Nozīmīgākās personas Ķīnas vēsturē: pirmais imperators apvieno Ķīnu

Apvienojot Ķīnu, Cjiņ Ši Huans pielika punktu vairāk nekā 500 gadus ilgušajiem politiskajiem cīniņiem un ienaidam (New Tang Dynasty Television).

Laužot tradīciju atteikties no troņa par labu izvelētam pēctecim, kā tas bija gadījumos ar valdniekiem Jao un Šuņu, Diženais Jujs nodibināja pārmantojamo Sja dinastiju. Tūkstošiem gadu pagāja, pirms valdnieks Vu sagrāva Jiņ Šana valsti, kas atradās Sja pakļautībā, un nodibināja 800 gadus ilgstošo Džou dinastiju.

Džou dinastijas pakāpeniskā norieta laikā — Pavasaru un Rudeņu periodā, kas sākās astotajā gadsimtā pirms mūsu ēras —, sadrumstalotā Ķīnas civilizācija tika ierauta gadsimtiem ilgā politisku intrigu, militāru varoņdarbu un kultūras nobriešanas virpulī.

Karojošās valstis un Cjiņu uzlecošā zvaigzne

Ar Cjiņu valsts un tās valdnieka Jin Džena (pēcnāves vārds Šihuandi) galīgo uzvaru noslēdzās vēsturiskā epopeja, kas gadsimtiem ilgi bija norisinājusies vietā, ko ķīnieši sauc par „Tiaņsja” — Padebešu valsti. Jin Džens arī turpināja vadīt Ķīnas pirmo impērijas dinastiju.

Ķīnas dinastiju uzplaukumu un norietu var raksturot kā ciklisku: kad sabiedrība ieslīgst morālā degradācijā, sākas sociālās nekārtības un dabas katastrofas, uzrodas dumpinieki, lai gāztu korumpēto vai iesūnojušo režīmu un nodibinātu jaunu dinastiju.

Saskaņā ar senajiem pierakstiem Ķīna savulaik bijusi mājvieta tūkstošiem valstu. Džou dinastijas valdīšanas beigās tur bijis simtiem valstu, bet Pavasaru un Rudeņu perioda laikā šis skaitlis samazinājies līdz 140. Pienākot Karojošo valstu laikmetam, Džou valdīšanas pēdējos gados, bija palikušas vairs tikai septiņas valstis. To valdnieki redzēja sevi kā pilntiesīgus monarhus un ignorēja nespēcīgā Džou valdnieka vājās pavēles.

Jin Džens bija pēdējais no sešiem ambiciozajiem valdniekiem, kas pārvaldīja Cjiņu valsti Ķīnas rietumos. Pagāja vairāk nekā gadsimts, līdz šis nomaļais apvidus tika padarīts par reģionālo lielvaru. Šim nolūkam tika uzaicināti un nolīgti talantīgi vadītāji un padomdevēji no visas Ķīnas. Daudzi no šiem vīriem nebija tikuši pienācīgi novērtēti savā zemē, bet Cjiņu valdnieki labprāt iecēla tos augstos valsts amatos, tādējādi ievērojami nostiprinot valsti.

Karojošo valstu periods sākās aptuveni 500. gadā pirms mūsu ēras un ilga apmēram 300 gadus. Cjiņu valstij kļūstot spēcīgākai, tās galvenais pretinieks bija bagātā Cji — Ķīnas austrumu piekrastē esošā valsts.

Lai mainītu Cji sākotnējo robežu, Cjiņu valsts uzsāka sarežģītu diplomātisko spēli, kas prasīja lielu pacietību. Rezultātā — Cji vadītā koalīcija, kas bija radusies no skolotāja Su Cjiņa „vertikālās skolas”, koncentrēja savus spēkus uz to, lai aizstāvētu ziemeļu-dienvidu robežu no Cjiņu biedējošās tieksmes paplašināties. Taču Cjiņu valsts pakļāva atsevišķās valstiņas, kas bija apvienojušās aliansē zem Džan Ji „horizontālās skolas” karoga.

