Atteikšanās no pieķeršanās egoismam

Sveicināti, godājamo Skolotāj un draugi praktizētāji!

Tas bija gandrīz divus gadus atpakaļ, kad divu nedēļu laikā zaudēju savu vecmāmiņu un mammu. Tas bija grūts laiks man un nelaime manai ģimenei, kura bija garīgi traumēta. Pati es gandrīz kritu panikā, kad saņēmu telefona zvanu par to, ka viņi cenšas noturēt manu mammu pie dzīvības vēl pāris stundas, lai es varētu no viņas atvadīties. Tas notika tieši pēc tam, kad biju tikusi pāri vecmāmiņas nāvei!

Es centos saņemt sevi rokās un gandrīz emocionāli noslēdzos. Kaut kur manī radās sīka, maza, taisna doma, un panika neturpinājās ilgi. Neilgi pēc tam pārstāju arī raudāt. Es gribēju atbrīvoties no savām emocijām un aizbēgt no atmiņām, mācoties Likumu. Es turējos, pateicoties vienai domai, ka nedrīkstu padoties emocijām.

Es nekavējoties sāku tulkot Skolotāja teikto, jo nodarbojos ar Skolotāja Likuma tulkošanu manā dzimtajā valodā. Es nedomāju ne par ko citu, tikai par tulkošanu, tulkoju tā, it kā nekas cits pasaulē vairs nepastāvētu. Kad saņēmu telefona zvanu par to, ka mana māte ir mirusi, es raudāju, bet tad nomierinājos, apsēdos un turpināju tulkot, līdz biju pārāk nogurusi, lai turpinātu.

Pabeigusi tulkojumu es jutos iztukšota, bez emocijām. Biju piepildīta ar taisnām domām. Tādā veidā – nākamajās dienās un nedēļās – es biju spējīga koncentrēties uz Dafa darbu un Shen Yun projekta materiāliem. Tomēr vakarā, kad nebiju aizņemta, tumšas domas pārņēma manu prātu. Vienā acumirklī bija aizgājušas divas paaudzes, un saikne ar manu dzimteni vienkārši izzuda. Tas biedēja mani, un mani pildīja bailes, kādas iepriekš nekad nebiju izjutusi.

Kad mani pārņēma šādas domas, es tūlīt sāku lasīt „Džuaņ Faluņ”, līdz aizmigu. Man bija nepieciešams daudz laika, pirms es atkal varēju atsākt izpildīt vingrojumus, arī raidīt taisnās domas bija ļoti grūti. Tā nu es tikai mācījos Likumu. Tas bija tā, it kā Skolotājs nestu mani milzu rokā cauri visgrūtākajiem laikiem. Skolotājs un Likums izglāba mani. Kad mācījos Likumu, es patiešām jutu, ka manas domas attīrās. Turklāt tas bija ļoti noderīgi domu apmaiņai ar praktizētāju, kurai arī nesen bija mirusi māte. Mēs strādājām kopā pie Skolotāja darbu tulkošanas un rediģēšanas. Termiņi un rediģēšana noturēja mani pie zemes.

Tumšās domas un nelaimīgās izjūtas ar laiku samazinājās, un es jutu, ka esmu tikusi garām visgrūtākajam laikam. Mana pārliecība par sevi uzlabojās, un es jutu manāmu vieglumu savā uzvedībā. Kādreiz es biju nemierīga un kautrīga. Tomēr tagad biju radikāli izmainījusies un varēju pašapzinīgi soļot pa ielām. Strādājot projektos, es labāk sadarbojos un biju kļuvusi pārliecinātāka par sevi.

Es tulkoju Skolotāja Likumu jau 15 gadus, un esmu neticami pateicīga par šo iespēju. Ir sajūta, ko nevar izteikt vārdos. Bieži cilvēki kritizē tulkojumu, jo tas nav plūstošs, un es bieži gribēju padoties. Es neciešu izjust aizvainojumu, jo personīgās jūtas dažreiz ir svarīgākas nekā citu viedokļu vērā ņemšana. Es bieži uzstāju, ka rīkojos pareizi, un izturos nevērīgi pret skatīšanos sevī.

Pēc asas kritikas par otro „Džuaņ Faluņ” tulkojumu aptuveni pirms gada es vienkārši vairs nevarēju to neievērot. Ārēji viss bija kārtībā, bet patiesībā es nevarēju tikt vaļā no savas augstprātības un padevos. Naktī es nevarēju aizmigt, jo apdomāju šo jautājumu. Es jautāju sev: “Ko man vajadzēja sacīt? Kā man vajadzēja to pateikt? Kā tas nākas, ka viņa saka šādas lietas?” – un tā tālāk. Es neizturēju savu pirmo pārbaudījumu, kas lika man justies ļoti nekomfortabli.

