Rietumu Faluņ Dafa praktizētāja ceļš

Skolotājs māca:

“Tikai pēc Šakjamuni, Lao Dzi un Jēzus atnākšanas cilvēki šodien var patiešām izprast, kas ir īstena ticība un pilnveidošanās, kas ir Buda, Dao un Dievi — tagad viņi spēj izprast šīs lietas. Vēstures gaitā mūsdienu cilvēces domāšana ir bagātinājusies, un tas devis cilvēkiem iespēju atpazīt un izprast Likumu, iegūt Likumu. Visa cilvēces vēstures gaita ielika šādu pamatu. Citiem vārdiem sakot, cilvēki un cilvēces kultūra tika radīti, lai šeit varētu tikt mācīts Dafa...” (Likuma izklāsts ceļojot pa Ziemeļameriku).

Skolotājs māca:

“Patiesībā reliģiju pastāvēšanai ir divi mērķi. Pirmais — tās patiešām dod iespēju labiem cilvēkiem pilnveidoties pa īstenu Ceļu; otrais — tās nodrošina, ka cilvēku sabiedrības morāle saglabājas samērā augstā līmenī. Par šīm divām lietām rūpējas reliģijas.” („Likuma izklāsts Lantau salā” no „Džuaņ Faluņ II”).

Tradicionālā kristiešu audzināšana

Esmu dzimis Anglijas vidienē, nelielā ciematiņā ar mazāk nekā 50 lauku sētām. Ciemats tika celts apkārt baznīcai. Visi jaundzimušie tika kristīti vietējā baznīcā, un gandrīz visi ciemata iedzīvotāji regulāri apmeklēja baznīcu vismaz īpašos gadījumos — Lieldienās, Ziemassvētkos un Ražas svētkos. Ik vasaru tika atzīmēti ciemata baznīcas svētki, un ikviens pielika pūles, lai svētki noritētu godam — valdīja patiešām labs kopības gars.

Mans vectēvs bija lauksaimnieks, bet vecāmāte — tipiska fermera sieva. Viņa cepa un vārīja, iesaistījās ciemata aktivitātēs un baznīcā spēlēja ērģeles.

Tādēļ man jau no mazām dienām šķita pilnīgi dabiski iekļauties kristiešu sabiedrībā. Katru svētdienu mana māte, vecākā māsa un es devāmies uz rīta lūgšanu un, kļūstot vecākam, man bija pienākums pumpēt ērģelēs gaisu, lai vecāmāte varētu tās spēlēt. Vēlāk, kad tika uzstādīta elektriskā sistēma, es pievienojos baznīcas korim. Ne jau tāpēc, ka mana dziedāt prasme būtu tik laba; tas vienkārši tuvināja bērnus baznīcai, liekot tiem piedalīties Svētdienas skolā un uzzināt vairāk par kristietību.

Es biju uzcītīgs skolnieks, ticīgais. Mums tika stāstīts, ka Jēzus ir mūsu glābējs un, ja godam nodzīvosim savu dzīvi, mums ir izredzes pēc nāves nokļūt debesīs. Man nekad nav bijusi īsti skaidra izpratne par debesīm, tomēr es izpratu, ka labāk ir būt labam, nevis sliktam cilvēkam, un es vienmēr centos būt laipns pret citiem un palīdzēt cilvēkiem. Es palīdzēju mātei tikt galā ar mājas darbiem un daudz laika pavadīju fermā kopā ar tēvu.

Pabeidzis sākumskolu, es devos uz tuvāko lielāko pilsētu un iekārtojos par mācekli lielā inženierzinātņu konglomerātā. Šī jaunā vide sniedza man brīvību, bet es veltīju savus spēkus mācībām un sportam. Kā jau lauku puisim, kas pieradis pie smaga darba, man bija spēcīgs ķermenis, un es diezgan labi spēlēju kriketu. Es spēlēju divas spēles katru nedēļas nogali, kā arī trenējos darbadienu vakaros, tādējādi mani baznīcas apmeklējumi stipri samazinājās. Un tomēr es joprojām saglabāju savu ticību un pastāvīgi centos dzīvot saskaņā ar kristīgo mācību.

Pēc ilgiem studiju gadiem es kļuvu par inženieri un 1970. gadā iekārtojos strādāt Menedžmenta konsultāciju kompānijā. Es turpināju stingri pieturēties kristietībai un centos regulāri apmeklēt baznīcu līdz pat 1980. gadu vidum.

Mani vienmēr ir interesējuši jautājumi par pasauli un Visumu, mani pārsteidza tā uzbūve un interesēja, vai pastāv vēl kaut kas ārpus šī Visuma. Es daudz domāju par šiem jautājumiem, bet nekādi nespēju tos izprast.

Manas kristietībā smeltās zināšanas aprobežojās ar to, ka pastāv debesis, zeme un pazemes valstība, bet sīkāk nekas netika paskaidrots. Mums tika stāstīts arī par elli, bet nekas vairāk par to, ka tā ir verdoša uguns pekle, netika skaidrots.

