Neatlaidīgi iet savu ceļu

Dārgo Skolotāj! Dārgie praktizētāji!

Es vēlos pastāstīt par pilnveidošanās ceļu, kas saistīts ar konkrētām aktivitātēm – iepazīstināšanu ar praksi un patiesības skaidrošanu (Hunfa) dažādās pilsētās Polijā.

Es saņēmu Likumu pirms astoņiem gadiem. Pirms pieciem gadiem mēs sākām rīkot Hunfa aktivitātes regulāri katru mēnesi. Mēs sapratām, ka patiesības skaidrošana un tikšanās ar cilvēkiem aci pret aci ir galvenais un svarīgākais Dafa praktizētāju uzdevums.

Reiz es paskatījos uz Polijas karti, un man kļuva skumji, ka tur ir vēl tik daudz pilsētu un cilvēku, kas ir tālu no mums un gaida glābšanu. Es bieži domāju par jautājumu, kā līdzsvarot arvien pieaugošo iekšējo individuālo izpratni, kas balstīta uz Likumu, ar katra praktizētāja veicamo ceļu, kā arī ar katra praktizētāja nepieciešamību veikt kopīgo darbu un savstarpējo sapratni grupas pasākumu laikā.

Ilgu laiku es nespēju saprast, kāpēc Hunfa pasākumu laikā mēs nepulcējamies lielākā grupā. Kāpēc praktizētāji mani neatbalsta? Kāpēc kāds ir tik ļoti aizņemts ar sadzīves lietām? Kāpēc nevar paņemt atvaļinājumu uz vienu dienu? Mēs visi esam saņēmuši vienu un to pašu Likumu. Man vajadzēja daudz laika, lai no kritizēšanas fāzes pārietu uz to, ka sasniedzu lielāku sapratni pret citiem, atbrīvojoties no novērtēšanas.

Pirms katra Hunfa pasākuma man ir jāatrod tam piemērota vieta, jāmeklē piemērota naktsmītne un viss jāizplāno, lai gan nav zināms, cik daudz praktizētāju galu galā piedalīsies. Man nav automašīnas, tāpēc man jāsameklē autobusi vai vilcieni, kā arī jāiedvesmo un jāinformē citi, lai tiem būtu vieglāk pieņemt lēmumu. Ir vēl arī oficiālās lietas – iepriekš nosūtu pilsētas mēram vēstuli, kurā pamatīgi iepazīstinu ar Hunfa, pievienoju materiālus par Faluņgun un vajāšanu, petīcijas veidlapu. Tad vēl ir jāatrod un jāpieraksta visas pilsētas un reģiona galvenās amatpersonas, jāizdrukā personīgi viņiem adresētas vēstules un jāieliek tās viņiem sagatavotās aploksnēs ar patiesību skaidrojošiem materiāliem.

Atrodoties šajās pilsētās vienu vai divas dienas, ir labi izmantot dažādas iespējas glābt dzīvās būtnes. Pirms Hunfa, ja iepriekšējās amatpersonas ir mainījušās, bieži vien nepieciešams nodot desmitiem komplektu ar patiesību skaidrojošiem materiāliem. Ja vieta ir attālāka, labāk ierasties dienu agrāk, lai izplatītu aploksnes ar materiāliem no rīta, pirms ieradīsies pārējie praktizētāji no centrālās Polijas. Šīs rīta stundas pirms Hunfa man vienmēr ir diezgan nemierīgas, kad vienlaikus tiek veikti telefona zvani un sūtītas īsziņas, ir grūti saglabāt mieru, apmeklējot šīs iestādes, un staigāšana pa visiem stāviem aizņem vairāk laika, nekā ticis plānots iepriekš. Un tad es stāvu pie nākamā sekretariāta durvīm, cenšos pirms došanās iekšā atgūt līdzsvaru un nostiprināt taisnās domas. Vienā no pilsētām, kur mēs to darījām kopā ar vēl vienu citu praktizētāju, visas plaši atvērtās durvis pēc mūsu aiziešanas tika aizvērtas.

