Ķīnas civilizācijas leģendārie pamati: Diženā Juja valdīšana

Sunu dinastijas laika gleznojums, kurā redzams Diženais Jujs un Dzeltenā upe (National Palace Museum/PD-Art; Beijing Palace Museum/PD-Art).

Savaldījis katastrofālos plūdus, kas desmitiem gadu bija postījuši Ķīnu, Diženais Jujs kļuva par galveno valstsvīru imperatora Šuņa galmā. Strādājot plecu pie pleca kopā ar citiem slaveniem valstsvīriem, tādiem kā lauksaimniecības ministru Hou Dzji un likumdošanas sfēras pārzinātāju Gao Tao, Juja pienākumos ietilpa visas ierēdniecības pārvaldīšana.

Lai gan plūdi tikai ierobežoti, joprojām bija jādomā par to, kā apvienot Ķīnu. Katastrofas nodarītie postījumi vēl ne tuvu nebija likvidēti, un visapkārt valdīja haoss. Piemēram, saņmiao tautas apdzīvotajos reģionos atkal sāka nostiprināties despotiskais nemiernieku režīms, kuru imperators Jao savulaik bija apspiedis.

Diženais Jujs vērsās pie imperatora Šuņa ar lūgumu ļaut apspiest saņmiao nemierniekus. Uz to Šuņs atbildēja: „Manas garīgās un tikumiskās īpašības ir ierobežotas, bet ieroču spēks — tā nav izeja.” Jujs attiecās pret to nopietni un trīs gadus pavadīja, ietekmējot saņmiao tautu ar tikumību, nevis ar vardarbību.

Cjinu dinastijas laika imperatora dokuments, kurā attēlotas imperatora Juja noteiktās „piecas subordinācijas pakāpes”. (Public Domain).

Šuņa atteikšanās no troņa

Kādu dienu, savas valdīšanas 40. gadā, kad imperators Šuņs kopā ar padoto ansambli izpildīja Šao odas, pēkšņi sākās stiprs negaiss. Spēcīgais vējš nesaudzēja pat koka ēkas, un daudzu mūziķu instrumenti tika salauzti. Kamēr viņa padotos bija pārņēmusi panika, 80 gadus vecais Šuņs palika nesatricināmi mierīgs.

Savedis kārtībā savu apģērbu un galvassegu, imperators ar lūgšanu vērsās pie Debesu valdnieka: „Patiesi, es nevaru teikt, ka pārvaldīšu šo valsti vienmēr. Augusta debesis sūta man zīmi — mans pienākums ir sekot imperatora Jao pēdās un atteikties no troņa par labu inteliģentam un godīgam vīram.”

Vērīgi aplūkojot savus galminiekus un ministrus, Šuņs nespēja iedomāties nevienu citu, kā vien Juju ar viņa augstajiem morāles un ētikas principiem. „Tādēļ es augusta debesīm iesaku Juju un aizlūdzu par viņu. Ja viņš tomēr nav tas vīrs, kas spēj nest šo atbildības nastu, tad lai lietus līst vēl stiprāk un pērkons dārd spēcīgāk, brīdinot, ka mans lēmums ir neprātīgs. Bet, ja viņš ir īstais, lūdzu, lieciet vētrai rimties.”

Nebija vēl šie vārdi līdz galam izteikti, kā negaiss mitējās un sāka spīdēt saule.

Nākamajā gadā – kā vēl viena zīme – parādījās debesszils drakons, kas ļoti iepriecināja imperatoru Šuņu un viņa padotos. Visi nāca paklanīties sava valdnieka priekšā un veltīt viņam dziesmas, ticot, ka tā ir zīme, kas liecina par viņa milzīgo tikumu.

Bet Šuņs, jūtot, ka Debesis gaida no viņa pavisam ko citu, dziedāja citu dziesmu. Šajā dziedājumā viņš darīja zināmu savu nodomu atteikties no troņa par labu viedam valdniekam un aiziet no valdības.

Un patiešām, parādījās vēl vairāk zīmju. Šuņa valdīšanas 42. gadā zāle un koku lapas nenokalta pat rudenī. Jujs skaidroja, ka tas notiek tādēļ, ka koka elements (viens no pieciem elementiem tradicionālajā ķīniešu izpratnē) piedzīvo uzplaukumu.

To dzirdot, Šuņs iesmējās un atbildēja, ka Juja tikums acīmredzot atbilst koka elementam, – tas absorbē ūdeni un tiek attēlots zaļā vai debeszilā krāsā.

Šuņs paziņoja, ka, kopumā ņemot, gan debesszilā drakona parādīšanās, gan krāšņi zaļojošie augi ir uzskatāmi par labvēlīgu Debesu zīmi tam, ka pienācis laiks Jujam uzņemties imperatora pienākumus.

Un tā svinīgā rituālā imperators Šuņs atteicās no troņa. Viņš parūpējās, lai ceremonija ikvienā sīkumā atbilstu imperatora Jao pirms vairākiem gadu desmitiem rīkotajai ceremonijai.

Pirmā dinastija

Ķīniešu trauks no vēlīnās Šanu dinastijas laika, Šanhajas muzejs. (Mountain/CC BY-SA 3.0)

Tiek uzskatīts, ka imperators Jujs nodibināja Sja dinastiju – pirmo Ķīnas civilizācijas vēsturē. Sākotnēji Jujs vēlējās turpināt tradīciju, atsakoties no troņa par labu citam izredzētajam, kā to bija darījuši imperatori Šuņs un Jao, taču visi ministri pieprasīja, lai troni mantotu Juja dēls Cji.

