Mans ceļš, saņemot Likumu

Godātais Skolotāj,
Dārgie draugi-praktizētāji,

Esmu Faluņ Dafa praktizētāja no Vjetnamas, kas nu jau 30 gadus dzīvo Vācijā. Saņēmu Likumu 2012. gada vasarā, kad ciemojos pie savas ģimenes dzimtenē.

Iepriekš, smagi strādājot, lai uzturētu divus bērnus, kā arī māti un tēvu, es iemantoju daudzas hroniskas kaites, tādas kā augsts asinsspiediens, kuņģa čūla, mugurkaula deformācija, bezmiegs un vēl citas kaites. Divas reizes devos apciemot savu māsu, kas vecāka par mani trīs gadus, bet abas reizes man neizdevās viņu sastapt. Māte teica, lai pameklēju viņu parkā. Ziņkāres dzīta, es devos uz parku, lai paraudzītos, ar kāda veida aerobiku, taidzji vai kādu citu Vjetnamā populāru sporta veidu viņa tur nodarbojas. Pretēji tam, ko biju gaidījusi, viņa kopā ar dažiem citiem cilvēkiem, sasēdušies aplī, meditēja. Pamanījusi mani, māsa un vēl daži citi visai dedzīgi centās iepazīstināt mani ar šo praksi, apgalvojot, ka tā lieliski uzlabo veselības stāvokli, labvēlīgi ietekmē cilvēku kā fiziski, tā arī garīgi. Ieinteresēta es piekritu tūlīt pat pamēģināt izpildīt vingrojumus. Uz vietas iepazīstināta ar pieciem vingrojumu kompleksiem, es saņēmu uzslavas par savām visai pareizajām kustībām, neskatoties uz to, ka tikko kā biju sākusi praktizēt. Iespējams, ka tā nemaz nebija patiesība, bet kā cilvēks, kam patīk saņemt uzslavas, es jutos labi, un turpmāk ik pēcpusdienu noteiktā laikā devos uz parku, lai izpildītu vingrojumus.

Trešajā dienā es ievēroju, ka dažiem cilvēkiem rokās ir grāmata zilos vākos. Kāds iedeva man šo grāmatu un sacīja, lai mēģinu lasīt, apgalvojot, ka tas ir kas ļoti labs. Tikko atvērusi grāmatu, ieraudzīju vidēja vecuma vīrieša fotogrāfiju, kas raudzījās manī žēlsirdīgas auras apvītu skatienu. Man radās sajūta, ka jau agrāk kaut kur esmu viņu satikusi, un arī viņš lūkojās tā, it kā mani pazītu. Man pastāstīja, ka tā ir Faluņgun dibinātāja – Skolotāja Li – fotogrāfija. Nonākusi mājās, es tūlīt pat atkal atvēru grāmatu un iegrimu lasīšanā. Lasīju bez apstājas līdz 4. lekcijai. Parasti es reti kad esmu tik uzcītīga grāmatu lasītāja. Nonākusi līdz nodaļai “Karmas pārveidošana”, biju tik ieinteresēta, ka pārlasīju to vēlreiz!

Nākamās dienas pusdienas laikā man pēkšņi sākās stipras sāpes vēderā, un es steidzos uz labierīcībām. Tikko kā aizvērusi aiz sevis durvis, es gandrīz zaudēju samaņu, viss ķermenis pārklājās sviedriem, un es pat nespēju parunāt. Pēkšņi uzplaiksnīja doma, ka es varu nomirt šajā tualetes telpā, un neviens par to pat neuzzinās. Kāda nesaprotama iemesla dēļ es vērsos pie Viņa: “Skolotāj, lūdzu, palīdziet man.” Jau pēc dažām minūtēm es sajutu karstumu izskrienam pa visu ķermeni, it kā manā ķermenī kustētos ārkārtīgi spēcīgas enerģijas plūsma, neko tādu nekad iepriekš nebiju izjutusi. Tanī pašā mirklī sāpes vēderā norima. Es atstāju labierīcības, jo nekas vairs nenotika.

