Divi iemīļoti skolotāji senajā Ķīnā

Ķīnas tradicionālajā kultūrā ir iesakņojusies cieņa pret skolotājiem un viņu mācībām.

Grāmatā „Rituālu pieraksti” (Lidzji) ir rakstīts: „ Cieņa pret skolotāju liek cilvēkam novērtēt zināšanas; bet tas savukārt palīdz veicināt mācīšanos.”

Uzvedības standarts: Konfūcija mācība

Konfūcijs ir viens no atzītākajiem senās Ķīnas gudrajiem. Ir teikts, ka viņam bijis aptuveni 3 000 skolnieku, bet tikai viens – Dzi Jou –, nācis no Ķīnas dienvidiem.

22 gadu vecumā Dzi Jou veica vairāk nekā simts jūdžu garu ceļojumu, lai apmeklētu tobrīd 67 gadus vecā Konfūcija lekcijas. Viņš bija apzinīgs skolnieks, kurš izmantoja „Dziesmu grāmatu” (Ši Dzjin), lai attīstītu savu runātprasmi, un viņa uzvedība atbilda grāmatā „Rituālu pieraksti” (Lidzji) aprakstītajiem noteikumiem.

Šīs abas grāmatas bija Konfūcija klasiskie darbi. „Rituālu pierakstos” bija aprakstītas sociālās formas, kā arī administratīvie un ceremoniju noteikumi, kuriem sekoja Karojošo valstu un agrīnās Haņu dinastijas periodos. „Dziesmu grāmata” ir vecākā dzejas kolekcija pasaules literatūrā, un tā skar jautājumus par cilvēka dvēseli un sirdi.

Pateicoties ārkārtīgajai uzcītībai, Dzi Jou uzsūca sevī visas zinības un lika savas zināšanas lietā. Viņš tiek uzskatīts par vienu no desmit visvairāk zinošajiem Konfūcija mācekļiem.

„Man ir paveicies, ka Dzi Jou ir mans skolnieks,” teica Konfūcijs. „Un es zinu, ka viņš varētu izplatīt manu mācību Ķīnas dienvidos.”

Kad Dzi Jou tika iecelts par Vučenas pilsētas pārvaldnieku, viņš pārvaldīja pilsētu ar labestību, kas ir viens no Konfūcija mācības pamatprincipiem. Vučenas iedzīvotājiem viņš ļoti patika.

Kad Konfūcijs apmeklēja Vučenas pilsētu, viņš ievēroja, ka cilvēki uzvedās ļoti kulturāli. Tāpēc viņš uzslavēja Dzi Jou par labu manieru un tikumības veicināšanu ar izglītības un mūzikas palīdzību.

Pēc Konfūcija nāves Dzi Jou un citi Konfūcija mācekļi apkopoja Konfūcija izteicienus krājumā „Apkopotas runas” (Luņjui).

Turēt godā taisnīgumu: Imperators Guanvu un Huaņ Žuns

Kad pirmais Austrumu Haņu dinastijas imperators Guanvu meklēja skolotāju princim Liu Džuanam, viņa apsardzes priekšnieks He Tans ieteica savu bijušo skolotāju Huaņ Žunu.

Pateicoties viņa plašajām zināšanām un taisnajam raksturam, Huaņs bija ļoti cienījams cilvēks. Neskatoties uz to, He Tans nolēma atgādināt viņam par to, kas no viņa tiek sagaidīts.

„Gudrs cilvēks spēj koncentrēties uz principiem un pievērst uzmanību detaļām,” He Tans teica Huaņam. „Tomēr no valdības amatpersonas tiek prasīts būt elastīgam. Lūdzu, neesiet pārāk stingrs pret imperatoru vai princi.”

Huaņs atbildēja: „Es biju tavs skolotājs, un tu mani labi pazīsti. Es turu cieņā tikumību, un man nav nodoma kļūt par valdības amatpersonu. Tā kā Viņa Augstība ir inteliģents cilvēks un viņam bija vajadzīgi cilvēki, es pieņēmu šo amatu. Kā tu varēji ķerties pie viltus un lūgt, lai es izturos pret imperatoru saudzīgi?”

Huaņs iesniedza atlūgumu, kuru imperators noraidīja. Imperators Guanvu un Huaņs detalizēti apsprieda atlūguma iemeslus. Galu galā imperators piekrita Huaņa viedoklim un pateicās viņam par to, ka tas palicis uzticīgs saviem principiem.

Princis cienīja savu skolotāju. Viņš apguva „ Šan Šu” un citas klasiskās mācības. Deviņus gadus vēlāk princis tika pieskaitīts gaišākajiem tā laika prātiem. Kad princis grasījās pārņemt tēva troni, Huaņs viņu vairākkārt lūdza atbrīvot to no amata, jo slava viņu itin nemaz neinteresēja.

Kāpjot tronī un kļūstot par Mindi imperatoru, bijušais princis dažādos veidos izrādīja cieņu Huaņ Žunam un arī turpmāk apmeklēja viņu, lai turpinātu mācīties.

Raksts angļu valodā: http://en.minghui.org/html/articles/2016/6/6/157307.html