Kad gatavojos Hunfa, es arī sagatavoju desmitiem aplokšņu ar bukletiem un informāciju par Faluņ Dafa priekš visiem cilvēkiem, ar kuriem izveidosies saruna – vai nu tā būtu ieplānota, vai notiktu pa ceļam. Manā izpratnē aploksnes iedošana – atšķirībā no bukleta iedošanas – rada iespaidu par zināmu privātumu, raisa ziņkāri un liek cilvēkam kādu mirkli padomāt, pirms to noraidīt. Šī paša iemesla dēļ es nēsāju tās līdzi katru dienu. Ja nu kāds man negaidīti kādreiz kaut ko sacītu. Kad nesen ar vilcienu atgriezos no Hunfa pasākuma, ņemot no plaukta saini, netīšām iesitu pa galvu blakus sēdošajam cilvēkam. Es atvainojos un pēc tam, vēloties, lai viņš man piedod, iedevu viņam aploksni.

Ir vēl daudzas lietas, par kurām ir jādomā, un problēmas, kuras ir jāatrisina gadījumā, ja es nevaru atrast kādu praktizētāju ar automašīnu. Ir vēlams atcerēties, kur kas atrodas, un darīt visu nepieciešamo, lai izdarītu visu pēc iespējas efektīvāk, jo mēs ierodamies no dažādām pilsētām. Pēc iepriekšējā pasākuma jāatceras paņemt lādētāju atskaņotājam vai vienkārši lenti, ar ko piesiet plakātus, orgānu izņemšanas ziņojuma kopijas, kā arī jāpārbauda, vai plakāti un petīcijas ir pietiekamā daudzumā, jāpārbauda, vai kopmītnēs ir dvieļi, virtuve, tējas krūzes, jānoskaidro laika prognoze. Un jāatceras savlaicīgi palūgt, lai kāds praktizētājs nosūta paciņu ar bukletiem uz norādīto adresi šajā pilsētā.

Gatavojoties Hunfa pasākumam, kad pakoju materiālus un braucienam nepieciešamās personīgās mantas, man vispirms ir jāpabeidz viena lieta, pirms ķerties pie nākamās. Man ir paradums pārlēkt no vienas darbības uz otru, un tad beigu beigās viss sajūk kopā. Taču es skatos uz sevi ar zināmu nepacietību, jo parasti man vienkārši nav pietiekami daudz laika. Es ceru, ka tiem, kas vēro mani no augšas, viņu Labestībā (Šaņ) ir arī pietiekami daudz humora, taču tas nenozīmē, ka man nav kauns.

Hunfa pasākumi Zakopanē, brīvdienās noslogotākajā kalnu kūrortā Polijā, notika dažas dienas starp Ziemassvētkiem un Vecgada vakaru un beidzās tieši pirms Jaunā gada. Atceros, ka mums bija grūti atrast apmešanās vietu, jo kurš gan pārtrauks atpūtu Ziemassvētku un Jaunā gada brīvdienās. Vakarā mēs beidzām pasākumu, sapakojām mantas, apēdām to, kas bija atlicis, es skatījos uz garāmgājēju pūļiem, kas pastaigājas pa apgaismoto ielu, gaidot Jaungada apsveikumu eiforiju, kņadas pilnajiem restorāniem un veikliem. Kopā ar pārējiem praktizētājiem devāmies prom no šīs vietas, kur itin nekas mani neaizturēja. Nekad agrāk pret Jaungada atmosfēru nebiju sajutis tādu vienaldzību, emocionālu distanci attiecībā pret apkārtējo realitāti. Tad es pilnībā sapratu, kas ir ceļš, pa kuru praktizētājiem jāiet ar ticību Dafa.

