Vajāšanu atmaskošana Eiropas valstu - Ķīnas samita laikā Belgradā

Pieredze, kura tika nolasīta 2015. gada Faluņ Dafa pilnveidošanās pieredzes apmaiņas konferencē Vīnē
 

Es praktizēju jau vairāk nekā 10 gadus. Lai gan es esmu izmantojis ikkatru iespēju izplatīt Dafa Serbijā, mūsu valstī joprojām ir tikai 5 praktizētāji. Tas nav pietiekami, lai organizētu plaša mēroga pasākumus, taču dod iespēju sadarboties ar praktizētājiem no ārvalstīm. Daudzreiz praktizētāji no kaimiņvalstīm nāca mums palīgā, taču pagājušā – 2014. gada decembrī, kad Belgradā norisinājās Ķīnas un 16 Centrālās un Austrumeiropas valstu samits, mums vēl nekad nebija radusies iespēja skaidrot patiesību tik plašā mērogā. Šis notikums atvēra durvis plašai sadarbībai.

Gatavošanās

Likuma mācīšanās ir mūsu pilnveidošanās pamats, un, lai izveidotu vienotu ķermeni, mēs sākām regulāri tikties Sonantā. Dažās valstīs jau bija notikuši līdzīgi pasākumi, un viņi dalījās ar savu pieredzi. Taču situācija katrā valstī bija savādāka. Kad Ķīnas un 16 valstu samits notika Polijā, policija atļāva praktizētājiem darīt visu, ko tie vēlējās. Taču Rumānijā policija aizliedza visus publiskos pasākumus un praktizētājiem nācās meklēt alternatīvus patiesības skaidrošanas ceļus.

Ņemot vērā mūsu jau esošo pieredzi ar policiju, mēs negaidījām, ka Serbijā varētu notikt kaut kas slikts. Mēs iesniedzām pieteikumu pasākuma rīkošanai, bijām uz tikšanos ar policijas priekšnieku un gaidījām pozitīvu atbildi.

Paralēli tam mēs sagatavojām vēstuli 16 valstu premjerministriem. Vēstulē mēs pieminējām ES rezolūciju, kurā teikts par orgānu izņemšanu un aicinājām premjerministrus pacelt šo jautājumu, tiekoties ar Ķīnas premjerministru, kurš gatavojās ierasties samitā Belgradā.

Vēstuli parakstīja 16 valstu Faluņ Dafa Asociāciju pārstāvji, un mēs izsūtījām to ceturtdienā pirms samita nedēļas. Sākumā es centos to nosūtīt pa faksu, taču no premjerministra biroja man paziņoja, ka faksa aparāts nestrādā. Tad es nolēmu nosūtīt vēstuli elektroniskajā pastā, taču viņu datorsistēma izgāja no ierindas. Beigu beigās birojs apstiprināja, ka viņi ir saņēmuši vēstuli, un nogādās to premjerministram.

Piektdien mēs novadījām preses konferenci, lai pastāstītu par ieplānotajiem pasākumiem un iepazīstinātu ar mūsu vēstuli sabiedrību. Līdzko mēs bijām beiguši preses konferenci, ieradās policija. Vispirms viena policijas iecirkņa priekšnieks pats paziņoja par to, ka mūsu pasākums tiek aizliegts. Viņš teica, ka tas ir „rīkojums no augšas”. Pēc tam no otra policijas iecirkņa, kur mēs iesniedzām pieteikumu par otra pasākuma rīkošanu, arī atnāca atteikums, un visbeidzot starptautiskā policija ieradās pie manis hosteļa reģistratūrā, kur es strādāju, lai uzzinātu, kas atbrauks nākamajā nedēļā. Es pateicu viņiem, ko zināju, jo man nebija ko slēpt.

Taču viņi tā neuzskatīja. Vakarā es devos pie drauga praktizētāja uz mājām, lai mācītos Likumu, un pamanīju, ka man seko. Serbu praktizētājs no citas pilsētas pastāstīja tādu pat pieredzi – viņš pat tika izsaukts uz slepenpolicijas galveno mītni un nopratināts.

Spiediens pieauga, taču pašas lielākās nepatikšanas notika sestdienas rītā. Plaši pazīstams laikraksts nopublicēja par mums melīgu rakstu. Izmantojot ĶKP izplatītos melus par to, ka Faluņgun ir kults, un izkropļojot manis teikto nopratināšanas laikā, tika izveidots ļauns raksts ar aicinājumu uz linča tiesu.

