Atklājumiem un piedzīvojumiem piepildīta dzīve Dižajā Budas Likumā

Sveicināti, godāto Skolotāj!
Sveicināti, draugi praktizētāji!

Šis ir devītais gads, kopš pilnveidojos Faluņ Dafa. Viss sākās ar to, ka es pa pastu saņēmu divas grāmatas: „Džuaņ Faluņ” un „Faluņgun”. Tās atsūtīja mans draugs, ēģiptiešu-austrāliešu Faluņ Dafa praktizētājs. Es vienmēr biju uzskatījis, ka viņš ir ļoti nosvērts un patiess, tāpēc domāju, ka šīm grāmatām jābūt svarīgām. Es izlasīju „Džuaņ Faluņ” vienu reizi, un tad izlasīju to vēlreiz. Kopš tā brīža es nekad neesmu nolicis to malā.

Lai tiktu tik tālu sevis pilnveidošanā, man bija jābūt ļoti apņēmīgam un jāpieņem lēmums, ka es vēlos pilnveidoties tikai Faluņ Dafa. Šajā laikā daudzi spēki radījuši man traucējumus un ciešanas, un daudzos gadījumos man bija jāatminas un jāievēro mūsu cienījamā Skolotāja padoms:

„Grūti paciest, bet ciet, izskatās neiespējami, saka – to ir grūti paveikt – tad pamēģini, vai varēsi to galu galā paveikt vai ne. Ja tu patiešām tiksi ar to galā, tad nenoliedzami atklāsi “vītolu pavēni, košus ziedus un vēl arī ciematu tuvumā”!”(„Džuaņ Faluņ”, 9. lekcija)

Būtībā Skolotājs raksturo pilnveidošanās praksi kā nepārtrauktu mūsu pieķeršanos atmešanu. Es uzskatu, ka tas ir līdzīgi tam, kā nemitīgi teikt ardievas visām lietām šajā dzīvē, kuras es nevedīšu sev līdzi atpakaļ uz savām mājām. Dažas ‘ardievas’ ir ikdienišķas, citas ir bezrūpīgas un vieglas, gluži kā lietas, no kurām es esmu izaudzis, dažas no ‘ardievām’ ir ļoti sāpīgas, dažas – ļoti traumatiskas.

Taisno domu raidīšana man ir vislabākās zāles. Manas taisnās domas ir attīstījušās tiktāl, ka es apzinos, ka esmu saistīts ar visu, ar ko saskaros. Tamdēļ es koncentrēju savas taisnās domas, lai iznīcinātu savu pieķeršanos, priekšstatu un slikto ieradumu avotu, iznīcinātu savas pieķeršanās un nepārtraukti attīrītu māju. Taisnās domas noteiktajos laikos es izmantoju, lai iznīcinātu un izšķīdinātu dēmonus un problēmas kosmiskā mērogā. Šī ir mana pēdējā dzīve uz šīs zemes, tāpēc es attiecos pret to kā pret faktu, ka norēķinos ar saviem parādiem, un saku ardievas šai pasaulei, kuru sauc par zilo planētu.

Skolotājs saka: „Spēja ieiet miera stāvoklī, tas arī ir Gun. Tavas koncentrēšanās spējas spēks atspoguļo tavu līmeni.” (Džuaņ Faluņ, 9. lekcija)

Pašā sākumā – tādēļ, ka man bija daudz dažādu raižu –, nebija tik viegli ieiet pilnīgā miera stāvoklī – ding. Jau pašā sākumā es sapratu, ka nevajag apmulst, pieķerties vai tiekties pēc dažādām tehnikām, lai sasniegtu miera stāvokli. Pakāpeniski es atklāju, ka man kļūst arvien vieglāk attīrīt savu prātu, nomierināties un ieslīgt miera stāvoklī. Vingrojumu izpildīšana man ir iespēja sniegt savām smadzenēm saulainas brīvdienas no visām pļāpām, burzmas, pasaules kņadas un savas dzīves. Es nonācu pie izpratnes, ka nepastāv tāda lietā kā atlicināt laiku Likumam. Sākums, beigas un kompass it visam manā dzīvē ir Budas Likums. Katrs manas dzīves aspekts ir Budas Likuma sagatavots. Mana pieeja ir: uzdot sev jautājumu, kā šādā situācijā rīkotos dievišķa būtne?