Šogad pirmo reizi radās ideja piedalīties Vudstokas festivālā Kostšinā, kas atrodas Polijas otrā galā un kur vasarā uz pāris dienām sapulcējas aptuveni 500 tūkstoši cilvēku. Šo lēmumu man palīdzēja pieņemt tas, ka pirms pāris gadiem Krakovā šī projekta galvenais organizators, Polijā pazīstams cilvēks, kādas izstādes atklāšanas laikā saņēma no manis Faluņ Dafa bukletu un pēc tam ilgu laiku to lasīja, līdz bija izlasījis pilnībā. Lielākajai daļai no mums šķita, ka šis festivāls ir diezgan dēmonisks pasākums, un daži praktizētāji uzskatīja, ka tā nav piemērota vieta, kur runāt par Dafa. Bet es atkārtoju Skolotāja vārdus, kas bija saglabājušies man atmiņā no video ar Skolotāja lekciju Austrālijas praktizētājiem, ka mums ir jāglābj arī cilvēki no uguns, nevis tikai tie, kas ir ūdenī un kurus ir vieglāk izglābt. Tas, kā vienam uz turieni nokļūt un aiztransportēt visas lietas, bija nopietns izaicinājums. Es nolēmu piebiedroties ķīniešu praktizētājam, kurš gribēja viens pats tik tālu aizvest mūsu lielo, dzelteno telti. Mani iespaidoja tas, cik daudz jaunu, gandrīz vienas paaudzes cilvēku, bija tur ieradušies, cilvēku, kas meklē labāku pasauli, kādu citu zemi, atvērtu cilvēku, kas nav atraduši savu vietu apkārtējā realitātē, un kuri, kā es domāju, mūs tur gaidīja. Kā es saprotu to tagad, pēc uzturēšanās šajā vietā, visas šīs grūtības un atbaidošās zīmes bija domātas, lai atturētu mūs no došanās uz turieni. Nekur citur iepriekš tā nebija noticis, ka no paša pirmā brīža visas rokas ir pastieptas pēc bukletiem. Es neminēšu skaitļus, taču pieminēšu, ka Vudstokas festivāla laikā mēs izplatījām vismaz 8 000 bukletu. Laika, lai paēstu, nebija vispār, un vakaros bija grūti pabeigt mūsu pasākumu. Mēs noteikti dosimies turp atkal un centīsimies to izdarīt vēl labāk.

Mans pienākums ir arī koordinēt mūsu piedalīšanos veselības gadatirgos Katovicē, kas notiek divreiz gadā. Tas ir lielākais šāda veida pasākums Polijā. Cilvēki šeit meklē vai arī interesējas par garīgumu, nereti viņiem ir lielas zināšanas, un ar viņiem var bez bailēm runāt augstākā līmenī. Tas ir līdzīgi tam, kā bija ar mani pirms pilnveidošanās. Un šiem cilvēkiem, manā izpratnē, ir jāmācās Dafa. Diskusiju laikā es vienmēr cenšos neapstrīdēt cilvēku uzskatus un zināšanas, cenšos tikai uzsvērt tos jautājumus, kas mums ir kopīgi, atsaucoties pēc iespējas vairāk uz Faluņ Dafa. Tur mēs arī pārdodam lielāko daļu grāmatu „Džuaņ Faluņ”, un šī ir viena no vietām, kur esam plaši pazīstami. Dažreiz gadatirgus pēdējā dienā es mēģinu palikt līdz beigām, un, kad pārējie izstādes dalībnieki vairs nav aizņemti, man rodas iespēja ar viņiem parunāt un mudināt viņus parakstīt petīciju.

Vienu reizi mums radās iespēja iepazīstināt ar Dafa zālē, kurā varēja ietilpt tūkstotis cilvēku un kur izstādes laikā dažādi alternatīvās medicīnas speciālisti lasīja lekcijas. Man tā bija lieliska ziņa. Kad mēs tai dienā kāpām uz skatuves, praktizētāji sēdēja viens otram blakus un, salikuši rokas attiecīgajos žestos, visu laiku raidīja taisnās domas, lai attīrītu zālē esošos cilvēkus, un mēs kopā ar vēl vienu praktizētāju apsēdāmies, lai novadītu prezentāciju. Es jutu mierīgu pārliecību par sevi, kas šādās situācijās ar mani notiek visai reti. Taču bija dažas problēmas ar skaņu sistēmu, mikrofons negribēja strādāt (kāds pēc tam teica, ka tam ir jābūt kaut kam labam, ja jau mums tiek radīti traucējumi), es nezināju, ka pulkstenis manā datorā rāda savādāku laiku, nekā tas bija patiesībā, un mūsu laiks jau bija beidzies. Tikai pēc tam, kad pabeidzām prezentāciju ar slaidiem, dators pilnībā atteicās strādāt. Mums tomēr izdevās ātri parādīt vingrojumus gaismā, kas krita no virs mums novietotajām lampām. Nokāpu no skatuves mierīgs, lai gan zināju, ka varēja būt labāk, jo galu galā mūs vēroja daudz cilvēku. Atgriežoties praktizētāja mājās, pavisam negaidīti tiku ļoti asi kritizēts, man teica, ka tā esot bijusi izgāšanās. Pusi nakts es negulēju, kamēr pārējie gulēja labi. Es teicu sev, – kā gan viņi varēja pret mani tā izturēties, cik viņi ir nepateicīgi, kas man būtu jādara, man laikam ir jāatsakās organizēt šos pasākumus, un tad mēs redzēsim, vai kāds par to parūpēsies. Ar attieksmi, kas nebija tik laba, kā tai vajadzētu būt, es nākamajā dienā pie ieejas sāku izdalīt bukletus, un cilvēki, kuri bija redzējuši prezentāciju, sacīja: „Jā, mēs redzējām, tas bija neparasti.” Es biju aizkustināts un pateicos žēlsirdīgajam Skolotājam par pastāvīgo atbalstu un rūpēm.

