Pilnveidošanās un atbrīvošanās no bailēm

Pieredze, kas tika nolasīta 2016. gada Faluņ Dafa pilnveidošanās pieredzes apmaiņas Eiropas konferencē Minhenē
 

Godāto Skolotāj, dārgie praktizētāji.

Mani sauc Nikolass, un es esmu Dafa sekotājs no Zviedrijas. Es sāku pilnveidoties Dafa 2011. gadā.

2011. gada jūnijā man piezvanīja draugs un teica, ka kādai meitenei nepieciešama juridiska rakstura palīdzība, jo es esmu jurists. Aptuveni divas nedēļas vēlāk mēs apmēram 20 minūtes sarunājāmies pa telefonu. Es uzzināju, ka viņa ir precējusies ar puisi no Jaunzēlandes; viņi dzīvoja tikai viena kvartāla attālumā no manis. Mēs nolēmām satikties pāris dienas vēlāk, un viss beidzās ar to, ka mēs norunājām apmēram astoņas vai deviņas stundas. Viņas vīrs piedāvāja pievienoties viņam nākamajā dienā tuvējā parkā un pamēģināt izpildīt Faluņgun vingrojumus. Es piekritu. Nākamajā rītā, kad biju dušā, es jutu, kā kāds spēks gandrīz paceļ mani no zemes, un es jutos tā, it kā peldētos gaismā. Es uzreiz pasūtīju grāmatu “Džuaņ Faluņ” un izlasīju to nedaudz vairāk nekā nedēļas laikā. Mana dzīve izmainījās visos iespējamos veidos, un kopš tā laika es esmu Dafa praktizētājs.

Šo piecu gadu laikā, kopš esmu praktizētājs, es ar lielu prieku strādāju visu mūsu mediju labā – NTD, Epoch Times un SOH Network; esmu iesaistījies vairākos starptautiskos projektos, tostarp Dafa juristu komandas darbā Vašingtonā.

Es uzskatu sevi par ļoti laimīgu cilvēku. Man dzīvē – jau kopš bērnības – tikušas dotas daudzas dāvanas un iespēja attīstīt ļoti plašas zināšanas un prasmes. Atskatoties uz savu dzīvi, es saprotu, ka mana māte bija darījusi visu iespējamo, lai attīstītu manī ticību sev, un viņa ir palīdzējusi man izveidot diezgan bezbailīgu attieksmi pret dzīvi. Taču, neskatoties uz to visu, man vienmēr iekšā ir bijusi zināma nomācoša sajūta. Tās ir bailes no neveiksmes. Es pieredzēju šīs bailes, jau būdams mazs zēns, un kopš tā laika tās ir ar mani. Šīs bailes ir iemesls, kāpēc es tik ļoti tiecos kļūt veiksmīgs. Es gribēju būt labākais it visā. Nekad nepadoties. Vienmēr cīnīties, lai kāds arī būtu iemesls. Skolā, sportā, mūzikā un darbā es cīnījos un cīnījos.

Kad 30 gadu vecumā es ieguvu Likumu, tad beidzot aptvēru, ka tas viss bija baiļu sajūta. Man bija misija palīdzēt mūsu Skolotājam Likuma izlabošanā un dzīvo būtņu glābšanā! Vissvarīgākais uzdevums! Tagad es zināju, kāpēc tik daudzus gadus biju pavadījis, baidoties no neveiksmes. Tā kā es turpināju pilnveidoties, šīs bailes daudzas reizes kļuva par iemeslu pārbaudījumiem. Turpinājumā dažas ar bailēm saistītas problēmas, ar kurām es kā praktizētājs sastapos.

Patiesības skaidrošana aci pret aci

Mans pirmais pārbaudījums – kā praktizētājam – sākās aptuveni pēc diviem mēnešiem. Mani uzaicināja uz drauga dzimšanas dienas svinībām, kur bija daudz nepazīstamu cilvēku. Pie galda man pretī sēdēja kāda mana vecuma meitene. Mēs sākām runāt par dzīvi, un kaut kur sarunas vidū es pajautāju, vai viņa zina par Faluņgun un vajāšanām Ķīnā. Tiklīdz es biju izteicis vārdu Faluņgun, viņas acis satumsa, viņa izskatījās gandrīz vai saniknota. Viņa teica: „Tie ir cilvēki, kas dedzina zīdaiņus!”

