Pieķeršanās rezultātam

Cienījamo Skolotāj, dārgie draugi praktizētāji,

Es gribētu pastāstīt jums par kādu pieķeršanos, kura laiku pa laikam aizved mani prom no pareizā ceļa. Par laimi esmu jau atpazinis šo pieķeršanos, lai gan neesmu līdz galam no tās atteicies. Tā ir pieķeršanās gala rezultātam, un tā izriet no daudzām citām dziļi slēptām pieķeršanām.

Pirms es sāku pilnveidoties Dafa, es biju pārliecināts ateists. Visa mana apkārtējā pasaule bija piepildīta ar materiālismu, un augstskolu es pabeidzu loģistikas jomā. Šo gadu laikā, atrodoties tādos apstākļos, es biju piepildīts ar materiālistiskiem uzskatiem, un mans domu gājiens bija vērsts uz kvantitāti. Tas bija tieši tā, kā Skolotājs stāsta “Džuaņ Faluņ” (par Debesu aci): “Mūsdienās daži cilvēki domā, ka šis acu pāris var redzēt jebkuru matēriju, jebkuru priekšmetu šajā pasaulē. Tādēļ viņiem ir izveidojies stūrgalvīgs priekšstats, ka reāls ir tikai tas, ko cilvēks var saskatīt ar acīm. Viņi netic tam, ko nespēj ieraudzīt.”

Tādejādi savās darbībās es “dabiski” biju orientēts uz gala rezultāta sasniegšanu.

Kā Likuma labošanas perioda Dafa skolniekam man ir misija – palīdzēt glābt Skolotājam dzīvās būtnes – tāpēc mēs cenšamies piedalīties patiesības skaidrošanas pasākumos un radīt pareizu vidi starp praktizētājiem. Konkrētos gadījumos šī pieķeršanās gala rezultātam man parādījās kā novirzīšanās no pareizā ceļa un novirzīšanās no Likuma, aizmirstot par augstākiem principiem. Es gribētu parunāt par tādiem gadījumiem, par to cēloņiem un sekām.

Koordinēšana nodarbību vietā un Likuma mācīšanās grupā

Laikā, kad es sāku praktizēt, es dzīvoju Brno. Pēc kāda laika daļa ilggadējo praktizētāju, tai skaitā arī nodarbību vietas koordinators, pārcēlās uz citiem apgabaliem. Apstākļi un entuziasms noveda pie tā, ka es kļuvu par nodarbību vietas koordinatoru. Sākumā manas domas un rīcība bija taisnas. Taču ar laiku es uzņēmos arvien vairāk un vairāk atbildības, kas pakļāva mani lielam spiedienam. Tiklīdz es atslābinājos, mācoties Likumu, vai nebiju koncentrējies, es sāku domāt par tādām lietām kā: “Šodien atnāca tikai daži cilvēki, un viens atkal neatnāca.” Es domāju, ka tas ir lieliski, ja mums izdodas sanākt kopā kā lielai grupai, un mēs varam nostiprināt mūsu lauku ar taisnu enerģiju, taču mana apziņa nebija saplūdusi ar Likumu, tā bija koncentrējusies tikai uz šo mērķi, kas radīja šķēršļus. Es vainoju citus, un, lai gan tas bija tikai manā apziņā, tas radīja šķēršļus un spiedienu uz pārējiem citās dimensijās. Pēc kāda laika es nodevu koordinācijas jautājumus citam praktizētājam.

Kad es dziļāk aplūkoju šīs “pieķeršanās rezultātam” cēloņus šajā gadījumā, es spēju ieraudzīt divas citas pieķeršanās. Viena no tām bija sevis apliecināšana, jo es vienmēr biju stingrs pret sevi pilnveidojoties, un to pašu es gaidīju arī no citiem. Un otra bija bailes – es baidījos, ka gadījumā, ja praktizētāji nepiedalīsies mūsu pasākumos regulāri, viņi zaudēs savu līmeni vai pat pārstās pilnveidoties.

