1999. gada decembrī trīs Rietumu praktizētāji devās uz Ķīnu aizstāvēt Faluņ Dafa (1. daļa)

Redaktora piezīme: Faluņ Dafa vajāšana oficiāli sākās 1999. gada 20. jūlijā ar praktizētāju arestiem visā Ķīnā. Kad komunistiskais režīms bloķēja visas apelācijas iesniegšanas iespējas un turpināja arestēt, nežēlīgi spīdzināt un nomelnot praktizētājus, daudzi Faluņgun praktizētāji devās uz Pekinu, lai atritinātu plakātus un publiski aicinātu izbeigt vajāšanas. Uz Pekinu devās arī vairāki praktizētāji no ārvalstīm, piemēram, šajā rakstā minētie trīs praktizētāji no Austrālijas.

Esmu Faluņ Dafa praktizētāja no Eiropas un Austrālijas. Kad 1997. gadā pirmo reizi saņēmu grāmatu "Džuaņ Faluņ", es to uzreiz izlasīju no sākuma līdz beigām. Tas aizņēma divas dienas un vienu nakti, un man šķita, ka pa šo laiku es biju aizturējusi elpu. Es sapratu, ka grāmata satur noslēpumu noslēpumus, un es to esmu meklējusi visu savu dzīvi.

Koledžā biju studējusi budisma filozofiju, biju lasījusi neskaitāmas garīgas grāmatas un man bija daudz sapņu, kuros skolotāji mēģināja mani mācīt, taču neviens no viņiem neļāva man sajust, ka viņš ir "pareizs". Es ļoti gribēju atrast savu īsto Skolotāju un patieso dzīves mērķi un pat domāju kļūt par mūķeni budistu templī.

Tāpēc, kad beidzot atradu Dafa, es to ļoti novērtēju un pat uzskatīju, ka tas ir pārāk vērtīgs un tik augsta līmeņa, ka citiem par to nevajadzētu zināt. Protams, drīz es sapratu, ka tā nemaz nav Skolotāja Li (Faluņ Dafa dibinātāja) vēlēšanās, tāpēc piedalījos pasākumos, lai iepazīstinātu sabiedrību ar Dafa.

Vienkārša doma

Pēc pieredzes apmaiņas konferences Honkongā, kas notika 1999. gadā, daudzi ķīniešu izcelsmes praktizētāji nolēma doties uz Ķīnu, lai apelētu Faluņgun aizstāvībai un izbeigtu tikko sākušās vajāšanas. Es sapratu viņu iemeslus, bet vairs par to nedomāju. Bet reiz, kad kādu vakaru izpildīju meditāciju, man radās doma: "Es dodos uz Ķīnu."

Šī doma radās no nekurienes, un es jutu, ka tā nenāk no mana cilvēciskā "es". Tā bija ļoti skaidra un kaut kā atšķīrās no visām pārējām manām domām, kas izriet no pieķeršanām, pat ja balstītas uz vislabākajiem nodomiem. Un tā es pieņēmu lēmumu.

Pastāstīju to citiem praktizētājiem no Austrālijas. Daži uzskatīja, ka tā ir laba doma, bet citi brīdināja, sakot – ja mani nodomi nebūs pareizi, es varētu bojāt Dafa reputāciju, krītot galējībās un rīkojoties fanātiski. Daudzi uzskatīja, ka labākais veids, kā Rietumu praktizētāji var aizstāvēt Dafa un atbalstīt praktizētājus Ķīnā, ir palikt Austrālijā un vērsties pie valdības.

Es viņiem piekritu, bet nespēju atbrīvoties no sajūtas, ka mans lēmums doties uz Ķīnu nav saistīts ar visiem šiem apsvērumiem un tā bija "taisna līnija", pa kuru man bija jānoiet.

