Būt noteiktam, sekojot Dafa

Esmu praktizētājs no Norvēģijas. Es saņēmu Dafa 2004. gadā, kad man bija 16 gadu. Tolaik es noliedzu Dievišķā esamību. Es biju augstprātīgs, kritisks, nelaipns, nomākts un nejauks jauneklis, un mans prāts bija tumša vieta.

Bija kāda saulaina 2004. gada jūlija pēcpusdiena, es devos pastaigā uz ostu, kur ļoti reti biju bijis, un apsēdos zālītē ar skatu uz jūru. Kad aptuveni stundu biju vērojis jūru, lai izvēdinātu galvu, es palūkojos apkārt un ieraudzīju vīrieti, kurš, klausoties ķīniešu mūzikā un balsī, izpildīja lēni plūstošas kustības. Viņš izskatījās mierīgs, un es ieinteresējos, ar ko gan viņš nodarbojas. Tāpēc es apsēdos viņa priekšā un gaidīju, kad viņš pabeigs to, ko vēlāk iepazinu kā ceturto vingrojumu. Viņš atvēra acis un pat neizskatījās apmulsis, ieraugot mani tā sēžam un pētām viņu. Es pajautāju, ko viņš dara, un viņš atbildēja, ka praktizē Faluņgun. Es agrāk netiku runājis ar svešiniekiem, bet tagad mēs apsēdāmies un norunājām vairāk nekā divas stundas. Es biju ļoti ieinteresēts uzzināt, kas šī ir par metodi. Es saņēmu vietējo Faluņ Dafa praktizētāju kontaktus un pēc tam satikos ar viņiem tās pašas nedēļas laikā. Lai gan sākotnēji man bija grūti atbrīvoties no sava vecā domāšanas veida, Faluņ Dafa man drīz vien kļuva ļoti tuvs.

Kas attiecas uz manu viedokli par kopā dzīvošanu neprecētiem, es nepievērsu tam tik lielu uzmanību, kā to būtu vajadzējis darīt, jo biju jauns un nesen kā sācis pilnveidoties. Kad man bija pieci gadi, vecāki pārdzīvoja ļoti smagu šķiršanos un nerunāja viens ar otru desmit gadus. Maniem bērnības draugiem tajā laikā arī bija nopietnas problēmas ar vecāku šķiršanos un dalīto aprūpi. Tas negatīvi ietekmēja manu personīgo viedokli par laulību. Man nebija ne vēlmes, ne arī nodoma kādu precēt tieši šīs negatīvās pieredzes dēļ.

2013. gada vasarā, kad iepazinos ar savu nākamo sievu, es sevi uzlūkoju kā viduvēju praktizētāju. Es lasīju, diezgan regulāri izpildīju vingrojumus un šad tad raidīju taisnās domas. Līdz tam brīdim man nekad nebija bijušas nopietnas attiecības.

Kad mēs ar manu nākamo sievu vēl gājām uz satikšanos viens ar otru, es parādīju viņai vingrojumus un iepazīstināju viņu ar Dafa. Es paskaidroju „Džeņ Šaņ Žeņ” principu, un arī viņa uzsāka pilnveidošanās praksi. Visbeidzot viņa ievācās manā dzīvoklī. Tas notika 2013. gada vēlā rudenī, un es novēroju kaut ko, kas man likās dīvaini; šķita, ka man paliek aizvien mazāk un mazāk laika un enerģijas, lai lasītu un izpildītu vingrojumus, savā ziņā neko tādu es līdz šim vēl nebiju pieredzējis. Lai gan mana draudzene gandrīz vienmēr pievienojās man, lai lasītu un izpildītu vingrojumus, un iedrošināja mūs turpināt pilnveidošanos, es sastapu arvien lielāku un lielāku pretestību veikt jebkādas lietas, kas saistītas ar Dafa. Es arvien vairāk un vairāk noguru, bija aizvien mazāk un mazāk enerģijas.

