Spīdzināšana, kurai tiku pakļauts Ķīnas aizturēšanas centros un cietumos

Redakcijas piezīme: Dzjans Guobo, bijušais apgabala līmeņa valdības ierēdnis, stāsta par to, kas ar viņu notika pirms un pēc Faluņ Dafa praktizēšanas un to, kā viņš no korumpēta ierēdņa kļuva par godprātīgu un taisnīgu cilvēku, kurš iemantoja kolēģu, vadītāju un ciema iedzīvotāju, kam viņš palīdzēja, cieņu. Tomēr pēc tam, kad komunistiskais režīms sāka garīgās prakses vajāšanu, Dzjans tika atlaists no darba, aizturēts, ieslodzīts, notiesāts un nežēlīgi spīdzināts par savu ticību Faluņ Dafa.

Prātam neaptverama spīdzināšana

Kopš 1999. gada jūlija, kad Ķīnas komunistiskais režīms visā valstī izvērsa Faluņgun vajāšanu, esmu bijis 13 reižu sagūstīts, trīs reizes ieslodzīts piespiedu darba nometnē un notiesāts uz pieciem gadiem cietumā par to, ka aizstāvēju savu ticību "Īstenībai, Labestībai, Pacietībai". Turklāt režīms no manis izspieda vairāk nekā 30 000 juaņu skaidrā naudā un vērtslietās.

Atrodoties aizturēšanas centros, darba nometnēs un cietumos, es kopumā tiku pakļauts 77 dažādiem spīdzināšanas veidiem, tostarp spīdzināšanai ar elektrošoka stekiem, piesiešanai pie "dzelzs krēsla", pieslēgšanai ar rokudzelžiem pie "nāves gultas" izstiepta "ērgļa" pozā, piesiešanai pie "tīģera sola" un piespiedu barošanai ar nezināmiem preparātiem un čili ūdeni. 39 reizes biju uz nāves sliekšņa.

Neiedomājamā nežēlība un mokošās sāpes, ko pārcietu vienā no aizturēšanas centriem, padarīja manu dzīvi par elli. Mani piespiedu kārtā baroja ar indīgu vielu maisījumu un asu čili ūdeni, kā dēļ vēlāk vēmu zaļas strutas. 20 dienas biju piesiets pie krusta izstiepta "ērgļa" pozā. Mans kameras biedrs teica, ka neviens pirms tam nav izturējis pie krusta ilgāk par divām dienām, nelūdzot žēlastību. Kad mani noņēma no krusta, es nespēju piecelties kājās un uz savu kameru man nācās rāpot.

Kad mani cieši piesēja pie horizontāla koka dēļa, man tika pārlauzti trīs mugurkaula skriemeļi.

Spīdzināšanas dēļ labā acs zaudēja redzi, kas ilgi neatjaunojās. Man nācās ievietot katetru, jo es nespēju urinēt. 26 dienas pēc kārtas man neizgāja vēders. Pēc 20 dienām mans svars nokritās par 40 kg, un spīdzināšanas laikā es daudzas reizes zaudēju samaņu.

Tālāk pastāstīšu par to, ko es piedzīvoju pēdējā aresta laikā 2009. gadā un pēc tam ieslodzījuma laikā.

Arests

Ironiski, bet dienu pirms aresta 2009. gada februārī priekšnieks man teica: "Dzjan, es visu gadu gaidīju, kad varēšu atkal ar tevi strādāt. Priecājos, ka tu esi manā komandā."

Nākamajā rītā es ierados darbā ap pulksten 7:50 kā parasti. Tiklīdz noliku motociklu pie biroja ēkas, man aiz muguras klusi piebrauca vidēja izmēra mikroautobuss.

Dzirdēju, ka kāds sauc manu vārdu, paraudzījos atpakaļ un ieraudzīju, ka tuvojas seši jauni vīrieši. Pirmais no aizmugures pielietoja žņaugšanas paņēmienu, divi saķēra aiz rokām, divi citi satvēra manas kājas, bet pēdējais aptvēra aiz vidukļa. Visi kopā viņi pacēla mani uz augšu, pēc tam nogāza ar seju uz zemes, saslēdza rokas aiz muguras rokudzelžos, un galvā uzmeta melnu kapuci. Mani iemeta mašīnā un ātri aizbrauca.