Atlika tikai izdomāt, ko es tur darīšu un kā to izdarīt. Es domāju, ka, ieradusies Ķīnā, es atradīšu veidu, kā atbalstīt ķīniešu praktizētājus viņu centienos aizstāvēt Likumu, un, iespējams, es varēšu pastāstīt viņiem par savu pilnveidošanās pieredzi atšķirīgā vidē. Es arī gribēju, lai viņi zina, ka praktizētāji visā pasaulē vēršas pie savām valdībām, lai palīdzētu izbeigt vajāšanas Ķīnā.

Ķīniešu praktizētāja no Austrālijas, kura iepazīstināja mani ar Dafa, atzīmēja, ka mani motīvi ir pārāk neskaidri. Viņa sacīja – ja es būtu tik ļoti apņēmusies tam iziet cauri, tad vismaz uzrakstītu vēstuli un nodotu to Ķīnas valdībai. Es jau biju rakstījusi līdzīgas vēstules Austrālijas valdībai un piekritu šai idejai.

Kā rīkoties?

Tomēr es zināju, ka es neiešu uz Tiaņaņmeņas laukumu atritināt plakātu. Ķīniešu praktizētāji apdraudēja savas dzīvības un devās apelēt uz Tiaņaņmeņas laukumu, jo visas pārējās apelācijas iespējas bija bloķētas un viņiem nebija citas izvēles. Es viņu rīcību uzskatīju par patiesi brīnišķīgu un drosmīgu. Bet tajā laikā es sapratu, ka vissliktākais, kas varētu notikt ar rietumnieku, ir ātra un klusa deportācija, un tas neko daudz nedos.

Vēstules rakstīšana Ķīnas valdībai faktiski palīdzēja izkristalizēt manas domas un nodomus. Es domāju par Skolotāja teikto – vispirms domāt par citiem cilvēkiem, un tas man ļāva ātri atmest pieķeršanās, lai aizstāvētu Dafa vislabākajā veidā. Es mācījos izmantot tikai savu "dievišķo pusi", jo tā bija mana rakstura vienīgā daļa, kas saturēja visu pozitīvo, ko devis Dafa. Pat vislabāko nodomu vadītai, kā gan iespējams sekmīgi atbalstīt tik diženu Likumu, izmantojot ierobežoto, niecīgo cilvēcisko pusi ar pieķeršanām, kas slēpjas aiz katra nodoma?

Par savu nodomu doties uz Ķīnu es pastāstīju diviem praktizētājiem, kas bija brāļi. Viņi arī gribēja braukt, bet es uztraucos, ka trīs gaišmataini rietumnieki pievērsīs pārāk lielu uzmanību, riskējot ar to, ka mūs visus var nekavējoties deportēt. Mēs akceptējām šo iespēju un plānojām vajadzības gadījumā nosūtīt vēstuli muitas darbiniekiem.

Pirmās dienas Pekinā

Pekinā mēs tikāmies ar praktizētāju no Austrālijas, kurš iedeva mums elektronisku ierīci ar grāmatas "Džuaņ Faluņ" tekstu. Katru nakti mēs lasījām lekcijas un katru dienu viesnīcas numuriņā izpildījām vingrojumus. Mēs satikāmies arī ar ķīniešu praktizētāju, kura bija apmēram 18 gadus veca. Viņa un praktizētājs no Austrālijas vaicāja, kurp mēs vēlamies doties. Mēs atbildējām: "Uz Tiaņaņmeņas laukumu."

Brāļi Pekinā.

Visi pieci devāmies uz laukuma vidu, kur apkārt stāvēja milicijas automašīnas un miliči. Mēs vienkārši staigājām un dalījāmies savā pieredzē. Jaunā praktizētāja pastāstīja, ka dzīvo viena pati, jo visi viņas ģimenes locekļi atrodas cietumā par to, ka vērsušies pie valdības un runājuši Dafa aizstāvībai.

Mēs visi trīs Pekinā.

Nākamās dienas bija pārbaudījumu pilnas. Mēs pazaudējām sakarus ar ķīniešu praktizētāju grupu.

