Turpināt pilnveidošanos, kā to darījām sākumā

Ralfs (R): Mēs esam pāris no Vācijas, un sākām pilnveidoties 2001. gada novembrī. Neskatoties uz kopīgām aktivitātēm Faluņgun patiesības skaidrošanas projektos, tādos kā piedalīšanās informatīvajos pasākumos pie Ķelnes Katedrāles, kontaktēšanās ar politiķiem un gatavošanās Shen Yun izrādēm, katram no mums izpaudās dažādas pieķeršanās. Sākotnēji lielais entuziasms un spars pārvērtās par rutīnu, kā arī iestājās pasivitāte. Mēs vēlētos pastāstīt, kā to apzinājāmies un kā uzlabojām sevi.

Birgita (B): 2001. gada vasarā kādā ezotēriskā laikrakstā izlasīju par Faluņgun vajāšanu Ķīnā. Es nevarēju saprast, kāpēc šāda miermīlīga cjigun prakse tiek represēta. Toreiz es jau kādu laiku biju nodarbojusies ar jogu. Tomēr biju pārsteigta par praktizētāju neatlaidību, neskatoties uz vajāšanu, ar kuru viņi sastopas savas ticības dēļ.

Tas bija ļoti svarīgi, ka uzzināju, kur šie cilvēki atrada spēku nepiekāpties, jo tajā laikā es biju ļoti sliktā fiziskā un gara stāvoklī. Es cietu no astmas, un klepus lēkmju dēļ īsti nevarēju gulēt. Turklāt manu dzīvi bija pārņēmušas bailes. Dažreiz es pat domāju, ka nedzīvošu ilgi. Ņemot vērā manu izmisumu, es pirku ezotēriskas grāmatas un piedalījos daudzos kursos cerībā uzlabot savu situāciju, bet nekas nepalīdzēja.

Tāpēc es nolēmu izmēģināt Faluņgun, bet cerība bija maza, jo domāju, ka Faluņgun var praktizēt tikai Ķīnā. Drīz pēc tam es pastaigājos savā dzimtajā pilsētā un pēkšņi tālienē ieraudzīju plakātu, uz kura bija rakstīts „Faluņgun”. Es neticēju savām acīm un tūlīt pat piegāju pie informācijas stenda.

Praktizētājs pastāstīja man par vajāšanām. Es biju ļoti pārsteigta un priecīga, kad uzzināju par iespēju iemācīties vingrojumus Vācijā. Mūsu pilsētā dzīvoja kāds pāris, kurš praktizēja Faluņgun. Neilgi pēc tam es sazinājos ar viņiem, un viņi piekrita iepazīstināt mani ar Faluņgun.

R: Es arī tajā laikā biju sliktā fiziskajā stāvoklī. Bērnībā es nevarēju apmeklēt skolu vairākas nedēļas gadā, jo cietu no hroniska bronhīta un man bieži bija pneimonija ar augstu temperatūru. Krūškurvja rentgens liecināja, ka diezgan daudz manu plaušu audu bija jau iznīcināti. Tamdēļ es nevarēju tikt galā ar stresa situācijām. Es nezināju, kas ir Faluņgun, bet aiz ziņkārības pavadīju savu sievu uz tikšanos.

B: Mūsu pirmajā sarunā praktizētāja pajautāja, vai vēlamies atgriezties pie savas sākotnējās būtības. Šis teikums dziļi skāra manu sirdi. Tas bija tas, ko biju meklējusi. Man pār vaigiem plūda asaras.

Tajā pašā dienā mēs sākām apmeklēt deviņu dienu lekcijas, jo pēc desmit dienām manam vīram bija jādodas biznesa braucienā. Skolotāja teiktais atstāja uz mani dziļu iespaidu. Labestība, ko izstaroja Skolotājs, mani pārliecināja, ka beidzot esmu atradusi savu ceļu.

