļuja kungs joprojām bija ieslodzīts, uz Suņas kundzes pleciem gūlās atbildība un rūpes par viņa vecākiem un jaunāko māsu, kas sirga ar depresiju.

Rūpes par ģimeni, neraugoties uz traumām

Ļuja kungs ir beidzis Ziemeļaustrumu Universitāti un strādājis par galveno inženieri Daliaņas Dacji starptautiskajā uzņēmumā (Dalian Daqi International Company). Pēc tam, kad viņš pievērsās Faluņgun, uzņēmums ilgus gadus atzina viņu par izcilāko darbinieku. Pēc atbrīvošanas 2015. gada oktobrī viņš nevarēja atgriezties darbā sliktās veselības dēļ. Lai atvieglotu sievai finansiālo slogu, viņš nolēma mājās pasniegt angļu valodu.

Viņš izdomāja daudzus veidus, kā iedvesmot savus skolēnus, un vairāki no viņiem kļuva par labākajiem angļu valodas pratējiem savā klasē. Galu galā veselības stāvokļa dēļ viņam nācās pārtraukt šo darbu. Skolēni un viņu vecāki vairākas reizes nāca pie viņa uz mājām un lūdza viņu turpināt privātskolotāja darbu.

Viņš un sieva, lai gan paši bija finansiāli ierobežoti, 2021. gada aprīlī iztērēja 6000 juaņu, lai izremontētu savas nabadzīgās radinieces virtuvi, lai tā kļūtu plašāka un gaišāka.

Sīkāka informācija par iepriekšējām vajāšanām

1. Darba devējs atbrīvo no amata un nodod milicijai

Pēc tam, kad sākās vajāšanas, Ļuja kunga darba devējs vairākkārt runāja ar viņu par atteikšanos no Faluņgun prakses. Pēc tam, kad viņš vienmēr atteicās to darīt, darba devējs viņu atstādināja no informācijas tehnoloģiju nodaļas vadītāja amata un lika viņu uzraudzīt darba vietā.

1999. gada oktobrī uzņēmuma apsardze konfiscēja viņa Faluņgun grāmatas un audioierakstus. Kad viņš lūdza atpakaļ savas mantas, apsargi viņu sagrāba un nogādāja uz Naņša milicijas iecirkni, kur viņš tika ieslēgts metāla būrī uz nakti.

2. Ievietošana smadzeņu skalošanas centrā par Faluņgun vingrojumu praktizēšanu

2000. gada 5. februārī, ķīniešu Jaunā gada dienā, Ļuja kungs kopā ar saviem draugiem praktizētājiem, tāpat kā visus iepriekšējos gadus, publiskā vietā izpildīja Faluņgun vingrojumus. Vairāki desmiti miliču uzbruka un arestēja visus 70 praktizētājus, un tajā pašā dienā viņus uzreiz nosūtīja uz Daliaņas pilsētas narkomānu rehabilitācijas centru. Rehabilitācijas centrā nebija neviena narkomāna, un šī vieta bija pārvērsta par smadzeņu skalošanas centru Faluņgun praktizētājiem. Pēc 20 dienu ilgas spīdzināšanas, kad sieva samaksāja 2000 juaņu par viņa ēdināšanu, miliči viņu atbrīvoja.

3. Pēc apelācijas Faluņgun aizstāvībai zaudē darbu un tiek spīdzināts piespiedu darba nometnē

2000. gada 4. aprīlī Ļuja kungs nolēma doties uz Pekinu, lai apelētu Faluņgun aizstāvībai. Nākamajā dienā vairāki civilās drēbēs ģērbti miliči viņu arestēja pie Valsts pārvaldes Nacionālā apelāciju biroja un nosūtīja uz Daliaņas narkomānu rehabilitācijas centru. Divdesmit dienas vēlāk, 25. aprīlī, viņa darba devējs bez iepriekšēja brīdinājuma atlaida viņu no darba, par to, ka viņš bija devies uz Pekinu.