Izrādījās, ka 2001. gadā, – kad vajāšanas bija visļaunākās –, viņa bija dzīvojusi Ķīnā. Lai gan biju jauns praktizētājs, es sapratu, ka man ir jāizskaidro viņai patiesība. Es saglabāju mieru un paskaidroju viņai, ka esmu Faluņgun praktizētājs, un, lai ko arī viņa būtu redzējusi, visticamāk tie bija slepenie aģenti, ko valdība bija sūtījusi, lai nomelnotu Faluņgun. Viņa izskatījās apjukusi. Paskatījos viņai tieši acīs un mierīgā balsī teicu: „Jums nav taisnība. Šos aktus ir iestudējusi komunistiskā partija, lai visi domātu, ka Faluņgun nav labs, bet es jums saku, – es esmu praktizētājs. Ja vēlaties zināt, kas ir Faluņgun, jūs varat atnākt izmēģināt vingrojumus kopā ar mani un pārliecināties pati.” Šajā mirklī viņas acis noskaidrojās un šķita, ka viņai ir aptrūcies vārdu. Pēc kāda laiciņa viņa paskatījās uz mani, pasmaidīja un teica: „Labi, es gribu izmēģināt vingrojumus kopā ar jums. Izdarīsim to šajā nedēļas nogalē.”

Kad atskatos uz šo notikumu, es zinu, ka Skolotājs bija tur un deva man spēku palīdzēt šai meitenei uzzināt patiesību par Dafa.

Slimību karmas likvidēšana

Pēc tam, kad biju pilnveidojies apmēram sešus mēnešus, man bija nākamais lielais pārbaudījums. Atceros, ka biju darbā, sēdēju pie datora un rakstīju, kad man sāka nedaudz sāpēt un dedzināt sejas labajā pusē. Tā bija ļoti neparasta un nepatīkama sajūta. Nākamajā rītā, kad pamodos, visa sejas labā puse bija paralizēta. Es nespēju normāli norīt, un labā acs vispār nemirkšķinājās. Nevarēju parunāt bez šļupstēšanas. Kad todien ierados darbā, visi ļoti reaģēja uz manu izskatu, un dažas vecākas dāmas domāja, ka man noticis insults. Pēkšņi visi kļuva par ārstiem un turpināja atkārtot, ka man jābrauc uz slimnīcu un jāārstējas. Pat mans priekšnieks ienāca manā kabinetā un gandrīz vai piedraudēja, – ja es nedošos uz slimnīcu, viņam kā manam darba devējam būs jāpieņem lēmums manā vietā.

Nākamos divus mēnešus man katru dienu nācās pārliecināt arvien jaunus cilvēkus, ka man viss ir kārtībā un man nav bijis insults. Pat cilvēki, kurus es nepazinu, izskatījās diezgan nobijušies, kad viņi man jautāja, kas noticis ar manu seju.

Jau no paša sākuma šī pārbaudījuma laikā es sapratu no Skolotāja lekcijām „Džuaņ Faluņ”, ka mēs – kā praktizētāji – neslimojam. Jebkura reakcija mūsu ķermenī ir laba, jo tā ir tikai karma, kas tiek izspiesta no mūsu organisma. Es to zināju, un tādēļ tad, kad cilvēki nelika mani mierā ar jautājumiem par manu veselību, es vienkārši smaidīju un teicu, ka pazīstu savu ķermeni un viss ir kārtībā.

Aptuveni pēc diviem mēnešiem paralīze pazuda, un es izskatījos normāli. Es atkal varēju runāt un mirkšķināt acis. Visu šo nepatikšanu laikā es turēju spēcīgas taisnās domas un saņēmu atbalstu no dažiem vietējiem praktizētājiem, kas ļāva man saglabāt mieru un nezaudēt drosmi, sastopoties ar bailēm. Šīs nelaimes laikā mana ticība Likumam ļoti nostiprinājās.

Atmest bailes slāni pēc slāņa

Tā kā mana pilnveidošanās savā ziņā progresēja, pārbaudījumu attiecībā uz bailēm kļuva mazāk. Tomēr tad, kad tie notiek, šķiet, ka tie ir daudz intensīvāki nekā iepriekš.

Šī gada sākumā mani uzaicināja uz kādu lielu uzņēmēju semināru Stokholmā. Seminārā piedalījās aptuveni 100 dalībnieku no dažām lielākajām korporācijām reģionā. Kad mēs apsēdāmies un seminārs sākās, es uzzināju, ka viens no lektoriem ir specializējies darījumos ar Ķīnu un gatavojas par to lasīt lekciju, sniedzot ieteikumus zviedru uzņēmējiem. Klausoties, ko viņš stāsta, es sapratu, ka tā varētu būt lieliska iespēja izskaidrot patiesību ikvienam auditorijā. Tikai ar dažiem pareizi uzdotiem jautājumiem es varētu ievadīt diskusiju vajadzīgajā gultnē. Tā sēžot un domājot, es pēkšņi sajutu, kā man iekšā veidojas spēcīgas bailes. Šķita, ka kāds spiež mani krēslā, padarot nespējīgu kustēties vai runāt. Es klusām noskatījos, kā šis brīdis paiet garām, un tad seminārs bija beidzies.