R: Deviņu dienu lekciju skatīšanās laikā es aizmigu, taču jutu Skolotāja īpašo auru. Acīmredzot Skolotājs bija attīrījis manu galvu, – tā, kā Viņš teica „Džuaņ Faluņ”: „Mēdz būt, ka kāds aizmieg un pamostas tikai manas lekcijas beigās. Kādēļ tā? Tādēļ, ka slimība ir iemitinājusies viņa galvā un to nepieciešams likvidēt.” (Džuaņ Faluņ, Otrā lekcija.)

Tomēr es varētu uzņemt vairāk no Skolotāja teiktā, un pēc visa lekciju kursa noskatīšanās es arī biju apņēmies pieņemt šo pilnveidošanās ceļu. Drīz pēc tam es piedzīvoju savu pirmo pārbaudījumu. Savā prātā es iebildu pret praktizēšanu tikai pa vienu pilnveidošanās ceļu, jo pavisam nesen biju sācis nodarboties ar jogu. Godīgi sakot, es tiešām gribēju praktizēt Faluņgun, tāpēc pametu jogu.

B: Es arī nolēmu atteikties no jogas. Tas bija grūts lēmums, tā kā es biju labās attiecībās ar pasniedzēju un negribēju viņu sarūgtināt. Turklāt es nolēmu atbrīvoties no visas savas ezotēriskās literatūras kolekcijas. Bija bezgala grūti doties uz papīra nodošanas punktu, bet, tiklīdz biju iznīcinājusi visas grāmatas, es tūlīt izjutu lielu atvieglojumu.

R: Turpmākajās nedēļās un mēnešos mēs uzcītīgi pildījām vingrojumus un mācījāmies Likumu. Mēs abi jutāmies dziļi saistīti ar Faluņgun un bijām ļoti motivēti mūsu pilnveidošanās procesā.

Pēc tām, kad bijām praktizējuši vienu gadu, mēs uzsākām savus patiesības skaidrošanas centienus informatīvo pasākumu laikā Ķelnē, tomēr bijām diezgan nepārliecināti. Tad, starp sesto un septīto gadu, mēs bijām enerģiski un nopietni darījām trīs lietas, ko Skolotājs prasīja no saviem skolniekiem.

Pēc tam mēs pamazām sākām atslābināties, bet paši to neapzinājāmies. Mēs kļuvām mazāk prasīgi attiecībā uz vingrojumu izpildi, jo no rītiem bija diezgan grūti piecelties. Es ievēroju, ka biju kļuvis pasīvs patiesības skaidrošanas laikā. Kūtrums un komforts kļuva par normu. Es attaisnoju šo situāciju ar to, ka esmu uzņēmies arvien lielāku slodzi darbā. Turklāt es nonācu konfliktsituācijās ar saviem kolēģiem un pat saskāros ar iebiedēšanu. To bija grūti pieņemt. Mēs vairs nestādījām Likumu pirmajā vietā un pārstājām apmeklēt Likuma mācīšanās grupu uz veselu gadu.

B: Es arvien vairāk un vairāk manīju, ka mans pilnveidošanās stāvoklis pasliktinās. Es biju ar to neapmierināta, bet vienkārši nevarēju pārvarēt šo stāvokli. Bieži vien es jutos nomākta, kas ne tikai paralizēja, bet arī izdarīja lielu spiedienu uz mani. Es sāku aizmigt Likuma mācīšanās laikā un vienkārši nevarēju uztvert Skolotāja teiktā saturu. Biju apmulsusi, un tas mani uztrauca.