Neprazdami runāt ķīniešu valodā, mēs nevarējām pasūtīt ēdienu. Ārā bija ļoti auksts, un mēģinājumi pagarināt uzturēšanos viesnīcā uz vēl vienu dienu bija gandrīz neiespējami, jo mēs nevarējām sazināties ar personālu.

Katru reizi, kad devāmies ārā, mums vajadzēja būt gataviem tam, ka mūs var apturēt un vaicāt, vai mēs esam Dafa praktizētāji, un tas nozīmē, ka mēs nododam miličiem vēstuli un to, ka mūsu ceļojums ir beidzies. Taču, kad bijām samierinājušies ar šo sliktāko scenāriju, mēs kļuvām mierīgāki.

Katru dienu, tiklīdz parādījās mūsu pieķeršanās, mēs par tām runājām un zinājām, cik svarīgi ir no tām atbrīvoties. Likās, ka pārbaudījumiem, kurus mēs izturējām, bija izšķiroša loma tajā, lai mēs varētu palikt Ķīnā vēl vienu dienu.

Drīz vien kļuva skaidrs, ka savā ceļojumā mēs neko nevaram kontrolēt. Mēs gaidījām, kad praktizētāji sazināsies ar mums, ja viņi vēlēsies satikties, un tikmēr nolēmām izskatīties pēc parastiem tūristiem un ļauties plūsmai.

Mēs trīs kopā ar citiem praktizētājiem pie Lielā mūra.

Otrajā dienā praktizētāja no Sidnejas jautāja, vai mēs vēlētos braukt autobusā kopā ar 20 citiem praktizētājiem, lai aplūkotu Pekinu un dalītos pieredzē. Man bija iebildumi. Ja autobusu apturētu milicija, tas, iespējams, nozīmētu deportāciju. Es negribēju, lai mūsu klātbūtne apdraud arī citus praktizētājus. Vēlāk mēs uzzinājām, ka šie praktizētāji tika arestēti pieredzes apmaiņas laikā viesnīcas numuriņā.

Ejot pa Pekinas ielām, es redzēju nosalušus un nabadzīgus cilvēkus. Mēs arī cietām, bet mums bija Dafa. Es domāju par miljoniem cilvēku, kuri tik ļoti cieš, neko nezinot par Dafa. Un tūkstošiem ieslodzīto praktizētāju cieta vēl vairāk, cenšoties nosargāt Likumu visai cilvēcei.

Es izjutu dziļu pazemību un sapratu, ka katra sekunde šajā labirintā sniedz mums bezgalīgas iespējas izprast augstākos principus. Ar Skolotāja palīdzību mēs "slīdējām" cauri visām šīm ciešanām, iemācījāmies rīkoties bez nodoma (vuvei) un atbrīvojāmies no aizvien jaunām pieķeršanām. Tajā pašā laikā es sajutu, cik vienkārša var būt pilnveidošanās un cik viegli var atlaist pieķeršanās, ja cilvēks pilnībā seko Skolotāja plāniem. Visā, kas ar mums notika, bija sava kārtība, un mums vienkārši vajadzēja ieskatīties sevī un pieņemt pareizos lēmumus, kad parādījās iespējas.

Kādu dienu mums nācās meklēt citu viesnīcu. Netālu esošajā dārgajā viesnīcā mūs neuzņēma. Tomēr tās īpašnieks bija divus gadus mācījies Melburnā un bija ļoti draudzīgs ar mums. Mēs jautājām, vai viņš zina labu vietu, kuru mēs varētu apmeklēt ārpus Pekinas, un viņš ieteica Sjiaņu. Viņš nekavējoties sagādāja mums biļetes uz nakts vilcienu un pat aizveda uz staciju.

(Turpinājums sekos)


Avots: Three Western Practitioners Stand Up for Falun Dafa in China in December 1999 (Part 1 of 3)


Jūs tiekat laipni aicināti izdrukāt un izmantot visus Clearharmony mājas lapā publicētos rakstus un to saturu, tomēr lūdzam atsaukties uz pirmavotu.