79 gadi, un tad Dafa

Pieredze, kas tika nolasīta 2016. gada Faluņ Dafa pilnveidošanās pieredzes apmaiņas Eiropas konferencē Minhenē
 

Mani sauc Ronalds, un es dzīvoju Gēteborgā, Zviedrijā. Es saņēmu Dafa pirms diviem gadiem, tajā pašā mēnesī, kad man apritēja 80 gadi.

Mani iekšējie meklējumi sākās, kad biju 48 gadus vecs, un tie sastāvēja no dažādām terapijām ar noteiktu garīgo saturu. Astoņdesmitajos gados tie aizveda mani uz ašramiem Indijā. Apmēram pirms piecpadsmit gadiem es nonācu saskarē ar Tibetas budismu un gadu pavadīju budistu klosterī. Es nekad neesmu neko no tā nožēlojis; tie visi bija soļi šajā ceļā.

Manas bērnības kristīgā ticība vēlīnajos pusaudža gados pārvērtās dedzīgā ateismā; pēc tam es kļuvu agnostiķis, bet tad pienāca laiks, kad uz garīgo ceļu balstītas terapijas beigu beigās atveda mani mājās pie Dafa.

Kā es to redzu tagad, tad šie iepriekšējie soļi, lai arī palīdzēja man progresēt un deva atklāsmes, taču tie neskāra galveno jautājumu, – jebkurā gadījumā pilnībā uzņemties atbildību par savu rīcību, nevis uzskatīt sevi par upuri. To ir vieglāk pateikt, nekā izdarīt.

Protams, šo vairāk nekā 30 gadu laikā pirms pilnveidošanās Dafa, nodarbojoties ar šīm terapijām, es uzskatīju, ka rīkojos ļoti atbildīgi, taču lielākā daļa no tām koncentrējās uz atskatīšanos atpakaļ – uz to, kas noticis agrāk dzīvē –, kas padara cilvēku atvērtu attiecībā uz jūtām, ka pret viņu ir slikti izturējušies, t.i., ka viņš ir upuris. Tas ir tas, ko es redzu tagad, skatoties praktizētāja acīm.

Liela atšķirība šodien ir tā, ka pilnveidošanās gaitā likstas (es pat teiktu, ka gandrīz katru dienu) piespiež skatīties uz to, kas notiek tieši tagad, un, ja jūs mēģināt paslēpties no jūsu rīcības sekām, – galvenokārt redzot sevi kā upuri –, aiz stūra jūs gaidīs nākamās likstas.

Esmu ļoti pateicīgs par šo iespēju ieskatīties sevī un uzņemties atbildību, lai paaugstinātu Sjiņsjin; no parasta cilvēka kļūt par Dafa sekotāju.

Es uzskatīju sevi par cilvēku, kas runā patiesību, un biju ļoti lepns par to, arī paštaisns. Tagad es saprotu, ka biju iepakojis Patiesību skaistā kastē – pilnīgi atsevišķi no visa pārējā. Man nebija nekādas izpratnes, ka Patiesība ir daļa no trīsvienības – Džeņ, Šaņ, Žeņ – un ka tai ir jāsaplūst ar Labestību un Pacietību, lai tā funkcionētu lietderīgi, pretējā gadījumā tā ir ļoti, ļoti bargs valdnieks.

Tā nu mana vadošā zvaigzne ir bijusi Patiesība, – nevis Labestība un Pacietība. Tāpēc mani priekšā sagaida liels darbs, un šis ir tikai sākums. To sakot, es savā sirdī lūdzu Skolotājam palīdzību.

Es gribētu nedaudz pastāstīt par manu pirmo nozīmīgāko tikšanos ar Faluņ Dafa.

Agrākās tikšanās

Dažas nedēļas pēc manas dzimšanas dienas augustā es kopā ar draugu sēdēju kādā āra kafejnīcā, kad pēkšņi pie mūsu galdiņa pienāca smaidīga sieviete ar bukletiem, kurus es jau iepriekš biju redzējis. Mums bija ļoti patīkama saruna. Viņa pastāstīja par Faluņgun un to, ka nākamajā dienā tuvējā parkā notiks vingrojumu izpildīšana. Nākamajā rītā es biju pārliecināts, ka ieradīšos nodarbību vietā, un biju ļoti pārsteigts, ka šajā sakarā man galvā nenotika nekāda diskusija. Es būšu tur noteiktajā laikā, un punkts!