Tikai pēc tam, kad jau vairākas reizes biju izlasījusi “Džuaņ Faluņ”, es izpratu, ka toreiz Skolotājs attīrīja manu ķermeni un man tika veikts Guaņdin – enerģijas ieliešana caur galvvidu.. Kopš tā brīža es biju ieguvusi Likumu. Pakāpeniski paaugstinoties pilnveidošanas procesā, jau pēc apmēram pusgada izzuda hroniskās sāpes vēderā, bezmiegs, augstā asinsspiediena radītie galvas reiboņi, osteohondroze, sāpes ceļgalos — visas tās kaites, kas gadiem ilgi bija pavadījušas mani dzīves gaitās. Tās vairs neatgriezās. Es izpratu, cik ļoti man ir paveicies, atrodot “kāpnes uz debesīm”, tādēļ es pastāstīju par Dafa visiem savas ģimenes locekļiem. Četras no manām sešām māsām tagad pilnveidojas Dafa.

Shen Yun veicināšana

Drīz pēc atgriešanās Vācijā 2012. gada maijā es pa dažādiem kanāliem centos Berlīnē atrast citus praktizētājus. Par laimi, man gadījās sastapt praktizētāju, kas aizveda mani uz prakses vietu satikties ar citiem praktizētājiem. Tad es pirmo reizi izdzirdēju par Shen Yun uzstāšanos Vācijā. Sākumā šie divi vārdi “Shen Yun ” man izklausījās diezgan nesaprotami, un tas mani mulsināja. Es tikai zināju, ka šis projekts ir ārkārtīgi svēts, tādēļ es pieteicos izplatīt Shen Yun bukletus bagāto savrupmāju rajonos Berlīnē.

Bija ziema, un agri kļuva tumšs. Uz ielām atradās tikai nedaudz garāmgājēju, jo laiks bija ļoti auksts. Es nonācu pie kādas lielas un skaistas savrupmājas. Kad es, iemetusi bukletu pastkastītē, gribēju doties prom, vārti izrādījās aizvērti. Lai kā es centos, vārtus atvērt man neizdevās, un es staigāju gar māju, meklējot kādu izeju, bet redzēju vien četrus mūrus ar asiem pīķiem augšpusē. Mana sirds sāka sisties straujāk aiz bailēm, ka mani varbūt vēro mājas īpašnieki, domājot, ka esmu zagle vai ka man padomā kas ļauns. Šādā apjukumā es saliku plaukstas he ši un lūdzos: “Skolotāj, lūdzu, palīdziet man tikt ārā no šejienes,” — bet pati tanī pašā laikā devos uz galveno vārtu pusi. Pēkšņi ieraudzīju, ka iekšā ir sieviete ar bērnu. Es devos pie viņiem un parādīju Shen Yun bukletus, lai viņi saprastu, ka tas, ko daru, nav nekas slikts un ka es tikai vēlos izkļūt ārā. Sieviete man pamāja, lai dodos uz vārtiem, kas tika atvērti.

Izkļuvusi ārā pa vārtiem, drīz vien nonācu pie citas savrupmājas. Tur mani sagaidīja milzīgs suns gaišu spalvu, kas izskatījās līdzīgs lauvai un, draudīgi atņirdzis zobus, centās mani iebiedēt. Tā kā es baidījos no suņiem, tad metos prom uz nākamo māju, jo suns skaļi rēja. Izdalījusi bukletus dažās citās mājās, es tomēr izjutu nemieru, apzinoties, ka, ja es izlaidīšu kaut vienu māju, šajā mājā dzīvojošā ģimene zaudēs iespēju izglābties. Tādēļ es devos atpakaļ uz māju ar suni un uzrunāju suni vjetnamiešu valodā, sakot, ka esmu nākusi, lai glābtu viņa saimnieku un pat viņu pašu. Es lūdzu, lai viņš iet iekšā mājā. Pēc tam es nespēju noticēt pati savām acīm, redzot, ka suns klusēdams iegāja mājā, tiklīdz biju beigusi savu uzrunu. Viņš pat pagrieza galvu, lai uz mani paskatītos. No šī skata man acīs sariesās asaras.

Visbeidzot es lūdzu mūsu koordinācijas grupai atļauju pārdot biļetes tirdzniecības centrā, kurā apgrozījās daudz cilvēku gan no Vjetnamas, gan Ķīnas, kā arī no citām valstīm. Sākumā man gāja diezgan grūti, jo daudzi vjetnamieši nevēlējās manī klausīties un pat uzbruka man ar vārdiem: “Ķīna apzog mūsu salas, konfliktē ar mums par pierobežas zonām, nogalina mūsu zvejniekus, saindē mūsu pārtiku ar ķimikālijām. Kā gan jūs varat darīt kaut ko viņu labā?” Manā virzienā tika raidīti daudzi rupji vārdi un smagi apvainojumi.

