Izpratne par parādu atgriešanu

Pieredze, kura tika iesniegta 2015. gada Faluņ Dafa pilnveidošanās pieredzes apmaiņas konferencē Vīnē
 

Labdien, cienījamo Skolotāj!
Labdien, dārgie skolnieki!

Vēlēšanās padalīties ar jums divās savās pieredzēs bija tik stipra, ka radīja manī pieķeršanos. Taču Skolotājs brīnumainā kārtā saplānoja visu pavisam citādāk. Viena mana pieredze kļuva vēl pilnīgāka, attīstot manī daudzas dažādas izpratnes. Tas parādīja man, ka pieķeršanās nav tā vērtas, lai censtos paļauties uz tām.

Agrāk man radās izpratne, ka mums ir jāpieliek vairāk pūļu un, lai kur mēs ietu, mēs nedrīkstam pārtraukt skaidrot patiesību, lai glābtu dzīvās būtnes. Skolotājs mums to saka “Likuma izklāstā 2015. gada konferencē Ņujorkā”: “Jā, daudzi Dafa skolnieki ārpus Ķīnas ir aizņemti projektos. Un, ja jūs vēlaties labi īstenot šos projektus, lai tie būtu efektīvi, glābjot cilvēkus, tad jums pie tiem jāstrādā vēl labāk, jāieliek tajos vēl vairāk savas sirds un jāvelta tam vairāk laika.”

Faluņ Dafa skolnieki vienā no Latvijas pilsētām, sakarā ar vietējo situāciju, kādu laiku izjuta dažas grūtības. Šogad mēs tur jau piedalījāmies pilsētas svētkos, stāstot par Dafa. Pilsētas dome ierādīja mums īpašu vietu netālu no domes ēkas. Taču mēs nebijām pilnībā apmierināti ar virspusēji notiekošajām lietām. Un tas radīja labu augsni mūsu pilnveidošanās procesam.

Dažas nedēļas vēlāk mani uzaicināja uz divu dienu ilgu privātu pasākumu šajā pilsētā. Skolotājs teica: “Agrāk pilnveidošanās notika vīriešu vai sieviešu klosteros. Taču mūsdienās Dafa sekotāji nav ierobežoti ar pilnveidošanos noteiktā vidē, tāpēc ka jums ir jāglābj dzīvās būtnes. Jūs varat pilnveidoties jebkurā sabiedrības vidē. Es sniedzu jums tik daudzveidīgus pilnveidošanās apstākļus tāpēc, lai jūs varētu glābt dzīvās būtnes.” (Likuma izklāstā 2015. gada konferencē Ņujorkā)

Balstoties uz šiem Skolotāja vārdiem, es piedāvāju praktizētājam, kurš dzīvo netālu no šīs pilsētas, tajās dienās braukt un izpildīt vingrojumus šajā pilsētā. Pēc viņa ieteikuma es pajautāju dažiem skolniekiem viņu viedokli par šo pasākumu, un viņi atbalstīja šo ideju. Pasākuma priekšvakarā mēs uztraucāmies, kur mēs varēsim to visu darīt, taču pilsēta jau gaidīja mūs ar to pašu sagatavoto vietu blakus pilsētas domei. Pirmajā dienā mums izdevās izskaidrot patiesību daudziem cilvēkiem, kuri gāja garām šai vietai. Tāpat mēs uzaicinājām kādu jaunu sievieti apmeklēt mūsu prakses vietu nākamajā dienā, lai viņa iemācītos vingrojumus, un nākamajā dienā viņa atnāca. Viņa pastāstīja, ka tieši pirms tikšanās ar mums ir domājusi par to, ar kādu praksi nodarboties. Un atkal Skolotājs rūpīgi visu izplānoja mums, lai mēs varētu pilnveidoties darot to, kas mums ir jādara.

Jau kādu laiku es pamanīju, ka mans organisms attīrās un izjūt diskomfortu pēc tam, kad esmu kaut ko darījis pareizi pilnveidošanās ceļā. Es domāju, ka šajos brīžos tiek pārveidota karma. Tas pats notika ar mani arī pēc pasākumiem pilsētā. Taču šajā reizē diskomforta sajūta nedaudz ieilga.