30. maijā Ļuja kungu un desmitiem citu praktizētāju, kas tika arestēti kopā ar viņu, pārveda uz Masaņdzja piespiedu darba nometni. Nākamo pusotru gadu viņš tika spīdzināts, jo atteicās nodot savu ticību.

Darba nometnes vadība piespieda viņu strādāt kukurūzas laukā dedzinošā saulē un sita ar nūju, ja viņš sāka strādāt lēnāk. Nebija nekas neparasts, ja kāds no praktizētājiem pēc piekaušanas uz lauka tika savainots vai kļuva invalīds. Praktizētājiem ikdienas bija jānostrādā pilns darba laiks, pat tad, ja lija. Praktizētājs Suņs Liveņs pirmajā dienā fiziskā izsīkuma dēļ sāka vemt. Jans Čuaņdzjuņs noguruma dēļ nomira uz lauka. Uzraugi baroja praktizētājus ar vecu maizi un sālsūdenī vārītām dārzeņu lapām, zinot, ka viņiem būs jāstrādā smags darbs.

Tā kā Ļuja kungs palika nelokāms savā ticībā, uzraugi viņu ieslodzīja īpašā nodaļā un spīdzināja trīs nedēļas. Viņam nācās stundām ilgi stāvēt dedzinošā saulē, un uzraugi viņu sita un pakļāva augstsprieguma elektrošoka steku triecieniem. Miesa uz viņa sēžamvietas bija saplaisājusi un pielipusi pie koka baļķa, uz kura viņš bija spiests nekustīgi sēdēt ilgu laiku.

2001. gada 19. aprīlī varas iestādes viņu pārveda uz Daliaņas piespiedu darba nometni. Tiklīdz viņš tur ieradās, uzraugi viņu izģērba un nogāza uz mitras grīdas. Viņa rokas bija saslēgtas rokudzelžos aiz muguras, un kāds vīrietis sēdēja viņam virsū, kamēr ducis uzraugu, visi pēc kārtas, pakļāva elektrošoka steku triecieniem viņa seju, galvu, muti, dzimumorgānus, plaukstas un pēdas.

Līdz pat atbrīvošanas dienai 2001. gada 20. oktobrī Ļuja kungam nācās strādāt tādus smagus darbus kā zirņu vākšana.

4. Arestē desmit dienas pēc atbrīvošanas un iesloga cietumā uz diviem gadiem

Desmit dienas pēc atbrīvošanas, 2001. gada 31. oktobrī milicija arestēja viņu kopā ar sievu kāda cita praktizētāja mājā. Daliaņas aizturēšanas centrā viņam nācās nēsāt roku dzelžus un kāju važas, kas bija savienoti ar īsu ķēdi, kas neļāva stāvēt vai gulēt. Protestējot pret vardarbību, viņš pieteica badastreiku, par ko uzraugi viņu ieslodzīja izolatorā un baroja piespiedu kārtā.

27. decembrī varas iestādes pārveda Ļuja kungu uz Daliaņas piespiedu darba nometni, kur uzraugi viņu spīdzināja divus gadus. Tā kā viņš atteicās strādāt, viņu bieži piesprādzēja pie "nāves gultas" un spīdzināja.

"Nāves gulta" bieži tiek izmantota, lai spīdzinātu Faluņgun praktizētājus. Uzraugi piesprādzē upuri pie īpaši izgatavotas gultas un piesien viņu aiz rokām un kājām pie gultas stūriem tā, lai upuris būtu maksimāli izstiepts un nevarētu kustēties. Gulta sastāv no trim - četrām 15 cm platām plāksnēm, starp kurām ir atstarpes un zem tām atrodas naktspods upura urīna un fekāliju savākšanai.