Un tomēr es centos saglabāt praktizētājas cienīgu sirdi, lai mierīgi skaidrotu cilvēkiem patiesību, izskaidrotu, ka tieši Ķīnā ĶKP vajā Faluņgun praktizētājus. No otras puses, es iepazīstināju arī ar Shen Yun – kā ar senu Ķīnas izpildītājmākslas formu, ko sniegušas Debesis un kurai jaunu dzīvību devuši Faluņgun praktizētāji. Mani vārdi uzveica viņu agresijas uzplūdus un aizvainojumus, un beigu beigās šie cilvēki iegādājās biļetes uz Shen Yun .

Daži cilvēki ne tikai iegādājās biļetes sev un saviem tuviniekiem, bet ieteica šo priekšnesumu arī draugiem un kolēģiem, lai gan cena biļetēm nebija nekāda zemā. Turklāt daži no šiem cilvēkiem pat ieguva Likumu. Es zinu, ka Skolotājs sūta cilvēkus ar iepriekšnolemtības saikni, lai tie iegūtu Likumu, un tie, kas nopirka biļetes, ir dzīvās būtnes, kurām jātiek glābtām. Tāda bija mana izpratne tajā brīdī.

Atbrīvoties no pieķeršanās aizvainojumam

Kad es tikko biju ieguvusi Likumu, manā pilsētā bija tikai daži vjetnamiešu praktizētāji. Es izstāstīju par praksi dažiem cilvēkiem, kas savukārt pastāstīja par to tālāk citiem. Tādējādi tagad Berlīnes grupai ir pievienojušies vēl vairāki desmiti praktizētāju. Tomēr daudzi cilvēki bija ieguvuši izglītību un uzauguši Vjetnamas komunistiskā režīma laikā, tādējādi uzņemot sevī partijas kultūru, kas dziļi iesakņojusies viņos un ietekmē šo cilvēku domāšanas veidu. Tādēļ es bieži vien mudināju jaunos praktizētājus, kas tikko saņēmuši Likumu, spert soli uz priekšu un pievienoties Dafa projektiem, kuros darbojoties praktizētājs var atbrīvoties no dēmoniskās dabas un sajust taisnā Likuma spēku. Tas bija mans izejas punkts. Tomēr ikvienam ir atšķirīgi pilnveidošanās apstākļi un sava līmeņa ierobežota izpratne. Kamēr man nebija izveidojusies izpratne šajā jautājumā, es vienmēr biju nepacietīga un uzspiedu savu viedokli par to, kas jādara vai nav jādara jaunajiem praktizētājiem.

Piemēram, es atgādināju praktizētājiem, ka nevajadzētu ēst vai dzert, kad notiek Likuma mācīšanās grupā. Viņi, tūlīt pat izjūtot sašutumu, iebilda pret to visu praktizētāju klātbūtnē. Agrāk es aizrādīju, ja vingrojumu kustības vai pozīcijas netika izpildītas pareizi, kad mēs ik sestdienu skaidrojām patiesību pie Brandenburgas vārtiem, kur apgrozās daudz tūristu no Ķīnas un citām valstīm. Kad mūs vēro tik daudzi garāmgājēji, vingrojumu kustībām jābūt pēc iespējas precīzākām, tām jāizskatās skaisti.

Rezultātā daži man aizrādīja, ka man patīk komandēt, parādīt sevi, un pat kritizēja mani, apgalvojot, ka tā izpaužoties problēma ar “sava prāta radīto dēmonu”. Daži pat attiecināja uz mani sekojošus vārdus: “Ja šis cilvēks vēlas sasniegt Pilnību, viņš jāatbrīvo [no pienākumu pildīšanas] (!).” Daudzas reizes es klusībā raudāju, jautājot sev, kādēļ viņi tik negatīvi reaģē uz maniem vārdiem un dusmojas uz mani. Bieži vien es nelūkojos sevī, meklējot iemeslu, bet tā vietā tikai iegrimu aizvainojumā. Mana sirds bija aizskarta, un tā vietā, lai meklētu sevī, es atradu visdažādākos ārējos iemeslus.

Tā turpinājās līdz brīdim, kad es atskārtu, ka šī neatrisinātā problēma traucē man izplatīt Likumu cilvēkiem, ka viņiem rodas negatīvs iespaids par Dafa. Ilgāku laiku es nespēju kontaktēties ar citiem praktizētājiem un koncentrējos uz uzcītīgu Likuma mācīšanos.