Viss process aizņēma mazāk nekā minūti, un es sapratu, ka mani atkal arestē par Faluņ Dafa (sauktu arī par Faluņgun) praktizēšanu.

Apmēram pēc 20 minūtēm mēs ieradāmies slimnīcā. Viņi izvilka mani no mašīnas, aiznesa uz slimnīcas ēku un nometa vestibilā uz grīdas. Kāds satvēra mani aiz kājas un vilka pa grīdu uz telpu, kur man veica medicīnisko izmeklēšanu. Visu šo laiku rokas man bija saslēgtas rokudzelžos un galva apsegta.

Pēc 30 minūtēm mani atkal aiz kājas vilka uz mašīnu. Galva piecas reizes atsitās pret slimnīcas akmens pakāpieniem. Sajutu sāpes un spēcīgu reiboni, šķita, ka griežas debesis. Tas bija briesmīgi.

Spīdzināšanas ilustrācija: vilkšana pa grīdu.

Jaunais vīrietis smējās, kad mana galva ritmiski atsitās pret akmens pakāpieniem. Viņi mani vilka vēl 30 metrus pa pagalma granti. Tad mani atkal pacēla un iemeta automašīnā.

"Mēs parūpēsimies, lai šoreiz tu tiešām nomirtu"

Beidzot, kad ieradāmies Čaņle aizturēšanas centra apsardzes telpā, man noņēma melno kapuci. Es atpazinu miličus, kuri mani bija aizturējuši. Viņi strādāja Veifanas pilsētas un Kuiveņas rajona Iekšējās drošības nodaļās. Viens no viņiem teica: "Mēs jau sen vēlējāmies tevi notvert, bet nevarējām savākt pietiekami daudz pierādījumu pret tevi. Viens no Faluņgun praktizētājiem vārdā Cao šoreiz visu vainu novēla uz tevi, un tagad tev ir lielas problēmas. Mēs ļoti labi zinām, ka neesi izdarījis nekādus noziegumus, bet mēs noteikti izdarīsim tā, lai šoreiz tu nomirtu."

Čaņle apgabala aizturēšanas centrs bija aiz pilsētas robežām, apkārt neviena nebija, tāpēc miliči varēja mani spīdzināt, pielietojot visnežēlīgākās metodes. Naktī, kad ierados, mani pieslēdza pie dzelzs krēsla un 33 stundas nedeva ne ēst, ne dzert, kā arī neļāva izmantot tualeti.

Saskaņā ar pilsētas un rajona Iekšējās drošības nodaļu norādījumiem turpmāko pusgadu mani atstāja sēdēt uz dzelzs krēsla. Miliči veica ilgstošas pratināšanas, dažreiz tās ilga visu nakti. Es visu laiku atrados sēdus stāvoklī un nevarēju apgulties, lai atpūstos. Šo sešu mēnešu laikā man nācās izturēt ārkārtīgu aukstumu un ekstremālu karstumu. Kājas bija pietūkušas un ļoti sāpēja, sākās arī sirdsklauves.

Aplej ar koncentrētu dezinfekcijas līdzekli

Kādu dienu milicis Suņs pārņēma maiņu un kaut ko ļoti rupji man jautāja. Es neatbildēju, tāpēc viņš pieskrēja klāt un sāka nikni lamāties. Dusmu pārņemts, viņš paķēra dezinfekcijas līdzekļa pudeli, kas atradās uz palodzes. Viņš ielēja ļoti koncentrēto ķīmisko vielu lielas termosa pudeles plastmasas krūzē un caur restēm, kas mūs šķīra, izšļakstīja to man uz galvas un sejas.

Tā kā biju pieķēdēts pie dzelzs krēsla, nevarēju izvairīties. Suņs nelikās mierā, viņš piepildīja termosa krūzi ar ledainu ūdeni no paglama un apšļakstīja mani vairāk nekā desmit reižu.

