Gatavs spert lielu soli

Es vēlos dalīties savā nesenajā pilnveidošanās pieredzē, kuru guvu pēdējo divarpus mēnešu laikā. Šis laika posms bija patiešām pārsteidzoša pilnveidošanās pieredze, un es ceru, ka tas iedvesmos arī jūs.

Daudzus gadus man bija nopietna slimību karma. Tomēr es nevēlos kavēties pie šī jautājuma. Iemesls, kāpēc es jums to saku, ir tāds, – ja jums ir līdzīgas problēmas, tad es ceru, ka jūs spēsiet ieraudzīt, ka, neraugoties ne uz ko, jūs joprojām varat paātrināties sevis pilnveidošanā.

Pēdējā laikā man bijis daudz likstu: priekšnieks ilgu laiku izturējās pret mani nelabvēlīgi, pēc tam mani atlaida no darba, attiecības ar sievu kļuva tik ļoti saspringtas, ka man ļoti īsā laikā vajadzēja izvākties no mājām, un man bija slimību karma; tas bija ekstrēmi.

Tas bija kā “Džuaņ Faluņ” devītajā lekcijā: “Parasts cilvēks nespēs izturēt tādas mokas. Nodomās: “Kādēļ gan dzīvot tālāk, labāk atrast virvi un pakārties. Dzīvot vairs negribas! Līdz ar nāvi beidzas visas raizes!” Es saku, ka cilvēkam jāiztur ciešanas no ciešanām (..).”

Šajā laikā es runāju par šo situāciju ar praktizētājiem un pārrunāju lietas, skatoties uz tām no Likuma viedokļa. Biju aizkustināts, ka praktizētāji, ar kuriem man agrāk nebija bijušas dziļas sarunas, atvērās man, kad es izskaidroju viņiem savu situāciju. Es pārcēlos uz vietu, kas biju tuvu dažu praktizētāju dzīvesvietai. Šajā laikā mēs visi mudinājām viens otru kopā mācīties un dalīties izpratnē no Likuma viedokļa. Mēs arī kopā izpildījām vingrojumus.

Man bija darba intervija valsts augstākajā mākslas iestādē – Karaliskajā Mākslas akadēmijā. No rīta pirms intervijas mēs kopā izpildījām vingrojumus un lasījām lekciju. Praktizētāji strādāja pie projekta “Īstenība, Labestība, Pacietība mākslā” un iedeva man informatīvos bukletus, lai es intervijas laikā varētu skaidrot patiesību. Pirmajā intervijas posmā mani intervēja trīs cilvēki, ieskaitot finanšu direktora vietnieku. Es labi atbildēju uz visiem viņu jautājumiem un izstāstīju par izstādi “Īstenība, Labestība, Pacietība mākslā” un to, ka es arī esmu iesaistīts šajā projektā.

Tad viņi prasīja, vai man ir kādi jautājumi. Es pajautāju, cik veiksmīgi noritēja nesen notikusī ķīniešu mākslinieka izstāde. Viņi teica, ka tā noritējusi labi, taču viņiem bijušas grūtības ar finansējuma iegūšanu, jo mākslinieks bija ļoti kritiski noskaņots pret Ķīnas valdību. Tādēļ visas bankas, kas parasti sponsorēja šos pasākumus, atteicās to darīt, jo nevēlējās apvainot režīmu. Tā rezultātā akadēmija pirmo reizi iesaistījās līdzekļu vākšanā internetā, un tai izdevās iegūt līdzekļus izstādei. Tā izrādījās gada veiksmīgākā izstāde. Es pasmaidīju un izteicu atzinību viņiem par to, ka izstāde notika. Es teicu, ka šī iestāde ir vieta, kur ir tikums, un es gribētu te strādāt.

Neilgi pēc tam, tā kā es nestrādāju, man radās iespēja doties uz Eiropas Parlamentu Strasbūrā, lai patiesības skaidrošanas projekta ietvaros mudinātu Eiropas Parlamenta locekļus parakstīt deklarāciju saistībā ar izmeklēšanu par piespiedu orgānu izņemšanu Ķīnā. Brauciens noritēja labi, un es spēju nomest savu nastu, ja tā var teikt, un pilnībā veltīt sevi tam, lai darītu visu, kas manos spēkos, lai glābtu dzīvās būtnes. Mēs strādājām pāros, un es sadarbojos ar kādu praktizētāju no Taivānas, ar kuru agrāk nebiju ticies. Mēs kopā sastādījām dienas plānu un kopā to izpildījām. Visi atgriezāmies mājās ar sajūtu, ka esam panākuši zināmu progresu.

