Patiesības skaidrošana tūrisma vietās Hāgā

Labdien, mūsu žēlsirdīgais Skolotāj un draugi praktizētāji!

Kad 2014. gadā pienāca ziņa, ka patiesības skaidrošana par Faluņgun vajāšanām ķīniešu tūristiem tūrisma vietās ir steidzama, mēs katru svētdienu devāmies pie Miera pils Hāgā. Protams, daži no mums pēdējo desmit gadu laikā tur bieži stāvējuši ar plakātiem un informatīvajiem materiāliem, taču ne tik bieži kā pašreiz.

Tie, kuri dzīvoja tuvu Hāgai un varēja uzņemties atbildību, visi atradās ārvalstīs, tāpēc mēs nolēmām izskatīt citas iespējas. Man bija pietiekami daudz brīva laika, un es varēju uzņemties atbildību. Mēs ļoti ātri saņēmām atļauju uz ilgu laiku, jo vietēja policija mūs pazina kā ļoti miermīlīgu grupu.

Sākām mēs vasaras mēnešos, un daži praktizētāji palīdzēja šajā pasākumā. Vēlāk atsākās mācības skolās, un daudz praktizētāju vairs nevarēja piedalīties. Pēc tam, ziemas mēnešos, mēs arī nevarējām tur būt tik bieži, jo tur parādījās tikai daži ķīniešu tūristi.

Vairums praktizētāju, kuri varēja piedalīties, tikai nesen bija ieradušies Nīderlandē no Ķīnas un vēl nebija iepazinušies ar Rietumu kultūru un dzīvesveidu. Šī kultūru sadursme arī man bija liels Sjiņsjin pārbaudījums. Lai pasākumi noritētu gludi un tiktu atbalstīti, es lūdzu raidīt taisnās domas pēc tam, kad plakāti ir uzstādīti. Daži atbalstīja šo kārtību, citi nekavējoties devās uz laukumu, lai izdalītu materiālus cilvēkiem. Citi, kuriem līdzi bija bērni, kopā ar saviem bērniem dalīja materiālus tūristiem. Miera pils apmeklētāji to uztvēra dažādi. Tas mani uztrauca, jo ziņās bija daudz stāstu par to, kā profesionāli ubagotāji sūta bērnus uz tūrisma vietām, lai tie ubagotu. Es pūlējos to paskaidrot šo bērnu vecākiem, taču viņi teica, ka bērni ir nevainīgi un nenodara nekādu ļaunumu. Es nezināju, kā atrisināt šo atšķirību starp kultūrām, vēl jo vairāk tāpēc, ka uz laukuma it visur bija izvietotas drošības kameras, un mums varēja rasties nepatikšanas policijā. Daži bērni pat nerunāja vietējā valodā. Šajā gadījumā, ja rastos kādas sūdzības, man būtu jānes atbildība par notiekošo. Es padalījos par to vietējā sarakstē, kur to pārtulkoja, lai novērstu nesaprašanos un neuzticību. Iesākumā nebija nekādas atbildes reakcijas, izņemot vienu vecāku pāri, kuri uzrakstīja rakstu Minghui mājaslapai. Es par to neko nezināju, uzzināju tikai mēnesi vēlāk. Tad vairs nebija laika strīdēties un mēroties spēkiem, tāpēc es raidīju taisnās domas un koncentrējos uz labāku pasākuma norisi.

Skolotājs teica Hun Jiņ III: „Kam ir taisnība, un kas maldās”

Pilnveidošanās praktizētājs
Pats meklē savas kļūdas;
Lai atmestu daudzās cilvēciskās vēlmes,
Gan no lieliem, gan no maziem pārbaudījumiem nav iespējams izvairīties.
Taisnība ir viņam,
Maldos es.
Par ko tad strīdēties?

Es nopirku bērniem dažas raibas bumbiņas un ziepju burbuļus. Tā vecāki kļuva brīvāki un varēja vairāk koncentrēties uz patiesības skaidrošanu, jo viņi bija pietiekami profesionāli un noderīgi, kad vajadzēja izklāstīt faktus ķīniešu tūristiem.