Lai gan es turpināju uzlūkot sevi kā praktizētāju, kas vadās pēc „Džeņ Šaņ Žeņ” principa, patiesībā es arvien vairāk un vairāk attālinājos no Dafa. Es vēl joprojām atcerējos daļas no „Hun Jiņ”, Likuma izklāstiem un „Džuaņ Faluņ” un varēju tās atstāstīt no galvas, bet pašu vārdu un fragmentu nozīme sāka mainīties. Tas bija tā, it kā „Džuaņ Faluņ” sāktu aizvērties manu acu priekšā. Es varēju lasīt tos pašus fragmentus un lekcijas, kuras iepriekš man bija devušas daudz izpratnes un gudrības, bet, laikam ejot, tās kļuva tukšākas. Es vairs nevarēju iegūt to pašu gudrību no tiem pašiem tekstiem, un, lai gan es apzinājos, ka attālinos no Likuma, es nevarēju saskatīt vai noteikt tam cēloni. Divu gadu laikā kļuva arvien sliktāk un sliktāk. Man bija mazāk enerģijas, mans prāts un gars kļuva daudz negatīvāki, mana iecietība samazinājās, es pieķēru sevi, ka manu uzmanību novērš vēlme spēlēt videospēles, tiekties pēc materiālās labklājības.

2015. gada aprīlī Norvēģijā pie manis vērsās draugs-praktizētājs un apjautājās, kā man veicas ar sevis pilnveidošanu. Viņš jautāja, vai man ir kādi plāni attiecībā uz laulību, un minēja Skolotāja teikto no 2006. gada lekcijas Losandželosā.

2015. gada oktobra beigās tika publicēts Likuma izklāsts Likuma konferencē ASV Rietumos. Pāris, kurš 2004. gadā iepazīstināja mani ar Dafa, piezvanīja man un nosūtīja man šo lekciju pa pastu. Viņi mudināja mani izlasīt to, cik ātri vien iespējams. Es atmodos. Es pārāk ilgi biju gulējis un pasīvi izturējies, un man vēlreiz vajadzēja atgriezties pie Dafa. Es sazinājos ar saviem draugiem-praktizētājiem Norvēģijā, lai uzzinātu, kad viņi kopīgi tiekas, lai mācītos Likumu.

Pamazām es nonācu pie izpratnes, ka Dievu acīs dzimumattiecības ārpus laulības ir viena no sliktākajām rīcībām. Tāpēc mana līgava un es ievērojām celibātu un atturējāmies no intīmas tuvības. Tomēr pretestība, ar kuru mēs saskārāmies attiecībā uz Dafa, nemazinājās.

2016. gada aprīlī, lasot no konferencēm citātus par laulību, kurus man bija atsūtījuši draugi- praktizētāji, man radās ļoti spēcīga izpratne. Tā satrieca mani tik spēcīgi, ka pār muguru pārskrēja drebuļi. Bija pagājuši 12 gadi, kopš es pirmo reizi uzzināju par Dafa, un liktenis man bija devis iespēju satikt daudzus cilvēkus, kas bija nākuši un mācījušies Likumu, un tad – dažādu iemeslu dēļ – atkal aizgājuši prom. No visiem praktizētājiem, kurus biju saticis un pazinis, cik daudzi, kuri bija uzsākuši ģimenes attiecības kā neprecēts pāris, vēl praktizēja Dafa divus, trīs, četrus, piecus gadus vēlāk? Cik daudzi? Atbilde tapa skaidra, tiklīdz es uzdevu sev šo jautājumu, – neviens. Neviens pats.

Mūsu draugi-praktizētāji atsūtīja mums video ar diviem praktizētājiem no Ņujorkas, kam bija lielas kristīgas kāzas pusotru gadu pēc viņu civillaulības. Mēs iedvesmojāmies un nolēmām rīkoties tāpat, – vispirms noorganizēt mazas civilās laulības un nedaudz vēlāk atkārtot savus solījumus daudz svinīgāk kristīgajā baznīcā.