Aptuveni 1997. gadā man tika diagnosticēta ģenētiska slimība, kas saucas hemohromatoze. Īriem tā ir ļoti izplatīta. Būtībā ir tā, ka tad visi orgāni un locītavas cilvēka ķermenī uzņem pārāk daudz dzelzs. Pakāpeniski orgāni tiek pārslogoti ar dzelzi, izraisot hronisku nogurumu, spēka izsīkumu un nāvi. Tas ir postošs stāvoklis, un mana māte nomira no šīs slimības.

Apmēram pirms trim gadiem slimnīcā man rekomendēja asins notecināšanu, lai samazinātu dzelzs daudzumu. Tā kā es uzskatu sevi par Dafa praktizētāju, es nevēlējos tajā iesaistīties. Es nolēmu, ka man ir jāturpina pilnveidot sevi, daudz vairāk jāmācās Likums, jābūt uzcītīgākam vingrojumu izpildē un taisno domu raidīšanā, kā arī jābūt daudz uzcītīgākam lietās, kas jādara Dafa praktizētājam. Izpildot vingrojumus, mani ceļi un kauli bija briesmīgā stāvoklī, sāpes bija neciešamas, viss mans ķermenis bija savilkts sāpīgos krampjos, kas šķita nebeidzami. Piektā vingrojuma izpildes laikā es murgoju no sāpēm, kuras bija tik dziļi manos kaulos. Vingrojuma beigās es apgūlos, vaidēju un stenēju aptuveni desmit minūtes, līdz vienu dienu es sapratu, ka visa šī vaidēšana un stenēšana pārvelk svītru visiem maniem pilnveidošanās sasniegumiem. Vaidēšana nav daļa no Žeņ. Skolnieka pienākums ir paciest ar cieņu.

Es pārcietu ar vingrojumiem saistītos pārbaudījumus un turpinu veikt apbrīnojamus izrāvienus. Tagad es ar nepacietību gaidu, kad varēšu izpildīt piekto vingrojumu. Pagājušajā gadā es devos uz slimnīcu, lai pārbaudītu dzelzs līmeni. Konsultants teica, ka man nav hemohromatozes. Viņš to pateica tik nevērīgi, gandrīz vienaldzīgi, it kā man nekad nebūtu bijusi noteikta šāda diagnoze. Šogad es nesen pārbaudīju savu dzelzs līmeni, un neviena problēma netika atklāta. Esmu atklājis, ka ārsti var būt pārāk piesardzīgi, ja jūs paziņojat par nemedicīnisku dzīvesveidu.

Es gribētu uzsvērt, ka pieeja, kuru es izvēlējos attiecībā uz šo stāvokli, bija mana personīgā izvēle. Tas nebija neuzmanīgs un nejaušs lēmums, jo es cienu savu dzīvi, un tas nav domāts nevienam kā medicīnisks padoms. Faluņ Dafa ir pilnīga dvēseles un ķermeņa pilnveidošanas sistēma. Pilnveidojoties Faluņ Dafa, manai meditācijai ir jābūt uzcītīgai, nelokāmai un neviltotai, man jāasimilējas ar Visuma principiem Džeņ, Šaņ, Žeņ un jāizpilda visi solījumi, kurus es devu Skolotājam vēl pirms vēstures rītausmas.