Es paziņoju Eiropas Asociācijai par aizliegumu rīkot pasākumus un apmelojošo kampaņu. Kā atbildi es saņēmu citātu no Skolotāja teiktā par to, ka viss, ko viņi dara pret mums, galu galā pavērsīsies pret viņiem pašiem.

Tajā vakarā notika mūsu pēdējā tikšanās Sonantā pirms samita Belgradā. Es pastāstīju praktizētājiem par situācijas attīstību. Es teicu, ka valsts aparāts un valdības kontrolētie plašsaziņas līdzekļi ir noskaņoti pret mums, tāpēc ierašanās Belgradā varētu būt riskanta. „Vai mēs joprojām domājam turpināt iesākto?”

Viņu atbilde mani dziļi aizkustināja. Tur piedalījās kādi 10 praktizētāji no 7 vai 8 valstīm, un viņi visi bija vienprātīgi tajā, ka mēs esam Dafa praktizētāji, un mums NAV jāpadodas. „Pat ja mēs nevarēsim rīkot publiskus pasākumus, mēs varēsim veikt citas lietas. Pat ja mēs vienkārši kopā praktizēsim un mācīsimies Likumu, tas jau būs labi”.

Tika pieņemts lēmums turpināt patiesības skaidrošanu, taču izmantot citu pieeju. Mēs nolēmām arī parūpēties par drošību un atrast citu pajumti, par kuru nezinātu policija.

/b>Vajāšanas

Debesis bija apmākušās un gaisā bija jūtama neziņa. 1999. gada jūlijā es jutu līdzīgu atmosfēru, lai gan tajā laikā es vēl nepraktizēju. Svētdiena mums Serbijā nebija notikumiem bagāta, taču daži praktizētāji jau bija ceļā.

Svētdienas vakarā divi praktizētāji no Horvātijas un viens no Slovēnijas centās iebraukt Serbijā. Taču viņi bija iekļauti „melnajā sarakstā” un viņiem neļāva iebraukt. Viņiem paskaidroja, ka demonstrācijas ir aizliegtas un Faluņgun apdraud nacionālo drošību.

Pirmdien agri no rīta es noskaidroju, ka 9 bulgāru praktizētāji ir iebraukuši Belgradā, taču policija ir aizturējusi viņus hostelī, un viņi ir aizvesti nezināmā virzienā.

Tajā pašā rītā policisti ieradās arī manā mājā, meklējot paslēpušos praktizētājus, taču viņi atrada tikai mūs – trīs vietējos praktizētājus, kuri sapulcējās kopā, lai raidītu taisnās domas. Policisti atzinās, ka bulgārus ir aizturējusi viņu nodaļa, taču atteicās izpaust detaļas.

Kad pienāca laiks, trīs no mums devās uz laikraksta redakciju. Vienam no praktizētājiem piepeši sāka sāpēt kāja, tāpēc mēs gājām ļoti lēni, taču mēs atradām redaktoru un melīgā raksta autoru. Viņi abi jutās neveikli un atvainojās mums, taču nedeva solījumu publicēt atsaukumu. Bet mēs arī neuzstājām.

Pēc tam mēs apmeklējām Žurnālistu asociāciju un nevalstiskās organizācijas, kuras bija zināmas kā cilvēktiesību aizsardzības organizācijas. Tā bija laba izvēle, jo šīs organizācijas nekavējoties spēra nepieciešamos soļus un sazinājās ar dažādām institūcijām un valdības līmeņiem, tiesībsargu un draudzīgi noskaņotiem plašsaziņas līdzekļiem.

Visiem praktizētājiem tika paziņots par arestiem. Daži atcēla savu braucienu uz Serbiju, taču ne visi, tāpēc notika jauni aresti. Tajā pašā dienā slovāku praktizētāju policija aizveda no hosteļa tāpat, kā to izdarīja ar bulgāriem.

Trīs somu praktizētāji ieradās Belgradas lidostā, taču 2 no viņiem bija policijas sarakstā, un netika ielaisti valstī – viņiem bija jāatgriežas atpakaļ. Trešā praktizētāja turpināja savu ceļu līdz hostelim un tur tika arestēta.

Līdz dienas beigām tika aizturēti 11 ES valstu pilsoņi, ieskaitot praktizētāju, kuram bija ANO bēgļa statuss un kurš tika pakļauts spīdzināšanām un vajāšanām Ķīnā. Visiem viņiem tika liegtas cilvēka pamattiesības: tiesības veikt telefona zvanu, tiesības uz advokātu vai vismaz tulku. Šo valstu vēstniecības jau bija iesaistītas, un viss draudēja izvērsties lielā skandālā.