Manas drēbes bija izmirkušas. Dezinfekcijas līdzeklis un ūdens notecēja pa ķermeni, salija apavos un tecēja pa grīdu. Toreiz bija ziema un ļoti auksti. Es trīcēju no aukstuma. Tomēr Suņs mani neatlaida, bet piecas dienas un piecas naktis turēja pieķēdētu pie metāla krēsla.

Manas drēbes, apavi un zeķes galu galā izžuva. Mati, āda uz galvas un ķermeņa bija apdeguši. Nākamo sešu mēnešu laikā zaudēju aptuveni 70 % matu, galvas āda ļoti niezēja un zvīņojās.

Trīs nedēļas piesiets pie "miroņa gultas"

"Miroņa gulta" ir liela, paštaisīta koka gulta ar četriem dzelzs gredzeniem, kuri piestiprināti stūros. Gultas vidū atstāts liels caurums, zem kura palikts naktspods. Caurumu parasti aizsedza ar koka dēli, kas bija nostiprināts ar metāla tapām. Taču, kad es biju pieķēdēts pie gultas, metāla tapas tika nomainītas pret bambusa nūjiņām, kuras dienas laikā nolietojās un salūza. Mana sēžamvieta palika iesprūdusi caurumā, kas vēl vairāk pastiprināja sāpes.

Spīdzināšanas ilustrācija: piesiešana pie "miroņa gultas".

Piesiešana pie "miroņa gultas" ir ļoti līdzīga piesiešanai pie krusta. Manas rokas un kājas bija izplestas un piestiprinātas pie četriem gredzeniem stūros, lai es nevarētu pakustēties. Metāla gredzeni griezās potītēs, izraisot asiņošanu. Pēc kāda laika ķermenis kļuva stīvs, un sāpes bija nepanesamas. Es sakodu zobus un skaitīju minūtes. Ilgāku laiku nespējot kustināt kājas, zaudēju kreisā augšstilba ārējās daļas jutību, un tās atgūšanai bija nepieciešami trīs gadi.

Nokārtot dabiskās vajadzības šādā stāvoklī bija ļoti grūti. Cietu, cik vien ilgi varēju. Kad vairs nevarēju saturēt, nācās nokārtoties biksēs. Tā rezultātā man sākās nesaturēšana. Brīžiem es nevarēju urinēt, pat ja man to ļoti vajadzēja, tāpēc mans vēders ļoti uzpūtās. Sāpes bija neaprakstāmas.

Mēnešiem ilgi piesprādzēts pie "dzelzs krēsla"

Vismaz piecus no sešiem mēnešiem, kad tiku pratināts, es biju piesprādzēts pie "dzelzs krēsla" pratināšanas telpā. Izņēmums bija piesiešana pie "miroņa gultas" trīs nedēļu garumā, trīs naktis, ko pavadīju kamerā uz divstāvu gultas, un slimnīcā, kur man septiņas reizes intravenozi ievadīja dažādus nezināmus preparātus, un katra šī procedūra ilga 10 stundas.

Spīdzināšanas ilustrācija: piesprādzēšana pie "dzelzs krēsla".

Kamēr biju piesprādzēts pie krēsla, trīs reizes sniga sniegs, un naktī temperatūra pratināšanas telpā bieži noslīdēja zem nulles. Miliči paņēma manu ziemas jaku un atstāja tikai divas plānas bikses. Pa dienu es vēl varēju izturēt, bet naktī es stundām ilgi salu un trīcēju. Marta vidū apsargs atvēra logu virs durvīm un atstāja to vaļā, un caurvējs stindzināja mani līdz kaulam. No aukstuma es bieži zaudēju samaņu.