Vingrojumi, kurus izpilda stāvus, mani piesaistīja uzreiz, bet sēdošā meditācija šķita esam tālu aiz manu fizisko iespēju robežām. Kad pēc vairākiem mēnešiem es beidzot apsēdos zemē, manas kājas bija sakrustotas pavisam nedaudz. Tagad es strādāju pie vienkāršās kāju sakrustošanas.

Drīz vien es sāku samazināt savu zāļu lietošanu, un apmēram pēc gada vienā no mūsu nodarbību vietām teicu ardievas savām pēdējām zālēm. Iepriekšējā dienā es biju iedzēris pirmo devu asinsspiedienu regulējošo zāļu, kuras biju piekritis dzert nelabprāt, taču mani uz to pierunāja ārsts. Stundu pirms došanās uz Faluņgun nodarbību vietu es iedzēru otro zāļu devu (pusi no tās, kas bija noteikta). Pie otrās kustības viss ap mani pēkšņi kļuva balts, – vai es biju tuvu noģībšanai? Man bija jāapsēžas, un ap mani sapulcējās labie draugi.

„Tās ir asinsspiediena regulēšanas zāles,” es skaļā balsī teicu. Kāds, kurš mani daudz atbalstīja, pačukstēja: „Atceries, tu esi tas, kurš izlemj, vai lietot zāles, nevis ārsts.”

Līdz ar šo atgadījumu mana zāļu odiseja beidzās, un es varu teikt tikai to, ka mana veselība nepārtraukti uzlabojas.

Atmetot pieķeršanās

Es domāju, ka domu karma ir joma, kurā esmu ticis ietekmēts visvairāk. Kad es dzirdēju, ka 2015. gadā Shen Yun brauc uz Stokholmu, mana pirmā reakcija bija: „Jē! Tas no šejienes ir tik tālu.” (Tas bija teikts par četru stundu ilgu braucienu ar vilcienu.) Tādējādi es domāju veidā, kā to var sagaidīt no parasta cilvēka manā vecumā, lai gan es apzinos, kas šis „mobilitātes trūkuma vīruss” ir mans ilggadējais biedrs.

Vai tā ir pieķeršanās, kas palikusi man no bērnības, kad ilgu laiku ikkatra vietas maiņa nozīmēja izmaiņas uz slikto pusi? Un turklāt vēl jauna pieķeršanās: manā vecumā būs grūti braukāt apkārt, būtu jauki vienkārši palikt uz vietas? Tomēr ar nelielu stimulu, atbalstu un pamudinājumu no draugu praktizētāju puses es pārvarēju šo inertumu.

Es nokļuvu līdz Stokholmai un varēju izbaudīt milzīgo pieredzi, ko guvu no Shen Yun. Pēc tam, kad šogad Shen Yun ieradās Eiropā, inertums vairs nebija problēma. Aprīlī es lidoju uz Hamburgu pēc jaunas, spēcīgas mākslinieciskās pieredzes un jaunas tikšanās ar savām pieķeršanām.

Pieķeršanās sāk izzust

Esot Hamburgā, man viesnīcā tika piešķirts numurs, kas atmodināja manī emocijas un domāšanas veidu, kas sekojuši man visu dzīvi. Doma bija: „Es nevaru izturēt šo kņadu, šo troksni.”

Istaba bija pirmajā stāvā, un logs bija tik augstu, ka nevarēja to aizsniegt. Logs bija vaļā, un skaņas, kas nāca no ielas, pārvērtās nepārtrauktā troksnī. Reģistratūrā es lūdzu citu numuru, un starp mani un administratoru sākās domstarpības. Acīmredzot citu numuru nebija. Protams, neapmierinātība mūsu balsīs bija pamanāma. Tūlīt pat parādījās kāda praktizētāja, kura pilnveidojas jau ļoti sen, un parūpējās par to, lai man tiktu piešķirta viņas un viņas vīra istaba, bet viņiem palika mana istaba. Tas notika tik ātri, ka es nespēju tam izsekot. „Tagad es esmu visu izjaucis,” es nodomāju. „Patiešām neērti, ka viņiem jāatsakās no savas istabas, lai atrisinātu manu problēmu.”

