Dante un ĶKP vīruss: ko mēs varam mācīties?

Skatoties uz mūsdienu pasauli, mēs redzam nepatikšanu, nekārtību, arvien pieaugošas histērijas un panikas pilnu pasauli, kura draud kļūt nekontrolējama. Šķiet, esam nekontrolējamu spēku varā. Iespējams, ka Rietumu pasaulei ĶKP (Ķīnas komunistiskās partijas) vīruss, zināms kā jaunais koronavīruss, ir visspilgtākais tā piemērs, lai gan šeit mēs varētu minēt arī globālo sasilšanu, katastrofālās dabas parādības vai pat mūsu pašu karus, kas, šķiet, nekad nebeidzas.

Lielākā daļa no mums nekad nav redzējusi vai pieredzējusi kaut ko līdzīgu šai pandēmijai. Tie, kas cīnījās vai piedzīvoja Otro pasaules karu, tagad lielākoties ir miruši, un pēckara paaudze ir augusi tādā pārticībā, kādu pasaule nekad agrāk nebija piedzīvojusi – taču, šķiet, ka kādam šodien par to būs jāmaksā!

Un, protams, vai tad mēs to gaidījām? Un vai tas ar mums nav noticis jau agrāk? Melnā nāve 14. gadsimtā, ko dažreiz sauc par Lielo mēri, bija īpaši bīstama epidēmija. Tiek lēsts, ka tā nogalināja vairāk nekā 30 % Eiropas iedzīvotāju, un iedzīvotāju skaita atjaunošanai Eiropā vajadzēja vairāk nekā 200 gadus.

“Nāves triumfs”, apmēram 1562. gads, autors: Pīters Brēgels Vecākais. Prado muzejs, Madride.

Turklāt, un tā ir vēl viena likteņa ironija, tiek uzskatīts, ka Lielais mēris Eiropā ienāca caur Itālijas pussalu (un visticamāk no Ķīnas). Arī šodien, šķiet, ka ĶKP vīruss savu uzbrukumu Eiropai ir sācis Itālijā.

Un varbūt tiem, kuri mira no mēra, būtu neliels mierinājums zināt, ka viņu nāves deva diezgan lielu labumu: proti, bez šīs traģēdijas mūsdienu pasaule gandrīz nebūtu iedomājama, jo tieši Melnā nāve neizbēgami noveda pie tā, ka Eiropā izzuda ilgu laiku pastāvējusī feodālā hierarhija.

Patiesība ir tāda, ka strādnieku bija kļuvis tik maz, ka viņi gandrīz jau varēja noteikt, cik lielu samaksu prasīt par darbu un strādāt kur paši vēlas. Ievērojami palielinājās mobilitāte un komunikācija. Un tā radās jauns sabiedrības modelis – protokapitālisms (agrīna tirdzniecības sistēma, no kuras veidojas kapitālisms) un feodāļu varas tvēriens sāka vājināties.

Dante rāda ceļu no elles uz šķīstītavu. Fragments no nezināma meistara veidota Dantes Aligjēri alegoriska portreta, 16. gs. beigas, Nacionālā mākslas galerija.

Viltotāji: senāk un tagad

Tas bija tāds skatījums plašākā perspektīvā; tas, kas mums šobrīd patiešām ir vajadzīgs, ir cerība, patiesa cerība. Interesanti, ka Dantes "Dievišķajā komēdijā" viens no daudzajiem sodiem, kas tiek piemērots neglābjamiem grēciniekiem, ir derdzīga un pretīga neārstējama slimība.

Dante tiekas ar šiem upuriem "Inferno" ("Dievišķās komēdijas" pirmā daļa "Elle") 29. dziedājumā.

"Mēs lēniem soļiem klusēdami gājām starp tiem,
ko sedza puvekļi un trumi
un tad pie diviem sēdošiem mēs stājām.
Šie abi nelaimīgie radījumi, kā sildīdamies kopā kļāvās;
klāja no galvas tos līdz kājām izsitumi,
un miesa tiem bija gaudena un vāja.

(Atdzejojis Valdis Bisenieks)

Gistava Dorē ilustrācija 29. dziedājumam no Dantes" Inferno".

Un kāds bija viņu noziegums? Viņi visi bija viltotāji, šādi vai tādi alķīmiķi, kas lika saviem līdzcilvēkiem cerēt, ka tie pārvērtīs parastu metālu zeltā.

Smieklīgi, bet vai tas neatbalsojas mūsdienu pasaulē? Tagad mums ir derdzīga slimība, kas saēd plaušas, bet vai mūsu laikiem nav raksturīgi arī tas, ka mēs visos līmeņos cenšamies pārvērst parasto metālu zeltā? Valdības drukā naudu, īstenojot kvantitatīvās mīkstināšanas politiku, kriptovalūtas sola naudas pārpilnību tiem, kas investē, bet reālie ietaupījumi – ko tradicionāli uzskata par veselo saprātu – tiek aktīvi mazināti ar absurdi zemām un nenormālām procentu likmēm. Kā Bils Bonners nesen, šī gada janvārī, teica :"Tuvojas milzīga krīze, ko izraisa viltota nauda un viltota domāšana." Arī viltus domāšana? Tāpat kā Dantes alķīmiķiem?

Tā ir jūsu izvēle

Tātad, tagad mēs esam milzīgā krīzē. Bet, ja Dante spēja tik precīzi attēlot elli, varbūt viņš var arī sniegt mums cerību tam, kā mums domāt un konceptuāli uztvert šo drāmu. Sākumpunkts ir šāds: viens no "Dievišķās komēdijas" galvenajiem principiem ir Rietumu domāšanas princips, kas iespējams valdīja līdz 20. gadsimtam – proti, gribas brīvība.