Odi

Visu vasaru pavadīju uz dzelzs krēsla pratināšanas telpā. Vasarā ir neizturami karsts, un visi cenšas izvairīties no odiem. Visās aizturēšanas centra kamerās, izņemot nopratināšanas telpu, uz logiem un durvīm bija moskītu tīkli. Personāls, kas atbild par manu lietu, daudz laika pavadīja pagalma ēnā atvēsinoties ar ventilatoriem, vai apsardzes telpā, kur uz durvīm un logiem bija moskītu tīkli. Pat īsu brīdi paliekot nopratināšanas telpā, viņi sev apsmidzināja ar odu atbaidīšanas līdzekli. Tomēr nopratināšanas telpas durvis tika atstātas vaļā. Biju piesprādzēts pie "dzelzs krēsla", rokas bija saslēgtas rokudzelžos aiz muguras, un mani nepārtraukti dzēla odi.

Spīdzināšana, saslēdzot rokas aiz muguras

Protestējot pret necilvēcīgo vajāšanu, es uzsāku bada streiku. Barošanas caurule caur degunu tika ievadīta kuņģī un piestiprināta pie galvas ar auduma strēmeli un līmlenti. Manas rokas bija saslēgtas rokudzelžos aiz muguras, jo apsargi uzskatīja, ka pretējā gadījumā es izvilkšu barošanas cauruli.

Spīdzināšanas ilustrācija: atpakaļ atliektas rokas saslēgtas roku dzelžos aiz muguras.

Manas rokas bija saslēgtas aiz muguras visu diennakti. Kad man izdevās aizmigt, pēc pāris minūtēm pamodos no sāpēm. Pakāpeniski šis laiks palielinājās no 5 līdz 10 minūtēm. Vairāk nekā piecus mēnešus, kad biju saslēgts rokudzelžos aiz muguras un piesprādzēts pie "dzelzs krēsla", es nebiju gulējis vairāk par divām stundām, līdz 2010. gadā mani aizveda no aizturēšanas centra.

Pēc ilgstošas atrašanās šādā stāvoklī, rokas parasti ir tik nejūtīgas, ka noņemot rokudzelžus, tās vairs nevar pakustināt. Pēc nedēļu ilgas saslēgšanas rokudzelžos cilvēks trīs dienas nevar pacelt rokas. Kad pēc desmit dienām cilvēkam noņem rokudzelžus, viņš piecas dienas nespēj pacelt rokas augstāk par plecu augstumu.

Es biju saslēgts roku dzelžos aiz muguras piecus mēnešus. Daudzi teica, ka manas rokas vairs nekad nekustēsies, un es kļūšu invalīds.

Draudi un iebiedēšana

Divu mēnešu laikā no 2009. gada maija vidus līdz jūlija vidum man vairāk nekā 40 reizes tika teikts, ka pilsētas varas iestādes ir devušas norādījumus par manu lietu, un man atlika tikai pateikt, ka es pārtraukšu praktizēt Faluņgun. Ja es to pateiktu, mani atbrīvotu jau nākamajā dienā, un es atgūtu darbu kā apgabala līmeņa valdības ierēdnis. Es saņemtu visu ieturēto algu un man piešķirtu dzīvojamo platību. Tomēr es turpināju klusēt.

Pirms Faluņ Dafa praktizēšanas man bija neārstējamas slimības un es biju uz nāves sliekšņa. Es biju morāli samaitāts un virzījos uz pašiznīcināšanos. Taču Dafa mainīja mani pašos pamatos un padarīja par uzmanīgu un godīgu cilvēku un labu ierēdni. Kā es varētu atteikties no Dafa? Kā pamodies cilvēks var atteikties no ticības Īstenībai, Labestībai un Pacietībai?

Redzot, ka neesmu padevies nevienam no kārdinājumiem, miliči ķērās pie saviem vecajiem paņēmieniem. Komandas vadītāja vietnieks Suņs draudēja man piecas reizes, sakot:

1. "Vai tu domā, ka joprojām esi vadītājs, kurš agrāk bija atbildīgs par kadriem, un kuram visi pieglaimojās? Es tev saku, ka tagad tu neesi labāks par smirdīgu s*** gabalu. Šie cilvēki var apsūdzēt tevi jebkādā noziegumā, un tu neko nevarēsi izdarīt."

