Leģendārie ķīniešu „Astoņi nemirstīgie” (8. daļa)

1. daļa: http://lv.clearharmony.net/articles/a112601-Legendarie-kiniesu-%E2%80%9EAstoni-nemirstigie%E2%80%9D-1-dala.html

2. daļa: http://lv.clearharmony.net/articles/a112670-Legendarie-kiniesu-%E2%80%9EAstoni-nemirstigie%E2%80%9D-2-dala.html

3. daļa: http://lv.clearharmony.net/articles/a112679-Legendarie-kiniesu-%E2%80%9EAstoni-nemirstigie%E2%80%9D-3-dala.html

4. daļa: http://lv.clearharmony.net/articles/a112693-Legendarie-kiniesu-%E2%80%9EAstoni-nemirstigie%E2%80%9D-4-dala.html

5. daļa: http://lv.clearharmony.net/articles/a112712-Legendarie-kiniesu-%E2%80%9EAstoni-nemirstigie%E2%80%9D-5-dala.html

6. daļa: http://lv.clearharmony.net/articles/a112724-Legendarie-kiniesu-%E2%80%9EAstoni-nemirstigie%E2%80%9D-6-dala.html

7. daļa: http://lv.clearharmony.net/articles/a112735-Legendarie-kiniesu-%E2%80%9EAstoni-nemirstigie%E2%80%9D-7-dala.html

Pēdējais no „Astoņiem nemirstīgajiem” (ba sjaņ) ir Laņ Caihe. Viņu attēlo kā ļoti skaistu jaunekli zilā halātā, turot rokās grozu ar krizantēmām, koka klabekli vai flautu. Viņu uzskata par ziedu tirgotāju, dārznieku un mūziķu aizbildni.

Laņ Caihe ir aprakstīts daudzos viduslaiku traktātos. Piemēram, Šeņ Feņs savā darbā viņu attēlo kā Dieva dotu plānprātiņu. Laņ Caihe bija ļoti neparasts plānprātiņš. Viņš valkāja nodriskātu zilu halātu ar platu jostu un sprādzēm, kas izgatavotas no melnkoka. Viena kāja viņam bija basa, bet otrā uzvilkts zābaks. Vasarā viņš halātu siltināja ar vati, bet ziemā gulēja sniegā. Viņš vienmēr bija jautrs, un viņa jautrība izplatījās uz visiem apkārtējiem. Viņam patika arī iedzert, un reiz viņš piedzirdīja visus nemirstīgos.

Laņs zināja ļoti daudzas dziesmas, kuras viņš dziedāja, klīstot pa pilsētu tirgiem, un bieži vien arī pats tās sacerēja, tādējādi nopelnīdams sev iztikai. Naudu, ko viņam deva, Laņs izdalīja ceļā sastaptajiem nabagiem vai arī iekāra garā šņorē, kuru vilka sev līdzi pa zemi, nepievērsdams vērību tam, ka tā izkaisījās.

Reiz, kad viņš dziedāja un dejoja pie Haolianas ezera, starp mākoņiem parādījās dzērve, atskanēja niedres stabules un flautas skaņas un svēto daosu dziedāšana. Tajā pašā mirklī Laņs bez skaņas pacēlās debesīs – mākonis uztvēra viņu un cēla augšup. Laņ Caihe nometa lejā zābaku, halātu un jostu. Mākonis cēlās augšup, kļūstot arvien mazāks un mazāks, līdz visbeidzot izzuda pavisam. Kopš tā laika uz zemes neviens vairs nekad netika dzirdējis par Laņ Caihe.

Leģendas par „Astoņiem nemirstīgajiem” ir radušās mūsu ēras pirmajā gadu tūkstotī, bet svētie tika kanonizēti ne agrāk par 11. gadsimtu. Visos nākamajos gadsimtos Ķīnas dzejnieki un rakstnieki dažādos literārajos darbos aktīvi attīstīja šo tēmu.

Ir daudz stāstu par šo nemirstīgo kopīgo darbošanos. Šīs 16. gadsimtā radušās leģendas rakstnieks Vu Juņ Tajs izmantoja savā romānā „Astoņu nemirstīgo ceļojums uz Austrumiem”. Tajā stāstīts par to, kā astoņus nemirstīgos uzaicināja pie sevis Rietumu valdniece – dieviete Sjivanmu –, un kā viņi nolēma uzdāvināt viņai tīstokli ar paša Laodzi rakstītu veltījumu. Pēc dzīrēm pie Sjivanmu viņi devās pāri Austrumu jūrai pie Austrumu valdnieces Dun Van Gunu, un katrs no viņiem izrādīja savas brīnumainās spējas.

Viens no ķīniešu „Astoņiem nemirstīgajiem” Laņ Caihe.

Li Te Guajs pārpeldēja jūru uz sava dzelzs spieķa, Džun Li Cjuaņs – uz vēdekļa, Džan Guolao – uz papīra ēzeļa, Haņ Sjan Dzi – uz groza ar ziediem, Ļui Dunbins – uz mušu pletnes bambusa roktura, Cao Guodzju – uz koka kastaņetēm, He Sjaņgu – uz plakana bambusa groziņa, bet Laņ Caihe uzkāpa uz nefrīta plāksnītes, kas bija inkrustēta ar brīnišķīgiem, mirdzošiem akmeņiem.

Pa jūru peldošā mirdzošā plāksnīte piesaistīja Austrumu jūras drakonu valdnieka Lun Vana dēla uzmanību. Lun Vana karotāji atņēma plāksnīti, bet Laņu aizvilka uz zemūdens pili. Ļui Dunbins devās viņu atbrīvot un aizdedzināja jūru. Drakonu valdnieks bija spiests Laņu atbrīvot, tomēr plāksnīti neatdeva. Tad Ļui Dunbins un He Sjaņgu atkal atnāca uz jūras krastu, kur sākās grandioza kauja; drakonu valdnieka dēls tika nogalināts, bet otrs viņa dēls mira no ievainojumiem. Lun Vans centās atriebties nemirstīgajiem, taču atkal cieta sakāvi. Cīņas laikā nemirstīgie nometa jūrā kalnu, kurš sagrāva Lun Vana pili.

Tikai Nefrīta imperatora Juihuana iejaukšanās atjaunoja mieru uz zemes un zemūdens valstībā.
Tas arī viss par astoņiem nemirstīgajiem. Kādreiz viņi patiešām dzīvoja dažādās Ķīnas provincēs. Viņi visi bija nedaudz dīvaini, pārvaldīja dažāda veida maģijas un centās darīt cilvēkiem labu. Visdrīzāk tāpēc stāsti par viņiem bija dzirdami biežāk nekā citi, tie tika nodoti no paaudzes uz paaudzi un nonāca līdz pat mūsdienām.


Raksts krievu valodā: http://www.epochtimes.com.ua/ru/china/culture/bogi-kitaya-legendarnye-kitayskie-vosem-bessmertnykh-chast-8-93504.html


Jūs tiekat laipni aicināti izdrukāt un izmantot visus Clearharmony mājas lapā publicētos rakstus un to saturu, tomēr lūdzam atsaukties uz pirmavotu.