Tajā pašā laikā man tika diagnosticēts arī ļoti augsts holesterīna līmenis. Pirms Faluņ Dafa prakses es par to ļoti raizētos, jo mans tēvs un krusttēvs nomira no sirds slimībām. Ārsts izrakstīja man spēcīgas zāles. Es tās nelietoju, bet vienkārši turpināju pilnveidoties. Nākamajā gadā es veicu testu, un mans holesterīna līmenis bija atgriezies normālā stāvoklī.

Apmēram pirms diviem gadiem man bija daudz stresa. Es sāku zaudēt svaru un kļuvu bālāks, atgriezās daudzas veselības problēmas, kuras man bija izpaudušās pusaudža gados. Es biju ļoti kritiskā stāvoklī. Mans organisms grasījās apstāties, un es nespēju strādāt. Es jautāju par to Skolotājam, un Viņš man atgādināja, kas es viņam esmu lūdzis izrakt visus vecos stāvokļus. Man nācās atzīt Skolotājam, ka mana sirds bija salauzta, jo mana jaukā sieva devās viņsaulē.

Likumā Skolotājs nostāda laulību augstā plaknē. Prasības praktizētājiem attiecībā uz laulību ir ļoti augstas. Attiecības ar mūsu laulāto sniedzas tālu pāri jūtām vai emocijām, laulība ir dievišķa vienošanās. Savā rīcībā mums nevajadzētu būt apkaunojošiem vai negodīgiem pret mūsu laulāto. Mums nevajadzētu šķirties dēļ jūtām vai mūsu pilnveidošanās dēļ. Un pat tad, ja mums ir pamatots iemesls šķirties, mums nevajadzētu vēlreiz precēties jūtu dēļ.

Savas pilnveidošanās prakses laikā es esmu nācis pie izpratnes, ka Sjiņsjin pilnveidošanas un labestīgās dabas dēļ Dafa praktizētāji ir ļoti jūtīgi, taču tas nav tas pats kas cjin (jūtas un emocijas). Cik vien iespējams, es izvairos būt kritisks, aizvainojošs vai vērtējošs attiecībā pret saviem draugiem praktizētājiem. Es arī esmu pateicīgs Dafa praktizētājiem par viņu laipnību un man sniegto atbalstu.

Vēl nesen es uzskatīju, ka, ja es redzētu cita praktizētāja pieķeršanās, tad pie sevis nodomātu, ka tā nav mana darīšana un ka tam nav nekādas saistības ar mani. Tāpat arī, ja kāds norādītu uz manām pieķeršanām, es nodomātu, ka tā nav viņu darīšana un ka es nelūdzu viņu viedokli. Skolotājs norāda, ka mums ir pienākums vienam par otru rūpēties un norādīt viens otram uz pieķeršanām. Manuprāt, galvenais ir tas, ka to vajag darīt ar labestību un laipnību. Pretējā gadījumā, ja tas tiek darīts ar nelāgu domu, tas būs traucējoši.

„Kad visi apspriež kaut ko, tu vari apvainoties uz kādu, kurš izsaka nosodījumu par tavu ideju, bet, ja neviens neizteiks iebildumus un visi teiks: „Šī ir diezgan laba ideja, un tā arī nav tik slikta” – tā, lai neviens netiktu aizskarts –, es teiktu, ka šie skolnieki nav diez ko atbildīgi pret Dafa vai pret savu pilnveidošanos. Viņi neuzdrīkstas runāt, kad viņi pamana problēmu. Tā ir pārāk liela pieķeršanās sev, un tā ir savtība. Ja tu tiec galā ar problēmu bez pieķeršanās sev un mierīgi izvirzi idejas, kā labāk risināt šo problēmu, es nedomāju, ka citi jutīsies neērti, to dzirdot, jo tu to dari Likuma labad.” (Likuma izklāsts 2004. gada starptautiskajā Likuma konferencē Ņujorkā)

Skolotājs teica: „Dafa ir tieši pilnveidošanās, nekas cits.”(Likuma izklāsts tikšanās laikā ar Āzijas-Klusā okeāna reģiona skolniekiem (2004. gada 12. aprīlī Ņujorkā))