R: Galu galā – mēs sasniedzām zemāko punktu savā pilnveidošanās procesā. Mēs nonācām briesmīgā konfliktā ar praktizētāju, ar kuru cieši sadarbojāmies projektos, kas saistīti ar patiesības skaidrošanu politiķiem. Cilvēcisko jūtu pārņemti, mēs atstājām novārtā skatīšanos sevī, tādēļ neatzinām mūsu kļūdas un pieķeršanās. Skolotājs teica: „Īsteni pilnveidojoties, ir jāpilnveido sava sirds, jāpilnveidojas iekšēji un jāmeklē sevī, nevar meklēt ārpusē.” (Džuaņ Faluņ, Devītā lekcija.) Manas kļūdas un pieķeršanās liecināja par dusmām, cīņas garu un vēlmi strādāt ar visietekmīgākajiem politiķiem.

B: Es arī biju dusmu pilna. Tomēr mana lielākā vilšanās bija tā, ka praktizētājs neizturējās tā, kā biju iedomājusies. Šī pieķeršanās vilšanās sajūtai, kas man bija pazīstama no bērnības, sakņojās dziļi egoismā. Bija vājuma, pasivitātes sajūta un spēka trūkums. Tā mēs palaidām garām daudzas iespējas skaidrot patiesību un glābt dzīvās būtnes. Diemžēl šis stāvoklis turpinājās pārāk ilgi.

Mēs devāmies uz 16. oktobra Likuma konferenci Losandželosā. Klausoties Skolotāja lekciju, es biju satriekta.

Skolotājs teica: „Dažiem cilvēkiem vēl ir iespēja, bet dažiem vairs nav. Dažiem vēl ir atlicis laiks, bet dažiem viņu vienīgā cerība ir tūlīt pat sākt skriet. Bet, ja cilvēks nav ielicis pietiekamu pamatu un ja viņa Likuma izpratne nav sasniegusi atbilstošu līmeni, kas lai viņu neatlaidīgi virza uz priekšu?” (Likuma izklāsts 2015. gada Likuma konferencē ASV Rietumos)

Izdzirdot Skolotāja vārdus, es tik tikko spēju paelpot. Mani pārņēma lielas bailes, ka es nespēšu to izdarīt. Es pēkšņi sapratu, ka man nebūs pietiekami daudz laika, lai izpildītu solījumu, kuru biju devusi Skolotājam.

R: Es izjutu tieši to pašu un atrados bezspēcības un bezcerības iespaidā. Mēs dalījāmies domās ar daudziem praktizētājiem un nākamajos mēnešos centāmies uzlabot mūsu pilnveidošanās stāvokli. Bet tas izrādījās daudz grūtāk, nekā bijām domājuši. Mēs daudz regulārāk izpildījām vingrojumus un vairāk mācījāmies Likumu. Mēs arī panācām progresu mūsu patiesības skaidrošanas centienos un spējām organizēt vairāk tikšanos ar politiķiem.

Tomēr es jutu, ka inerci, kas bija mūs sagrābusi, pārvarēt bija grūti. Pilnveidošanās ceļš ir šaurs. Ja novirzies no ceļa, aiz katra stūra gaida briesmas.

B: 2016. gada maijā mēs devāmies uz Ņujorku, lai piedalītos Likuma konferencē. Es biju noraizējusies, jo, lai gan mans pilnveidošanās stāvoklis bija uzlabojies, es tomēr domāju, ka tas nebija sasniedzis to punktu, kurā tam bija jābūt.

Skolotāja svinīgie vārdi mani aizkustināja. Ja pareizi atceros, tad Eiropas tikšanās laikā Skolotājs teica, ka Eiropa bija uzsākusi labi, bet ar laiku atslābusi. Es jutu, ka Skolotājs runāja tieši par mani. Tas bija tieši tas, kas bija noticis ar mani.

Skolotājs deva mājienu, ka mēs nevaram panākt to, kas palaists garām, tomēr mums nevajadzētu skatīties pagātnē, bet gan doties uz priekšu un uzlabot mūsu pilnveidošanās stāvokli.

Šie vārdi deva man cerību. Es sapratu, ka es instinktīvi biju iestrēgusi negatīvā un depresīvā stāvoklī, kurš mani vienmēr paralizēja manā pilnveidošanās ceļā, un nolēmu tikt tam pāri. Skolotājs dod mums vēl nedaudz laika, lai mēs panāktu un glābtu vairāk dzīvo būtņu.