Mana jaunā istaba bija vairākus stāvus augstāk, un tajā bija trešā papildus gulta. Es atlaidos tajā, lai kādu laiciņu atpūstos pirms izrādes, nolēmis atstāt istabu pēc iespējas neskartu, lai mani draugi varētu paņemt to atpakaļ.

Tad notika kaut kas dīvains. Kamēr es gultā atpūtos, kāda balss manī teica: „Sēdies uz grīdas un meditē.” Es tā arī izdarīju, un tad – pēc manas izpratnes – notika kaut kas neiespējams. Mana labā kāja pilnībā nolaidās uz grīdas, un – bez jebkādām sāpēm – es pirmo reizi varēju sēdēt ar lotosā vienkārši sakrustotām kājām; un tas ilga veselas desmit minūtes!

Attiecībā uz pārējo manus draugus nebija iespējams pārliecināt atgriezties viņu jaukajā istabā. Mani vienkārši sagaidīja ar klusu smaidu. Komforts un klusums, kas bija tik svarīgi man, viņiem bija tikai sīkums.

Nepatikšanas ne bez humora

Pēc kāda laika es sapratu patiesību par to, kas teikts „Džuaņ Faluņ”, ka, pasperot soli atpakaļ, atklāsies pilnīgi jauna izpratne.

Ja es vien būtu viegli attiecies pret istabu, kuru man iedeva sākumā, trokšņi mani it nemaz netraucētu. Maniem draugiem bija izdevies aizvērt to logu, kas atradās tik augstu, un, kad es pie viņiem ienācu, tad ievēroju, ka tur bija jauki un klusi. Manā skaistajā istabā vairākus stāvus augstāk tā nebija. Viens no logiem bija vaļīgs, un to nevarēja kārtīgi aiztaisīt.

Turklāt mana attieksme pret troksni vēl joprojām nebija mainījusies. Tas nenotika, kamēr šī gada maijā nebiju nonācis Ņujorkā, lai pirmo reizi personīgi dzirdētu mūsu Skolotāju.

Ardievas pieķeršanām

Pēc grūtas pirmās nakts Ņujorkas viesnīcā es lūdzu iedot man citu istabu, tāpēc ka šajā bija troksnis gan no ielas, gan ventilācijas sistēmas. Es aplūkoju otru istabu un pamanīju, ka tā bija labāka nekā pirmā, bet tomēr…

Tagad pacietīgais administrators iedeva man atslēgu no istabas 17. stāvā. Man aizrāvās elpa, kad ieraudzīju satriecošo skatu pa logu: Manhetenu visā tās krāšņumā.

Es metos lejā uz vestibilu: „Jā! Jā! Es ņemšu šo istabu.”

Kad atgriezos istabā, mani sagaidīja troksnis no ventilatora vai ventilācijas sistēmas vannasistabā, kas bija skaļāks nekā troksnis pirmajā numurā. Kā gan tas varēja būt? Kā gan man izdevās to nepamanīt pirmajā reizē? Vai skats bija mani tā pārņēmis, ka manas ausis bija kļuvušas kurlas?

Tagad man neatlika nekas cits, kā vien padoties. Troksnim vairs netiks dota iespēja mani traucēt šajā patiesi postošajā veidā. Spēle bija beigusies, un maniem centieniem pasargāt sevi no trokšņa tas bija šahs un mats. Atvieglojums pēc atteikšanās bija liels.

Šobrīd mana attieksme pret troksni ir pavisam citādāka. Mūžīgās mocības ir samazinājušās līdz kaut kam salīdzinoši maznozīmīgam.

Ja es atkal sāku iekrist savā vecajā modelī, tad atceros viesnīcas numuru Ņujorkā un spēju pakāpties soli atpakaļ un nomierināties.

Esmu ārkārtīgi pateicīgs Skolotājam par visu, ko šo divu gadu laikā Viņš man ir devis, un esmu ļoti pateicīgs saviem draugiem praktizētājiem Zviedrijā, kuri snieguši man tik lielu atbalstu.

Paldies, Skolotāj!
Paldies, draugi praktizētāji!

Jūs tiekat laipni aicināti izdrukāt un izmantot visus Clearharmony mājas lapā publicētos rakstus un to saturu, tomēr lūdzam atsaukties uz pirmavotu.