Savas pilnveidošanās prakses laikā esmu nācis pie izpratnes, ka cilvēku trūkums visos mūsu projektos nav pats kritiskākais jautājums. Manuprāt, tas ir jautājums par mūsu apņemšanās, apņēmības un uzcītības līmeni. Pašā pirmajā vingrojumā Skolotājs mums māca, kā izpildīt tūkstoš roku darbu tikai ar mūsu divām rokām; kā viegli panest kalnu; un to, kā gāzt kalnu. Kad es atskatos uz katru dienu, mani satrauc tas, kā es izšķiežu savu vērtīgo laiku un iespējas, kas paredzētas Dafa.

Kādu vakaru – pēc pēdējās domu raidīšanas – es sēdēju meditācijā, un pēkšņi pār mani nāca “skaļa un skaidra” atklāsme. Tas, ko es dzirdēju: “Ir palikušas tikai 24 stundas!” Es uzreiz sapratu, ko tas nozīmē. Skolotājs deva man brīdinājumu, – ja es zinātu, ka atlikušas tikai 24 stundas līdz Likuma izlabošanai Visumā, ko es iesāktu ar šīm 24 stundām? Tas bija ļoti biedējoši. Šobrīd es dzīvoju katru dienu tā, it kā tā būtu mana pēdējā diena uz šīs zemes. Šī nav iracionāla nosliece no manas puses. Es uzlaboju visu, kas ir jādara Dafa sekotājam ar šo dāvanu, ko Skolotājs man ir sniedzis. Mana dzīve ir: kā lai es izpildu visus solījumus, ko esmu devis Skolotājam pirms vēstures pirmsākumiem. Es cenšos cienīgā veidā izveidot saikni ar visiem, ko satieku savā ceļā. Es nevēlos satikties ar viņiem tā, it kā es censtos viņiem kaut ko pārdot. Es izprotu, ka man, iespējams, vairs nekad nebūs vēl viena iespēja sniegt viņiem Faluņ Dafa glābiņu.

Ja tā var teikt, tad pilnveidošanās ceļā mani ļoti iedvesmo Dafa praktizētāju Sjiņsjin un pieredzes apmaiņas raksti, kas tiek sūtīti uz Minghui mājaslapu no kontinentālās Ķīnas. Jūs uz visiem laikiem paliksiet iedvesma visai pasaulei un ārpus tās. Jūsu drosme, izturība un taisnums šīs šausmīgās nežēlības priekšā, kas tiek vērsta pret jums un jūsu ģimenēm, nav pielīdzināma nekam, un tas var tikt saprasts tikai caur Likumu. Tas ir mans pienākums pārliecināties, ka pasaule neaizmirst jūsu upurus un likstas un ka jūs netiekat aizmirsti, un ka jūs neesat vieni paši. Es jūtos pazemīgs, esot jūsu vidū.

Skolotājs nemitīgi iedvesmo mūs un parāda visu, ar ko mēs saskaramies, šādā perspektīvā:

„Likumā jūs visi jau zināt vienu principu: šajā Visumā jebkura dzīvā būtne, kas tiek pakļauta ciešanām, necieš veltīgi, it īpaši cilvēks, kas pilnveidojas Dafa un turklāt ir Likuma izlabošanas perioda Dafa sekotājs, – ja vien pašās beigās tu vēl joprojām atrodies Likumā, tad neatkarīgi no tā, kāds rezultāts ir sagaidāms, tu tik un tā sasniegsi Pilnību.” (Likuma izklāsts 2004. gada Likuma konferencē ASV Rietumos)

Brīdinājums: „Ja katrs no jums spēs no savas sirds dziļumiem saprast Likumu, tad tā arī būs Likuma neierobežotā varenā spēka izpausme – varenā Budas Likuma atkārtota izpausme cilvēku pasaulē!” (Uzcītīgas pilnveidošanās būtība, Brīdinājums)