2002. gada jūlijā, būdams piesiets pie "nāves gultas", Ļuja kungs atkal sāka bada streiku. Pēc trim nedēļām viņa veselība pasliktinājās. Tā vietā, lai atbrīvotu viņu no "nāves gultas", priekšnieks ar diviem elektrošoka stekiem traumēja viņa cirkšņu zonu. Citā reizē priekšnieks viņu izģērba un aprakstīja praktizētāja ķermeni ar rupjiem vārdiem.

Zinot, ka Faluņgun praktizētāji nelieto alkoholu, uzraugi vairākas dienas piespiedu kārtā dzirdīja viņu ar alkoholu, kamēr viņa kuņģis bada streika dēļ bija tukšs, un viņa veselība pasliktinājās. Uzraugi jokoja, ka, lejot alkoholu viņam kaklā, viņi atņēmuši viņam enerģiju.

Trīs nedēļas pēc kārtas katru dienu no pulksten 5.00 rītā līdz pusnaktij uzraugi piesprādzēja viņu aiz rokām pie divu atsevišķu divstāvu gultu augšējām apmalēm. Sodot par bada streiku, kāds uzraugs ar gultas dēli sita viņam pa kājām.

5. Pēc piekaušanas aizbēg no milicijas iecirkņa un ir spiests aiziet no mājām

2004. gada 9. decembrī divi Daliaņas Valsts drošības dienesta darbinieki arestēja Ļuja kunga sievu, kad viņa gāja pa ielu. Tajā vakarā, kad viņš atgriezās mājās, vairāki civilās drēbēs ģērbti miliči pārmeklēja viņa māju. Viņu arestēja un konfiscēja Faluņgun grāmatas, mobilos tālruņus un naudu.

Sjinhuadzje milicijas iecirknī miliči viņu piekāva. Kad viņš priekšnieka vietniekam jautāja, kāpēc viņu sita, tas atbildēja: "Es neko neredzēju." Nākamajā rītā viņš aizbēga un, lai izvairītos no turpmākas vajāšanas, vairs neatgriezās mājās.

6. Notiesā uz desmit gadiem par to, ka pārraidīja patiesību par vajāšanu

Pēc vajāšanas sākuma visi Ķīnas valsts plašsaziņas līdzekļi pārraidīja Faluņgun nomelnojošu informāciju, un praktizētājiem nebija iespējas paust savu viedokli sabiedrībai. Lai ļautu cilvēkiem uzzināt, kāpēc Ķīnas režīma īstenotā Faluņgun vajāšana ir nepareiza, Ļujs un vairāki praktizētāji 2005. gada 5. septembrī pieslēdzās Liaojanas apgabala kabeļtelevīzijai un pārraidīja programmu "Deviņi komentāri par komunistisko partiju".

2005. gada 13. oktobrī civilā ģērbtas amatpersonas ielauzās Ļuja kunga īrētajā miteklī un, tiklīdz iekļuva iekšā, sāka sist viņu ar nūjām. Pēc tam viņu slepeni aizveda uz Liaojanas pilsētas aizturēšanas centru.

Neinformējot ģimeni, 2006. gada 25. janvārī viņu tiesāja Liaojanas apgabala tiesā. Viņš tika apsūdzēts par "valsts tiesībaizsardzības sistēmas graušanu, izmantojot kulta praksi", kas ir standarta iegansts Faluņgun praktizētāju kriminalizēšanai. Aprīlī tiesnesis viņam piesprieda desmit gadus cietumā. Vispirms, līdz 2007. gada 20. decembrim, viņu turēja Jinkou cietumā, bet pēc tam pārveda uz Paņdzjiņas cietumu, kur viņš tika paralizēts un cieta no urīna nesaturēšanas.