2. "Nemaz nedomā, ka netiksi tiesāts, ja neatzīsi savu vainu. Mēs ļoti viegli varam safabricēt pierādījumus pret tevi, un, ja tos parakstīs par šo lietu atbildīgie miliči, tas būs vienkāršāk par vienkāršāku, lai iesēdinātu tevi aiz restēm uz 15 vai pat 18 gadiem." Un viņš tiešām safabricēja pierādījumus pret mani.

3. "Nogalināt tevi ir tāpat kā nogalināt skudru. Mums par to nekas nebūs, un mēs par to varam pat tikt paaugstināti."

4. "Vai pa visiem šiem gadiem neesi sapratis, ka Faluņgun lietas tiek risinātas tāpat kā viena bērna politika? Tam nav nekāda juridiska pamata vai seku. Mēs varam tevi notiesāt uz 15 gadiem par tām pašām apsūdzībām, par kurām tu tiki nosūtīts uz piespiedu darba nometni. Tu neko tur nevari darīt. Pat ja tu būtu nepamatoti apsūdzēts un nelikumīgi nogalināts, neviens, kurš vēlas ēst Ķīnas komunistiskās partijas (ĶKP) maizi, neuzdrošināsies tev palīdzēt."

5. "Vai tu domā, ka tiksi atbrīvots tikai pēc dažām dienām apcietinājumā vai dažām dienām piespiedu darba, kā bija līdz šim? Tas nav iespējams. Varbūt tu pat nevarēsi izkļūt no aizturēšanas centra dzīvs. Pat ja tu izkļūsi no šejienes dzīvs, tu nevarēsi izkļūt no cietuma. Pieņemsim, ka tev paveiksies un termiņš beigsies pirms tu nomirsi, viņi vienkārši piespriedīs tev vēl dažus gadus, safabricējot kaut kādu apsūdzību. Ja tu joprojām vēl būsi dzīvs, viņi vienkārši pagarinās tavu ieslodzījuma termiņu. Ir tik viegli atrast pārkāpumus, lai pagarinātu termiņu; derēs jebkura nejauši izvēlēta apsūdzība. Es tikai saku – nav iespējas, ka tu tiksi atbrīvots dzīvs un atkal kļūsi par brīvu cilvēku."

Pēc tam, kad 2009. gada decembrī man tika piespriests piecu gadu cietumsods, nopratināšanas tika pārtrauktas, un miliči aizbrauca no aizturēšanas centra. Pēc astoņiem ar pusi mēnešiem mani no turienes pārcēla.

Cietums

Aizturēšanas centrā pārdzīvotās spīdzināšanas dēļ, ierodoties Šaņdunas vīriešu cietumā, es biju ļoti vājš, tāpēc mani nekavējoties ievietoja slimnīcā. Slimnīcā mani apmeklēja cietuma uzraugi un mocīja, lai piespiestu atteikties no savas ticības. Kad viņu centieni izgāzās, mani pārveda atpakaļ uz cietumu.

Pēc tam, 2010. gada martā, mani pārveda uz Šaņdunas provinces cietumu. Kopš 2002. gada šajā cietumā tiek turēti daudzi Faluņgun praktizētāji, kuri tika sūtīti uz šejieni no visas provinces.

Pretēji "Ieslodzījuma vietu pārvaldes" apgalvojumiem, ka cietums ir "moderns un civilizēts", attiecībā uz Faluņgun praktizētājiem šī cietuma sienās tika pastrādāti visa veida organizēti noziegumi. Lai piespiestu praktizētājus atteikties no savas ticības, administratori un uzraugi pielietoja vardarbību un smadzeņu skalošanu. Pirms ierados šajā cietumā, tur bija miruši jau 12 Faluņgun praktizētāji.

Pirmajā dienā es uzraugam stāstīju par Dafa, kā arī dalījos savā pieredzē, ko guvu, strādājot par uzraugu cietumā, un paskaidroju viņam, ka praktizēt Faluņgun un būt labam cilvēkam nav nekas slikts, bet vajāšana ir slikta. "Ikvienam, kurš piedalās vajāšanā, kādu dienu nāksies par to atbildēt," es viņam teicu.

