Pilnveidošanās pieredze

Augsti godātais Skolotāj!
Dārgie draugi praktizētāji!

Es sāku praktizēt Faluņ Dafa 2008. gadā, taču vienmēr saku, ka patiesi pilnveidoties sāku 2010. gadā, kad sāku darīt trīs lietas.

Vispirms es gribētu teikt, ka, lai gan es patiešām centos uzrakstīt savu pieredzi Eiropas Likuma konferencei savlaicīgi, dažādas bailes mani atturēja, un es aizkavējos. Reiz es rakstīju draugam praktizētājam, cik svarīgi būtu, ja viņš uzrakstītu pieredzi par vingrojumu apmācību, jo man tas ļoti palīdzēja, un ka būtu ļoti jauki sēdēt šeit un klausīties viņa pieredzi. Viņš atbildēja, ka jā, tas, iespējams, varētu būt labi, taču viņu no tā attur daudzas bailes. Piemēram, bailes no tā, ka viņš nav pietiekami labs, ka iespējams kāds viņu kritizēs, un tās bija tādas pašas bailes, kādas bija man. Interesanti bija tas, ka šīs bailes bija tā paslēptas, ka spēju tās atpazīt tikai pēc vairākām stundām. Es nemitīgi domāju, ko viņam varētu atbildēt, taču nekādi nevarēju izdomāt atbildi, līdz sapratu, ka tās ir tieši tās pieķeršanās, kuras ir nepieciešams atmest arī man.

Pēc tam man ienāca prātā šādas rindas no Skolotāja teiktā “Džuaņ Faluņ” 4. lekcijā: “Vairākums no mums pārveido savu karmu Sjiņsjin konfliktos ar cilvēkiem. Karmas pārveidošanās bieži izpaužas šajās attiecībās. Cilvēka pārdzīvojumi, atrodoties pretrunās un domstarpībās ar citiem, ir pat lielāki par fiziskajām ciešanām. Es teiktu, ka izturēt fiziskās ciešanas ir visvieglāk. Tev tikai jāsakož zobi, un viss pāries. Taču, kad cilvēku starpā rodas konflikti, tikt galā ar savu sirdi ir ļoti grūti.”

Pēc tam manā prātā izveidojās doma, ka tad, ja es vēl varēšu aizsūtīt savu pieredzi uz konferenci, tad atkāpties vairs nebūs iespējams. Dažas stundas vēlāk pēc šīm domām no Eiropas Asociācijas pienāca vēstule, ka tiek pagarināts pieredžu iesūtīšanas termiņš... Es nespēju noticēt savām acīm. Tas bija kā mājiens no Skolotāja. Tāpēc es sāku rakstīt pieredzi.

Mana mamma aizgāja aizsaulē

2014. gada 2. augustā taisno domu raidīšanas laikā man iezvanījās telefons, un es saņēmu ziņu, kas mani satrieca kā zibens spēriens no skaidrām debesīm. Bija mirusi mana māte. Es pat nezināju, ka var tik ļoti sāpēt. Agrāk es domāju, ka daudz ko esmu pārdzīvojusi. Turklāt esmu Faluņ Dafa praktizētāja, kura zina, ka dzīve uz Zemes – tā ir tikai tāda eksistences forma. Taču tajā mirklī man viss pārstāja eksistēt. Es gribēju braukt mājās pie tēva pēc iespējas ātrāk, taču es atrados 2 stundu brauciena attālumā. Es braucu kopā ar praktizētājiem, kuri arī bija mani radinieki. Es jutu, ka nevaru viņiem parādīt, ko jūtu, jo viņi to nesapratīs. Es taču esmu praktizētāja. Man pret to ir jāizturas viegli – tā es teicu pati sev. Šī notikuma priekšvēsture ir tāda, ka bērnībā manas vislielākās bailes bija zaudēt mammu. Un tad, tajā karstajā vasaras dienā, 24 gadu vecumā es biju spiesta iziet tam cauri. Vēl pēc mēneša es nespēju attapties no tā. Pirmajās nedēļās man vajadzēja ātri tikt galā ar sevi, jo uz Ungāriju brauca Debesu orķestris Tiaņ Guo, un tā mums bija ļoti nopietna lieta – gan citiem praktizētājiem, gan dzīvajām būtnēm Ungārijā. Es negribēju iegāzt draugus praktizētājus un dzīvās būtnes, tāpēc biju spiesta lūgt Skolotāja palīdzību, lai tiktu ar to galā.