Vasarā es piedalījos tūrē pa 11 pilsētām un lielpilsētām gan Īrijas Republikā, gan Ziemeļīrijā, lai organizētu apmācības nodarbības un skaidrotu patiesību. Dažas tūres bija ar ielūgumiem, citas saplānoja koordinators. Visur, kur mēs gājām, cilvēki stājās rindās, lai parakstītu mūsu petīciju. Kad Īrijas iedzīvotāji uzzināja par piespiedu orgānu izņemšanu, viņiem bija grūti to pieņemt. Mēs dzirdējām cilvēkus izbailēs sakām: „Kādēļ visa pasaule neprotestē pret šo!” Visu rasu, ticību un tautību cilvēki, jauni un veci, apstājās, lai izlasītu mūsu informatīvos stendus, un vēlējās mūs atbalstīt, lai palīdzētu izbeigt piespiedu orgānu izņemšanu. Dafa saved visus kopā. Daži cilvēki saka, ka viņi ir katoļi vai ka viņi ir kristieši, bet viņi vienalga vēlas parakstīt mūsu petīciju. Viņi bieži vien saka, ka apbrīno mūs, un izsaka pateicību par to, ko mēs darām. Neskatoties uz modernizācijas uzbrukumu, īru cilvēki joprojām ir ļoti laipni un līdzjūtīgi.

Tralī pilsētā es redzēju kādu kungu ļoti cienījamos gados pētām mūsu informatīvo stendu. Es viņam pajautāju, vai viņš vēlētos parakstīt petīciju, lai izbeigtu šīs zvērības. Viņš iesaucās: „Ak, kas par pasauli. Es esmu lepns ierakstīt tur savu vārdu.” Tā bija ļoti aizkustinoša pieredze.

Manuprāt, ar šīm parakstu vākšanas akcijām Skolotājs dod cilvēkiem iespēju paust savu nostāju, dod viņiem iespēju izteikties un atrast izeju. Cilvēki uzstāj, ka kaut kas ir jādara, lai apturētu šīs zvērības, – neatkarīgi no ekonomiskajām sekām –, jo tā rīkoties ir pats par sevi pareizi. Tiekoties ar valsts amatpersonām un mediju pārstāvjiem, es uzsveru šīs petīcijas aptverto cilvēku daudzumu un apmēru nacionālā līmenī: tā ir tautas balss. Tas dod viņiem drosmi.

Ķīniešu praktizētāji, kuri iziet ielās, lai palīdzētu ķīniešu tūristiem izstāties no ĶKP, ir ļoti apbrīnojami praktizētāji. Es esmu ievērojis, ka tad, kad ķīniešu tūristi pirmo reizi viņus ierauga, tie pat nevēlas uz viņiem skatīties. Viņi apzināti aizgriež prom galvas par 180 grādiem. Tad, tikai dažu minūšu laikā vai pat ātrāk, viņi pēkšņi kļūst draudzīgi, uzsmaida praktizētājiem un izstājas no ĶKP.

Vadošie plašsaziņas līdzekļi un pat alternatīvie mediji ir pilni ar ziņojumiem par nelaimēm un krīzēm visā pasaulē. Skolotājs mums šajos apstākļos iesaka: „Neatkarīgi no tā, cik lielas lietas notiek, uzskati, ka nekas nenotiek, un dari visu kā parasti, dari to, ko Dafa sekotājam vajadzētu darīt.”(Likuma izklāsts 2004. gada Likuma konferencē Vašingtonā Kolumbijas apgabalā)

Šī ir mana izpratne; lūdzu ar labestību izlabot jebkuras kļūdas.

Paldies Jums, godāto Skolotāj, ka pasaucāt mani un ka rūpējaties par mani.

Paldies visiem Dafa sekotājiem.