Reiz man nācās divas dienas pēc kārtas izmantot kādas iespieddarbu firmas pakalpojumus. Abas dienas es centos izskaidrot patiesību šī uzņēmuma darbiniekiem dažādās maiņās. Otrajā dienā es atklāju, ka maksa par tāda paša apjoma materiālu izdrukāšanu ir pieaugusi divkārši. Es biju izbrīnīts, un darbinieks pārbaudīja rēķina pareizību. Taču šajā reizē rēķins bija kārtībā. Es apmaksāju to un devos prom. Pēc dažām sekundēm es sapratu, ka iepriekšējās maiņas darbiniece kļūdījās, divas reizes samazinot maksu. Es negribēju, lai viņai tādēļ rastos problēmas darbā, tāpēc atgriezos firmā. Taču tajā brīdī darbinieki nevēlējās sniegt man šīs sievietes kontaktinformāciju. Es nolēmu pacensties satikt viņu nākamajā dienā. Vēlāk es apmeklēju šo biroju četras vai piecas reizes, taču neveiksmīgi.

Pēc tam piepeši man ienāca prātā cita izpratne par mūsu parādiem. Visuma princips “Ja nezaudēsi, tad neiegūsi”, kuru mums atklāja Skolotājs, spiež mums atgriezt mūsu parādus, un iespējams, šī jaunā darbiniece atdeva man savu parādu. Taču nepareiza šī principa izpratne cilvēku sabiedrības līmenī radīja daudzus bezgalīgus stāstus par parādu atdošanu, līdzīgi kā V. Šekspīrs to apraksta lugā “Romeo un Džuljeta”. Es izpratu, ka nekas nespēj mainīt šo principu, taču es varu mēģināt atlaist vismaz šo niecīgo parādu veidu, lai apturētu līdzīgus “bezgalīgus stāstus”. Apzinoties to, es nolēmu, ka šīs situācijas risināšanai ir vienkārši jāpieliek nedaudz vairāk pūļu, un turpināju apmeklēt iespieddarbu firmu.

Tajā rītā es iegāju iespieddarbu firmas birojā, neskatoties uz jau iepriekš minēto diskomforta sajūtu, un ieraudzīju šo jauno sievieti strādājam. Es teicu viņai, ka vēlos samaksāt iztrūkstošo naudu, un ka Skolotājs māca mūs vispirms domāt par citiem, jo mēs praktizējam saskaņā ar principu “Īstenība Labestība Pacietība”. Tāpat es teicu, ka šī situācija, iespējams, ir izveidojusies kā sekas viņas parādam man, un ka es piedodu viņai šo parādu, taču viņai nāksies atdot savus parādus citiem, lai dzīvotu laimīgi. Viņa neizskatījās īpaši iepriecināta, kad es sāku viņai skaidrot šo situāciju, bet, kamēr es turpināju skaidrot, viņas seja kļuva arvien gaišāka un gaišāka. Un es arī sajutu gaišumu savā sirdī pēc sava parāda atmaksas.

Tās dienas vakarā es devos risināt otrajā pieredzē minētās lietas, ar kurām biju nolēmis padalīties ar skolniekiem. Es sagaidīju zaļo luksofora signālu un sāku iet pāri ielai. Piepeši man blakus strauji nobremzēja džips. Es saglabāju savā prātā mieru, un džips manā priekšā apstājās apmēram 30 – 40 cm attālumā. Es saglabāju taisnu stāvokli un nenobijos. Ieraudzīju sievieti pie stūres, viņa skatījās man tieši sejā, taču vienīgais, ko es spēju izdarīt šajā brīdī, bija pamāt viņai ar roku.

Vēlāk vakarā man radās izpratne, ka Skolotājs palīdzēja man atdot manu tās dzīves parādu pēc tam, kad biju nomaksājis savu mazāko parādu.

Dažas dienas vēlāk man kopā ar citiem skolniekiem atgādināja par to, lai neaizmirstam uzrakstīt pieredzi. Tikai tajā brīdī es sapratu, ka viss notikušais bija svarīga pieredze man. Pēc šīs domas rašanās mans ilgstošais diskomforta stāvoklis praktiski beidzās. Nākamajā brīdī es sapratu, ka šis ilgstošais diskomforta stāvoklis bija kā mājiens, kurā apvienoti šie notikumi, kas virspusēji it kā nebija saistīti savā starpā.

Šīs pieredzes rakstīšanas laikā man radās šāda vienkārša izpratne: praktizētājam izglābtās dzīvās būtnes ir vienīgais ieskaitītais atgrieztais parāds, un mēs nedrīkstam pārtraukt pielikt visas pūles, lai turpinātu šo glābšanas procesu.

Tā kā šī ir tikai mana personīgā pieredze ļoti ierobežotā līmenī, lūdzu, ar labestību norādiet man uz jebkurām neatbilstībām.


Liels paldies, Skolotāj!
Paldies, dārgie skolnieki!

Jūs tiekat laipni aicināti izdrukāt un izmantot visus Clearharmony mājas lapā publicētos rakstus un to saturu, tomēr lūdzam atsaukties uz pirmavotu.