Nozīmīgākās personas Ķīnas vēsturē: Ķīna Pirmā imperatora laikā

Pirmais Ķīnas imperators Cjiņ Ši Huan Di paplašināja Ķīnas robežas, uzsāka Lielā Ķīnas mūra celtniecību un lika pamatus vienotas valsts un kultūras izveidei. (New Tang Dynasty Television)

Lai gan Cjiņ Ši Huans valdīja tikai 12 gadus un viņa dinastija krita drīz pēc viņa nāves, imperators radīja koncepciju par Ķīnu, kas tuva mums vēl šodien, — tā ir milzīga civilizācija, kurā pastāv daudzveidīgas kultūras un tautības ar kopīgu identitāti un vienotu rakstību.

Pēc septiņu valstu apvienošanas vienā dinastijā Cjiņ Ši Huans pievērsās savas impērijas robežu paplašināšanai un vienotas impērijas sistēmas izveidošanai, kas saglabājās vēl nākamos divus tūkstošus gadu.

Pirms Cjiņu dinastijas pastāvošajām ķīniešu valstīm — Sja, Šan un Džou dinastijai — bija tikai dažas nospraustas robežas, un arī tās bija visai nepastāvīgas, jo iedzīvotāji nepārtraukti pārvietojās, sajaucās un apvienojās ar pierobežu ciltīm. Valdnieku vara nesniedzās neko tālāk par galvaspilsētu, atstājot krietnu devu varas feodālo vasaļu rokās.

Nodrošina aizsardzību Ķīnas robežām

Piecu gadsimtu laikā, valdot sašķeltībai un pilsoņu kariem starp naidīgajiem feodāļiem Pavasaru un Rudeņu, kā arī Karojošo valstu periodos, liela daļa Ķīnas iedzīvotāju bija pārvietoti uz citām dzīvesvietām, lauksaimniecības reģioni tika pamesti.

Ziemeļos dzīvojošā klejotāju tauta huņņi izmantoja šo haosu, lai dotos uz dienvidiem un sirotu Centrālajā Ķīnā.

Sešus gadus pēc Ķīnas iekarošanas, 215. gadā pirms mūsu ēras, imperators Cjiņs sūtīja pret huņņiem soda ekspedīciju – 300 000 vīru ar ģenerāli Men Tiaņu priekšgalā. Mens atkaroja zemes uz ziemeļiem no Dzeltenās upes un mūsdienu Iekšējās Mongolijas teritoriju, izveidojot desmitiem jaunu impērijas reģionu.

Ticis galā ar huņņiem, imperators Cjiņs pievērsa uzmanību dienvidiem, teritorijām ap Jandzi upi un vēl tālāk. Pusmiljons cilvēku tika pārvietoti uz Jue cilts apdzīvotajām teritorijām dienvidaustrumos, lai tie asimilētu vietējos iedzīvotājus. Šīs zemes tika pārveidotas un pamazām kļuva par mūsdienu pilsētām Sudžou un Fudžou.

Turpmāko dienvidu kampaņu rezultātā Baijue (tulkojumā „simts jue”) ciltis nonāca Cjiņa pakļautībā.

Cjiņ Ši Huans divkārt paplašināja impērijas teritoriju un nosprauda Ķīnas galvenās robežas nākamajiem 2 000 gadiem. (New Tang Dynasty Television)

Imperators nosūtīja pulkvedi Veitu Suju dziļi reģionos, kas šodien pazīstami kā Guanduna un Guansji, lai izveidotu šajās jaunajās teritorijās trīs prefektūras. Kāds cits ģenerālis – Čanje (nejaukt ar Mēness dievieti, kuras vārds latīņu burtiem arī tiek rakstīts kā Čanje) – iebruka bijušās Ču valsts zemēs līdz pat kalnainajiem un mežiem apaugušajiem Sičuaņas un Juņnaņas reģioniem Ķīnas dienvidrietumos. Viņš izbūvēja ceļu, kas savienoja šos rajonus ar Cjiņu impēriju.

Šo kampaņu rezultātā Ķīnas teritorija kļuva divtik lielāka, nekā tā bija bijusi Karojošo valstu periodā (475.–221. g.p.m.ē.) un piecas reizes lielāka par teritoriju, ko pārvaldīja Džou dinastija (1046.–256. g.p.m.ē.). Tā pletās no Vjetnamas centrālās daļas dienvidos līdz pat Mongolijai ziemeļos. Tūkstošiem jūdžu garumā Lielais mūris no Korejas aizlocījās līdz pat Vidusāzijas tuksnešiem. Cjiņu vara nostiprinājās gar austrumu un dienvidaustrumu piekrasti, kamēr imperatora armijas tuvojās Himalaju kalniem rietumos.

Lielais mūris

Ģenerāļa Mena kampaņa deva iespēju ķīniešiem savienot un paplašināt atsevišķus savrupus un nepilnīgus aizsargmūrus, kas tika celti bijušajās Jaņu un Džao valstīs, tā uzsākot Lielā Ķīnas mūra celtniecību. Šis mūris stiepās 10 000 ķīniešu li (1 li ir aptuveni 0,5 km) garumā – no rietumiem mūsdienu Gaņsu provincē uz austrumiem līdz Jalu upei (Jaludzjana), kas atdala Ķīnu no Korejas pussalas.