Daudzi tūristi fotografēja plakātus, kuros bija attēloti Faluņgun vingrojumi, kā arī attēloti un aprakstīti spīdzināšanu veidi, kādi jāpārcieš Faluņgun praktizētājiem Ķīnā. Reizēm tūristu gidi nāca pie mums un ņēma materiālus. Vairums ķīniešu tūristu neņēma materiālus, jo viņu tūristu gidi vai arī kāds cits nenolaida no tiem acis. Taču tūrisma vietās bija arī daudzi, kuri uzzināja patiesību par vajāšanām un pat izstājās no komunistiskās partijas. Daži tūristi no Āzijas bija pārsteigti, ieraugot Rietumu praktizētājus. Kāds vīrietis no Singapūras teica: “Es domāju, ka tikai ķīnieši praktizē Faluņgun”. Daži citi ķīniešu tūristi teica, ka savā ceļā ir jau satikuši Faluņgun praktizētājus citās tūrisma vietās.

Vai tā bija vasara, vai ziema, mūsu pasākumu laikā mums vienmēr bija labi laikapstākļi. Taču reiz bija savādāk! Šajā reizē piepeši sāka pūst spēcīgs vējš. Mūsu galdu gandrīz apgāza, un viss gāja pa gaisu. Mēs ieraudzījām, ka ielas otrā pusē apstājas taksometrs. Izrādījās, ka mašīnā bija dažas augsti stāvošas Ķīnas amatpersonas. Viņi bija ļoti atturīgi un vēsi, kad mēs viņiem tuvojāmies. Es atcerējos, ka reiz, pirms daudziem gadiem, parādes laikā arī bija ļoti auksts laiks, jo Hāgā bija ieradušies Ķīnas komunistiskās partijas biedri. Es ievēroju, cik ļoti ledains un caururbjošs bija aukstums. Vecie praktizētāji teica: “Tur, kur ir ļaunums, tur laikapstākļi vienmēr ir nepatīkami!” Tas notika mana pilnveidošanās ceļa pašā sākumā. No šī gadījuma es arī atceros šos vārdus. Hāgas apkārtnē reizēm līst, taču ne mūsu pasākumu vietā.

Reizēm lija, bet vienmēr tikai tad, kad es iekāpu vilcienā, lai dotos mājās. Un pat tad, kad lija visā valstī, laikā, kad es izkāpu no vilciena, lietus pārstāja līt. Reiz, kad atgriezos no pasākuma, es redzēju, ka daudz cilvēku ir atraduši patvērumu zem jumta un gaida, kad pārstās līt. Pat aizejot pēc velosipēda uz stāvvietu turpat blakus, bija neiespējami nesalīt. Lietus gāza kā spaiņiem, un neizskatījās, ka tuvākajā laikā tas varētu pārstāt līt.

Es nolēmu paņemt savu velosipēdu un doties mājās. Es padomāju pie sevis, ka šodien esmu izpildījusi savu pienākumu un ka pat tad, ja no gaisa lejā kristu ķieģeļi, tam nav nekāda sakara ar mani. Es paņēmu savu velosipēdu un sāku braukt, prātā izplānojot sev atlikušās dienas daļu. Taču pēc pāris simtiem metru es konstatēju, ka nepavisam neesmu salijusi. Lietus beidzās piepeši. No parasta skatupunkta tas bija visai ievērojami un neparasti. Domas par to, ka uzņemamies atbildību par dzīvo būtņu glābšanu, liek palikt stiprākām mūsu taisnajām domām. Tas man bija kā pierādījums taisno domu spēkam un uzmundrinājums no Skolotāja puses. Mēs kā grupa varējām redzēt uzmundrinājumu kā varavīksni vai kā ļoti brīnišķīgi starojošu gaismu fotogrāfijās, kuras es uzņēmu, kad mēs vingrojām vai skaidrojām patiesību. Es vienmēr fotografēju visu grupu, lai neviens nejustos atstumts. Un es regulāri sūtīju fotogrāfijas visai grupai.