Piedalīšanās Shen Yun projektā

Man bija tas gods vairākkārt piedalīties Shen Yun koncertu sagatavošanā mūsu valstī. 2014. gadā es tiku iecelts par koordinatoru Brno. Es vienmēr esmu ielicis visu savu sirdi Shen Yun projektā. Savā lekcijā “Dafa skolniekiem ir jāmācās Likums. Likuma izklāsts starptautiskajā Fa konferencē 2011. gadā Vašingtonā, Kolumbijas apgabalā” Skolotājs teica: “Taču vai jūs zināt, ka cilvēki, kurus Shen Yun bija paredzēts izglābt [bet kuri neatnāca uz izrādi], uz visiem laikiem ir zaudējuši šo iespēju. Tā kā Likuma labošanas periods nepārtraukti, soli pa solim virzās uz priekšu, tad brīdī, kad tas sasniedz noteiktu līmeni, pienāk laiks cilvēkiem, kuri pieder šim līmenim. Kad tas sasniedz kādu noteiktu Debesu valstību vai kāda Debesu ķermeņa līmeni, pienāk laiks tai cilvēku grupai noskatīties [uzvedumu] un nākamajā reizē [kad uzstāsies Shen Yun] šo vietu jau būs ieņēmis cits cilvēks. Vai jūs zināt, cik daudz dzīvību tika zaudēts?! Vai jūs zināt, ko es jūtu, redzot teātrī tukšas vietas? ”

Es centos domāt par tām dzīvajām būtnēm un neatkāpties no mūsu Skolotāja teiktā. Tajā laikā, kad tuvojās izrādes, mums nebija pietiekami labi veicies ar biļešu tirdzniecību, kā bijām cerējuši, es strādāju arvien vairāk un vairāk, un mana apziņa arvien vairāk un vairāk piepildījās ar šīm lietām. Šī iemesla dēļ es nevarēju koncentrēties Likuma mācīšanās un taisno domu raidīšanas laikā. Laiku pa laikam es spēju domāt tikai par kādas tikšanās rezultātu, vai kādu darbību tā vietā, lai koncentrētos uz dzīvo būtņu glābšanu, ar kurām mēs tiekamies Tas bija smags gads, tāpēc ka pirmo reizi uzvedumi pie mums notika divās pilsētās. Beigu beigās mēs bijām vēl tālu no tā, lai Brno teātrī izpārdotu visas biļetes. Ilgu laiku es jutos pilnībā salauzts, un, lai gan Skolotājs atsūtīja mums ziņu, ka mūsu sasniegtais rezultāts ir labs, es nespēju pieņemt Viņa vārdus.

Kad es atskatos uz to, kur cēlušās manas pieķeršanās, es redzu, ka uzskatīju savas spējas par ļoti nozīmīgām, un nesapratu, ka panākumi var atnākt tikai tad, kad mēs labi pilnveidojamies. Tāpat kā mūsu Skolotājs jau vairākkārt ir uzsvēris grāmatā “Džuaņ Faluņ”: „Pilnveidošanās ir atkarīga no tevis paša, bet Gun – no Skolotāja.”

Mans ikdienas darbs

Apmēram pirms gada es kopā ar sievu pārbraucu uz Ostravu. Es atradu darbu netālu no savas mājas kādā vācu uzņēmumā, kurš nodarbojās ar detaļu izgatavošanu autorūpniecībai. Es tur strādāju par ražošanas plānotāju. Tas ir ļoti atbildīgs darbs, tāpēc ka tu tiec pakļauts milzīgam spiedienam no visām pusēm. No otras puses, pateicoties šim faktam, es saskaros ar daudziem kolēģiem, sākot no strādniekiem līdz pat augstākajai vadībai, un tādejādi man ir iespēja skaidrot patiesību.

Vācieši ir labi zināmi ar savu akurātumu un precizitāti, un tas atbilda manām idejām. Apmēram pēc pusgada mūsu produktivitāte sāka kristies, un mēs nonācām grūtā situācijā. Es centos saplānot ražošanu optimāli, bez kļūdām un cieši kontaktējoties ar citiem. Taču mums joprojām neveicās, un cilvēki sāka arvien vairāk un vairāk pieļaut kļūdas. Drīz vien pēc tā visa es sāku domās kārtot savus darba jautājumus pat tad, kad mācījos Likumu, izpildīju vingrojumus un radīju taisnās domas. Es sāku novirzīties no pareizā ceļa, un uzreiz bija redzams, ka esmu kļuvis augstprātīgs attiecībā pret saviem kolēģiem, reizēm pat atļāvos “uzsprāgt” savu kolēģu priekšā, kategoriski norādīju uz citu kļūdām un pat pieprasīju viņus sodīt. Man nebija pietiekami daudz spēka, lai skaidrotu patiesību, un pat ja man bija šādas domas, tad vēl viena doma nelika man mieru: “Kā viņi var pieņemt patiesību no tevis, kad tu pats uzvedies pretrunā ar principiem.” Es sāku strādāt virsstundas un nācu mājās iztukšots. Es gandrīz vai pārtraucu izpildīt vingrojumus darba dienās, un, mācoties Likumu, es bieži vien aizmigu vai domāju par darbu. Brīvdienas bija mans vienīgais glābiņš, un šajā laikā es centos savākties.

