Pirmkārt un galvenokārt ir jāpilnveido apziņa

Labdien, Skolotāj, labdien, draugi praktizētāji,

Esmu no lielas pilsētas Ķīnas dienvidos. Es saņēmu Likumu 2002. gada beigās, kad gadu biju nodzīvojusi Vācijā. Es gribētu padalīties ar dažām savām pilnveidošanās pieredzēm.

Atmest cilvēcīgās pieķeršanās veicinot Shen Yun

Es devos uz Ņujorku, lai palīdzētu veicināt Shen Yun. Pilsēta, kurā es dzīvoju, atradās dažu stundu braucienā no pilsētas, kurā uzstājās Shen Yun. Praktizētāji bija nepieciešami katrā vietā, kur notika veicināšanas pasākumi. Pēc tam, kad es piektdien agri no rīta aizvedu savus bērnus uz bērnudārzu un skolu, es sēdos autobusā uz Berlīni, lai atbalstītu Shen Yun. Lai ietaupītu laiku, es gribēju uzreiz doties uz pasākuma vietu, lai tur atstātu savu bagāžu, un atgrieztos mājās pēc divām dienām svētdienā... Tajā laikā tur stipri putināja. Autobuss brauca ļoti lēni. Mūs ieskāva pelēks pārklājs. Biļešu tirdzniecības vietās varēja būt tikai viens vai divi praktizētāji. Nebija vēlams, ka es kavētos. Es biju ļoti noraizējusies, taču man likās, ka tas vispār nepalīdz. Es varēju tikai bezpalīdzīgi mācīties Likumu un raidīt taisnās domas. Autobuss turpināja braukt tikpat lēni. Man likās, ka es nokavēšu. Es ļoti labi zināju, ka Shen Yun ir svēts. Mēs varam kaut ko sasniegt tikai tad, ja spējam atbilst Likuma prasībām. Kad nebija citas alternatīvas, es sāku ieskatīties sevī un patiešām atradu daudz cilvēcīgu pieķeršanos. Ikdienas gūzmas un burzmas laikā biju aizmirsusi, ka pats galvenais bija apziņas pilnveidošana. Tas, kas piepildīja manu prātu, bija tas, cik skarbi bija praktizētāju vārdi, ka viss negāja tā, kā plānots, kā mani sadusmoja mani bērni u.t.t. Es klusi raudāju: “Skolotāj, man nebija taisnība. Es gribu atlaist šīs pieķeršanās. Lūdzu, Skolotāj, dodiet man iespēju, lai es varētu tur glābt dzīvās būtnes ar iepriekšnolemtību. Tam nav nozīmes, ja virspusēji raugoties tā ir kāda cita vaina. Man sevi ir pastāvīgi jāpilnveido.” Un kā Skolotājs teica Hun Jiņ III”:

“Taisnība ir viņam,
maldos es.
Par ko gan tad strīdēties"

("Kuram ir taisnība un kurš maldās" no "Hun Jiņ III")

Es nezinu, kad putenis pierimās, taču autobuss sāka braukt daudz ātrāk. Es nebiju zaudējusi pārāk daudz laika. Pirms izbraukšanas mēs trīs sievietes praktizētājas, kuras dzīvojām kopā, vingrojām un studējām jaunos Skolotāja darbus. Kad mēs naktī atgriezāmies, mēs atkal vingrojām un mācījāmies „Džuaņ Faluņ”. Mums nebija laika runāt par citām tēmām. Man tas ļoti palīdzēja – kā degvielas uzpildīšana pirms ceļojuma uzsākšanas. Biļešu tirdzniecības vieta atradās tirdzniecības centrā pretī lielveikalam. Vietējie iedzīvotāji, kā man likās, nepārstāvēja sabiedrības augstākos slāņus, taču tur tomēr bija arī cilvēki, kuri bija gatavi nopirkt biļetes uzreiz. Sieviete, kura kādreiz bija piedalījusies glezniecības konkursā, uzaicināja mani vakariņās un iepazīstināja mani ar savu draugu. Es pastāstīju viņiem, kāpēc esmu atbraukusi uz Berlīni un parādīju viņiem Shen Yun reklāmas videomateriālu. Viņi tūlīt pat nopirka divas visdārgākās biļetes. Šim kungam piederēja aptieku tīkls. Katru gadu viņš aicināja savus darbiniekus piedalīties kādā braucienā. Viņš uzreiz pajautāja, vai var dabūt vairākus desmitus biļešu vienlaicīgi. Tādejādi daudzi aptieku tīkla darbinieki veiksmīgi varēja kopīgi noskatīties Shen Yun [uzvedumu].

