Atceroties manu pilnveidošanās ceļu

Labdien, cienījamo Skolotāj,
Labdien, dārgie skolnieki!

Esmu praktizētājs no Latvijas, esmu 41 gadu vecs, un mācīties Likumu un skaidrot patiesību es sāku 2000. gadā.

Pēc tam, kad es biju izlasījis Skolotāja teikto konferencē 2015. gadā, man radās vēlēšanās padalīties ar savu pieredzi šajā konferencē.

Skolotājs teica: “Patiesībā es teicu Eiropas koordinatoriem par to, ka sākoties vajāšanām, Eiropas Dafa praktizētājiem bija liela ietekme un viņi sasniedza lieliskus rezultātus savā darbībā, stājoties pretī represijām. Tajā laikā jūsu sirdis patiesi bija vienotas. Taču pakāpeniski jūs atsvešinājāties un laika gaitā daudz vairāk atslābinājāties.”

Gribu pastāstīt par dažiem gadījumiem un to, kā ieguvu briedumu, pilnveidojoties Likuma apliecināšanas procesa laikā starp Latvijas praktizētājiem.

Kā esmu sapratis, tad kopīga Likuma mācīšanās un prakse – tā ir forma, kādu mums ir atstājis Skolotājs, un ir ļoti svarīgi vienmēr pielikt pūles un just patiesu vēlēšanos tā rīkoties – kopīgi mācīties un dalīties pieredzē. Un tādā gadījumā izdosies neatpalikt no kopējā Likuma labošanas procesa virzības.

Pirmais brauciens uz Eiropu

Pirmā konference, kurā piedalījos es un Latvijas praktizētāju grupa, notika 2001. gadā Zviedrijā. Tie bija jauni un neaizmirstami iespaidi, kad vairāki simti cilvēku kopīgi praktizēja, notika parāde un citi pasākumi. Tajā reizē Skolotājs nosūtīja konferencei apsveikumu un man bija grūti noticēt, ka šis apsveikums ir veltīts arī man.

Mūsu Skolotājs ir teicis kanonā “Visiem skolniekiem – Skandināvijas Dafa konferences dalībniekiem”:

“Dafa skolniekiem Pilnīgas Apskaidrības sasniegšana ir pilnveidošanās procesa noslēgums, bet Likuma labošana ir milzīga vēsturiska atbildība, kura uzlikta jums Likuma labošanas procesa gaitā. Tātad viss, ko mēs darām pašreizējā patiesības skaidrošanas procesā, kā arī atmaskojot ļaunumu, ir Dafa iemiesojums. Kad mēs atklājam patiesību, atmaskojam ļaunumu vai piedalāmies kādos citos Dafa pasākumos, tai skaitā arī Dafa konferencēs, mums vienmēr ir jāizrāda žēlsirdība, kā arī labestība, kas iegūtas, pilnveidojoties Likuma labošanas procesa laikā.”

Kad zviedru praktizētāji piedāvāja kopīgi padzert tēju, mēs kategoriski atteicāmies, jo naudas tējas dzeršanai mums nebija, savukārt cienastu pieņemt mēs negribējām, jo baidījāmies pazaudēt De, apmainot to pret cienastu. Tā bija situācija, kura izveidojās, lai mēs saprastu, ka kaut kas nebija kārtībā ar mūsu izpratni. Turpmāk zviedru praktizētāji bieži mums palīdzēja ieraudzīt, ja atpalikām patiesības skaidrošanā un palīdzēja iet kopsolī ar Likuma labojuma procesu. Piemēram, bija tāda situācija mūsu pilsētā, kad mēs izpildījām pilsētas centrā vingrojumus un dalījām materiālus, mums bieži gāja garām politiķi, un mums likās pietiekami, ja viņi jau zina par Dafa un represijām Ķīnā. Zviedru praktizētāji tad ātri noreaģēja un izskaidroja mums, ka ierēdņiem ir nepieciešams padziļināti izskaidrot patiesību un piedāvāt viņiem iestāties pret represijām.