Reiz brīvdienās es teicu sev, ka tā tas vairs nevar turpināties, ka es nevaru to visu uzņemt tik nopietni, un piepeši sapratu, ka tas viss ir radies manas pieķeršanās dēļ, dzenoties pēc gala rezultāta, aiz kuras slēpās pieķeršanās slavai un pašapmierinātībai par labi saplānotu loģistiku – pieķeršanās, kuru es biju izveidojis savas dzīves laikā. Kad es studēju “Džuaņ Faluņ”, es sapratu, ka uzņēmumam arī var būt kaut kāda karma, un pat ja es stāvētu uz galvas, nav teikts, ka notiks kādi uzlabojumi: “... parasto cilvēku principus nedrīkst tā vienkārši pārkāpt. Pilnveidošanās procesa laikā praktizētājs, žēlsirdības vadīts, var paveikt kādu labu darbu: dziedināt cilvēkus, palīdzēt tiem atgūt veselību un stiprināt organismu – tas ir pieļaujams. Tomēr viņš nevar pilnībā izdziedināt citu cilvēku.” („Džuaņ Faluņ”, pirmā lekcija)

Pēc šīs pieredzes es sāku uztvert savu darbu daudz vieglāk, un apstākļi sāka uzlaboties. Man pat atgriezās entuziasms, uz ko mūs aicina mūsu Skolotājs.

Kā es uzrakstīju šo pieredzi

Minēšu vēl pēdējo piemēru, lai raksturotu manu pieķeršanos gala rezultātam, – es daudz šaubījos, vai man būtu jāizliek šī pieredze uz papīra. Par laimi, es sapratu, ka mana pieķeršanās gala rezultātam var nobloķēt mani – es baidījos, ka mana pieredze nebūs pietiekami laba šai konferencei, un ka tā paliks starp citām uzrakstītajām pieredzēm. Un kāpēc? Tāpēc, ka aiz tā slēpās bailes zaudēt savu reputāciju un pieķeršanās konkurencei. Šīs pieredzes rakstīšanas laikā es visticamāk paaugstinājos un atbrīvojos no visām šīm pieķeršanām. Tāpēc ka tieši šajā laikā es darbā veicu pierakstus un konstatēju, ka esam pārsnieguši plānu par dažām procenta desmitdaļām. Es pateicos Skolotājam par mājienu, ka atkal esmu ticis uz pareizā ceļa.

Es gribētu pabeigt savu pieredzi ar citātu no Likuma izklāsta Manhetenā 2006. gadā: “Brīvā forma, kādā jūs pilnveidojaties parasto ļaužu sabiedrībā, var likties jums relaksējoša, taču padomājiet: prasības, kurām jums vajadzētu atbilst, – turēt taisnas domas un rīkoties taisnprātīgi savas praktiskās pilnveidošanās laikā, – patiesībā ir ļoti stingras, jo tas viss balstās uz jūsu vēlēšanos sekot Likumam un patiešām no sirds pilnveidoties. Šeit, cilvēku sabiedrībā, tas, cik taisni jūs iesiet savu ceļu un vai spēsiet pacelties pāri parasto cilvēku līmenim, atrodoties šajā sarežģītajā apkārtējā vidē, ir atkarīgs tikai no jums pašiem. Pilnveidošanās procesā jums ir jāatbrīvojas no visa tā, pēc kā dzenas parastie ļaudis, no tā, ko viņi vēlas iegūt, no tā, kā viņi rīkojas, ko saka un ko dara.”

Lūdzu, labestīgi norādiet uz jebkurām neatbilstībām Likumam manā pilnveidošanās pieredzē.