Atgriezies Londonā, es turpināju meklēt darbu un kopā ar vietējiem praktizētājiem mācīties Likumu un izpildīt vingrojumus. Pēc tam radās vēl viena izdevība doties uz Strasbūru. Parādījās atjauninātais ziņojums par Ķīnā notiekošo orgānu izņemšanu, un pēc jaunākajām aplēsēm izrādījās, ka piespiedu kārtā izņemto transplantātu skaits ir ievērojami lielāks. Tāpēc mums bija iemesls runāt ar visiem atkal, arī ar tiem Eiropas Parlamenta deputātiem, ar kuriem agrāk nebijām runājuši.

Atkal braucot mikroautobusā uz Strasbūru, šoreiz man bija smaga sirds. Es domāju par tādām lietām kā, piemēram, – man ir slimību karma, un es neesmu labā stāvoklī, man ir tik daudz personisko problēmu, kuras es neesmu atrisinājis. Es arī domāju: tik labs brauciens kā pagājušā reizē vairs nav iespējams.

Pirmajā rītā Strasbūrā mēs izpildījām vingrojumus un mācījāmies Likumu, tad gājām uz Eiropas Parlamentu. Ārpusē pie Parlamenta ēkas bija daudz praktizētāju, kuri izpildīja vingrojumus un skaidroja patiesību, un es varētu sajust enerģijas lauku. Kad iegāju ēkā, mēs devāmies uz kafejnīcu, kas bija centrālā tikšanās vieta, un es redzēju praktizētājus no daudzām un dažādām valstīm, savstarpēji koordinējoties. Mani dziļi aizkustināja redzētais, un acīs sariesās asaras. Es jutu, ka visi priekšstati manā laukā un apkārt manam ķermenim izzūd, un es varēju redzēt matērijas būtību. Skolotājs ir runājis par Likuma izlabošanas gaitu, ka tā ir sasniegusi virspusējo dimensiju. Man šķiet, es redzēju savu ķermeni kā Visumu ar Likuma izlabošanas izlādēm uz ārpusi. Tas bija tik tuvu virspusei, ka es varēju redzēt gaismu sevī un praktizētājos ap mani.

Tad mēs devāmies uz savām grupām, lai organizētu tikšanos ar Eiropas Parlamenta deputātiem no Apvienotās Karalistes. Es piezvanīju vecākajam deputātam D, kurš, kā vēlāk izrādījās, bija atbildīgs par tirdzniecību ar Ķīnu.

Es teicu: “Labdien, es ierados Strasbūrā no Apvienotās Karalistes un gribētu pastāstīt jums par deklarāciju Nr. 48 – piespiedu orgānu izņemšanu Ķīnā.”
Viņš atbildēja: “[Augstprātīgā, izglītota, augstākās sabiedrības pārstāvja tonī.] Tas nevar būt. Iespējams, tas notiek nelielā apjomā, varbūt daži gadījumi.”
Es teicu: “Es domāju, ka mums vajadzētu tikties klātienē.”
Viņš teica: “Varbūt šovakar.”
Es teicu: “Pussešos vakarā es atnākšu uz jūsu biroju. Vai jums tas derēs?”
Viņš teica: “Varbūt. Tad jau redzēsim.”

Noliekot klausuli, es jutu, ka man ir jārunā ar šo cilvēku un tā nebūs viegla saruna, un man ir jābūt uz to gatavam. Mums priekšā bija lielākā dienas daļa. Mēs runājām ar deputātiem un viņu palīgiem, skaidrojām faktus, un daži no viņiem parakstīja deklarāciju. Tuvojās pusseši, un mēs devāmies uz tikšanos, ko biju noorganizējis.