Pēc vakariņām, atgriežoties vietā, kur es dzīvoju, es apmaldījos metro stacijā. Es jautāju garāmejošam studentam, kā atrast pareizo ceļu. Kā izrādījās, viņš devās tieši pa to pašu ceļu. Jau pēc dažām pieturvietām es biju viņu iepazīstinājusi ar Shen Yun. Viņš ar lielu prieku pieņēma Shen Yun bukletu, un apsolīja noskatīties uzvedumu kopā ar draugiem. Bija jau gandrīz plkst. 10 vakarā, kad es atgriezos tur, kur dzīvoju. Es paņēmu atslēgas, lai atslēgtu durvis, taču durvis nevarēja atslēgt. Es pieklauvēju pie pretējām durvīm, lai lūgtu palīdzību kaimiņiem. Tur dzīvojošais pāris centās man palīdzēt atvērt durvis, taču bez panākumiem. Viņi aicināja mani ienākt pie viņiem. Protams, ka to dažu minūšu laikā es pastāstīju viņiem par Shen Yun. Viņi ieskatījās kalendārā un izrādījās, ka Shen Yun uzstāšanās dienā viņi ir brīvi. Viņi uzreiz aizrunāja divas biļetes. Pēc tam iezvanījās mans mobilais telefons. Izrādījās, ka mana kaimiņiene praktizētāja bija aizslēgusi durvis ar abām atslēgām. Viņa bija tik aizņemta ar citām lietām, ka nedzirdēja ne durvju, ne mobilā telefona zvanus. Kā tas varēja būt? Patiesībā es iestrēgu ārpusē tāpēc, lai izglābtu šos divus savus kaimiņus. Liekas, ka neviena tās dienas minūte nebija zaudēta veltīgi. Redzot, ka mans raksturs ir paaugstinājies līdz nepieciešamajam līmenim, Skolotājs atveda man būtnes ar iepriekšnolemtības [saikni].

Pilnveidošanās Minghui Eiropas vasaras nometnes koordinēšanas procesa laikā

Kopš pagājušā gada, kad Lielbritānijā, Vācijā un Francijā tika organizētas pirmās ķīniešu klasiskās dejas vasaras nometnes jaunajiem praktizētājiem, bērni un viņu vecāki vēlējās, lai tās turpinātos. Taču, kā šīs idejas iniciatore, es ļoti vilcinājos. Patiesībā mani nebiedēja grūtības un šķēršļi, taču es nezināju, kur ir problēma. Un tas izpaudās tā, ka divus mēnešus pirms nometnes Vācijā vēl nebija atrasta vieta vasaras nometnei. Man radās sajūta, ka vietējie praktizētāji bija sarkastiski noskaņoti un nesadarbojās pietiekami aktīvi. Es jutos bezpalīdzīga un izjutu neapmierinātību, domājot par visām lietām, kuras citi bija izdarījuši nepareizi. Sūdzības un apvainojumi bija aizpildījuši manu prātu. Es jutos ļoti bezspēcīga. Likās, ka vecie spēki velk mani uz leju. Es jutos ļoti vīlusies un ļoti baidījos. Kad es pietuvojos savas iecietības robežai, es lūdzu Skolotāju palīdzēt man. Es nezināju, kā man ieskatīties sevī. Es noliku malā telefonu, mobilo telefonu un visu, ko es darīju. Es apsēdos, lai pusstundu bez pārtraukuma raidītu taisnās domas. Kad es piekusu, es vingroju un mācījos Likumu. Kad spiediens manā galvā samazinājās un mana apziņa kļuva skaidrāka, es varēju atrast savas pieķeršanās. Es atmetu tās vienu pēc otras, no visas sirds noliedzot to, ka tās ir daļa no manis.