Un tā katrā izbrauciena reizē, katrā kopīgajā pasākumā, kas notika tajā laikā, stāstot patiesību par Dafa, es pilnveidojoties ieguvu briedumu, un mēs nobriedām arī kā grupa. Savā reģionā mēs novadījām ļoti daudz pasākumu, kā arī braucām uz citām valstīm – uz Krieviju, Ukrainu, Baltkrieviju, Lietuvu un Igauniju, katru gadu braucām uz Ženēvu uz pasākumiem pie ANO ēkas un uz visām Eiropas konferencēm. Tad es jutu, ka Eiropas praktizētāji savās sirdīs ir vienoti, lai gan visiem nācās pārvarēt daudz grūtību un valodu barjeras.

Šajā laikā man nācās daudz ko iemācīties no tā, ko nekad agrāk nebiju darījis: iemācījos strādāt ar datoru, pilnveidoju savas komunikācijas spējas, iemācījos organizēt dažādus pasākumus, ieguvu profesionālas zināšanas strādājot plašsaziņas līdzekļos u.t.t.

Kad es uzņēmos organizēt dažādus pasākumus un man bija jāatbild par daudziem projektiem, es ievēroju atšķirības starp praktizētājiem: no praktizētāja pilnveidošanās stāvokļa un izpratnes ir atkarīgs viņa stāvoklis, darbojoties projektā. Tātad, kad uzņemies atbildību par kaut ko un tajā pašā laikā atrodies Dafa, tu saplūsti ar Dafa, izlabo savus trūkumus, un tad viss izdodas ļoti labi neskatoties uz grūtībām. Taču ja neskaties sevī, nelabo sevi, tad izjūti milzīgu spiedienu, un tad nav iespējams izlauzties cauri dažādiem traucējumiem un pretrunām.

Es ieraudzīju šo situāciju arī citās valstīs, tiekoties ar praktizētājiem, – vienmēr ir praktizētāji, kuri uzņemas atbildību par projektiem vai koordināciju, un jūt neierobežotu Dafa spēku, iedvesmu un pozitīvu noskaņojumu. Bet ir arī citi praktizētāji, kuri, tiklīdz ir uzņēmušies atbildību par projektu, tā vairs nepievērš uzmanību sevis pilnveidošanai un labošanai, un tāpēc izjūt milzīgu smagumu, nogurumu, viņiem nākas izciest slimības karmu, izjust dažādus traucējumus, kuriem viņi nespēj tikt cauri, viņi bieži vien apvaino citus sliktā koordinācijā un ir pat tā, ka vēlāk viņi vaino citus trūkumos un novēršas no pilnveidošanās.

Dzjana ierašanās

2002. gada ļaunuma vadītājs apmeklēja Eiropas valstis, tajā skaitā arī Latviju, kā arī tās valstis, kurās vēl nebija praktizētāju – Igauniju un Lietuvu. Mūsu grupai izdevās veiksmīgi savstarpēji koordinēties un pastāvīgi mācīties Likumu grupā trīs reizes nedēļā, kā arī veikt daudz dažādu lietu patiesības skaidrošanai.

Mēs grupā dalījāmies ar to, ka nav nemaz tik vienkārši atnākt uz nodarbībām, jo parādās dažādas darīšanas, nogurums, apkārtējo neapmierinātība, kāds lasa ļoti lēni, kāds – ļoti ātri, kāds vienmēr runā, bet cits – klusē u.t.t. Dažreiz nodarbībās mēs bijām tikai daži cilvēki, taču mēs neatlaidīgi mācījāmies Likumu.

Ļaunuma vadītāja vizītes laikā Eiropā praktizētājiem daudzās valstīs bija nopietni traucējumi: tika izteikti aresta draudi pasākumu saskaņošanas laikā, praktizētāji tika aizturēti, kad tie centās nonākt ļaunuma vadītāja tiešā tuvumā u.c. Tāpat tajā laikā starp dažām Eiropas valstīm uz robežām vēl pastāvēja dokumentu pārbaude, bet katrā robežkontrole punktā bija Ķīnas valdības atsūtītie “melnie saraksti” ar praktizētāju vārdiem. Reiz robežu šķērsoja mikroautobuss ar praktizētājiem no dažādām valstīm, un atgadījās tā, ka robežsargi gribēja aizturēt dažus praktizētājus, kuri bija šajos sarakstos, taču mūsu grupas stiprās taisnās domas un patiesības skaidrošana neļāva tam notikt, un mēs bez kavēšanās šķērsojām robežu. Es domāju, ka mēs spējām pārvarēt grūtības pateicoties tam, ka bieži kopīgi grupā mācījāmies Likumu, un es atceros dažu citu valstu praktizētāju pārsteigumu par to, jo viņiem kopīga Likuma mācīšanās tajā laikā notika tikai reizi nedēļā.