Jin Džena valdīšanas laikā anti Cjiņu alianse bija vienota, taču vāja, turpretim Cjiņi uzvarēja vairākos karos pie visām savām austrumu robežām, asimilējot tur dzīvojošās dažādās tautības. Impērija bija gatava tam, lai to pārņemtu.

Karojošās valstis ar Džou dinastijas galvaspilsētu Luojanu (Philg88/CC BY-SA 3.0).

No ķīlnieka līdz valdniekam

Bija neskaitāmas zīmes, kas pareģoja Ķīnas apvienošanu zem Cjiņu dinastijas karoga un spēcīga valdnieka nākšanu pie varas. Darbā „Vēstures pieraksti” (Shiji) norādīts, ka 762. gadā pirms mūsu ēras hercogs Veņs no Cjiņu valsts saņēmis no dieva noslēpumainu akmeni, kam viņš veicis upurēšanu. Bieži vien naktīs no dienvidaustrumiem ieradušās dievības. Akmens klukstējis kā gailis, liekot vietējiem fazāniem naktīs dziedāt.

Hercogs Veņs uzcēlis akmenim templi, ko nosaucis par „Burvju gaiļa senču zāli”. No tā cēlies nosaukums mūsdienu pilsētai Baodzji, kas atrodas Šanhajas provincē. Šī pilsēta tika uzcelta ap templi. „Vēstures pierakstos” iekļautajā „Fen Čaņa grāmatā” ir teikts, ka tas, kam piederēs akmens, kļūs par „varenu feodāļu vadoni”.

Turpat arī minēts, ka reiz medībās Veņs nomedījis melnu drakonu, kas ir ūdens elementa zīme. Tā bija labvēlīga zīme, jo nīkuļojošā Džou dinastija saskaņā ar pareģojumu atbilda vājākajam uguns elementam.

374. gadā pirms mūsu ēras amatpersona, kas bija atbildīga par vēsturiskajiem pierakstiem Džou galmā, tikās ar hercogu Sjaņu no Cjiņiem un paziņoja tam, ka viņa valstī piedzims dižens valdnieks, kas apvienos Ķīnu.

Cilvēks, kuru ķīnieši zina kā Pirmo imperatoru, patiesībā ir dzimis 259. gadā pirms mūsu ēras ienaidnieka zemē. Viņa tēvs bija Cjiņu princis, kurš kā diplomātiskais ķīlnieks tika nosūtīts uz Džao valsti. Galu galā Jin Džens spēja padarīt to par Cjiņu valsti, 13 gadu vecumā kļūstot par tās valdnieku.

Jin Džena kompetentajam premjerministram Lu Buvejam izdevās pieņemt darbā daudz talantīgu amatpersonu. Viņš bija veiksmīgs administrācijas vadītājs, kurš pirmos deviņus Jin Džena valdīšanas gadus darbojoties kā reģents.

Galu galā, kad Jin Dženam izdevās izjaukt savas mātes un viņas mīļākā — viltus einuha Lao Ai — organizēto sazvērestību, viņš ieguva reālu varu un pārņēma valsts kontroli savās rokās. Buvejs, kurš arī bija iesaistīts šajā sazvērestībā, izdarīja pašnāvību.

238. gadā pirms mūsu ēras Cjiņu valsts galvaspilsētā Jin Džens tika kronēts par valdnieku.

Jaunais valdnieks saglabāja ciešas attiecības ar saviem ministriem un ģenerāļiem visā savas valdīšanas laikā. Slavenais pārvaldnieks Li Si kalpoja viņam 30 gadus.

Jin Džens iekaro sešas valstis

Pēc paaudzēm ilgas mobilizācijas un reģionāliem kariem Jin Džens nolēma, ka ir pienācis laiks iet uzbrukumā naidīgajām valstīm, kas stāv ceļā Ķīnas apvienošanai. Viņa iekarojumi sākās ar Džao valsti ziemeļos, tad pienāca kārta Veju valstij Ķīnas vidienē. Niecīgā Haņu valstiņa, kas atradās Veju valsts dienvidu pusē, bija nākamā viņa uzvaras gājienā, bet milzīgā Ču valsts pēc zibenīga uzbrukuma kapitulēja. Ziemeļaustrumos un austrumos esošo Jaņu un Cji valstu sagrāve nozīmēja visas organizētās pretestības kustības sagrāvi.