Taču uzraugi neklausījās un turpināja mani mocīt.

Miesassodi, miega liegums un piekaušana

Lai mani "pāraudzinātu" un piespiestu atteikties no savas ticības, uzraugi izmantoja dažāda veida pretīgas metodes, tostarp miesassodus, piekaušanu un seksuālu vardarbību.

Direktora vietnieks Džans un citi lika man sēdēt uz maza ķeblīša vai ilgstoši stāvēt. Katru dienu biju spiests sēdēt uz maza plastmasas ķeblīša un nedrīkstēju kustēties, un reiz šī mocība ilga 17 stundas pēc kārtas. Visu diennakti mani uzraudzīja ieslodzītie kriminālnoziedznieki. Ja es kaut nedaudz pakustējos, mani sita. Ieslodzījuma laikā mani sita vairāk nekā 60 reizes. Jau pirmajā dienā es tiku piekauts gandrīz līdz nāvei.

Spīdzināšanas ilustrācija: ilgstoša sēdēšana.

Atrašanās sēdus stāvoklī bez iespējas kustēties ļoti nomocīja. Uz sēžamvietas izveidojās čūlas, kas bija ļoti sāpīgas. Taču neraugoties uz to, es biju spiests turpināt sēdēt. Rezultātā uz sēžamvietas izveidojās dziļas strutojošas brūces.

Uzraugi arī lika man ilgstoši stāvēt blakus gultai, visilgākais laiks, ko nostāvēju, bija 11 stundas. Naktī, kad kameras biedri gulēja, man bija jābūt nomodā. Direktors Džans pats lēma, kad es varu iet gulēt.

Manas kājas nekad pilnībā neatlaba no iepriekšējām traumām, un tagad pietūkums un nejutīgums kļuva vēl spēcīgāks. Pēc 40 dienu ilgas stāvēšanas vai sēdēšanas manas kājas kļuva violeti melnas un pamazām kļuva pavisam nejutīgas. Tās pietūka, un es vairs nevarēju uzvilkt nekādus apavus. Taču direktors Džans palika pie sava, liekot man sēdēt, vai stāvēt, arvien ilgākus laika periodus.

Kādu nakti, kad biju nostāvējis 11 stundas, manas kājas kļuva pavisam nejūtīgas. Es vairs nevarēju nostāvēt un nokritu. Tomēr man neļāva gulēt. Ieslodzītais Liu piecēla mani un lika sēdēt uz maza ķeblīša līdz diviem naktī.

Mēnesi pēc tam, kad mani tur ieslodzīja, ieslodzītie Liu un Suņs sāka mani lamāt un sist. Liu tik stipri iesita, ka mana labā auss kļuva pilnīgi nedzirdīga. Pēc mēneša ieslodzītais Jaņs man iespēra pa kājstarpi un ievainoja dzimumorgānus. Atveseļošanās prasīja vairāk nekā trīs gadus.

Piekaušana un uzbrukumi

Uzraugi no 11. cietuma zonas lika ieslodzītajiem Vejam, Liu un Suņam mani pazemot un aizskart. Liu un Suņs mēģināja man piespiedu kārtā iebarot ar nezināmu vielu no lielas plastmasas pudeles. Es pretojos, un galu galā viņi likās mierā. Liu mēģināja novilkt man bikses un pieskarties intīmajām zonām, kā viņš to bija darījis ar citiem Faluņgun praktizētājiem. Es viņam stingri teicu: "Liu, tu esi tādā pašā vecumā kā mans dēls. Es esmu vecāks par tavu tēvu. Ja tu mani apvaino, vai tas nav tas pats, kas apvainot savu tēvu?" Tikai tad viņš apstājās.