Šoreiz, kad mēs piedalījāmies šajā veselības izstādē, mums teica, ka mēs vairs nevaram pulcēties pie ieejas, lai vāktu parakstus, un varam to darīt tikai pie mūsu galdiņa. Augšējā stāvā, kur mēs atradāmies, nebija tik daudz cilvēku kā pirmajā stāvā, tāpēc mums bija problēma, kas jāatrisina. Man nebija iespējams sazināties personīgi ar organizatori, tāpēc nolēmu aizsūtīt viņai īsziņu. Es nolēmu, – tā kā viņa ir cilvēks, kas apzinās daudzas lietas, man ir jārunā skaidra patiesība. Bet tālrunis negribēja nosūtīt šo īsziņu. Nākamajā dienā – pēc izstādes oficiālās atklāšanas – es piegāju pie viņas un nolasīju no tālruņa īsu paskaidrojumu, kas skanēja apmēram tā: „Prezidentes kundze, mēs veicam izmisīgus / nedzirdētus centienus, lai izglābtu pat dažus cilvēkus. Kad pienāks lielā katastrofa, mums nebūs laika viņiem jautāt, vai viņi var atšķirt labu no ļauna.” Uz to viņa atbildēja: „Ja jūs vēlaties, jūs varat vākt parakstus.”

Es cenšos pēc iespējas biežāk pievienoties Hunfa pasākumiem. Reizēm man nedaudz pazūd balss pēc tam, kad vairākas stundas esmu mudinājis cilvēkus pieņemt informatīvos bukletus, tad manas runas spējas pasliktinās, un es sāku runāt arvien vienkāršākos un vienkāršākos teikumos. Neraugoties uz lielajiem plakātiem, bieži vien garāmgājēju uzmanību piesaista tieši uzraksts poļu, angļu un vācu valodās uz dzeltenās krāsas kartītes pie salokāmā paliktņa, uz kura atrodas petīcija: mēs aicinām jūs parakstīt petīciju ar prasību apturēt genocīdu, kas vērsts pret Faluņgun. Un pēc tam, kad parādījās DAFOH petīcija, tur bija teikts: šī petīcija ir adresēta ANO, lai novērstu masveidā notiekošo orgānu izņemšanu Faluņgun praktizētājiem Ķīnā. Cilvēki nostājas man pretī, gaidot tālāku skaidrojumu. Kad es runāju, es skatos viņiem dziļi acīs, un, kad izrunāju vārdus “Īstenība, Labestība, Pacietība”, gandrīz visi viņi piekrītoši māj ar galvu. Kad kāds man prasa, kādu organizāciju es pārstāvu, es atbildu, ka esmu Faluņgun praktizētājs un darbojos to cilvēku labā, kuri cietuši Ķīnā, lai palīdzētu viņiem. Kad cilvēku sejās parādās smaids, kad tie paceļ galvu pēc petīcijas parakstīšanas vai arī atskan kāds neparasts komentārs, tikai praktizētāji izprot teiktā dziļumu. Kāds praktizētājs ar atvērtu Debesu aci redzēja cilvēkus pēc petīcijas parakstīšanas uzlidojam gaisā ar jaunu ķermeni. Reizēm pēc petīcijas parakstīšanas es beigās izsaku vēlējumu tikties ar viņiem labākā pasaulē.

Pastāvīgi izmantota metode ir sekot līdzi ar skatienu garāmejošiem cilvēkiem, tas dod cerību, ka daži no viņiem paņems informatīvos bukletus, daži palēninās gaitu un apstāsies, kā arī jāpievērš uzmanība tiem, kuri apstājušies kādā noteiktā attālumā un gandrīz vai jāpieskrien pie viņiem. Ja pieliek pūles un dodas uz kādu attālāku vietu, tad rodas laba iespēja nepalaist garām itin nevienu cilvēku. Pēdējā laikā – biežāk nekā agrāk – pie mums apstājas mūķenes. Viņām ir aizspriedumi pret meditāciju, – viņas uzskata, ka tas ir bīstami, jo cilvēks meditācijas laikā zaudē saikni ar apziņu. Pat nesagaidot viņu raizes, es sāku stāstīt, ka Faluņ Dafa prasa apziņas skaidrību. Agrāk es biju nedaudz samulsis, kad man vajadzēja teikt reliģiskiem cilvēkiem ka esmu Faluņgun praktizētājs, jo nevēlējos viņus atbaidīt. Tagad es par to saku atklāti, un viņi, parakstot petīciju, akceptē to.