Kad es pajautāju Faluņ Dafa Asociācijas pārstāvim vēl par kaut ko, viņš piepeši man ieteica sazināties ar Shen Yun biroju, lai atrastu pasniedzēju nometnei. Drīz vien Ņujorkas Fei Tiaņ skola nolēma nosūtīt uz Eiropu pasniedzēju pāri – vīrieti un sievieti. Arī trīs valstis nemainīja savas domas par sākotnējo plānu. Likās, ka, līdzdarbojoties citiem praktizētājiem, viss sāka ritēt gludi. Noslēgumā Fei Tiaņ pasniedzēji pat atzīmēja, ka Vācija visu bija izdarījusi labi. Patiesībā tā bija viena no lielākajām spraugām [manā pilnveidošanās ceļā]. Pirmajā gadā, kad nevarēja atbraukt neviens no Fei Tiaņ skolas pasniedzējiem, daži praktizētāji man teica, ka vistaisnākais ceļš ir caur Skolotāju. Virspusēji ņemot, es negribēju traucēt Skolotāju, taču manā apziņā vienmēr bija kaut kas nepiedienīgs, piemēram, doma par to, kā gūt labumu no apvienošanās ar Fei Tiaņ, pašai nosakot, ko viņiem darīt. Kad es spēju atklāt šīs sliktās pieķeršanās, es atgriezos uz pareizā ceļa.

Kāds no praktizētājiem – bērnu vecākiem, kurš bija piedalījies trijās Minghui vasaras nometnēs Ziemeļamerikā, nejauši ieminējās: “Jūsu nometne nav tik augstā līmenī, kā nometnes Ziemeļamerikā, taču tas nav pārsteidzoši, jo tur nometnes tiek organizētas jau devīto gadu, bet jums – tikai otro.” Ja Eiropa tik ļoti atpaliek no Ziemeļamerikas, tad kur tieši es, kā Eiropas praktizētāja atpalieku? Man bija nedaudz neērti. Patiesībā mēs atpalikām pilnveidošanās procesā, mums nebija pietiekami spēcīga apziņas pilnveidošana. Un tas atspoguļojās it visos aspektos. Un runājot par nometnēm, pilnveidošanās [šajā lietā] stāv pirmajā vietā un ir noteicošā. Mums ir nepieciešams nodrošināt, lai mazie skolnieki mācītos Likumu, vingrotu un raidītu taisnās domas. Mums ir nepieciešams nedaudz vecākos bērnus virzīt uz to, lai viņi iesaistītos patiesības skaidrošanas pasākumos un Dafa projektos. Dejas, ķīniešu valoda un citi apmācību kursi ir tikai pakārtotas lietas. Tāpat mums ir jāmāca aizraujošā veidā mūsu mazajiem skolniekiem tradicionālā, pozitīvā kultūra un tradicionālās morāles normas.

Es vienmēr esmu jutusi, ka atpalieku pilnveidojoties. Es dodu priekšroku to praktizētāju pieredzēm, kuri dalījās ar savām veiksmīgajām pieredzēm. Arī tā ir pieķeršanās – pieķeršanās meklēšanai, kas ir viens no egoisma paveidiem. Tāpat šīs pieredzes rakstīšanas process man palīdzēja skaidrāk izprast Likuma principus. Lai ko mēs arī darītu, patiesībā mēs to darām sevis dēļ. Skolotājs tikai vēlas, lai mūsu sirdīs ir labestība. Es ceru, ka mana pieredze spēs iedvesmot vēl kādu praktizētāju. Es vēlētos centīgi pilnveidoties kopā ar draugiem praktizētājiem.

Paldies, jums Skolotāj, paldies, draugi praktizētāji!