Pastāstīsim par vēl vienu nemirstīgo no „Astoņiem nemirstīgajiem” (ba sjaņ) – Haņ Sjan Dzi. Viņš ir jaunākais no visiem astoņiem un tiek uzskatīts par mūziķu un dārznieku aizbildni.
Haņ Sjan Dzi bija brāļadēls slavenajam zinātniekam, dzejniekam un ministram Haņ Jujam, kurš dzīvoja no 768. līdz 824. gadam - Tanu dinastijas valdīšanas laikā.
Haņ Jujs bija cilvēks ar dziļām zināšanām, Konfūcija mācības sekotājs un racionālists, kurš neticēja ne budisma, ne daoisma reliģijām. Par vienīgo mērķi cilvēka dzīvē viņš uzskatīja karjeru.
Taču brāļadēls bija pilnīgs viņa pretstats. Haņs nepievērsa nekādu uzmanību kārdinājumiem, kuri piesaistīja jaunatni, bet pastiprināti apguva mistiku un citas abstraktās zinātnes. Tēvocis centās viņu pārliecināt studēt klasiskās grāmatas, lai viņš varētu nokārtot valsts eksāmenus un virzīties augšup pa dienesta kāpnēm, taču jauneklis domāja citādāk. Tā kā viņi nespēja vienoties, brāļadēls pameta tēvoča māju un ierēdņa darbu, nolēmis nodarboties ar to priekšmetu studēšanu, kuri viņu interesēja.
Ceļojot pa valsti un meklējot skolotāju, Haņ Sjans sastapa viedo Ļu Jaņu (Ļu Dunbiņu – vienu no „Astoņiem nemirstīgajiem”) un viņa vadībā sāka apgūt Dao mācības doktrīnas.
Reiz viņi nonāca valstī, kur auga daudz persiku koku. Haņ Sjan Dzi gribēja vienu persiku noraut un uzkāpa kokā. Pēkšņi zars zem viņa nolūza, viņš nokrita zemē un nomira, bet dvēsele tajā mirklī pacēlās debesīs, un viņš kļuva par nemirstīgo. Kopš tā laika viņš neizjūt ne ciešanas, ne sāpes.
Pirmie pieraksti par Haņ Sjan Dzi saistās ar Sunu dinastiju. Leģendas vēsta, ka Haņ Sjan Dzi īpaši padevās maģisko zināšanu apgūšana. Turklāt viņš bija ļoti jautrs cilvēks, un tas viņa mācību pārvērta par dzīves stilu. Viņš prata pārvērst ūdeni vīnā un ziemā izaudzēt ziedus. Viņu attēlo kā skaistu jaunekli, kurš spēlē nefrīta burvju flautu vai stabuli, kas liek visam visapkārt uzziedēt. Skaistuma dēļ Haņ Sjan Dzi gleznās bieži vien tiek piešķirtas sievišķīgas iezīmes. Viņu attēlo arī ar ziedu vai augļu grozu un uzskata par dārznieku aizbildni.
Haņ Sjan Dzi – viens no ķīniešu „Astoņiem nemirstīgajiem” (ba sjaņ) Foto: hi.baidu.com |
Visās svarīgākajās leģendās par Haņ Sjan Dzi ir demonstrēts daoisma pārākums pār konfuciānismu. Lūk, dažas no tām.
Haņ Sjan Dzi ļoti vēlējās pievērst savu tēvoci Dao mācībai un tādēļ nolēma izmantot burvestību, jo zināja, ka uz šo gados veco un stūrgalvīgo cilvēku parastā pārliecināšana neiedarbosies.
Reiz milzīgus Ķīnas apgabalus piemeklēja sausums, un imperators pavēlēja ministram Haņ Jujam organizēt visas tautas svinīgo vēršanos pie Debesīm, lai tās sūtītu lietu. Haņ Jujs centīgi lūdzās, taču debesis palika skaidras, bez mākoņiem. Par imperatora rīkojuma neizpildīšanu ministram draudēja atlaišana no darba un visu titulu atņemšana. Tad Haņ Sjans pārvērtās par daoiešu mūku, atnāca pie ministra un paziņoja, ka viņam ir „liels daudzums lietus un sniega”. Haņ Jujs ļoti nopriecājās un nosūtīja pie mūka ierēdni ar lūgumu nekavējoties izsaukt lietu.
Mūks uzkāpa uz paaugstinājuma, kur ministrs bija neveiksmīgi lūdzies lietu, un noskaitīja maģisko burvju formulu. Tūlīt pat koku lapas iešalcās vējā, uzvēdīja aukstums un dienvidaustrumos parādījās mākonis. Pēc kāda laika debesis pārklāja negaisa mākoņi un sākās lietusgāze. Drīz lietu nomainīja sniegs, kas biezā kārtā pārklāja zemi un visas mājas, izņemot tēvoča māju. Šis gadījums mazināja Haņ Juja neuzticēšanos Dao praksēm, taču ne tik ļoti, lai tas nolemtu sākt apgūt Dao.
Pēc kāda laika Haņ Jujs rīkoja savas dzimšanas dienas svinības. Svētki ritēja pilnā sparā, kad daoiešu mūka izskatā mājā ienāca Haņ Sjans. Viņš apsveica ministru un pēc tam nolasīja dzejoli par ziediem, kuri uzplaukst vienā mirklī. Mājas saimnieks saniknots iesaucās: „Vai tad ziedi var uzplaukt acumirklī, par spīti visiem dabas likumiem! Tās ir blēņas!”
Tad Haņ Sjan Dzi paņēma trauku un apklāja to ar bļodu. Pēc laiciņa viņš bļodu noņēma, un visi ieraudzīja, kā no zemes parādās asniņš. Tas ātri auga un drīz vien pārvērtās par kuplu puķi ar diviem ziedpumpuriem, kuri atvērās kā brīnišķīgi ziedi. Tiem pa vidu parādījās zeltītiem hieroglifiem rakstīta divrinde:
„Mākoņi Cjiņlin kalnos aizšķērso ceļu, kur gan ir mājas un ģimene?
Sniegs aizbēris Laņguaņ pāreju, zirgs tālāk neiet...”
Šo rindu nozīmi Haņ Jujs saprata vēlāk, kad par uzstāšanos pret budismu viņu izsūtīja uz dienvidiem. Nonācis līdz Cjiņlin kalnu pārejai, viņš iekļuva sniegputenī, bet Haņ Sjans daoiešu mūka izskatā atnāca pie viņa un atgādināja par pravietiskajām vārsmām, bet pēc tam visu nakti stāstīja par daoiešu noslēpumiem, pierādot savas mācības pārākumu. Uz atvadām Haņ Sjans uzdāvināja tēvocim pudeli, kas gatavota no ķirbja, ar zālēm pret malāriju, un tad viņš pazuda uz visiem laikiem.
Tikšanās Cjiņlin kalnos kļuva par populāru tēmu Sunu laikmeta gleznotāju darbos.
Raksts krievu valodā: http://www.epochtimes.com.ua/ru/china/culture/bogi-kitaya-legendarnye-kitayskie-vosem-bessmertnykh-chast-4-92962.html
* * *
Jūs tiekat laipni aicināti izdrukāt un izmantot visus Clearharmony mājas lapā publicētos rakstus un to saturu, tomēr lūdzam atsaukties uz pirmavotu.