Tiklīdz mēs apsēdāmies, viņš apbēra mani ar daudziem jautājumiem, no kuriem lielākā daļa bija saistīti ar ekonomiku, uz kuriem es lielākoties nezināju atbildes. Es stingri teicu: “Es to nezinu. Es esmu šeit, lai pastāstītu jums par piespiedu orgānu izņemšanu Ķīnā.” Es uzskatīju, ka viņš cienīja godīgumu. Tāpēc tagad man bija iespēja izstāstīt dažus faktus. Es pastāstīju viņam, – Ķīna apgalvo, ka tā veic 10 000 transplantāciju gadā, taču tik daudz operāciju veic tikai divi no visiem 900 transplantācijas centriem. Tātad, – kas notiek pārējos 898 transplantācijas centros? Šie centri tika uzcelti tikai tādēļ, lai nestu peļņu.

Viņš teica: “Jūs nevarat iet un apvainot Ķīnas valsti masu slepkavībās.”
Es atbildēju: “Kurš vēl varētu to darīt tādā mērogā?”
Iestājās klusums, un viņš ieskatījās man acīs. Es skatījos viņa kreisajā acī diezgan ilgu laiku… Tad labajā… Tad viņš man uzsmaidīja… Un es pasmaidīju pretī.
Viņš teica: “Kad šorīt runāju ar jums pa telefonu, es zināju, ka jūs esat cilvēks ar stipru gribasspēku.”

Pēc tam mēs runājām par to, kas ir Faluņgun, kas ir Ķīnas komunistiskā partija, kā sākās vajāšana, kuri ir Dzjana rokaspuiši, it īpaši Džou Junkans, Luo Gaņs un Bo Sjilajs.

Šajā brīdī es jutu, kā Skolotājs paceļ mani ļoti augstā līmenī. Tas bija kā noregulēt radio uz jaunu radiostaciju, kuru varēja ļoti skaidri uztvert.

Kad es pieminēju Bo Sjilaju, viņš teica, ka viņiem ir draudzīgas attiecības. Mani tas neaizkustināja, un es sāku skaidrot viņam par Bo Sjilaja saistību ar orgānu izņemšanu Daliaņā. Viņš klausījās, neapstrīdēja manis teikto, pēc tam ielūkojās man acīs. Es varēju just, kā viss ap mani mainās, tādos brīžos man nav vajadzības runāt, jo es zināju, ka Likuma spēks darbojas caur mani un maina šī cilvēka domas.

Viņš pacēla klausuli un sāka zvanīt cilvēkiem, jautājot, vai viņi zina par piespiedu orgānu izņemšanu. Viņš piezvanīja trīs cilvēkiem Lielbritānijā un vienam Kanādā. Viņš vēlējās dzirdēt kādu apliecinājumu no cilvēkiem, kurus pazina. Tad viņš, manuprāt, piezvanīja vienam no saviem palīgiem, kurš bija ķīnietis. Vēlāk mēs no cita Eiropas Parlamenta deputāta uzzinājām, ka viņš ir vienīgais Parlamenta deputāts, kuram ir ķīniešu palīgs Ķīnā. Palīgs atbildēja uz zvanu, un D kungs viņam jautāja: “Ko jūs zināt par orgānu izņemšanu.” Atbilde bija: “Tas ir Faluņgun, kas izdomā dažādus stāstus. Es zinu to tāpēc, ka viņi teica, ka viena no mūsu vietējām slimnīcām ir transplantācijas centrs, bet tā tas nav. Patiesībā es tur esmu bijis, un tā ir parasta slimnīca.”

Šie vārdi bija tik tukši un nepamatoti. Kad D kungs nolika klausuli, es viņam teicu: “Jums nav man jāsaka, vai šis cilvēks runā patiesību vai nē.” Atkal bija ilgs acu kontakts.

Tad viņš diezgan detalizēti izskaidroja man savu kristīgo pārliecību. Man šķita, ka haotiskie dievi cenšas tikt iekšā, bet tur bija aizsargekrāns, kurš tos bloķēja. “Jums nav ļauts šeit nākt,” es viņiem teicu. Es klausījos Eiropas Parlamenta deputāta teiktajā un teicu savā sirdī; „Es neesmu šeit, lai apstrīdētu jūsu pārliecību. Es esmu šeit, lai palīdzētu jūs izglābt.”