Cjiņu valsts pirmo ienaidnieku — Džao valsti — ilgstošā karadarbība pierobežas rajonos jau bija ievērojami novājinājusi, tomēr tās rīcībā joprojām atradās spēcīga armija, kuru vadīja prasmīgie ģenerāļi Li Mu un Pan Nuaņs. Kamēr tika risinātas diplomātiskas pārrunas ar Haņu valsti, Jin Džens savus galvenos spēkus novirzīja uz Džao. 231. gadā pirms mūsu ēras Cjiņi veiksmīgi noorganizēja Haņu gubernatora atkāpšanos un sacelšanos. 230. gadā pirms mūsu ēras Jin Džens nosūtīja karaspēku, lai palīdzētu savam sabiedrotajam un arestētu Haņu valdnieku. Haņu valsts tika anektēta.

Nākamajā gadā Cjiņi nosūtīja ģenerāli Van Dzjaņu pārraudzīt kampaņu pret Džao un tās ģenerāli Li Mu. Pēc gadu ilgas darbības bez redzamiem rezultātiem Cjiņu aģentiem beidzot izdevās iesēt Džao valdniekā neuzticību ģenerālim Li Mu, kurš tika notiesāts uz nāvi. Zaudējis savu komandieri, Džao karaspēks 228. gadā pirms mūsu ēras cieta sakāvi, un Cjiņu karaspēks iesoļoja valsts galvaspilsētā. Daži izglābušies Džao valsts līderi aizbēga, lai turpinātu veltīgo pretošanos, un pēc sešiem gadiem viņi tika pilnībā sakauti.

Tanī pašā laikā Ķīnas vidienē esošās Veju valsts karalis neatbalstīja savu kaimiņu – Džao valsts karali –, bet centās izdabāt Cjiņu valdniekam, atdodot tam savas zemes. Tomēr šis labprātīgais upuris iedragāja Vejus, un 225. gadā pirms mūsu ēras Jin Džens nosūtīja ģenerāli Van Beņu aplenkt valsts galvaspilsētu. Ģenerālis Vans appludināja pilsētu, un Veju valdnieks padevās.

Dienvidu krišana

Uz dienvidiem un austrumiem no Cjiņu valsts pletās blīvi apdzīvotās Ču valsts plašā teritorija. Neskatoties uz tās izmēriem un dabas bagātībām, nepārtrauktie iekšējie cīniņi starp augstmaņiem un ministriem padarīja to par otršķirīgu varu. Laikā, kad Cjiņi pulcēja karaspēku, lai uzbruktu Ču, tā pārdzīvoja grūtus laikus — tikko bija nogalināts valdnieks, visapkārt valdīja nekārtības. Jin Džens sapulcēja 200 000 vīru lielu karaspēku, kura vadību uzticēja jaunajam un ambiciozajam ģenerālim Li Sjiņam.

Lēmums izrādījās kļūdains, un 226. gadā pirms mūsu ēras Li Sjiņs atgriezās mājās sakauts.

Cjiņu valstī bija vēl daudz vīru un citu ģenerāļu. Jin Džens personīgi ieradās pie Van Dzjaņa — pieredzējuša karavadoņa, kurš bija sakāvis Džao valsts armiju —, un pārliecināja viņu vest cīņā pret Ču valsti 600 000 vīru lielu armiju.

Pēc tam, kad viņu ģenerālis Sjan Jaņs bija veiksmīgi atvairījis Li Sjiņa uzbrukumu, Ču valstī valdīja pacilāts cīņas gars. Van Dzjaņs ņēma vērā šo apstākli un apturēja savu armiju netālu no Ču robežas, izlikdamies, ka nemaz nedomā cīnīties.

Pēc šādas viltības, kas ilga gadu, Ču karaspēks nolēma, ka Van Dzjaņs ir pārāk vecs, lai vadītu armiju karā, un zaudēja modrību. Tieši uz to Vans tik ilgi bija gaidījis. Viņš mobilizēja visu Cjiņu armiju spēcīgam uzbrukumam, kura laikā jau pirmajā kaujā tika nogalināts ģenerālis Sjans. Vana armija iekļuva dziļi Ču valsts teritorijā.