R: Eiropas tikšanās laikā mēs solījāmies Skolotājam uzlabot situāciju. Mēs uztvērām to ļoti nopietni, jo, iespējams, tā bija pēdējā iespēja izpildīt savu solījumu. Pēc atgriešanās Vācijā – ja tas ir iespējams, mēs vairākas reizes nedēļā piedalāmies dažādu Likuma mācīšanās grupu nodarbībās. Raidot taisnās domas, mēs cenšamies koncentrēties, lai mūsu spējas darbotos. Tagad mēs vienmēr meklējam sevī, neatkarīgi no tā, ar kādām likstām saskaramies, – tā mēs atrodam savas pieķeršanās un novēršam tās.

Mēs vēlamies pastāstīt par kādu notikumu, kas atgadījās nesen un bija mums īsts pārbaudījums.

B: Mēs bijām piedalījušies informatīvajos pasākumos Ķelnē apmēram 13 gadus. Grupas sanāksmē praktizētājs pastāstīja, ko pēdējo gadu laikā neesam darījuši labi un kas līdz ar to nav devis labu efektu. Tas arī nebija ļāvis praktizētājiem no citām pilsētām ienākt šajā projektā un atbalstīt to. Šī apsūdzība bija mērķēta uz mums abiem un vēl vienu praktizētāju, kurš bija organizējis un piedalījies šajā projektā ilgu laiku.

Es to nebiju gaidījusi, un tas manī izraisīja dusmas. Tajā pašā laikā es jutu, ka pret mani izturas netaisnīgi. Tomēr, apdomājusi situāciju, es atklāju dažas pieķeršanās. Piemēram, es jutu, ka esmu izturējusies netaisnīgi, turos pie vecām metodēm, kā arī man nepatīk izmaiņas un nepatīk kritika.

R: Manas pieķeršanās ietvēra sevī vēlmi būt galvenajam, bailes zaudēt seju un cīņas garu. Salīdzinot ar tām pieķeršanām, kas ietekmēja mūsu dalību politiķu projektā, mēs atradām savas pieķeršanās salīdzinoši ātri. Mēs atlaidām savas pieķeršanās un devāmies satikt praktizētājus, kuri bija gatavi piedāvāt uzlabojumus.

Neliela praktizētāju grupa dažu nedēļu laikā izveidoja jaunu plakātu, un mēs strādājām pie informācijas stenda turpmākas uzlabošanas.

B: Mēs vēlamies uzlabot sevi pilnveidošanās ceļā. Sanāksim kopā, lai paaugstinātu mūsu pilnveidošanās līmeni un glābtu vairāk dzīvās būtnes, kā mums to lūdz Skolotājs.

Skolotājs 2016. gada Ņujorkas Likuma konferencē teica:
„Protams, ļoti daudzi Dafa sekotāji tomēr rīkojas ļoti labi, lai arī ir vairāk vai mazāk paklupuši. Tas nav svarīgi, jo Skolotājs redzēja, ka dažas nelaimes ir tādas, kuras cilvēki nevar izturēt, un tās visas netiek ņemtas vērā. Pēc kritiena spēt piecelties ir pats apbrīnojamākais. Sāc atkal un rīkojies labāk!” (Likuma izklāsts 2016. gada Likuma konferencē Ņujorkā)

„Dafa sekotāji, lai arī Skolotājs runāja mazliet bargi, tas bija tādēļ, lai jūs iedvesmotu, jo jūs esat cilvēces cerība! Visu Visuma dzīvo būtņu cerība! Jūs esat arī Skolotāja cerība!” (Likuma izklāsts 2016. gada Likuma konferencē Ņujorkā)

Liels paldies, godājamo Skolotāj un draugi praktizētāji!