Skolotājs teica Likuma izklāstā Fa konferencē ASV Centrālajā daļā 2003. gadā „... visa šī vajāšana ir balstīta uz meliem, nomelnošanu, un ļoti nicināmiem līdzekļiem, kurus nevar celt dienas gaismā.”

Mūsu uzdevums mums bija skaidrs: pastāstīt visai pasaulei un celt notikušo dienas gaismā.

Atmaskošana

Otrdien manas mājas pārvērtās par plašsaziņas līdzekļu centru. Mēs rakstījām preses relīzes un vēstules ES institūcijām, tajā pašā laikā praktizētāji dažādās pasaules valstīs sāka sazināties ar vietējiem plašsaziņās līdzekļiem un VIP personām.

Beidzot pienāca ziņas no aizturētajiem praktizētājiem: viņus turēja kopā starptautiskajā aizturēšanas centrā, taču pret viņiem neizturējās slikti. Viņi skaidroja patiesību uzraugiem un centra priekšniekam un ieguva viņu simpātijas. Tomēr augstākā priekšniecība bija izteikusi viņiem ultimātu. Ja praktizētāji parakstītu paziņojumu, ka ir atbraukuši uz Belgradu, lai piedalītos nelikumīgā demonstrācijā, tad viņus atbrīvotu. Ja viņi atteiktos parakstīt, viņus aizturētu uz 30 dienām un deportētu kā noziedzniekus bez tiesībām vēlreiz atgriezties Serbijā.

Praktizētāji juta, ka tas viss ļoti līdzinās tam, kā valdība Ķīnā spiež praktizētājus parakstīties par atteikšanos no prakses. Visi viņi atteicās sadarboties, un tas viņiem deva vairāk laika vajāšanu atmaskošanai.

Pirmais rezultāts mūsu darbam ar plašsaziņas līdzekļiem parādījās otrdien. NTD TV reportieris preses konferencē Briselē pārtvēra Serbijas ministru ES integrācijas jautājumos un uzdeva viņam jautājumu par arestiem. Ministram kļuva neērti, un viņš atzina, ka problēma ar ES pilsoņu aizturēšanu tiešām pastāv un apsolīja, ka tā tiks ātri atrisināta.

Līdz tam brīdim mums nebija oficiālas informācijas par arestiem, un vietējie plašsaziņas līdzekļi atteicās ziņot par to. Daži serbu un pat bulgāru plašsaziņas līdzekļi pārpublicēja melīgo rakstu, kurš bija nopublicēts sestdien. Taču pēc ministra paziņojuma neatkarīgie plašsaziņas līdzekļi paši sāka sazināties ar mums, lai uzzinātu, kas ir noticis.

Otrdien mani intervēja populārs TV kanāls, taču kaut kādu iemeslu dēļ viņi interviju neparādīja. Tikai pēc zviedru praktizētājas pieliktajiem papildus centieniem, kad viņa pati sazinājās ar šo plašsaziņas līdzekli un TV kanāla redaktoru un izskaidroja viņiem patiesību, viņi sāka ziņot par Faluņgun praktizētāju arestiem.

„Labi darīts,” pēc TV reportāžas noskatīšanās teica mans kaimiņš, kurš līdz tam neko nezināja par Faluņgun.


Trešdien notika svarīgas izmaiņas. Es atradu praktizētājus no Izraēlas un Grieķijas, kuri Belgradā atradās jau vairākas dienas, taču drošības nolūkos ar mums nesazinājās. Mēs nolēmām vairs neslēpties un kopīgi aizgājām uz parku vingrot. Tas kļuva iespējams pateicoties izmaiņām atmosfērā.

Trešdien pienāca atbalsta vēsts no Eiropas Komisijas un ES vēstnieka Serbijā. Starptautiskā Amnestija un Eiropas Parlamenta pārstāvis no Slovākijas publicēja paziņojumu – viņi pieprasīja nekavējoties atbrīvot Faluņgun praktizētājus. Tā kļuva par iespaidīgāko ziņu Serbijā un Bulgārijā, kas izraisīja sabiedrībā interesi par to, kas ir Faluņgun un kāpēc praktizētāji Serbijā tika aizturēti.