223. gadā pirms mūsu ēras Ču valdnieks padevās, un viņa valsts beidza pastāvēt.

Kad Vana karaspēks nonāca līdz Sji kalnam (mūsdienu Vusji pilsētas teritorijā) Dzjansu provincē, tad, rokot bedres ēdiena pagatavošanai, karavīri atraka noslēpumainu akmens plāksni ar uzrakstu.

Uz plāksnes bija rakstīts: „Karš turpināsies tik ilgi, kamēr Sji kalns dos alvu. Kad alva beigsies, iestāsies miers.”

No vietējiem iedzīvotājiem Vans un viņa padotie uzzināja, ka šajā teritorijā atrodas bagātīgas alvas rūdas atradnes jau kopš Pinu valdnieka no Džou dinastijas valdīšanas laikiem, bet pēdējā laikā rūdas ieguve bija samazinājusies. Neviens tā arī nezināja, no kurienes cēlusies šī akmens plāksne ar uzrakstu.

Šī atklājuma iepriecināts, Van Dzjaņs nosauca šo vietu par Vusji, kas nozīmē „nav alvas”.

Ķīnas apvienošana

Līdz ar Džao valsts iznīcināšanu Cjiņu karaspēks tagad stāvēja pie Janu valsts ziemeļrietumu robežas. Bailēs par savas valsts likteni Jaņu valdnieks atļāva princim Daņam veikt ārkārtas pasākumus. Daņs noalgoja slepkavu Dzjin Ke, kurš 226. gadā pirms mūsu ēras izpelnījās slavu, brīvprātīgi dodoties neizpildāmā misijā — nogalināt valdnieku Jin Dženu.

Dzjin Ke gandrīz nogalināja Cjiņu valdnieku, bet Jin Dženam pēdējā brīdī izdevās izvairīties no viņa saindētā dunča, un Dzjin Ke pats tika nogalināts troņa zālē.

Algotais slepkava Dzjin Ke (Vu Šuankuaņ, Epoch Times).

Cjiņs sūtīja soda ekspedīciju pret Jaņu galvaspilsētu Dzji (tagadējā Pekina), bet apturēja to, kad Jaņu valdnieks tika izraidīts uz Mandžūriju. 222. gadā pirms mūsu ēras, pēc tam, kad Ču iekarošanas kampaņa bija beigusies, Cjiņu armija ģenerāļa Van Beņa vadībā pabeidza iesākto un iznīcināja Jaņu valsti.

Vienīgais pretinieks, kas Cjiņiem bija atlicis, bija Cji valsts. Šī valsts atradās teritorijā, kas šodien pazīstama kā Šaņdunas province, un Džou dinastijas valdīšanas laikā tai bija slavas piepildīta vēsture. Taču nesenajā karā ar piecām valstīm Cji bija cietusi sakāvi, un tobrīd to pārvaldīja nekompetentais valdnieks Dzjaņs.

Redzot, ka ģenerālis Van Beņs ved Cjiņu armiju pret Cji valsti, viņš nekavējoties padevās. Tas bija 221. gads pirms mūsu ēras, un 39 gadus vecais Jin Džens kļuva par Cjiņ Ši Huan Di — pirmo Cjiņu impērijas imperatoru.

Kamēr iepriekšējie leģendārie valdnieki tika dēvēti par „di” vai „huan”, kas var tikt tulkots kā „imperators”, Cjiņ Ši Huans bija pirmais, kurš dēvēja sevi par „huandi”, — tas ir tituls, kurā iekļauti abi apzīmējumi. Visus imperatorus, kas sekoja pēc Cjiņa, sāka saukt šinī vārdā, un to joprojām lieto arī mūsdienu valodā, runājot par Ķīnas valdniekiem.

Raksts franču valodā: http://fr.clearharmony.net/articles/a119199-Les-plus-grandes-figures-de-l%E2%80%99Histoire-chinoise-L%E2%80%99unification-de-la-Chine-par-son-premier-empereur.html

Jūs tiekat laipni aicināti izdrukāt un izmantot visus Clearharmony mājas lapā publicētos rakstus un to saturu, tomēr lūdzam atsaukties uz pirmavotu.