Pirms kāpšanas tronī Diženais Jujs vispirms veica ziedojumus Debesīm, Zemei un dieviem. Tad viņš raidīja Debesīm lūgšanu, lai tās dāvātu viņam gudrību, kāda nepieciešama valsts pārvaldīšanai.

Jujs pakāpeniski izpētīja „Luošu” (uzraksti uz bruņurupuča bruņām no Luo upes) un, pamatojoties uz to, radīja Hunfaņ Dzjučou teoriju par valdīšanu. Tā ietvēra deviņus imperatora pienākumus.

Saskaņā ar klasisko Ķīnas vēstures izklāstu – imperatora Juja valdīšana lika pamatus ķīniešu feodālisma sistēmai, kurā hercogi un prinči, izrādot savu lojalitāti, maksāja nodevu vienam kopējam valdniekam. Kad Tu kalnā notika lielā augstmaņu sanāksme, Jujam priekšā tika nolikti deviņi bronzas trauki. Tie bija izgatavoti no pārkausētas bronzas, kas piegādāta kā nodeva no deviņām feodālajām valstīm, un tos rotāja dažādi uzraksti un attēli.

Katrs no šiem traukiem simbolizēja vienu no deviņām feodālajām valstīm un atspoguļoja Debesu mandātu – Sja tiesības valdīt tikai saskaņā ar dievišķajiem priekšrakstiem.

Kad Sja dinastija bija sasniegusi savu norietu, šos traukus pārmantoja Šanu dinastija. Aptuveni pirms 3 000 gadiem, kad Šanu dinastiju sagrāva Džou dinastija, trauki atkal nonāca citu īpašnieku rokās.

„Sirds likums”

Jujs veica nozīmīgu ieguldījumu arī Ķīnas garīgā mantojuma bagātināšanā. Stāsta, ka jaunais imperators atstājis pēc sevis priekšrakstu no sešpadsmit vārdiem par cilvēka morāli un pilnveidošanos askētismā, tomēr tā galvenā koncepcija ir sjiņfa mācība – „sirds likums”.

Ķīniešu tradīcijās par cilvēka dzīves mērķi netika uzskatīts laicīgo vēlmju piepildījums, bet gan saplūšana ar Dao jeb Ceļu. Jujs mācīja, ka cilvēces īstenā sūtība ir vēlme sekot Dao, kas nozīmē saplūst vienā veselā ar Debesīm, Zemi un dabu, esot ceļā uz kļūšanu par labāku cilvēku vai pat dievišķu būtni.

Jujs sacīja, ka tanī pašā laikā šos cēlos centienus itin viegli var ietekmēt tieksme pēc miesīgām baudām, kas, – ja vien tās netiks kontrolētas –, var novest pie netikuma un samaitātības.

No leģendas līdz vēsturei: pārdomas par Jao, Šuņa un Juja laikmetu

Jao, Šuņu un Diženo Juju atceras kā viedus, dievu ieceltus valdniekus, kas likuši pamatu tradicionālajai Ķīnas civilizācijai. Viņi izveidoja kultūru, kurā uzsvars tika likts uz garīgo harmoniju un Debesu, Zemes un cilvēces mierīgu līdzāspastāvēšanu. Pirms Juja tā laikmeta valdnieki atteicās no troņa saskaņā ar stingri noteiktām ceremonijām, dodot vietu jaunam Debesu izredzētam valdniekam.

Ar savu diženo žēlsirdību imperators Jao veicināja tautā garīguma principu un tikumības izplatīšanos. Guvis panākumus sevis pilnveidošanā, viņš mācīja un iedvesmoja arī savus padotos ar cieņu izturēties pret saviem ģimenes locekļiem, dzīvojot mierā un saticībā. Viņa valdīšanas laikā ministri sadarbojās savā starpā un guva lielus panākumus darbā. Neskaitāmi klani dzīvoja saticībā, un Jao saņēma no Debesīm „Dzeltenās upes karti” un „Luošu”, pēc kā agrāk pareģoja nākamo dinastiju uzplaukumu un norietu.

Imperators Šuņs turpināja Jao uz garīgumu balstīto valdīšanu, ieaudzinot vienkāršajos ļaudīs tikumību, pārvaldot valsti ar žēlsirdību un iesakņojot ģimenēs principu par dēla godbijību. Pirms atteikties no troņa par labu Jujam un pabeigt garīgās pilnveidošanās ceļu, viņš izstrādāja noteikumus valdībai un krimināllikumu likumpārkāpēju sodīšanai. Šuņs iedvesa bijību nākamajām paaudzēm, un viņa ieviestās ētikas normas kļuva par standartu cilvēku savstarpējās attiecībās.

Diženais Jujs savaldīja Lielos plūdus un izveidoja deviņas valstis. Nodibinājis Sja dinastiju, viņš pabeidza Ķīnas valsts un tās dievu iedvesmotās kultūras izveidi. Juja kompetentajā vadībā viņa noteiktā kārtība sasniedza pat visattālākos un pamestākos reģionus.

Šajā leģendārajā laikmetā cilvēki cienīja Debesis un pilnveidoja savas garīgās īpašības. Sekojot Dao sasniegušo cilvēku padomiem, ļaudis smēlās iedvesmu no dieviem un neiedomājami grūtos laikos paveica īstus brīnumus.

Raksts franču valodā: http://fr.clearharmony.net/articles/a119076-Les-fondations-legendaires-de-la-civilisation-chinoise-le-regne-de-Yu-le-Grand.html