Viens no šiem plašsaziņas līdzekļiem bija jaunāko ziņu kabeļtelevīzijas kanāls. Mēs zinājām, ka Rumānijas praktizētājiem bija izdevies panākt filmas „Brīva Ķīna. Drosme noticēt” demonstrāciju Ķīnas samita laikā Bukarestē, tāpēc mēs piedāvājām šim kanālam filmu, un viņi piekrita to demonstrēt.

Atbrīvošana

Mēs nekad neuzzināsim, kas notika aizkulisēs, taču ir dažas pazīmes, kas liecina, ka visas ES VIP personas saņēma iespēju atbalstīt Faluņgun praktizētājus un, iespējams, izvēlēties sev laimīgu nākotni. Beidzot ceturtdienā, kad beidzās samits, 72 stundas pēc aizturēšanas visi praktizētāji tika atbrīvoti. Izskatījās, ka policija joprojām baidījās no viņiem, tāpēc pavadīja praktizētājus līdz robežai un pēc tam ļāva tiem iet.

Dažās nākamajās nedēļās bulgāru praktizētāji kļuva slaveni savā valstī. Viņi sniedza intervijas vairākiem TV kanāliem un plašsaziņas līdzekļiem.

Slovākijā Faluņgun stāsts tika atspoguļots vairākos žurnālos un populāru TV kanālu Ziemassvētku programmās, iekļaujot tajās arī vingrojumu demonstrāciju.

Serbijā filma „Brīva Ķīna. Drosme noticēt” tika demonstrēta divas reizes visizdevīgākajā raidlaikā, pēc tam, pateicoties sadarbībai ar šo pašu kanālu, divos raidījumos tika parādīta filma par Gao Džišeņu „Pārvarot bailes”.

Vēlāk laikraksts, kas bija nopublicējis melīgo rakstu par mums, nopublicēja ļoti labu rakstu, pastāstot par orgānu izņemšanu.

Šie notikumi palīdzēja izplatīt patiesību par Faluņgun vajāšanām vismaz trīs valstīs.

No pilnveidošanās viedokļa, lai to sasniegtu, mums bija jānovāc daudz šķēršļu savā apziņā, piemēram, bailes un pieķeršanās savai reputācijai. Neviens no aizturētajiem praktizētājiem notikušajā nevainoja Serbijas policiju, tāpēc, ka viņi saprata, kas aiz tā stāv. Sākumā tā bija arī ar mani, taču beigās, kad mana Likuma mācīšanās kvalitāte pasliktinājās, es sapratu, ka manī ir politiski priekšstati, un esmu sācis vainot policiju un valdību.

Vēlāk es atcerējos, ka policijas priekšnieks man teica to, ka „pavēle nāca no augšas” un sapratu, ka viņš ar to nedomāja policijas vadību. Pēc tam es uzrakstīju vēstuli premjerministram ar lūgumu tikties ar Faluņ Dafa asociācijas pārstāvjiem. Mēs neesam saņēmuši no viņa nekādu atbildi, taču, iespējams, tas nav galvenais. Galvenais ir tas, ka es varēju sajust līdzcietību pret cilvēku, kurš visticamāk, radīja vajāšanas Slovākijas praktizētājiem, un spēju viņam piedot.

Es pabeigšu savu stāstījumu ar ziņu no serbu praktizētāja citā pilsētā: „Es praktizēju Faluņ Dafa kopš 2010. gada. Es braucu ar pavisam vecu automašīnu Zastava 128. Divas dienas man sekoja melna Toyota un sudrabots Volkswagen. Viņi gaidīja mani autostāvvietā visu nakti. Viņi sekoja man līdz manai darbavietai. Viņi iztaujāja mani... Viņi gribēja zināt, kas ir Faluņgun – vai tā ir politiska organizācija? Es teicu, ka praktizēju jau četrus gadus, taču neesmu pārliecināts, ka viņi mani saprata. Es nezinu, kā viņi uzzināja manu telefona numuru un pārējo informāciju. Vai man būtu jāmeklē juridiska palīdzība? Es turpināšu praktizēt.”

Paldies, Jums, Skolotāj, par šo dārgo iespēju.
Paldies, visiem draugiem praktizētājiem par viņu atbalstu.

Here is the article in English language:
http://en.clearharmony.net/articles/a111873-article.html

Jūs tiekat laipni aicināti izdrukāt un izmantot visus Clearharmony mājas lapā publicētos rakstus un to saturu, tomēr lūdzam atsaukties uz pirmavotu.