Viņš teica, ka publiski neparakstīs deklarāciju, bet viņš varētu darīt ko labāku, – jautāt cilvēkiem Ķīnā, ko viņi domā darīt saistībā ar piespiedu orgānu izņemšanu.

Viņš man teica: “Vai jūs tiešām domājat, ka tas ir labākais veids, kā rīkoties šinī jautājumā? Jūs domājat, ka tas kaut ko mainīs?

Es teicu: “Tas, kā ir iekārtotas šīs lietas, ir ļāvis notikt šai sarunai ar jums.”

Atkal notika acu kontakts, un es domāju, ka tajā brīdī viņš saprata dziļākā līmenī, kāpēc mēs esam atnākuši runāt ar viņu. Tad mēs beidzām tikšanos un devāmies prom. Parasti tikšanās ar Eiropas Parlamenta deputātiem ilga apmēram piecas minūtes, bet šoreiz tā bija pusotru stundu gara.

Mani dziļi aizkustināja šī pieredze, un es tajā pašā vakarā dalījos par to ar Eiropas praktizētājiem Likuma mācīšanās nodarbībā. Tajā naktī man bija problēma ar gulēšanu. Man bija tikai trīs stundas miegam, un nākamajā dienā Parlamentā man bija ļoti smagi jāstrādā, jo mans enerģijas līmenis bija samazinājies.

Trešajā dienā es negāju uz Parlamentu, jo man bija diezgan agri jābrauc prom, tāpēc es pāris stundas izpildīju vingrojumus pie Parlamenta. Mēs izpildījām vienu vingrojumu, tad raidījām taisnās domas, tad izpildījām vēl vienu vingrojumu un atkal raidījām taisnās domas utt. Raidot taisnās domas, es domāju par sarunu, kas mums notika ar Eiropas Parlamenta deputātu. Skolotāja enerģija atgriezās pie manis. Manas taisnās domas tika nostiprinātas.

Atpakaļceļā praktizētāji daudz dalījās pieredzē, un mēs dziedājām Faluņ Dafa dziesmas. Es patiešām jutos kā daļa no Rietumu un ķīniešu praktizētāju vienotā ķermeņa.

Drīz pēc atgriešanās mēs Londonas centrā rīkojām parādi, pieminot 20. jūlija notikumus. No rīta man bija slimības karma, bet es zināju, ka man ir jāpiedalās. Parāde noritēja labi un noslēdzās Trafalgaras laukumā pie ziemeļu fasādes, kur no visas Lielbritānijas ieradušies praktizētāji izpildīja vingrojumus. Man iedeva turēt plāksnīti, uz kuras rakstīts “Apturēt Faluņgun vajāšanu”. Es stāvēju stundu, bet nejutos noguris. Tad kāda praktizētāja paņēma pārtraukumu un iedeva man lielāku plāksnīti ar uzrakstu “Apturēt orgānu izņemšanu Ķīnā”. Viņa teica, ka tas ir ļoti spēcīgi, un es arī tā domāju.

Es turpināju stāvēt tajā pašā vietā un domāju par sarunu, kas man notika ar Eiropas Parlamenta deputātu, kad Skolotājs pacēla mani lielā augstumā. Acīs sariesās asaras, un man sirds bija piepildīta ar enerģiju, un bija tāda sajūta, it kā būtu uzsprāgusi bumba. Es varēju redzēt sava enerģijas lauka ietekmi. Es varēju redzēt, kā cilvēki ienāk šai laukā, un varēju redzēt, kā viņu priekšstati izzūd no viņu ķermeņiem. Daži cilvēki man uzdeva jautājumus, un es zināju, ka tad, kad es runāju, mani vārdi sasniedza viņus tiešā veidā. Viens cilvēks pienāca pie manis un teica:

“Vai tas patiešām notiek?”
Es teicu: “Jā, tā ir.”
Viņš sacīja: “Tā ir karadarbība! Mums jāsūta turp karaspēks!”
Es teicu: “Tas patiešām notiek.”
Viņš sacīja: “Tā ir karadarbība. Mums ir jāiet un jādabū viņi no turienes prom. Kur es varu par to uzzināt vairāk?”
Es teicu: “Noskatieties tiešsaistē dokumentālo filmu “Grūti noticēt”.”