Lielais mūris ir viens no Pirmā imperatora ievērojamākajiem sasniegumiem. Ķīnas Republikas „tēvs” Suņ Jatseņs salīdzinājis to ar imperatora Diženā Juja leģendārajiem darbiem. Viņš uzskatīja, ka bez šī mūra aizsardzības Ķīna vēl ilgi ciestu no ziemeļu nomadu cilšu uzbrukumiem.

Lielā mūra celtniecībai bija nepieciešams mobilizēt simtiem tūkstošus strādnieku, un tā ir viena no lietām, kādēļ imperators Cjiņs bieži tiek kritizēts.

Kāda slavena leģenda vēsta par lēdiju Men Dzjanu — sievieti, kas nežēloja pūles, lai uzmeklētu sava vīra mirstīgās atliekas mirušo strādnieku kaulu kaudzē. Valda uzskats, ka šis stāsts ilustrē Cjiņa valdīšanas necilvēcību un nežēlību, taču Minu dinastijas laika rakstnieks Fen Menluns jau simtiem gadu atpakaļ parādīja lietas īstajā gaismā: lēdija Mena patiešām eksistēja, taču viņa bija Cji valsts ģenerāļa sieva. Šis ģenerālis gāja bojā, aizstāvot nocietinājumus pret ienaidnieka karaspēku, nevis mūra celtniecības darbos.

Rakstība un ceļi

Imperators Cjiņs daudz pūļu veltīja tam, lai vēl ilgi pēc viņa nāves Ķīna paliktu nesašķelta.
Ievērojamākais Cjiņa veikums: viņš standartizēja rakstību un garuma mērvienības, kuras tika pielietotas vēl tūkstošiem gadu. Ķīniešu idioma, kuru aptuveni var tulkot kā „grāmatās — vienotas rakstu zīmes; pārvadājumos — vienotas mērvienības” pauž atzinību šim sasniegumam.

Ķīniešu rakstzīmes, kas tiek izmantotas kopš leģendāriem laikiem, saskaņā ar Cjiņa rīkojumu tika standartizētas vienotos simbolos, kas joprojām salasāmi arī mūsdienu lasītājam. Līdz 1950. gada komunistiskā režīma ieviestajai reformai, saskaņā ar kuru ķīniešu rakstība tika vienkāršota, šajā rakstu sistēmā nekādas būtiskas izmaiņas netika veiktas. Tradicionālās rakstzīmes joprojām tiek izmantotas Taivānā un Honkongā.

Kamēr rakstības standartizācija saliedēja nāciju garīgi, Cjiņa revolucionārā garuma mērvienību sistēma saliedēja to fiziski, apvienojot plašo impērijas teritoriju. Imperatoram, kurš aktīvi apceļoja savus valdījumus, bija nepieciešams, lai veco zemes ceļu vietā tiktu izbūvēti jauni, plaši ceļi.

Sākoties Cjiņu galvaspilsētā Sjaņjanā (mūsdienu Sjiaņas pilsēta), šie ceļi stiepās līdz Iekšējai Mongolijai, Šaņdunas pussalai austrumos (mūsdienu Guandžou dienvidi) un mūsdienu Gaņsu provincei rietumos.

Cjiņa valdīšanas laikā ceļu būvē izmantoja kaļķu maisījumu, un ceļi tika sadalīti trīs galvenajās joslās ar „imperatora joslu” vidū. Ceļa platums tika standartizēts saskaņā ar ratu platumu, un ceļi iestiepās augstu kalnos līdz pavisam attāliem rajoniem. Pierakstos, kas saglabājušies no Haņu dinastijas laikiem, atzīmēts, ka pa šiem ceļiem bija iespējams nobraukt vairāk nekā simts jūdžu dienā.

Imperatora rīkojums

Imperators Cjiņs sadalīja teritorijas prefektūrās un apgabalos, koncentrējoties uz iekaroto zemju rūpīgu pārvaldi un attīstību. Tas ielika stingrus politiskos un kultūras pamatus Ķīnas civilizācijas nākamajiem diviem tūkstošiem gadu.

Cjiņs atcēla iepriekšējo valdnieka statusu un noteica, ka mirstīgo pasaulē nav nekā augstākā par imperatora varu, kas ir Debesu dāvāta. Viņa valdniece bija ne tikai pirmā pārējo viņa sievu vidū, bet arī mātes etalons, un viņa bija atbildīga par visām imperatora blakussievām un tām atvēlēto ceturtdaļu pils.

Imperatora kroņprincis – kā likumīgs troņmantnieks – bija vienīgais cilvēks, kas ieguva savu titulu, likumīgi to pārmantojot. Visi vecie mantojamie tituli un feodālie amati tika atcelti un aizstāti ar ieceltiem ierēdņiem un ministriem. Trīs pārvaldnieki (to vidū arī kanclers) un deviņi ministri atskaitījās pašam imperatoram un bija atbildīgi par dažādiem administratīvajiem dienestiem pārvaldes, kontroles un tiesvedības sistēmās. Šīs trīs kategorijas tika izveidotas, lai ierobežotu korupciju un iekšējos birokrātijas cīniņus.

Turpmākos 2 000 gadus – no Cjiņa valdīšanas laika līdz Cjinu dinastijas (pēdējā valdošā dinastija Ķīnā) beigām 1911. gadā –, visas dinastijas, neskatoties uz to kultūru un izcelsmi, pārmantoja imperiālo sistēmu, ko bija nodibinājis Pirmais imperators.

Raksts angļu valodā: http://www.theepochtimes.com/n3/2172931-the-most-important-figures-of-chinese-history-china-under-the-first-emperor/