Mūsu grupa ne vienmēr bija kopskaitā, jo ne visi varēja pievienoties pasākumam katru svētdienu. Pēc pāris mēnešiem mums pievienojās praktizētājs, kurš dzīvoja netālu. Tagad mums netālu no laukuma bija vieta, kur glabāt plakātus un citus materiālus. Tā bija ievērojama palīdzība, jo mums visiem bija jābrauc uz Hāgu ar vilcienu un jānes materiāli sev līdzi. Brīvdienu rītos vilcieni sāk kursēt tikai pēc plkst.8:00. Mums jau plkst. 9.30 vajadzēja būt uz vietas, lai visu sakārtotu. Es kā koordinatore ierados pirmā. Lielākais šķērslis man izrādījās pārvadāšana. Es vedu visus materiālus ar savu velosipēdu. Reizēm, kad es nebiju pienācīgi nostiprinājusi kastes, tās krita nost no velosipēda, un viss izbira uz zemes. Otrs stresa avots bija vilcienu saraksts ar daudzajiem apvedceļiem un darbiem uz dzelzceļa. Man bija vairākkārt jāpārsēžas citā transportlīdzeklī. Taču, neskatoties uz visām grūtībām, vairumā gadījumu es to paveicu laikā, dažas reizes pat ātrāk.

Kādu rītu, kad atbraucu jau agrāk, es satiku ķīniešu ģimeni, kuri dzīvoja Vācijā. Es iedevu vīram laikrakstu Epoch Times, taču viņš teica daudz lietu, kas nebija pareizas.

Saruna ar viņu man parādīja vēlreiz, cik vērtīgi ir mūsu ķīniešu praktizētāji. Viņu ātrā pieeja, pacietība un gudrība, izklāstot faktus, ir lieliska.

Mēs gribam, lai visas dzīvās būtnes mainās kopā ar mums, jo mēs visi elpojam vienu gaisu, pat ja viņu saikne un uztvere ir dažādas, jo mēs visi elpojam vienu gaisu.

Miera pils ir tūristu uzmanību piesaistoša vieta, tur sabrauc tūristi no visām četrām pasaules malām. Man reizēm tas izskatās kā ļaužu straume, kas kā upe plūst no autobusiem. Dažādas sejas, dažādas kultūras un dzīves uzskati. Un vēl viena lieta, kas vieno tos visus, bija patiess riebums pret vajāšanām. Ir jāatzīmē, ka daudzi eiropieši ierodas no tālienes, lai apmeklētu Miera pili. Mēs zinām, ka viņiem ir iepriekšnolemta saikne ar mums un ka Skolotājs ir to mums noorganizējis kā saiknes nākotnei. Reizēm liekas, ka cilvēki pret mūsu patiesības skaidrošanu izturas auksti un vienaldzīgi. Tādās reizēs es skatos, ko esmu izdarījusi nepareizi. Taču kādā reizē, kad tūrists no Vācijas devās atpakaļ uz autobusu, viņš pateicās par informāciju un teica: “Paldies, ka rūpējaties par mums”. Viņš to nezināja, bet viņš tikko kā bija spēris soli savā nākotnē.

Skolotājs teica:
“Žēlsirdība rodas no pilnveidošanās un virspusēji neizpaužas, tā nāk no sirds dziļumiem un nav nekas tāds, ar ko izrādīties citu cilvēku priekšā. Tas ir kas mūžīgi pastāvošs, ko nespēj mainīt ne laiks, ne apstākļi.” (“Likuma izklāsts 2003. gada Likuma konferencē Vašingtonā Kolumbijas apgabalā” no “Likuma izklāsts dažādās vietās IV”)

Es bažījos, ka biju pārāk skarba un ka mani draugi praktizētāji nesapratīs mani, jo nerunā šajā valodā. Es uzskatu, ka mans pats lielākais trūkums ir pacietības trūkums. Visu savu dzīvi es esmu nesusi lielu atbildību par daudzām dzīvēm daudz un dažādās situācijās. Tāpēc nekad neesmu atlaidusi no sevis parasta cilvēka apsvērumus. Tagad ir iestājies pilnveidošanās laiks, un man ir jānomet vecās pasaules domāšanas važas.

Paldies Skolotājam un maniem draugiem praktizētājiem.