Es centīgi mācījos Likumu, un ieraudzīju “Džuaņ Faluņ” 6. lekcijā šādas rindas: “Tā māte, kas radījusi tavu Dvēseli, ir tava īstā māte. Sešos pārdzimšanu lokos tev ir neskaitāmas mātes, varbūt viņas ir cilvēki, bet varbūt arī ne. Visās tavās pārdzimšanās tev ir neskaitāms daudzums bērnu. Kas ir tava māte, kas ir tavi bērni – pēc nāves neviens nevienu vairs nepazīs. Tev vienalga būs jānomaksā savi karmiskie parādi. Cilvēki dzīvo maldos un nekādi nespēj atstāt šīs lietas. Kāds nevar atbrīvoties no pieķeršanās savam bērnam, uzskatot viņu par pašu labāko. Taču bērns nomirst, un, lai arī cik brīnišķīga būtu viņa māte, tā arī nomirst. Bēdu pārņemtais cilvēks vēlas viņiem sekot. Tu pat nepadomāji, vai tie nav nākuši, lai tevi mocītu. Tādā veidā viņi neļauj tev normāli dzīvot.”

Šo daļu es vairākkārt atkārtoju no galvas un visiem spēkiem centos atbrīvoties no jūtām. Taču, tiklīdz mēs tikām galā ar tiem pasākumiem, kuri bija saistīti ar Debesu orķestri, es jutu, ka varu dot vaļu savai cilvēciskajai pusei, tagad es varu raudāt un varu ļaut savai sirdij just sāpes. Diemžēl, tā bija ļoti cilvēcīga doma, un bija ļoti grūti atkal atrast sevi. Man ļoti palīdzēja piedalīšanās tulkošanas darbos, kopā ar citu praktizētāju strādājot pie jaunā “Džuaņ Faluņ” tulkojuma. Mēs tulkojām 1,5 līdz 2 stundas gandrīz katru rītu. Es nespēju atrast vārdus, lai pateiktos Skolotājam par to, ka viss tika tā ieplānots. Es biju spiesta mācīties Likumu ļoti koncentrējoties. Likuma spēks bija pārsteidzošs. Turklāt man palīdzēja arī tās praktizētājas bezgalīgā labestība, kura palīdzēja man iziet caur šo periodu, daloties ar savu pieredzi. Es biju ļoti priecīga, ka viņa mani nenosodīja, neteica, ka nedrīkst rīkoties tā vai savādāk.

Likuma mācīšanās palīdz visu atrisināt, tā palīdz izturēt jebkuru pārbaudījumu. Iespējams, ka ne uzreiz, iespējams, ka sanāk paklupt, taču mēs vienmēr varam piecelties. Turklāt mātes zaudējums man atgādināja kādu svarīgu lietu. Par to, ka mūsu laiks ir ierobežots. Lai kā man gribētos viņai palīdzēt, es nevaru vairs to izdarīt, es nespēju pagriezt laika ratu atpakaļ. Taču man joprojām ir iespēja pilnveidoties vēl labāk un vēl labāk veikt trīs lietas, lai glābtu dzīvās būtnes.