2016. gada 26. maijā, saulainā ceturtdienā, mēs apprecējāmies. Lai gan pats rituāls bija ļoti vienkāršs un neformāls, tas joprojām likās diezgan svēts un skaists, it kā tam piemistu kaut kas vairāk, nekā to spēj saskatīt acs.

Nākamajā dienā es pamanīju izmaiņas. Laiks bija saulains, tāpēc es jutu, ka man vajadzētu doties ārā un turpināt darbus pie mājas. Es nespēju atcerēties, kad man pēdējo reizi bija pietiekami daudz enerģijas, lai darītu fizisku darbu. Pirmo reizi kopš ilgiem laikiem mans garastāvoklis bija viegls un mierīgs. Mans ķermenis jutās viegls, pat ja fiziski tas tā nebija. Nākamajās dienās es atkal sāku mācīties Likumu un izpildīt vingrojumus, es jutos spēkpilns. Visos savos centienos pēdējo divu gadu laikā pirms kāzām es jutos tā, it kā es atrastos līdz viduklim dziļi dubļos, un visas lietas, ko es darīju, šķita grūtākas, lēnākas un smagākas nekā tad, ja to darītu citi. Tagad es jutos tā, it kā būtu uz asfaltēta ceļa, gluži kā visi citi man apkārt, gandrīz bez jebkādas pretestības. Grāmata „Džuaņ Faluņ” atkal sāka kļūt interesanta, to lasot, es sāku gūt atklāsmes, es atguvu motivāciju pilnveidoties Dafa un darīt trīs lietas. Es atguvu un pastiprināju savu vēlmi dot ieguldījumu Likuma izlabošanā.

Visa šīs pieredzes būtība – manā izpratnē – koncentrējas sekojošā: Dafa ir žēlsirdīgs un augstsirdīgs. Bet vecie spēki neatļaus cilvēkiem, kuri nespēj dzīvot saskaņā ar standartiem, palikt par Dafa sekotājiem.

Šis process bija milzīga pamācoša pieredze, un man vajadzēja iziet cauri domāšanas priekšstatiem, kas radušies sabiedrībā un bērnībā, dažādu veidu priekšstatiem, vilšanās sajūtai attiecībā uz sevi un uz savu spēju dot savu ieguldījumu Likuma izlabošanā. Man vajadzēja formulēt, ko nozīmē būt Dafa praktizētājam, ko tas sevī ietver un ko neietver. Tā bija arī pazemojoša pieredze, jo tā man ir parādījusi, cik nepareizs pašos pamatos kāds var būt, sekojot vērtībām, kas nenāk no Dafa. Tas viss bija rezultāts tam, ka es nenostatīju Dafa pirmajā vietā visos aspektos un ļāvu personiskām tieksmēm un pieķeršanām vadīt manu prātu un prioritātes.

Ja viss nebūtu tik labi sakārtots, nebūtu bijis šo mājienu, padomu un vadības no Dafa un citiem praktizētājiem, šodien manis šeit nebūtu, un es viennozīmīgi nevarētu saukt sevi par Dafa praktizētāju.

Man trūkst vārdu, lai aprakstītu, cik pateicīgs esmu Skolotājam un Dafa. Man tika dotas tik daudzas iespējas, un tas liek asarām sariesties man acīs katru reizi, kad par to iedomājos. Lai mēs visi noejam katrs savu ceļu uz Dievišķību taisni un efektīvi, un es patiesi ceru, ka citi spēs no tā mācīties un neies pa nepareizu ceļu tik ilgi, kā to darīju es. Pasaulei tik tiešām ir nepieciešams ikkatrs Dafa praktizētājs šajā Likuma izlabošanas procesā.

Paldies Jums, Skolotāj!
Paldies Jums, draugi praktizētāji!