Vēl man radās pieredze, kad es uzņēmos atbildību par piketa organizēšanu pie Ķīnas vēstniecības Igaunijā. Tajā laikā Latvijā mēs jau regulāri izgājām pie Ķīnas vēstniecības un bijām iemācījušies pārvarēt traucējumus, kuri nāca no konsulāta puses vai no citām dimensijām, un bija vērstas uz to, lai mūsu pasākumi nenotiktu. Igaunijā tad jau bija cilvēki, kuri sāka pilnveidoties un viņiem bija vēlēšanās izskaidrot faktus par vajāšanām. Mēs iesniedzām pieteikumu piketa organizēšanai un uzaicinājām plašsaziņas līdzekļu pārstāvjus. Lielākā daļa Latvijas praktizētāju atbalstīja šo pasākumu un aktīvi tajā piedalījās, taču bija arī tie, kuru domas atšķīrās un viņi nepiedalījās. Tajā laikā es tikko kā biju saņēmis autovadītāja tiesības un man pirmoreiz vajadzēja nobraukt 300 km. Tiklīdz es izbraucu no savas pilsētas, tā manu muguru pirmoreiz dzīvē sagrāba tādas sāpes, ka es gandrīz nemaz nespēju vadīt mašīnu un biju spiests apstāties. Es sapratu, ka tās ir vajāšanas, ka man pilnībā ir jānoliedz šīs vajāšanas, ka man ir jāieskatās sevī un jāraida taisnās domas. Es ieraudzīju sevī pašapmierinātību un slēptu tieksmi parādīt sevi, – lūk cik labi man viss izdodas. Es noraidīju taisnās domas, ar grūtībām izrāpos no mašīnas, izpildīju pirmo vingrojumu un visas sāpes un sasprindzinājums pazuda, un es braucu tālāk.

Ceļā, vadot mašīnu, es pieļāvu kļūdu un gandrīz iekļuvu avārijā, taču Dafa spēks lika manai kājai uzspiest uz bremzes pedāļa, mana mašīna apstājās, un tikai tad es ieraudzīju citu mašīnu, kuru nebiju ievērojis, taču pēc noteikumiem man tā bija jāpalaiž garām, un ja es nebūtu nobremzējis, tad būtu avārija. Tā brīnumainā kārtā Skolotājs izglāba mani no avārijas. Es ierados savlaicīgi, pasākums noritēja labi, mēs izskaidrojām patiesību daudziem plašsaziņas līdzekļu pārstāvjiem, un daudzi igauņi uzzināja patiesību par vajāšanām.

Miegainības radītie traucējumi

2005. gadā Eiropā noritēja vairākas konferences, daudz aktivitāšu un vienā no šīm konferencēm es pieķēru sevi pie neapmierinātības cauraustas domas par to, ka konferencē piedalās vien daži simti to pašu praktizētāju, kuri ir darījuši jau daudz dažādu darbu, un puse no viņiem konferences laikā guļ.

Lai gan es sapratu, ka šiem skolniekiem nav viegli, taču tad manā sirdī bija daudz sašutuma par to, kā var gulēt tajā laikā, kad tiek lasītas pieredzes. Kopš tā laika es pats sāku arvien biežāk aizmigt konferencēs pieredžu lasīšanas laikā. Un notika arī tā, ka vēlāk es nevarēju atbraukt uz dažām Eiropas konferencēm, jo neapzināti pārstāju novērtēt šo konferenču svētumu.

2006. gadā man pirmoreiz izdevās aizbraukt uz konferenci Vašingtonā, kur es redzēju Skolotāju, un sirdī man gribējās, lai Skolotājs atrisina tās pretrunas, kas bija manā vidē. Tad es vispār vēl nevarēju saprast, kāpēc skolnieki nesaprot viens otru un bieži konfliktē.