Viņš to pierakstīja. Patiesībā es nedomāju, ka šim cilvēkam būtu grūti noticēt. Pa šo laiku es joprojām vēl stāvēju tajā pašā vietā un paskaidroju dažiem praktizētājiem, kas notiek. Es turpināju stāvēt, un manas potītes kļuva nejutīgas…, tad apakšstilbi…, tad augšstilbi…, tad apakšdelmi. Es piedzīvoju tādu stāvokli, kuru aprakstīja Skolotājs, runājot par optimālo transformācijas stāvokli, izpildot meditāciju, kad cilvēks jūt, ka viņa ķermeņa daļas ir pazudušas. Taču šoreiz es stāvēju Trafalgaras laukumā un man apkārt bija tūkstošiem cilvēku. Es stāvēju vienā un tajā pašā vietā trīs stundas.

Domāju, ka pēc kāda laika es sāku piesaistīt praktizētāju uzmanību. Tajā brīdī kāds diezgan atklāts praktizētājs pienāca pie manis un teica: “Nāciet šurp un turiet šo plakātu”. Man likās, ja es pateikšu šim praktizētājam, ka šobrīd piedzīvoju ķermeņa transformācijas optimālāko stāvokli, viņš patiešām nespētu novērtēt manu situāciju, tāpēc es piegāju un paņēmu plakāta kārti, kura bija jātur. Pēc kāda laika mans Strasbūras komandas biedrs pienāca un teica: “Tu labi skaidro patiesību cilvēkiem, ej un dari to.” Es tā arī izdarīju. Vajadzīgie vārdi nāca ātri un, atbildot uz jautājumiem, es spēju runāt pārliecinoši.

Spīdēja saule, un tā bija patiesi lieliska diena. Dienas beigās es negribēju doties prom. Pirms devos prom no laukuma, atskatījos uz praktizētājiem, kuri vāca kopā mantas. Nodomāju pie sevis, vai mums notiks vēl kāds tāds pasākums kā šis. Vai šī ir pēdējā reize?

Lai gan nebiju ēdis visu dienu un biju nostāvējis septiņas ar pusi stundas, es nejutos noguris un biju enerģijas pilns, tāpēc, ieradies mājās, izpildīju vingrojumus.

Nākamajā nedēļā es dalījos pieredzē mūsu iknedēļas Likuma mācīšanās nodarbībā. Es jutu, ka mani vārdi nāca no sirds un manā ķermenī veidojas enerģija. Es sapratu, ka, klātienē daloties pieredzē, es pilnveidojos un nostiprinu taisnās domas. Tā kā nesenie notikumi bija tik skaidri manā prātā, es spēju pārliecinoši izklāstīt savu viedokli.

Šajā dienā pēc Likuma mācīšanās mums Sv. Martina ielā notika vingrojumu izpildīšana, tāpēc es devos tieši uz turieni. Tas bija vēl viens labs pasākums, un es augstu novērtēju šo iespēju. Pēc pasākuma es 30 minūtes gāju cauri Londonai, pārdomājot to, kā pavadīju dienu. Beigu beigās es ar vilcienu nokļuvu mājās, paēdu, pusstundu pastrādāju pie projekta, tad vienpadsmitos vakarā noraidīju taisnās domas. Es nejutos miegains, lai gan man bija bijusi gara diena. Ap pusnakti es aizmigu, tad piecas minūtes vēlāk mājā atskanēja troksnis, es pēkšņi pamodos, taču it nemaz nebiju satraucies. Tā es sāku raidīt taisnās domas un darīju to stundu, un tad gulēju gultā, būdams nomodā. Es jutu žēlsirdību, nebija nekādu vēlēšanos, tikai vēlme palīdzēt visām dzīvajām būtnēm. Pagāja vēl viena stunda, un es atkal stundu raidīju taisnās domas. Tad bija vēl viena pauze, un tad es vēlreiz raidīju taisnās domas ilgāku laiku. Pa to laiku sāka kļūt gaišs, es izpildīju visus vingrojumus un tad biju gatavs darbam. Darbā es jutos lieliski, jutu spēcīgu enerģijas lauku.