Es cenšos atpazīt cilvēku sejas un ieklausīties viņos, īpaši tūrisma pilsētās, – ja garāmejošie cilvēki ir poļi vai nāk no citām valstīm, es dodu viņiem informatīvos bukletus viņu valodā, jo viņi ne vienmēr reaģē uz materiāliem angļu valodā. Mums ir ducis dažādu informatīvo bukletu, un cilvēki no tālām vietām jūtas novērtēti un pateicīgi, ja viņi var saņemt Faluņ Dafa informatīvo bukletu savā valodā.

Mūsu pasākumu laikā, pieaugot taisnā lauka spēkam, manī kūst nodalīšanās no pārējās pasaules, es vairāk spēju pieņemt garāmgājējus, – vai tie būtu vienaldzīgie, vai arī tādi, kuri apstājas. Reizēm pašās dzīvākajās gājēju ielās mūsu plakāti, stendi un galdi šķiet esam kā peldošas laivas, kurām Pudu mūzikas ritmā lēnām garām plūst cilvēku straume. Reizēm man ir grūti turēties pretī pateicības jūtām un aizkustinājumam par to, kā Skolotājs kārtējo reizi ir palīdzējis mums savākt īsto vai precīzo praktizētāju skaitu, lai noorganizētu pasākumu. To skaitu, kurš nepieciešams, lai šajā noteiktajā vietā izpildītu mūsu darbu, ieguldot tajā tik daudz, cik katrs no mums varam.

Es nejūtu fizisku nogurumu garo pasākuma stundu laikā, lai gan bija laiks, kad pēc trim vai četrām stundām parādījās zināma mazdūšība, kā nelabums bez iemesla, ja vien tās nebija sāpes no divu petīciju paliktņu un informatīvo bukletu turēšanas vienā rokā, taču tas jau ir pagājis. Vissmagākais brīdis ir, kad atgriežos mājās pēc tam, kad viss beidzies, un, pārvarot pēdējos pakāpienus pa kāpnēm ar smagajiem materiāliem rokās, bieži vien šķiet, ka esmu pavisam tuvu lūzuma punktam.

Žēlsirdīgais Skolotājs ir noorganizējis manā dzīves ceļā tādu ikdienas darbu, ar kuru tieku galā, pirmdienās pēc pasākuma sēžot pie sava galda nedaudz izklaidīgs. Es atceros, kā gadu pirms Likuma saņemšanas viens no diviem maniem darba devējiem teica, ka nepagarinās vairs darba līgumu ar mani. Lai gan es paliku ar uz pusi mazāku algu, es nejutu nekādu apdraudējumu vai nedrošību par nākotni. Es gāju pa pilsētu ar atbrīvotības sajūtu, ka es tur vairs nestrādāšu, bez baiļu ēnas un ar mierīgu pārliecību, ka viss iet man nezināmu, tomēr pareizu ceļu. Otrs darba devējs bija pārsteigts par to, ka es neprasu atjaunot mani darbā uz pilnu darba dienu. Kā es to saprotu tagad, man bija vajadzīgas izmaiņas, vairāk iekšējā miera, atbrīvoties no rutīnas un paplašināt sev apkārtni. Žēlsirdīgais Skolotājs jau tad vēroja mani un gatavoja Dafa sekotāja lomai. Dažus mēnešus vēlāk radās citas iespējas, un es sāku nodarboties ar to, ko zināju vislabāk un par ko gadu gadiem biju sajūsminājies. Esmu mākslas vēsturnieks, un otra mana būtība jau kopš jaunības gadiem ir kolekcionēšana. Priekšmeti, kurus biju savācis, bieži vien ļoti atbilda tam, kas bija nepieciešams dažādām iestādēm Polijā. Tas man nebija ienākumu avots, taču tas deva man lielu gandarījumu un pietiekami kompensēja zaudējumus. Tagad, kad viens no muzejiem palūdza mani sadarboties un izveidot viņiem kolekciju, tas bija kā debesu dāvana, jo visu, ko es viņiem piedāvāju, viņi nopirka bez liekiem jautājumiem. Šāda veida sadarbība ar muzejiem Polijā jau vien bija neiedomājama, un tas bija ikviena antikvāra sapnis, – lai iestāde bez jebkādām ierunām novērtētu kāda izjūtas un kompetenci.