Šajā konferencē Skolotājs teica:

“Pilnveidošanās laikā skolniekiem var rasties daudz konfliktu un saspīlējumu. Kad ir ļoti, ļoti daudz pieķeršanos, kuras nav atlaistas, jūsu pilnveidošanās vide nebūs laba. Bet, ja būs otrādi, tad viss būs lieliski. Ja, parādoties kādām problēmām un nesaskaņām, jūs nemeklēsiet sevī, tās samilzīs, un tas notiks jūsu pašu pieķeršanos dēļ. Dažas pieķeršanās kļūs arvien spēcīgākas, un patiesībā tas notiek tāpēc, ka viņi nepilnveidojas labi. Tas turpināsies tik ilgi, kamēr tas [konflikts] netiks atrisināts, un tikmēr cilvēks ir neziņā un cieš no šī stāvokļa. Ko gan tad darīt? [Viņi domā] “Vajag griezties pie Skolotāja.” Katru reizi, kad situācija vairs nav kontrolējama, viņi meklē Skolotāju. Katru reizi, kad viņi nespēj vai negrib kaut kam tikt pāri, viņi meklē Skolotāju. Vai tad jūs cenšaties palīdzēt Skolotājam pilnveidoties? Vai arī tie esat jūs, kam ir jāpilnveidojas?”

Un es redzēju, ka šajā brīdī Skolotājs skatījās uz mani. Un tad es sapratu, ka gribēju visas savas grūtības un savu neapmierinātību ar citiem uzvelt Skolotājam, un man kļuva kauns.

Es sapratu, ka, lai arī cik nebūtu slikti, vajag labi paveikt trīs lietas un bez ierunām koordinēties ar citiem, un vienmēr meklēt problēmas cēloni sevī. Pat tad, kad domā, ka pašam ir taisnība, vienalga ir jāmeklē savi trūkumi. Tās konferences norises dienās pie manis vairākkārt pienāca dažādi skolnieki un stāstīja, cik labi viņi rīkojas, bet citi ne tik labi. Es sapratu, ka par to rūpējās Skolotājs, lai es ieraudzītu sevi un ieraudzītu savu paša stāvokli dziļi sevī, kad es bieži vien domāju, ka rīkojos labi un uzskatu sevi labāku par citiem.

Problēmas un depresija

2007. gadā mūsu valstī sāka izpiustie pasaules krīzes problēmas, un šajā laikā es pilnībā pārgāju strādāt par brīvprātīgo mūsu plašsaziņas līdzekļu projektos, man bija tikai nelieli ienākumi no biznesa un sākās problēmas ar ienākumiem, lieliem parādiem, ģimenes problēmām un smagu tēva slimību. Es netiku skaidrībā, kāpēc tā ir sanācis, ka, pilnveidojot sevi, pastāvīgi mācoties Likumu, daudz strādājot un palīdzot citiem, es atrados šādā situācijā, kad pats vairs praktiski nespēju tikt galā ar savas dzīves jautājumiem un pat daudzas reizies neesmu rīkojies pareizi? Es to nevaru saprast arī šobrīd. Tāpat vietējā grupā nebija labas savstarpējas koordinācijas ar Eiropas praktizētājiem un es jutu izolāciju un pasivitāti, neskatoties uz to, ka biju ļoti aizņemts plašsaziņas līdzekļu projektos.

Tas viss bija ļoti smagi, tā bija liela depresija un es sapratu, ka man ir jābrauc uz Ņujorku un jāsāk tur strādāt NTD galvenajā ofisā. Ņujorkā viss notika ļoti intensīvi un daži gadi aizlidoja kā daži mēneši. Paralēli darbam plašsaziņas līdzekļos bija arī vietējie pasākumi, veidojās projekts „Brīva Ķīna”, gandrīz 6 mēnešus katru gadu noritēja Shen Yun veicināšanas pasākumi un iknedēļas darbs būvniecībā kalnos. Tajā laikā es daudz uztraucos par to, vai es daru pareizi, ka man ir tik daudz dažādu lietu, varbūt man vajadzētu darīt kaut ko vienu, kā to uzskatīja daudzi koordinatori dažādos projektos?