Piedalīšanās projektā Ride to Freedom

Otra manas pieredzes daļa ir cieši saistīta ar pirmo. Un proti, līdz mums atnāca ziņa par “Velomaratonu brīvībai” tajā laikā, kad es sapratu, cik steidzama ir dzīvo būtņu glābšana, un tikpat steidzams ir mūsu pieķeršanos atmešanas process. Kad es uzzināju vairāk par šo projektu, es biju nedaudz pārsteigta. Es padomāju, ka man tas nebūs viegli. Man ir pieķeršanās daudzām lietām, un man ir ļoti grūti, kad man ir jāatsakās no savas nelielās privātās telpas. Maratons ilgs vairāk nekā sešas nedēļas. Tas mani nobiedēja, taču pēc tam es ieraudzīju šīs teksta rindas no kanona “Dafa sekotājiem ir jāmācās Likums”:

“Viņi uz to skatās tā: “Ja tu glāb mani, tad vispirms tev ir jāsasniedz mans līmenis un jābūt apveltītam ar atbilstošu diženumu un tikumu, lai tu varētu mani izglābt. Bez atbilstoša diženuma un tikuma, kā tu varēsi mani izglābt, nesasniedzis manu līmeni? ” Tāpēc viņi liek jums klupt un krist, ciest un likvidēt jūsu pieķeršanās, līdz jūs ar iegūto diženumu un tikumu esat pilnveidojies līdz nepieciešamajam līmenim un varat viņus izglābt.” (Likuma izklāsts starptautiskajā Fa konferencē 2011. gadā Vašingtonā, Kolumbijas apgabals).

Tajā brīdī es padomāju, ka tā patiešām ir lieliska iespēja atmest manu pieķeršanos komfortam un slinkumam. Un es pat nevarēju iedomāties, cik tā bija lieliska iespēja.

Sākumā mēs pastāstījām par šo projektu mūsu radiniekiem un draugiem. Mani pārsteidza viņu reakcija. Līdz tam brīdim viņi nebija pārāk ieinteresēti jautājumā par vajāšanu apturēšanu. Taču tagad viņi ar prieku pievienojās mūsu selfiju kampaņai, kura izpaudās kā fotografēšanās kopā ar mums, fotogrāfiju izvietošana sociālajos tīklos, papildinot tās ar atbalsta tekstu un paskaidrojumu, kāpēc mēs skaidrojam patiesību. Piemēram: “Mēs organizējām šo 5000 km garo maratonu no Losandželosas līdz Vašingtonai, lai pastāstītu par bērniem, kuri Faluņgun vajāšanu rezultātā kļuvuši par bāreņiem. Paldies, ka atbalstījāt mūs!” Tā šo publikāciju varēja ieraudzīt visi mūsu draugi.

Mana izpratne par šo ir tāda, ka tā ir ļoti laba lieta, jo viņi atklāti paziņoja, ka atbalsta Dafa. Gatavojoties maratonam, es padomāju, ka tas vien ir tā vērts, lai pievienotos projektam. Tajā pašā laikā man vajadzēja atmest daudzas pieķeršanās materiālām lietām. Maratons sākās ar lielu budžetu, bet drīz vien tas izsīka. Tātad tas prasīja vēl lielākus finansiālus ieguldījumus, nekā mēs bijām iedomājušies. Mēs arī zinājām, ka tik ilgi, cik mēs tur būsim, mēs tērēsim naudu, taču ienākumu mums nebūs. Laika gaitā parādījās vēl daudzas citas grūtības. Daudzi praktizētāji izstājās no projekta. Es zināju, ka nepadošos, un ka mums nelokāmi ir jāvirzās uz priekšu.