Pieredze, kas mainīja manu dzīvi

Milzu pārmaiņas manā dzīvē notika 1988. gadā. Reiz naktī man sākās panikas lēkme, trūka elpas, un es zaudēju samaņu. Atguvies apmēram pēc pusstundas, es atskārtu, ka mana atmiņa ir daļēji zudusi. Būdams inženieris, es pat nespēju atcerēties, kā pievienot vadu kontaktdakšai.

Lai gan pēc divu nedēļu ilgas atpūtas es atgriezos darbā, man bija nepieciešami vēl pieci gadi, lai atgūtu veselību pilnībā. Es pārstāju apmeklēt baznīcu, jo uzskatīju, ka Jēzus par mani vairs nerūpējas.

Manai „slimībai” bija tālejošas sekas, un tajā pašā laikā izjuka arī mana laulība. Es pametu mājas un sajutu, ka esmu nogrēkojies pret debesīm. Kopš tā laika es neesmu apmeklējis dievkalpojumus, un šis incidents nostādīja mani uz cita ceļa.

Tajā laikā es strādāju ar starptautiskiem projektiem joprojām vēl tajā pašā konsultatīvajā uzņēmumā. 1994. gada decembrī es sāku strādāt Pasaules bankas projektā Tiaņdzjiņā, Ķīnā, kuru biju aizsācis jau pirms trim gadiem. Tur, Tiaņdzjiņā, es sastapu savu nākamo sievu, ar kuru apprecējos 1998. gadā. Patiesībā, atskatoties uz savu dzīves ceļu, es varu saskatīt iepriekšnolemtības saikni itin visā, kas noticis manā dzīvē.

Pēc projekta pabeigšanas Tiaņdzjiņā 1999. gadā es sāku strādāt pie cita trīs gadu ilga projekta Liaoninas provinces Šeņjanas, Aņšaņas un Daliaņas pilsētās. Pēc tam, pirms sākt darbu Eiropas Savienības projektā Kosovā, es nonācu Sjiaņā un Naņčanā.

Lai gan es atrados Tiaņdzjiņā, kad sākās Faluņ Dafa vajāšana, un Liaoninā, kad vajāšana patiesi uzņēma apgriezienus, būdams ārzemnieks Ķīnā, es par to neko daudz nezināju. Bija kāds kolēģis, kas strādāja analogā projektā Sičuaņā, un viņš pastāstīja mums par savas sekretāres vīru, kurš pazudis noslēpumainos apstākļos. Šis cilvēks praktizēja Faluņgun, bet tas arī bija viss, kas kolēģim bija zināms — ārzemniekam, kas strādā Ķīnā, nav viegli uzzināt patiesību.

Pirms došanās uz Kosovu es savainoju labo gūžas kaulu. Speciālisti sacīja: „Ir savainots skrimslis, jums nepieciešams nomainīt gūžas locītavu.” Es biju gatavs operācijai, taču Kosovas projekts sākās tik ātri, ka to nācās atlikt.

Pirmā iepazīšanās ar Faluņ Dafa

Savā brīvajā laikā Kosovā es izlasīju par jaunākajiem atklājumiem cilmes šūnu pētījumos, un arī sieva meklēja internetā informāciju par to, kā atrisināt manu problēmu bez ķirurģiskas iejaukšanās. Kad tuvojās divu gadu ilgā Kosovas projekta noslēgums, viņa atrada informāciju par Faluņ Dafa. Sieva izdrukāja grāmatas „Džuaņ Faluņ” versiju angļu valodā un svētdienu pēcpusdienās deva man to lasīt pa vienai lekcijai.

Es lasīju, bet neizpratu! Es sacīju sievai: „Šī grāmata, līdzīgi kristīgajai mācībai, māca, kā būt par labu cilvēku.” Bet tas, kā sieva runāja ar mani par Faluņgun, dziļi sirdī radīja pārliecību, ka mūsu dzīve drīz mainīsies.

Tagad es saprotu, ka sieva bija atradusi risinājumu manai gūžas locītavas problēmai, bet toreiz es to vēl neizpratu. Kad 2008. gadā mēs atgriezāmies Honkongā, man nekavējoties tika veikta operācija.

Tajā pašā gadā, kad atgriezāmies Honkongā, mana sieva sazinājās ar vietējiem praktizētājiem un sāka praktizēt Faluņgun. Man toreiz šķita, ka Faluņgun vairāk domāts tieši ķīniešiem. Es joprojām pieturējos pie normāla rietumu cilvēku dzīvesveida — nodarbojos ar sportu, pļāpāju ar draugiem un iedzēru. Tā tas turpinājās arī pirmo laiku pēc atgriešanās Kosovā.