Tiklīdz seminārs bija beidzies, sākās kafijas pauze, un mums bija iespēja parunāties vienam ar otru. Man izdevās pastaigāt apkārt un izskaidrot patiesību apmēram desmit cilvēkiem, pirms mums bija jāatstāj telpas. Mājup ejot, es jutos satriekts, ka biju padevies bailēm un zaudējis iespēju palīdzēt Skolotājam glābt 100 cilvēkus. Atbraucis mājās, es apsēdos raidīt taisnās domas un zvērēju, ka no šī brīža es stāšos pretī bailēm un apspiedīšu tās katru reizi, kad vien tās parādīsies – vienalga, cik lielas tās būs.

Pateicoties šai izpratnei, es sāku pētīt bailes ikdienā. Esmu ievērojis, cik bieži piedzīvoju nelielas bailes, kas šķiet nekaitīgas, bet, ja tās saliek kopā, tās var radīt tendenci iet vieglāko ceļu, nevis mest sev izaicinājumu uz šauras taciņas. Praktizētājam ir ļoti svarīgi paturēt to prātā. Tas var nozīmēt atšķirību, – vai nu tu uzvarēsi bailes, vai arī ļausi uzvarēt tām.

Pārvarēt sāpes, pildot piekto vingrojumu

Mans visilgstošākais un smagākais pārbaudījums, kopš kļuvu par praktizētāju, ir jautājums par kāju sakrustošanu un meditācijas vingrojumu. Labākais veids, kā aprakstīt manas kājas, ir iedomāties divus betona stabus, kur kauli un locītavas ir metāla stabi, bet un muskuļi ap tiem – betons. Kopš pirmās reizes, sēžot meditācijā, esmu piedzīvojis neprātīgi daudz sāpju. Pirmās divas reizes, meditējot kopā ar savu draugu praktizētāju no Jaunzēlandes, es nosēdēju pusstundu. Kad mēs meditējām trešo reizi, man bija ļoti grūti nosēdēt visu noteikto laiku. Sāpes bija neizturamas, un es prātoju, kāpēc pusstunda šķiet tik ilga. Izrādījās, ka mans draugs praktizētājs bija izjokojis mani, un mēs bijām nosēdējuši veselu stundu.

Katru reizi meditācijas laikā man tik ļoti sāpēja, ka es sāku no tā baidīties. Es zināju, ka tas būs ļoti grūti un man būs jāsēž vesela stunda, jo vienu reizi es to jau biju izdarījis. Es sēdēju, un mans ķermenis kustējās visādos veidos, laiku pa laikam trīcēja, un reizēm man likās, ka no sāpēm tūlīt noģībšu. Reizēm pēc tam man sākās spēcīgs drudzis, un man bija jāliekas gultā un pāris stundas jāpaguļ.

Pēc gada es sapratu, ka tas tik ātri nepāries un man nāksies cīnīties ar sāpēm vēl daudzas reizes, līdz gūšu virsroku. Vienīgais veids, kā to izdarīt, bija atlaist bailes un katru reizi teikt sev: „Tas būs sāpīgi, taču no mana ķermeņa tiks izspiests daudz karmas un sliktu lietu!” Tāda bija mana kārtība pirms katras meditācijas. Mokošo sāpju laikā es skaitīju no galvas Luņjui.

Apmēram pirms gada, pēc tam, kad četrus gadus meditācijas laikā mani bija mocījušas sāpes, man beidzot izdevās sakrustot abas kājas, un šobrīd es varu nosēdēt mazliet vairāk nekā pusstundu. Tagad, kad esmu progresējis un varu sēdēt pilnā lotosā, sevi pieteicis jauns mokošu sāpju vilnis. Atšķirība ir tāda, ka tagad es no tā vairs nebaidos. Es zinu, ka tas ir kas tāds, caur ko man ir jāiziet, lai sasniegtu savu augstāko līmeni, un es zinu, ka katru reizi mans ķermenis tiek attīrīts.

Es bieži domāju par Skolotāja vārdiem „Džuaņ Faluņ” 9. lekcijā: „Kad patiešām būsi nonācis nelaimē vai saskāries ar kādu pārbaudījumu, tad pamēģini. Grūti paciest, bet ciet, izskatās neiespējami, saka – to ir grūti paveikt – tad pamēģini, vai varēsi to galu galā paveikt vai ne. Ja tu patiešām tiksi ar to galā, tad nenoliedzami atklāsi “vītolu pavēni, košus ziedus un vēl arī ciematu tuvumā”!”

Šie vārdi patiesi dod man sirdsmieru. Šaubu brīžos, kad bailes varētu parādīties, es zinu, ka tik ilgi, kamēr vien es esmu stiprs Likumā, es spēju pārvarēt jebkurus pārbaudījumus un likstas savā ceļā.

Par šo lielisko Dafa, ko esmu ieguvis, es saku: „Paldies Jums, Skolotāj. No visas sirds pateicos Jums.”


Jūs tiekat laipni aicināti izdrukāt un izmantot visus Clearharmony mājas lapā publicētos rakstus un to saturu, tomēr lūdzam atsaukties uz pirmavotu.