Pāris dienas vēlāk es darbā no rīta apsēdos un sāku atcerēties pēdējo nedēļu notikumus, un man acīs sariesās asaras. Tobrīd tas bija kā bumbas sprādziens. Katrs sirdspuksts bija kā triecienvilnis pēc sprādziena. Bija sajūta, ka esmu mainījis visu apkārt, apkārtējos cilvēkus un pat ēkas.

1998. gada “Likuma izklāstā Pirmajā Likuma konferencē Ziemeļamerikā” Skolotājs teica: “Ja tava ķermeņa virspuse mainītos pārāk ātri, tad, gluži otrādi, tu nevarētu pilnveidoties. Kolīdz tu kaut ko ieraudzītu, tā vēlētos raudāt.”

Kad nesen to izlasīju, es zināju, ka tas notiek ar mani. Nesen man izdevās atbrīvoties no pieķeršanām, un gandrīz tūlīt pat es sajutu izmaiņas ķermenī. Straujās izmaiņas notika un joprojām notiek. Skolotāj, es esmu ļoti pateicīgs par to, ko Jūs manā labā esat darījis.

Pēc tam, kad 27 gadus biju cietis no ilgstošas, smagas slimību karmas, kaut kas manā ķermenī tika atbloķēts. Visu šo laiku es esmu bijis kā cietumā, un pēdējo 16 gadu laikā, kopš praktizēju, es biju ieslodzīts cietumā savu pieķeršanos dēļ, redzot caur logu gaismu, kas nāk no Skolotāja. Pirms divarpus mēnešiem es iznācu no tā cietuma.

“Džuaņ Faluņ” devītajā lekcijā Skolotājs saka: “Taču cilvēks, kam ir daudz melnās matērijas, atgādina rūpnīcu, kas apstrādā izejvielas. Ja citiem ir lietošanai gatavi materiāli, viņam vēl ir vajadzīga papildu procedūra, jo viņam ir izejvielas, kurām nepieciešama pārstrāde. Tātad te vēl ir nepieciešams papildu process, kas izpaužas zināmu grūtību pārvarēšanā, kuru rezultātā melnā matērija tiek pārvērsta par De.”

Nelielas sāpes vēl joprojām ir, bet tās ir paciešamas bez garīgām mokām. Tajā ir pārdabiskā spēja. Iespējams, es spētu to saglabāt, ja varētu saglabāt labu stāvokli. Taču es zinu, ka šī spēja ir paredzēta tikai dzīvo būtņu glābšanai. “Džuaņ Faluņ” Skolotājs saka: “(..) Buda ir sirdī, un tur ir daļa patiesības (..).” Pēc manas nesenās pieredzes mana izpratne par šiem vārdiem ir pilnīgi atšķirīga. Es sekošu savai sirdij, un mana sirds patiešām ir ar Skolotāju.

Starp citu, es dabūju darbu Karaliskajā Mākslas akadēmijā. Es braucu atpakaļ no Briseles pēc piedalīšanās projekta noslēdzošajā posmā, – saistībā ar orgānu izņemšanu –, un man piezvanīja, ka esmu pieņemts darbā. Laika izvēle bija lieliska. Tas lika acīs sariesties asarām, taču ne jau cilvēcisko materiālo labumu dēļ, bet tāpēc, ka likās, ka Skolotājs pieliek man savu roku, sakot: “Uzticies man.” Skolotāj, tagad es uzticos Jums vairāk nekā jebkad.

Pēc tam, kad, braucot autobusā, biju mācījies [Likumu], acīs sariesās asaras, un tas atkal bija kā bumbas sprādziens. Es zināju, ka bija iemesls, kāpēc šīs spējas man tika dotas, tāpēc man bija jādalās savā nesenajā pieredzē ar pēc iespējas lielāku skaitu praktizētāju. Kad šī bumba sprāgst, viss mainās, un šķiet, ka nekas nespēj mani apturēt. Man tā bija ļoti īpaša pieredze. Nekad agrāk es nebiju tik atklāti un no sirds runājis ar tik daudziem cilvēkiem. Es turēšu dārgu šo pieredzi. Likuma mācīšanās un pieredzes apmaiņa ir forma, kas mums dota!

Paldies Jums, Skolotāj! Paldies Jums, draugi praktizētāji!