2009. gadā mēs atkal atgriezāmies Kosovā. Mana sieva kontaktējās ar praktizētājiem no apkārtējām Austrumeiropas valstīm, un brīvdienās viņa organizēja tikšanās ar dažiem no viņiem. Braucot mašīnā, viņa bieži vien atskaņoja Skolotāja lekciju audioierakstus un Dafa praktizētāju sacerētās dziesmas.

Patiesi praktizēt Faluņ Dafa

2009. gada agrā rudenī mans “pudeles brālis” atgriezās Apvienotajā Karalistē, un sieva man sacīja, – ja jau tagad man vakaros esot brīvs laiks, kādēļ gan es nevarētu kopā ar viņu izpildīt vingrojumus. Būdams sportists, es domāju, ka man nebūs problēmu izpildīt dažus vienkāršus vingrojumus — tā es sāku mācīties tos izpildīt. Mēs skatījāmies video apmācību un centāmies izpildīt vingrojumus, cik labi vien iespējams.

Lai gan lielāko daļu savas dzīves es nebiju cietis no nopietnām slimībām, tolaik man jau bija dažas veselības problēmas, tai skaitā trokšņi kreisajā ausī, kas padarīja mani vai traku, kā arī sāpes skaustā, par ko speciālisti teica, ka man nāksies dzert zāles līdz mūža beigām; vēl man bija paaugstināta kuņģa skābes sekrēcija, cista uz kakla, kas agrāk jau bija divreiz izgriezta, bet turpināja augt un izdalīt nepatīkami smakojošu asiņainu šķidrumu; bija vēl arī sāpes labajā plecā un dažas citas nepatīkamas parādības.

Pēc sistemātiskas vingrojumu izpildes vairākus mēnešus pēc kārtas šīs problēmas pamazām viena pēc otras izzuda. Tomēr visvairāk mani ieinteresēja enerģija, ko sāku just starp savām rokām vingrojumu izpildes laikā.

Izpildot vingrojumus, notika vēl divas izšķirošas lietas. Agrāk, izpildot vingrojumus un paceļot labo roku augstāk par plecu, es izjutu sāpes. Bet kādu dienu es izdzirdēju mugurā tādu kā blīkšķi, tieši virs labās lāpstiņas, sajūta bija tāda, it kā dzīslas tiktu atbrīvotas, un pēc tam sāpes rokā izzuda!

Otrajā gadījumā tas notika stājas vingrojuma laikā – izpildot otrā vingrojuma ceturto pozīciju, pēkšņi labajā ausī izjutu asas sāpes, gluži kā strāvas triecienu. Pēc tam dažu dienu laikā tas atkārtojās vairākas reizes. Jau vairākus gadus es nevarēju likt telefonu pie labās auss, jo slikti ar to dzirdēju, bet pēc šiem gadījumiem mana dzirde pilnībā atgriezās!

Es pamanīju, ka ir uzlabojusies arī mana redze. Pēc šiem atgadījumiem, turklāt vēl sajūtot enerģiju vingrojumu izpildes laikā, es sapratu, ka Faluņgun ir kaut kas patiešām spēcīgs, un vēlējos uzzināt par to vairāk.

Tad es sāku lasīt Skolotāja lekcijas un mācīties Likumu vēl uzcītīgāk, lai galu galā atrastu atbildes uz daudziem jautājumiem par Visumu un vēl daudz ko citu. Es biju atklājis pilnīgi jaunu pasauli.

Laika posms no 2009. līdz 2011. gadam mums ar sievu bija mācīšanās un jaunu atklāsmju periods. Mēs ceļojām pa daudzām Eiropas valstīm, tikāmies ar vietējiem praktizētājiem nodarbību un patiesības skaidrošanas vietās, vairākas reizes noskatījāmies Shen Yun izrādes Lielbritānijā, Atēnās un Bratislavā — mums tika dota šāda privilēģija.

Mana lielā atmoda notika pēc Eiropas Likuma konferences apmeklēšanas Romā 2010. gada novembrī. Šī pieredze bija tik saviļņojoša, ka es gandrīz nepārtraukti raudāju. Praktizētāju pieredzes par spīdzināšanu darba nometnēs Ķīnā, praktizētāju stāsti par to, kā tie atbrīvojušies no dzīvībai bīstamām slimībām, stāsti par žēlsirdību... Es nemaz nezināju, ka pasaulē dzīvo šādi apbrīnojami cilvēki. Tad es sapratu, ka manā dzīvē notiks milzu pārmaiņas; man jācenšas palīdzēt pat tad, ja spēju paveikt tikai nedaudz.

2010. gada decembrī mēs devāmies uz Likuma konferenci Izraēlā, un tas atkal bija vienreizēji.

Es ticu ikvienam vārdam, ko mums saka Skolotājs. Faluņ Dafa ir dziļš un visaptverošs — tā atklāsmes nav vārdos aprakstāmas.

Paldies, Skolotāj! Paldies, draugi-praktizētāji!

Raksts franču valodā: http://fr.clearharmony.net/articles/a118305-D-une-education-chretienne-traditionnelle-a-rencontrer-Dafa.html