Visbeidzot es nonācu pie slēdziena, ka mana valoda ir piepildīta ar partijas kultūru, ka manis teiktajā trūkst žēlsirdības. Vēl vairāk, manā sirdī bija visdažādākās pieķeršanās, kad es centos piespiest citus paveikt viņu pienākumus. Patiesībā mana uzvedība neatbilda praktizētāja standartam.

Grāmatā “Džuaņ Faluņ” Skolotājs skaidro: “Tas, ko parastie cilvēki dēvē par labu, ne vienmēr ir labs; tas, ko parastie cilvēki uzskata par sliktu, arī ne vienmēr ir slikts.” (Džuaņ Faluņ 4. lekcija, Sjiņsjin paaugstināšana)

Kad biju atklājusi savu pieķeršanos, es sajutu atvieglojumu. Pateicoties tam, es spēju atbrīvoties no aizvainojuma, kas pats par sevi ir partijas kultūrā cēlusies dēmoniska īpašība.

Skolotājs dzejolī “Nevajag strīdēties” māca:

Nevajag strīdēties, ja ar tevi stūrgalvīgi strīdas;
Iemeslu meklēt sevī ir pilnveidošanās prakse;
Jo vairāk vēlies izskaidrot, jo smagāka kļūst sirds;
Augstsirdība bez pieķeršanām atnesīs skaidru redzējumu.

2005. gada 3. janvārī”

(“Nevajag strīdēties” no “ Hun Jiņ III”)

Ticēt, ka Skolotājs un Likums var palīdzēt pārvarēt jebkādas grūtības

Atgriezusies no pasākumiem Ņujorkā 2016. gada maijā, es apmeklēju vācu valodas kursus. Kādu dienu, kad ar velosipēdu biju aizbraukusi apmēram 600 metrus no mājām, pēkšņi no stāvvietas izbrauca automašīna un strauji brauca man virsū. Tūlīt pēc tam, kad to ieraudzīju, mans ķermenis tikai aizsviests kādus divus metrus uz priekšu, smagā soma joprojām bija man uz muguras. Atceros tikai to, ka atskanēja skaļš kliedziens, pēc tam es zaudēju samaņu...

Kad atjēdzos, mani bija apstājis cilvēku pūlis, mēģinot piecelt mani kājās. Daži zvanīja uz slimnīcu, citi centās uzzināt manu adresi, lai sazinātos ar manu ģimeni. Automašīna, kas mani notrieca, bija atstājusi uz ceļa riteņu sliedi. Es pateicos visiem, sacīdama, ka ar mani viss ir kārtībā, jo esmu Faluņgun praktizētāja. Es sacīju arī automašīnas vadītājam, lai neuztraucas. Kad atbrauca ātrās palīdzības mašīna, lai aizvestu mani uz slimnīcu, es centos atteikties. Kad nonācām slimnīcā, divi policisti lūdza mani aprakstīt notikušo, ja mans veselības stāvoklis to ļauj. Es atteicu, ka ar mani viss ir kārtībā, ka nevēlos, lai mani sūta uz rentgenu vai kā citādi izmeklē, jo esmu Faluņgun praktizētāja, un automašīnas vadītājs arī nav izdarījis neko nepareizu.

Redzēdama, ka viņi nesaprot, par ko ir runa, es viņiem jautāju: “Vai esat kādreiz dzirdējuši par Faluņgun?” Neilgi apdomājies, policists atbildēja: “Jā, mēs jau esam par to dzirdējuši.” Tad es vēlreiz viņus pārliecināju par to, ka man nav nekādu problēmu un esmu pavisam vesela. Pretim saņēmu draudzīgu smaidu un atļauju doties mājās.

Šī gada sākumā es devos uz Hamburgu palīdzēt Shen Yun projektā. Es viena pati apmetos prombūtnē esoša praktizētāja dzīvoklī. Parasti es izgāju no dzīvokļa ap 10:00 no rīta, bet atgriezos tikai ap 21:00 vakarā, kad biju izdalījusi bukletus pie teātra. Kādu dienu ap brokastu laiku es ieliku gaļas gabalu cepeškrāsnī, lai pagatavotu to vakariņām, jo centos ieekonomēt laiku vakarā, lai varētu mācīties Likumu. Brokastojot es sev atgādināju, lai promejot neaizmirstu izslēgt gāzi. Un tomēr – es pilnīgi par to aizmirsu un aizgāju no mājām, atstājusi gāzi degam. Tā kā todien bija auksts un lija lietus, es ap 16:00 vēlējos doties mājās, lai pārģērbtos sausās drēbēs un uzvilktu lietusmēteli pirms došanās uz teātri.