Reizēm patiešām nekas nebija saprotams, kādā virzienā tad īsti ir jāskrien, jo katra no lietām bija ļoti svarīga un tā bija jāpaveic labi un veiksmīgi, un visur trūka cilvēku. Taču mierīgi mācoties Likumu un, turot sevī vēlēšanos sekot Skolotājam, viss sakārtojās tā, ka pietika spēka visam un radās arī līdzsvars visās lietās un kļuva skaidrs, ka viens izriet no otra.

Piemēram, veidojot reportāžas vai pasākumus plašsaziņas līdzekļiem, vari atrast klientus reklāmai. Kad meklē klientus reklāmai, tad vari uzlūgt cilvēkus noskatīties filmu „Brīva Ķīna”, bet kad sākas Shen Yun koncertu laiks, tad vari palīdzēt cilvēkiem iegādāties biļetes uz koncertiem. Un protams, savas brīvdienas vari pavadīt kopā ar draugiem, strādājot par brīvprātīgo celtniecībā un teātra un mūziķu telpu iekārtošanā. Tāds lietu izkārtojums rada sapratni un atbalstu cilvēkos, taču ne vienmēr praktizētāju vidū.

Kad es biju centīgs un neatlaidīgs mācoties Likumu, tad jebkuras pretrunas pazuda līdzko paaugstinājās Sjiņsjin. Taču kad mācoties Likumu bija grūti koncentrēties un izlauzties cauri miegainības traucējumiem, tad pretrunas kļuva par šķērsli koordinācijā un daudzu lietu veikšanā. Man ir ļoti grūti skatīties sevī un meklēt savus trūkumus, kad konfliktsituācijā acīmredzami parādās cita praktizētāja nepareiza uzvedība un kļūdas. Šī neapmierinātība ar sevi un citiem sēž manī ļoti dziļi un traucē.

Piemēram, reiz mums bija jādodas uz pasākumu un jāfilmē, bet cits praktizētājs pēdējā brīdī pateica, ka nevarēs ierasties, jo nepietiek spēka. Izrādījās, ka citu praktizētāju atrast bija neiespējami un viss izvērsās tā, ka mēs apmānītu parastos cilvēkus, jo neizdarītu to, par ko bijām vienojušies. Taču šajā situācijā es spēju nomierināties, mierīgi paskatīties sevī un nedzīties ne pēc kāda rezultāta, neizrādīju neapmierinātību ar citiem praktizētājiem un vienkārši no visas sirds novēlēt tam praktizētājam spēt izpildīt visu, ko viņam ir jādara Dafa lietās. Un notika brīnums, jo šis praktizētājs sajutās labi, ar tehniku arī viss atrisinājās, viņš paspēja uz pasākumu, un mēs visu izdarījām labi.

Tā sanāca, ka pēdējos 5 gadus es praktiski atrados Ņujorkā, strādāju plašsaziņas līdzekļos un Shen Yun projektā, un šajā procesā es ieraudzīju, ka skolniekiem no dažādām valstīm un visā pasaulē ir svarīgi labi koordinēties un palīdzēt Skolotājam visās dzīvo būtņu glābšanas lietās. Un pat tad, ja tu neko nemāki darīt, šī procesa laikā tu vari iemācīties, labi pilnveidot sevi, vienmēr mācīties Likumu grupā, un tad viss sanāks. Tad es sajutu, ka daru to, ko man patiešām vajag darīt šajā periodā.

Pēc 2015. gada konferences Ņujorkā es atkal atgriezos Latvijā. Lai gan šobrīd mūsu reģionā notiek daudz patiesības skaidrošanas pasākumu, es jūtu, ka esmu atslābinājies savā pilnveidošanās procesā un man personīgi ir sajūta, ka kopējā situācija Eiropā atpaliek no Likuma labošanas procesa, – vajadzētu, lai Eiropā notiktu vairāk Shen Yun uzvedumu un pieaugtu mūsu plašsaziņas līdzekļu loma. Es domāju, ka panākumi šo lietu veikšanā slēpjas pastāvīgā Likuma mācīšanās procesā grupā un savstarpējā koordinācijā, neskatoties uz valstu, valodu un mentalitātes atšķirībām.

Tā ir mana personīgā pieredze dotajā brīdī, un ja man kaut kur nav taisnība, lūdzu, norādiet uz kļūdām.

Paldies Skolotājam!
Paldies visiem!