Tieši pirms tam, kad es aizbraucu no Ungārijas, mums parādījās iespēja piedalīties četras dienas ilgā pasākumā, kurš bija visapmeklētākais tajā rajonā, kurā es dzīvoju. Es nekad agrāk nebiju tajā bijusi, un nezināju, ko tieši no tā visa gaidīt. Parasti šis pasākums beidzās, kad sāka līt lietus, un šajā reizē, kā likās, bija jānotiek tieši tāpat. Pirmajā dienā, mēs praktizētāji, stāvējām tur lietū un ledainā vējā visu dienu. Kad mēs fotografējāmies, kādam bija jāstāv ar lietussargu, bet kādam bija jāfotografē. Mēs nepadevāmies, mēs vienkārši nevarējām padoties. Otrajā dienā lietus lija tikai no rīta. Bet ceturtajā dienā lietus sāka līt tikai tad, kad pasākums bija beidzies. Mēs daudz fotografējām un izskaidrojām patiesību par Faluņ Dafa vajāšanām ļoti daudziem cilvēkiem. Mēs varējām arī piedalīties dažos pasākumos ar mūsu “Velomaratonu brīvībai”, un tie visi noritēja ļoti labi. Cilvēki ne tikai uzzināja par vajāšanām, bet arī aktīvi gribēja mums palīdzēt. Un praktiski katrs teica, cik neparasti ir šie bērni, – viņi ir tikai pusaudži, taču ziedo savas vasaras brīvdienas tik cēlam mērķim.

Velomaratons

Es sāku uztraukties jau lidojuma laikā. Es uztraucos, jo manas angļu valodas zināšanas bija nepilnīgas, uztraucos, kā es varēšu tur nodzīvot katru dienu, cik labi spēšu atbrīvoties no savām pieķeršanām un vai viegli spēšu izturēties pret grūtībām. Es nolēmu, ka centīgi vingrošu, mācīšos Likumu un raidīšu taisnās domas. Kad man bija kāds brīvāks brīdis, es sāku kaut ko no tā visa darīt. Tajā pašā laikā man pakāpeniski nācās sastapties aci pret aci ar savām bailēm. Trešo nakti mēs pavadījām tuksnesī. Mums bija tikai brezenta nojume. Bija interesanti sajust, ka neko nespēju mainīt. Es nevarēju no turienes aizbēgt. Man bija tur jāguļ. Es svīdu. Es ļoti baidījos no zirnekļiem, čūskām un kukaiņiem. Kad bija jāiet uz tualeti, man bija jāsakopo visi savi spēki. Kad es gatavojos turp doties, citi pat brīdināja mani, lai es uzmanīgi paskatos apkārt, pirms es tur ieeju, lai kaut kas man neuzlec virsū... Es vairs nezināju, raudāt vai smieties. Vēlāk es ieraudzīju, ka viena meitene no mūsu komandas arī baidījās tur ieiet. Neko nedomājot, es atvēru durvis, pārbaudīju, vai nekas nav iekšpusē, un ļāvu viņai ieiet.

Šī situācija atgādināja man, ka esmu praktizētāja, un nekas nenotiek vienkārši tāpat vien. Mēs esam daļa no visa tā. Es nevaru pieļaut, ka pieķeršanās uzveiktu mani, jo tieši tad čūska vai kas cits patiešām parādīsies. Skolotāja Likuma ķermenis vienmēr ir kopā ar mums, un, ja mana ticība Skolotājam un Likumam ir tīra, ar mani nekas nenotiks. Tieši tā es patiešām varu palīdzēt visai komandai, jo es nesu par to atbildību.

“Džuaņ Faluņ” 4. lekcijā nodaļā “Guaņdin” Skolotājs saka: “Mans Likuma ķermenis zina visu, par ko tu domā, un var visu izdarīt. Ja tu nepilnveidosies, tad tas par tevi nerūpēsies. Bet, ja pilnveidosies, tas palīdzēs tev it visā līdz galam.”

Šī izpratne man palīdzēja iziet caur pašām sarežģītākajām situācijām ar domām, ka nekas slikts nevar notikt.

Katras dienas ikviena minūte bija kā pārbaudījums, vai spēsim bez šaubīšanās ticēt Skolotājam un Likumam, vai spēsim ikvienā situācijā domāt par citiem un atmest savas pieķeršanās. Es domāju, ka, līdz kādai noteiktai pakāpei mums tas izdevās, un mēs izglābām daudz dzīvo būtņu.

Šeit izklāstīta tikai mana personīgā izpratne manā ierobežotajā līmenī. Lūdzu, ar labestību norādiet uz manām kļūdām.

Paldies, jums Skolotāj, paldies, jums draugi praktizētāji!