Vai šis darbs bija pieķeršanās? Sākumā – jā; un Skolotājs to ņēma vērā. Bet arvien biežāk un biežāk es uzdevu sev šo jautājumu, jo novēroju, kā tas ievelk mani sevī. Jā, tas bija smags pārbaudījums – sabalansēt to visu –, taču, kā es sapratu no Skolotāja vārdiem, tas šinī brīdī bija mans darbs, kuru es centos izdarīt labi.

Nauda bija paredzēta ne tikai manām personīgajām vajadzībām, bet es bez domāšanas tērēju to visam, kas saistīts ar sagatavošanos Hunfa un visiem pasākumiem. Bez tās nekas nevarētu notikt. Tāpat arī, ja es strādātu pilnu darba dienu, tas nebūtu iespējams. Pēc savas dabas esmu melanholiķis ar tieksmi uz pilnību, lai gan kaut kas tajā ir mainījies, un dažādie pasākumi man aizņēma vairāk laika nekā, iespējams, vairumam citu cilvēku. Šīs šķietami brīvās dienas, kurās pagājušo momentu izjūtas bija īpaši spēcīgas, bija sava veida pārbaudījums manā pilnveidošanās ceļā, dodot man iespēju labāk novērot sevi, savas personīgās domas, uzdot sev jautājumus par ikvienas manis veicamās darbības nozīmi.

Tagad es vairs nedaru šo darbu un nestaigāju pa antikvariātu veikaliem, jo tikai skatīšanās vien mani nedara laimīgu, turklāt neviena no tām lietām man vairs nav vajadzīga. Uz to, kas man atlicis, es skatos vienaldzīgi, bez pieķeršanās, un es zinu, – ja man ir vajadzīgi kādi līdzekļi dažādām vajadzībām un pasākumiem, Skolotājs radīs man iespēju pārdot kaut ko no tā, taču drīzāk lētāk nekā dārgāk.

Gadu gaitā es tomēr nopirku kaut ko arī sev. Tas bija vecs ķīniešu auduma gabals. Tā noteikti nebija sakritība, ka tas iederējās tikai vienā vietā manā dzīvoklī, – lai apsegtu plauktu ar savām mīļākajām, atlasītajām grāmatām – jaunības dienu klasisko literatūru. Šis ķīniešu priekšmets, pret kuru es izjutu zināmu tuvību, radīja dabīgu barjeru, kas šķīra mani no nevajadzīga sentimenta, kas plūda uz mani no šīm izlasītajām biezajām grāmatām. Tas notika vēl pirms tam, kad sāku domāt, ko darīt ar šīm grāmatām. Dažus mēnešus vēlāk gandrīz visas šīs grāmatas tika jauniešiem viņu bibliotēku papildināšanai.

Kas gan tur ko neizdarīt, – tā mēs sakām Polijā. Un tas manā izpratnē nozīmē praktizētāja ikdienas dzīves apstākļos spert tikai vēl vienu soli, spert vēl vienu mazu soli uz priekšu. Rietumos pilnveidošanās ceļš nav saistīts ar Dafa sekotāju ciešanām vai dzīvības zaudēšanu. Ja šis Budas Likums, kā saka Skolotājs, ir bezgalīgs un ja pilnveidošanās ceļā nav robežu, vai tad nav tā, ka jūs varat pamēģināt spert šo vienu soli, tad vēl vienu un vēl vienu mazu soli?

Nobeigumā ļaujiet man citēt rindas no Skolotāja dzejoļu krājuma „Hun Jiņ” II:

Plūmju ziedi

Haotiskajā pasaulē tīri lotosi un simtiem miljonu plūmju ziedu
Aukstajā vējā izskatās vēl brīnišķīgāki;
Dienu no dienas sniegs un lietus –
Dievu un Budu asaras,
Gaida, kad plūmju ziedi atkal uzplauks;
Neaizrauties ar pasaulīgajām stūrgalvīgajām vēlmēm,
Taisnās domas nelokāmas
No senseniem laikiem līdz mūsdienām
Tikai šā brīža dēļ.

Paldies Jums, Skolotāj!
Paldies jums, praktizētāji!