Tiklīdz Liu likās mierā, Suņs man spēcīgi iesita, kā rezultātā es uz visiem laikiem paliku kurls ar labo ausi. Suņs un Liu aizveda mani uz gultu. Kamēr Suņs sēdēja man uz ķermeņa augšdaļas, Liu apsēdās man uz ceļiem, novilka man zeķes un ar plastmasas kociņu, ko nolauza no drēbju pakaramā, no visa spēka skrāpēja manu pēdu vidusdaļu. Viņš skrāpēja uz priekšu un atpakaļ vairāk nekā 30 reizes, izraisot pietūkumu un sāpes pēdas apakšdaļā un apgrūtinot staigāšanu piecas dienas.

2010. gada aprīļa sākumā cietuma zonas uzraugi deva norādījumu citam noziedzniekam Jaņam (apmēram 36 gadus vecs) mani sist un spīdzināt. Jaņs bija nežēlīgs un sita mani stiprāk nekā Liu un Suņs. No viņa sitiena vai spēriena es tiku atsviests vairāk nekā trīs metrus atpakaļ. Divu nedēļu laikā Jaņs mani piekāva un lamāja vairāk nekā 40 reižu.

Spīdzināšanas ilustrācija: piekaušana.

Kādu rītu Jaņs man negaidīti iespēra pa kājstarpi. Es nokritu uz grīdas, no sāpēm uz pieres izspiedās sviedri. Pēc tam dzimumorgāni trīsarpus gadus bija nejūtīgi. Tie kļuva melni violeti. Ieslodzītais Žeņs, kurš dušā redzēja manus dzimumorgānus, prognozēja, ka es ilgi nedzīvošu, apgalvojot, ka viņš ir redzējis miruša cilvēka dzimumorgānus un tie bijuši tādā pašā krāsā.

Vairākkārt draud ar nāvi

Džanam un citiem ieslodzītajiem bija uzdots mani uzraudzīt un pastāvīgi draudēt ar nāvi. Kad Džans redzēja, ka manas kājas ir pietūkušas un melni violetas, viņš daudzas reizes man teica:

"Tavas kājas nevar izārstēt, tās var tikai amputēt. Patiesībā tev paveiksies, ja tās tiks amputētas, un tu paliksit tikai invalīds. Sliktākais, kas varētu notikt, ir tas, ka tu vienkārši neizdzīvosi. Es tev saku, prokuroram jau ir sagatavota urna pelniem un paziņojums par nāvi, tev tikai atliek izlaist garu. Tiklīdz tas notiks, autopsijas ziņojumā tiks norādīts, ka esi miris dabiskā nāvē. Cietumam ar to nebūs nekāda sakara. Neviens nebūs vainīgs, un neviens netiks saukts pie atbildības. Sieva un dēls atnāks pēc urnas, un tēvs ar māti kādu laiku paraudās."

"Tevi ir tikpat viegli nogalināt kā skudru."

Arī ieslodzītais Tens man vairākkārt teica: "Klau, teikšu tev patiesību. Šoreiz miliči tevi atsūtīja šeit nomirt, viņi nekad neļaus tev izkļūt no šejienes dzīvam. Katram cietumam ir noteikta nāves gadījumu kvota – 5 nāves gadījumi uz 1000 ieslodzītajiem. Ja tu šeit nomirsi, tas būs normas robežās, un cietums par to nebūs atbildīgs."

Psihiatriskā slimnīca

Līdz 2012. gadam es atrados nodaļā, kas paredzēta ieslodzītajiem ar garīgām slimībām. Šoreiz man draudēja ieslodzītais Dzjiņs, 50 gadus vecs noziedznieks, kurš cieta no bipolāriem traucējumiem. Trīs reizes, kad Dzjiņs sastapās ar mani tualetē, viņš visu acu priekšā kliedza un zvērēja, ka mani nogalinās.

Nezināmu preparātu ievadīšana

2012. gada maija beigās mani pārcēla atpakaļ uz parasto nodaļu. Uzraugi un ieslodzītie sāka pievienot manam ūdenim un ēdienam nezināmu vielu. Es tiku pakļauts briesmīgai, nežēlīgai indēšanai.