Tuvojoties mājām, es sajutu nepacietību, it kā kāds mani mudinātu pasteigties. Es paātrināju soli, tad jau gandrīz skrēju. Nonākusi pie ārdurvīm, es sadzirdēju tādu kā eļļas čurkstēšanu. Pēkšņi atcerējos, ka nebiju izslēgusi plīts gāzes degli. Es tūlīt pat izslēdzu gāzi un atvēru cepeškrāsni, lai ieraudzītu, ka mans cepetis jau sācis gruzdēt. Pēc tam, kad šoks bija pārgājis, es sapratu: “Skolotājs vienmēr par mani rūpējas, pat tad, ja man joprojām ir daudzas pieķeršanās, no kurām neesmu atbrīvojusies, pat tad, ja pilnveidojoties neesmu bijusi pietiekami uzcītīga. Es sev svinīgi nozvērējos vienmēr saglabāt ticību Skolotājam un Likumam. Asaras sāka ritēt man pār vaigiem.

Brīnumainās lietas Likumā

Kopš pirmo reizi piedalījos pasākumos ASV 2014. gada maijā, biju sajūsmā par Tiaņguo (Dievišķās zemes) maršējošo orķestri un sapņoju kļūt par vienu no orķestra dalībniekiem. Lai gan mana klarnetes spēle nav pietiekami laba un nesasniedz orķestra standartus, no pagājušā gada sākuma līdz pat šodienai es devos līdzi orķestrim un spēlēju līdzi viņu izpildītās melodijas. Šī gada augustā mēs devāmies desmit dienu ilgā turnejā pa Austrumeiropu. Kad ieradāmies Polijā, koordinators vaicāja man, vai esmu paņēmusi līdzi orķestranta uniformu. Es atbildēju apstiprinoši, jo šīs drēbes man vienmēr ir līdzi. Viņš man uzsmaidīja un sacīja, ka rīt es varētu spēlēt orķestrī, tomēr piekodināja, lai pieklusinu izpildījumu dziesmās, kas man nepadodas tik labi vai kuras labi nezinu no galvas. Es teicu: “JĀ”.

Visu vakaru jutos ļoti priecīga un biju pacilātā noskaņojumā. Nākamā diena uzausa saulaina. Mēs soļojām parādē kādas 4-5 stundas. Pirms gājiena klarnešu grupas koordinatore pārbaudīja, vai visi ir uz vietas. Pamanījusi mani, viņa man uzsmaidīja un piekrītoši pamāja ar galvu, kas nozīmēja, ka mana klarnete skan pietiekami labi. Tomēr kaut kādu iemeslu dēļ visa gājiena laikā mans instruments nespēja izdot ne skaņas, lai gan es turēju to pareizi un arī spēlēju precīzi. Tobrīd viss mans ķermenis pārklājās sviedriem. Mana seja kļuva sarkana, cenšoties spēlēt kā profesionāls mūziķis. Es spēlēju ļoti aizrautīgi, tomēr mana klarnete turpināja klusēt.

Kad parāde bija beigusies, es steidzos nonākt kādā citā vietā, lai mēģinātu spēlēt un redzētu, vai kaut kas nav kārtībā ar manu instrumentu. Kad pirmās skaņas atskanēja pavisam skaidri, es izpratu, ka tā Skolotājs bija centies man pateikt, ka mana vēlme izrādīties joprojām ir visai spēcīga un ka es neesmu pietiekami pacietīga, lai vingrinātos vairāk, jo steidzos kļūt par izpildītāju. Pēkšņi man acīs saskrēja asaras. Es pavēros debesīs un tajā brīdī ieraudzīju sarkanu enerģijas lauku. Es klusējot pateicos Skolotājam par viņa bezgalīgo žēlsirdību.

Četru gadu laikā esmu centusies saplūst ar Likumu. Mana izpratne joprojām mainās. Un tomēr, – mans līmenis joprojām ir zems, un spējas ir visai ierobežotas. Ja manā pieredzē kaut kas nesaskan ar Likumu, lūdzu, norādiet uz to ar žēlsirdību.

Paldies, Skolotāj!

Paldies, draugi-praktizētāji par to, ka noklausījāties!