Gribas brīvība nozīmē, ka cilvēks var mainīties: viņa uzskati, viņa attieksme, viņa domas, jūtas, izvēle, kā arī viņa lēmumi. Dantes attēlotās elles jēga nav tāda, ka tā būtu vieta, kur Dievs – lielais Cilvēks debesīs, it kā soda cilvēkus par kāda likuma, kuriem viņi var sekot vai nesekot, lielākiem vai mazākiem pārkāpumiem. Drīzāk elle ir vieta, kur cilvēki saņem to, ko viņi vēlas.

Dievs mūs nesoda par noteikumu pārkāpšanu; tā vietā elle ir vieta, kur jūs saņemat tieši to, ko vēlaties. Astotais elles loks. Sandro Botičelli ilustrācija 28. dziedājumam. Dante un Vergīlijs tiek parādīti sešas reizes, nokāpjot bezdibenī. (PD-US)

Kā teikusi Dorotija L. Saiera: "Elle ir jūsu izvēlētā ceļa izbaudīšana uz mūžīgiem laikiem." Savā ziņā tā ir šīs vecās Frenka Sinatras dziesmas "I did It MY way" nozīme. Ne Dieva ceļš, ne Kristus ceļš, ne budistu Astoņkārtīgais ceļš (vidusceļš), ne Dao ceļš, ne seno meistaru ceļš ar akcentu uz mīlestību, līdzjūtību un sadraudzību. Nē, ir tikai mans ceļš: absolūti egoistisks ceļš.

Un lūk sekas: tas, ko mēs atklājam ellē, ir visu tās iemītnieku nespēja izkļūt no solipsisma (galēja egoisma). Citiem vārdiem sakot, viņi nespēj sazināties, izņemot to, kas, šķiet, ir nebeidzams monologs pašam ar sevi. Es vilcinos teikt "dialogs" sevī, jo dvēseli, ar kuru tiek uzturēts dialogs, viņi jau ir zaudējuši. Būtībā viņu stāvoklis ir tieši tāds, kā narkomānam (vai jebkuram atkarīgajam): viņi nespēj saprātīgi spriest, jo ir zaudējuši savu gribu, savu brīvo gribu. Viņi to ir atdevuši, un tas nozīmē pazaudēt savu dvēseli.

Šajā ziņā tie ir iesprostoti un izolēti. Izolēti? Šis vārds tagad ir attiecināms uz ĶKP vīrusu, jo mēs visi sākam pašizolēties, lai izvairītos no inficēšanās! Sasodīts, kā tas izklausās: katrs ir ieslodzīts sevī uz mūžīgiem laikiem!

Dante tur rokā savu "Dievišķo komēdiju" pie ieejas ellē, turpat redzama Florences pilsēta un Šķīstītavas kalns ar septiņām terasēm, Domeniko di Mikelino freska, 1465.gads. Florences katedrāle (Cattedrale di Santa Maria del Fiore), Itālija.

Atbrīvošanās no egoisma

Bet, protams, "Dievišķā komēdija" parāda izeju no elles, tāpat kā šajā dzīvē pat atkarīgie var atgūt savu brīvo gribu un atkal iekļūt gaismas pasaulē. Kāds tad ir pirmais solis, lai pārietu no elles vismaz uz šķīstītavu, kur ir cerība.

Ilustrācija Dantes "Šķīstītavai", Gistavs Dorē. (PD-US)

Pirmkārt, ir jāapzinās un jāpieņem problēma, patiesā problēma. Un patiesā problēma vienmēr ir Es: es esmu problēma; tātad nevis citi cilvēki vai citas tautas, nevis amatpersonas vai valdības. Nē, arī es radu problēmas, un tagad es to atzīstu; un man ir jāpāriet no mana ierastā problēmu risināšanas veida uz jaunu un labāku.

Otrkārt, kad es pārstāju attaisnot sevi, es sasniedzu citus; savā eksistencē es esmu ne tikai atkarīgs, no citiem, bet arī saistīts ar citiem. Mēs esam sabiedrība un mums ir jārūpējas vienam par otru. Tas ir tas, ko Dantes šķīstītava ļauj skaidri saprast. Kamēr ellē visi vaino citus un noliedz jebkādu personisku atbildību, šķīstītavā visiem sāp, visi viens otram uzticas un iedrošina viens otru.

Šķīstītava neieved mūs tieši paradīzē, bet tas ir lielisks sākums. Mēs esam ceļā. Tātad, lai gan šobrīd mēs varam pašizolēties, mums ir jāapsver savi pienākumi, jāapliecina mūsu brīvā griba kļūt par pozitīvu pārmaiņu veicinātājiem, un jāizmanto tehnoloģijas, lai vērstos pie citiem un atbalstītu tos. Tā mēs varam izlauzties no elles lamatām – vietas, kur mēs nevēlamies būt – un nebūt par upuriem spēkiem, kurus nespējam kontrolēt.

Laikraksts Epoch Times sauc jauno koronavīrusu, kas izraisa slimību COVID-19, par ĶKP vīrusu, jo Ķīnas komunistiskās partijas noklusētā informācija un nepareizā vadība ļāva vīrusam izplatīties visā Ķīnā un izraisīt globālu pandēmiju.

Džeims Seils ir angļu uzņēmējs, kura uzņēmums Motivation Maps Ltd. darbojas 14 valstīs. Sadarbībā ar lielākajiem starptautiskajiem izdevējiem, tostarp Macmillan, Pearson un Routledge, viņš ir sarakstījis vairāk nekā 40 grāmatas par vadību un izglītību.

Avots: Dante and the CCP Virus: What Do We Learn?