Mistērija: alā pagāja puse dienas, kamēr cilvēku pasaulē aizritēja 12 gadi

Ir tāds izteiciens, ka viena diena debesīs vienlīdzīga vienam gadam uz zemes. Dažviet tā ir pat vairāk nekā gads. Kādā dimensijā, kas atrodas Zemes centrā, puse dienas līdzinās 12 gadiem uz Zemes.

Vēstures pierakstos minēts kāds notikums, ko piedzīvojis zemnieks Veņ Guantuns no Ten ciema Čeņsji apgabalā, kas atradās apmēram 100 li no Čeņdžou – upes ziemeļu krastā, peldot augšup pret straumi.

Tas notika imperatora Veņa no dienvidu Sunu dinastijas (420. – 479. g.) 26. valdīšanas gadā. Kādu dienu Veņ Guantuns pamanīja, ka viņa dārzā rakņājas mežacūka. Viņš paņēma loku un izšāva. Bulta mežacūku ievainoja, un tā metās bēgt. Veņs dzinās tai pakaļ, sekojot asins pēdām uz zemes. Viņš bija nogājis vairākus kilometrus, līdz ieraudzīja alu. Mežacūkas pēdas veda iekšā alā.

Veņs devās alā, kas izrādījās diezgan gara. Garš tunelis veda dziļi pazemē. Tad pēkšņi priekšā parādījās gaisma. Drīz vien Veņa skatam pavērās ciems ar vairākiem simtiem māju, par kura eksistenci viņš iepriekš nebija zinājis. Ievainotā mežacūka ieskrēja kādas sētas kūtī.

No mājas iznāca vecs vīrs un jautāja: „Vai tu ievainoji manu cūku?” Veņs paskaidroja, ka mežacūka postījusi viņa dārzu un viņš uz to šāvis ne bez iemesla. Vecais vīrs domīgi noteica: „Ja govs ēd svešā tīrumā, tas nav pareizi. Bet, ja šī iemesla dēļ saimniekam nozog šo govi, tad tas vēl jo vairāk nav pareizi.”

Veņs piegāja pie vecā vīra, paklanījās tam un atvainojās par savu rīcību. Sirmgalvis apmierināts noteica: „Ja esi kļūdījies un vēlāk atzīsti savu kļūdu, tad tā vairs neskaitās kļūda. Šī cūka bija to pelnījusi, tāpēc tev vairs nebūs jānes atbildība par to.”

Vīrs aicināja Veņu iekšā. Vienā no istabām sēdēja vairāk nekā desmit skolnieku, kuri bija tērpušies senlaicīgās drānās. Viņi uzmanīgi klausījās Skolotājā, kurš skaidroja viņiem Laodzi mācību. No mājas rietumu daļas skanēja ļoti skaista melodija, – tur aptuveni desmit cilvēku spēlēja stīgu instrumentus. Kāds zēns pienāca pie Veņa un piedāvāja tam vīnu un ēdienu. Veņs nedaudz padzērās un sajuta vieglu reibumu, viņa ķermenis atslāba, un viņš atteicās no otras vīna krūzes.

Paskatījies ārā pa logu, viņš pamanīja, ka viss bija līdzīgi kā viņu ciematā, tikai daba bija daudz skaistāka, un debesis viņam šķita esam tīrākas un dzidrākas. Viņam radās vēlēšanās palikt šajā ciemā, taču sirmgalvis to neļāva un lika zēnam parādīt ceļu atpakaļ. Nama saimnieks stingri piekodināja zēnu labi aizslēgt vārtus, lai neviens no ārpasaules nevarētu pie viņiem iekļūt.

Atpakaļceļā Veņs izvaicāja zēnu par šo neparasto vietu. Zēns pastāstīja: „Cilvēki namā, – tie ir gudrie, kuri ieradās šeit, bēgot no Sja dinastijas pēdējā imperatora Dzje (2070.-1600. g.p.m.ē.) nežēlīgās valdīšanas. Šie gudrie pilnveidojās Dao un kļuva nemirstīgi. Viņus mācīja neviens cits kā Hešan Guns (ievērojamais vientuļnieks daoietis, kurš dzīvoja Karojošo valstu periodā 5. gadsimtā p.m.ē.). Mans vārds ir Van Fusi, esmu no Haņu dinastijas (206. g. p.m.ē. - 220. g.m.ē.). Es ierados, lai rastu atbildes uz jautājumiem saistībā ar „Daodedzin”. Esmu šeit nodzīvojis jau 120 gadus, slaukot grīdas un kalpojot, un tikai tagad man uzticēts būt par vārtu sargu. Taču vēl joprojām neesmu radis atbildes uz saviem jautājumiem.”

Sarunājoties viņi bija nonākuši pie alas ieejas. Vens ar nožēlu atvadījās no zēna, saprotot, ka viņi visdrīzāk nekad vairs nesatiksies.

Izgājis ārā no alas, viņš ieraudzīja, ka loks, kuru viņš bija atstājis pie alas ieejas, ir satrūdējis. Viņš alā bija pavadījis dažas stundas, bet šajā pusē bija pagājuši 12 gadi. Radinieki jau sen bija viņu apraudājuši kā mirušu, tādēļ tad, kad viņš ieradās sveiks un vesels, ciema iedzīvotāji bija ļoti izbrīnīti. Nākamajā dienā Veņs kopā ar kādu vīru no ciema devās uzmeklēt alu. Viņi to uzgāja, taču alas priekšā bija milzīgs akmens, kuru nebija iespējams ne izkustināt, ne saskaldīt.


Raksts angļu valodā: http://en.minghui.org/html/articles/2016/9/20/159231.htmla>

Jūs tiekat laipni aicināti izdrukāt un izmantot visus Clearharmony mājas lapā publicētos rakstus un to saturu, tomēr lūdzam atsaukties uz pirmavotu.