2013. gadā ķīniešu Jaunā gada sestajā dienā ieslodzītais Fendzi, cietumsarga pamudināts, mani piespiedu kārtā baroja caur degunā ievietotu cauruli. Līdz dienas beigām es vairs neēdu un nedzēru. Nakts vidū pamodos no spēcīgām galvassāpēm, un, atverot acis, sajutu, ka viss apkārt griežas. Es uzreiz aizvēru acis un nākamās trīs stundas neuzdrošinājos tās atkal atvērt. Man bija pulsējošas galvassāpes un jutos slikti. Man tik neganti sagriezās vēders, ka pārliecos gultas malai un izvēmos. Līdz pulksten 7.10 es daudzas reizes vēmu un septiņas reizes no tām vēmu ar asinīm.

Ap pulksten 9 no rīta pie manis pienāca nodaļas priekšnieks un jautāja: "Kas noticis? Vai tevi vajadzētu vest uz slimnīcu?" Atbildēju, ka man ir aizdomas par to, ka manam ēdienam ir tikusi pievienota inde. Man ir reibonis un stipras galvassāpes, un es vemju asinis.

Nākamās trīs dienas es nevarēju piecelties no gultas, un viņi pārtrauca mani piespiedu kārtā barot. Es gāju uz tualeti tikai reizi dienā, turoties pie gultām. Urīns bija sarkans, kas liecināja, ka tajā varētu būt asinis.

Trīs dienas pēc saindēšanās izkārnījumos parādījās asinis un tā turpinājās deviņas dienas pēc kārtas. Jutu arī stipru reiboni. Es cēlos un lēni staigāju kā 80 gadus vecs vīrietis, bet pēc dažām minūtēm man atkal kļuva slikti.

Nākamo sešu mēnešu laikā šādas vājuma epizodes man uznāca katru mēnesi, un katra no tām ilga aptuveni piecas dienas. Viena no tām sākās 2013. gada 17. martā ap pulksten 22.30. Es tobrīd gulēju gultā, kad pēkšņi sajutu reiboni un sākās vemšana. Nākamajos sešos mēnešos lēkmes kļuva retākas un atkārtojās ik pēc diviem mēnešiem.

Trīs dienas pēc tam, kad mani atbrīvoja no cietuma, man tik stipri reiba galva, ka nevarēju piecelties no gultas un nevarēju ēst. Es nevarēju atvērt acis. Tas ilga piecas dienas, un tad atkal atkārtojās ik pēc piecām dienām. Reiz es biju ārpus pilsētas, lai piedalītos apmācībā, un divas dienas pēc tam man sākās stiprs reibonis un vemšana. Es atlaidos gultā un uz piecām stundām zaudēju samaņu.

Pēdējā laikā esmu lasījis daudzus Minghui ziņojumus par gadījumiem, kad Faluņgun praktizētāji tika saindēti apcietinājumā vai cietumā. Viens raksts bija par sievieti, kura cietumā tika saindēta, un pēc atbrīvošanas viņas kājas kļuva melnas un galu galā tās nācās amputēt. Neredzot fotogrāfijas, cilvēkiem ir grūti to iedomāties vai tam noticēt. Tomēr, tā kā man pašam ir bijuši ļoti līdzīgi simptomi, es zinu, ka tas ir iespējams.

2016. gada martā man ļoti stipri pietūka kājas un pēdas. Kādu dienu pamanīju, ka manas kājas apakšējā daļa ir kļuvusi pelēcīgi tumša pretstatā parastajai gaišajai ādas krāsai uz pārējās kājas.

Tas, ko es šeit esmu atklājis, ir tikai aisberga redzamā daļa attiecībā uz neskaitāmajiem noziegumiem, ko Ķīnas komunistiskais režīms ir izdarījis pret Faluņgun praktizētājiem. Vajāšana Ķīnā joprojām notiek. Es ceru, ka, uzzinot, ko esmu piedzīvojis, cilvēki ieraudzīs ĶKP ļauno dabu un ķīniešu tauta norobežosies no ļaunās partijas.

(Rakstīts 2020. gada 31. augustā. Dzjans Guobo nomira 2021. gada 29. aprīlī.)

Avots: https://en.minghui.org/html/articles/2021/10/7/196059.html