1999. gada decembrī trīs Rietumu praktizētāji devās uz Ķīnu aizstāvēt Faluņ Dafa (2. daļa)

(Turpinājums no 1. daļas)

Atgriežoties viesnīcā, mūsu skatienus piesaistīja plakāts, uz kura bija redzams skaists un augsts kalns. Viesnīcas darbinieks teica, ka tas ir viens no augstākajiem un bīstamākajiem kalniem Ķīnā – Huašaņs. Mēs zinājām, ka tas ir mūsu nākamais galamērķis. Es nedaudz šaubījos, jo mani ietaupījumi strauji izsīka. Es centos saprast, vai mūsu vēlmi doties uz turieni nav izraisījusi pieķeršanās tam, lai vienkārši aizbēgtu no pilsētas piesārņojuma un drūzmas, tomēr brāļi bija stingri apņēmušies to darīt.

Pa ceļam uz Huašaņu mums salūza furgons, un es nodomāju, ka tas varbūt ir Skolotāja mājiens, ka mums nevajag turp braukt. Sēdekļi bija izmirkuši slapji. Es prātoju, kāpēc gan lai kāds tik ļoti mazgātu furgonu, ja vien viņi nav mēģinājuši iztīrīt asins pēdas. Varbūt furgons tika izmantots praktizētāju pārvadāšanai? Mana iztēle kļuva nevaldāma. Kad ieraudzīju autovadītāja skatienu, pamanīju, ka viņa acis ir dzeltenas. Viņš visu laiku skatījās uz mums no sāniem un ar nepatiku. Aizdomām pieaugot, es jau biju gatava ar autobusu doties atpakaļ uz Sjiaņu. Bet tieši tad furgons tika salabots, un mūs aicināja atgriezties savās vietās.

Kad nokļuvām līdz kalnam, es sapratu, kāpēc mēs šeit ieradāmies. Stāvot kalna pakājē, izjutu bijību. Šķita, ka viss kalns izstaro nesatricināmu mieru (ding). Es arī iepriekš biju kāpusi augstos kalnos, bet šis kaut kā atšķīrās no citiem. Šķiet, ka Huašaņs mācīja mani, kā būt mierā.

Mēs kāpām pa klintī izkaltiem pakāpieniem vairāk nekā stundu, tomēr nejutāmies noguruši vai izsalkuši, lai gan bijām maz ēduši. Atraduši nelielu tiltiņu mēs nolēmām izpildīt Dafa vingrojumus. Kopš bijām ieradušies Ķīnā, tā bija pirmā reize, kad varējām izpildīt vingrojumus svaigā gaisā. Likās, it kā viss kalns aicinātu mūs aizvērt acis un praktizēt. Ikviena smadzenēs parādījusies doma bija gandrīz vai sāpīga.

Kāpšana Huašaņa kalnā bija visa mana ceļojuma visdziļākā pieredze. Es to atcerēšos, kā Fašeņ kalnu, jo šķita, ka tas ir piepildīts ar Skolotāja klātbūtni.

"Vai jūs esat Faluņ Dafa praktizētāji?"

Tajā vakarā, kad atgriezāmies viesnīcā, kāda sieviete maniem ceļabiedriem pajautāja: "Vai jūs esat Faluņ Dafa praktizētāji?" Viņi atbildēja apstiprinoši. Izrādījās, ka sieviete, kura uzdeva jautājumu, bija praktizētāja no Sjiaņas, kura arī dzīvoja Sidnejā. Tieši tajā pēcpusdienā viņa ar vīru bija ieraudzījusi fotogrāfiju Honkongas laikrakstā, kurā bija redzami abi brāļi praktizētāji, kas konferences laikā izpilda vingrojumus. Viņi bija pārsteigti, ieraugot mūs Sjiaņā. Mēs zinājām, ka tā nav nejaušība, un saskatījām tajā Skolotāja nevainojamos plānus.

Patiesībā, vienīgie cilvēki, kas uzdeva jautājumu, kuram mēs centāmies sagatavoties, bija draudzīgi un smaidīgi praktizētāji.

Mēs trīs ar diviem praktizētājiem Sjiaņā.

Nolēmām sarīkot nelielu tikšanos pieredzes apmaiņai un uzaicināt uz to arī citus praktizētājus no Sjiaņas. Nākamajā dienā mēs devāmies uz tējas namiņu, kurā bija atsevišķas istabas, un tur sarunās pavadījām vairāk nekā pusi dienas. Tomēr, bez šiem laulātajiem, neviens cits praktizētājs tā arī neatnāca. Sieviete pastāstīja, ka pēc tam, kad sākās represijas, Sjiaņas praktizētāji pazaudēja kontaktus viens ar otru. Daudzi pārtrauca praktizēt, bet tie, kas turpināja, darīja to slepenībā. Neviens necentās vērsties pie valdības.

Mēs izstāstījām par visiem pārbaudījumiem, ar kuriem saskārāmies Austrālijā, skaidrojot patiesību par Dafa un vēršoties pie Austrālijas valdības pēc palīdzības. Tāpat dalījāmies par mūsu pārbaudījumiem Ķīnā un par brīnišķīgo Huašaņa apmeklējumu. Savukārt praktizētāja mums izstāstīja, ka Skolotājs Li patiešām tur ir bijis, kad sācis publiski mācīt Likumu, un ticies ar praktizētājiem, kuri šajā kalnā pilnveidojās simtiem gadu.

Viņas stāstījuma laikā es atcerējos, kā kāpnes, pa kurām mēs sākām kāpt, pārvērtās vertikālā sienā, liekot mums apstāties un griezties atpakaļ. Bet, kad mēs pakājē domājām par to, kā uzkāpt kalnā, es ar acs kaktiņu pamanīju kalsnu cilvēku daoista drēbēs ar nelielā mezglā saņemtiem matiem. Viņa acīs, šķiet, nebija ne miņas no cilvēciskajām jūtām.

(Turpinājums sekos)

Avots: Three Western Practitioners Stand Up for Falun Dafa in China in December 1999 (Part 2 of 3)