Skolotājs teica: “Vai tad iepriekšējo reizi Rietumu piekrastes Likuma konferencē es neteicu, ka daudzi Dafa sekotāji nespēj pieņemt kritiku? Viņi noraida sev adresētu kritiku. Tiklīdz kāds kaut ko saka, viņi eksplodē, kļūst neapmierināti vai uzsāk strīdu ar kādu. Viņi vēlas dzirdēt tikai patīkamas lietas. Tādējādi tu vēlies iet tikai pa gludu ceļu, vai tad tā nav? Tu gribi pacelties debesīs, līdzi velkot savu lielo piekrauto bagāžu? Vai tad tavi nodomi nav tādi? Tev ir jāatmet visas sliktās, cilvēciskās domas un jebkura veida pieķeršanās, kas tev ir. Vai tad nevēlēšanās uzklausīt kritiku nav pieķeršanās? Tu vēlies dzirdēt tikai patīkamas lietas, bet kā tas ir iespējams?” (“Likuma izklāsts 2006. gada Likuma konferencē Kanādā” no “Likuma izklāsta dažādās vietās VII”).

Kad es pagājušajā gadā izlasīju Skolotāja Likumu, uzreiz sapratu, ka joprojām neesmu atmetusi pieķeršanos egoismam.

Vairums konfliktu manā pilnveidošanās procesā rodas no mana egoisma, kurš uzstāj uz pašas viedokli, pievērš uzmanību tikai sev un neņem vērā citu vajadzības. Praktizētājs, kurš arī strādāja Shen Yun veicināšanas projektā, pat nosauca mani par dumpinieci. Es nevarēju tam noticēt, it sevišķi tādēļ, ka Shen Yun projektā visu daru bez strīdēšanās. Es domāju, ka, strādājot Shen Yun projektā, mans viedoklis netiek ņemts vērā, tāpēc reti izsaku savas domas.

Tomēr man jāatzīst, ka man bija savs viedoklis, un, lai arī turēju to pie sevis, sirdī es tomēr žēlojos. Man tas bija šoks, kad sapratu, ka praktizētājs teicis patiesību. Es patiešām nekad nedomāju par citu vajadzībām un kaut nelielas pacietības izrādīšanu. Ārēji neviens nevarēja redzēt manas domas, bet man bija domas par visu.

Mana pirmā doma bija, ka daru visu, kā man teikts, nu ko vēl es varu darīt. Tad es paskatījos uz to, pamatojoties uz Likumu, un atcerējos Skolotāja vārdus no “Džuaņ Faluņ”.

Skolotājs teica: “Cilvēki dzīvo, lai aizstāvētu savu godu – tas nav nekas cits, kā vien laicīgu cilvēku uzskats. Padomājiet, vai tādi uzskati par dzīvi nerada cilvēkam grūtības un ciešanas? Vai tā dēļ ir vērts dzīvot? Haņ Sjiņs tomēr bija parasts cilvēks, bet mēs esam cilvēki, kas pilnveidojas. Mums jābūt daudz labākiem par viņu. Mūsu mērķis ir pārsniegt parasto ļaužu līmeni un pacelties uz augstiem līmeņiem. Tādā situācijā mēs nenonāksim. Tomēr pazemojumi un aizvainojumi, kuriem praktizētāji tiek pakļauti starp parastiem ļaudīm, nebūt nav mazāk nozīmīgi par tāda veida atgadījumu.” (“Džuaņ Faluņ”, devītā lekcija)

Pēc intensīvas skatīšanās sevī es sapratu, ka man vajag labāk sadarboties ar citiem. Nav svarīgi, cik bieži esmu viņu vidū un cik bieži es viņus uzklausu, man ir jāsadarbojas labāk, ļaujot izlemt viņiem un sekojot tiem bez jebkādiem aizspriedumiem.

Kopš tā laika mēs ļoti veiksmīgi sadarbojamies viens ar otru, – es tikai atkāpos soli atpakaļ un atstāju lēmumu pieņemšanu savu draugu praktizētāju ziņā. Tas vienkārši bija svarīgs kopējā darba process dziļi manī, nevis kaut kas virspusējs. Es sapratu, ka rezultāts nav svarīgs. Svarīgi ir tas, ka šajā procesā pilnveidojies un uztver visu viegli. No tā laika praktizētāja izturējās jauki un dalījās ar mani savā izpratnē. Es biju neizsakāmi pateicīga.

Es vienmēr atceros vārdu “pazemība” un bieži arī to izjūtu. Esmu ļoti pateicīga Skolotājam, kurš deva man otru iespēju, lai es varētu pārvarēt vēl vienu pārbaudījumu.

Lūgums manis teikto izlabot, ja manas domas nav balstītas Likumā.

Paldies Jums, Skolotāj! Paldies, draugi praktizētāji!