2010. gada aprīlī cietuma uzraugs uzzināja, ka viņam ir Faluņgun grāmatu elektroniskā kopija. Lai viņu sodītu, viņu nogāza uz grīdas, piesēja kājas un rokas pie koka staba un divas stundas pakļāva elektrošoka steku triecieniem. Pēc miesas bojājumu nodarīšanas uzraugi ieslodzīja viņu vieninieku kamerā uz 15 dienām, kuru laikā viņam katru dienu deva mazliet kukurūzas maizes.

2010. gada jūnijā veselu mēnesi viņam katru dienu 11 stundas nācās strādāt smagu darbu. Viņš protestēja, un 6. jūlijā vairāki uzraugi viņu trīs stundas mocīja ar elektrošoka stekiem.

Protestējot pret vardarbību, viņš uzsāka bada streiku, un uzraugi viņu piesēja pie krēsla, izģērba un katru dienu, no 9. jūlija līdz 13. jūlijam, četras stundas pakļāva elektrošoka steku triecieniem. "Man ir laiks spēlēties ar tevi visu gadu, lai liktu tev rāpot visapkārt," teica viens no viņiem. Ļuja kungam izveidojās plašas apdeguma brūces uz kakla un krūtīm. Uzraugi apgalvoja, ka viņš "pats sevi saskrāpējis".

Mēnesi vēlāk uzraugi četras stundas pret viņu pielietoja elektrošoka stekus. Nākamajā rītā, 30. augustā, viņš nokrita no jumta pēc tam, kad sāpes no spīdzināšanas bija pārsniegušas viņa garīgās un fiziskās izturības robežas. Ļuja kungs salauza mugurkaulu, gūžas un potītes. Astes kaula traumas dēļ viņš kļuva paralizēts un zaudēja samaņu. Pēc tam viņam sāka pasliktināties atmiņa, un viņš vairs nespēja rūpēties par sevi. Viņš pārvietojās, lienot pa zemi ar roku palīdzību, un nespēja kontrolēt zarnas un urīnpūsli.

Lai situāciju vēl vairāk pasliktinātu, cietuma vadība viņu ieslodzīja lazaretē un liedza ģimenes apmeklējumus, tā mēģinot noslēpt savu noziegumu.

Sieva uzzināja, kas ar viņu noticis, un vairākas reizes centās viņu apciemot cietumā, taču vienmēr neveiksmīgi. Ar advokāta palīdzību sievai beidzot izdevās viņu ieraudzīt 2011. gada novembrī, 14 mēnešus pēc incidenta.

Uz tikšanos ar sievu Ļuja kungu uz muguras atnesa kāds ieslodzītais. Viņam bija pievienots urīna drenāžas maisiņš, viņš nevarēja kustināt kājas un pēc 10 minūšu ilgas sarunas bija pilnīgi bez spēka. Sieva izplūda asarās un vēlējās viņu dabūt ārā no cietuma, lai nodrošinātu viņam medicīnisko palīdzību. Ieslodzījuma vietas vadība noraidīja šo lūgumu, apgalvojot, ka viņš nav tiesīgs saņemt atbrīvošanu, jo ir "pats sevi savainojis".

Lai turpinātu slēpt savus noziegumus, sešus mēnešus vēlāk, 2012. gada 8. maijā, neinformējot ģimeni, cietuma vadība pārcēla Ļuju uz citu cietumu.

Sieva uzzināja, ka viņš atrodas Dzjiņdžou cietumā, un dažādos veidos centās iegūt atļauju tikties. Diemžēl nākamo trīs ar pusi gadu laikā Dzjiņdžou cietuma vadība liedza viņas vīram tiesības uz ģimenes apmeklējumiem, neļāva zvanīt un rakstīt vēstules. Sieva viņu ieraudzīja tikai 2015. gada 12. oktobrī, kad viņu izlaida no cietuma. Viņš staigāja ar kruķu palīdzību un nēsāja urīna maisiņu. Āda uz ķermeņa apakšējās daļas bija tumša un nekrotiska. Ļuja kungs bija zaudējis spēju jebkad strādāt un normāli dzīvot.